California teenage dream: Los Angeles

Iedomājieties, es beidzot esmu saņēmusies padalīties laimītē, ko piedzīvoju nu jau pirms mēneša! Mans ilgi lolotais sapnītis, tik daudzu gadu izsapņotais roadtrips īstenībā pa īstam tika uzburts tikai kaut kādas pusotras nedēļas laikā. Skatoties un vērtējot visas biļešu cenas bija skaidrs, ka tas viss ir jāisteno maija beigās, viennozīmīgi līdz jūnija sākumam, jo jūnijā jau visiem skolas beigušās un visi tad tik nu metas ceļot. Tad nu beigās ar visām šī ceļojuma cietušajām pusēm - ar maniem darba devējiem (haha) un ceļotājbiedriem - par laika periodu tika izvēlēta pēdējā maija nedēļa. Pag - jā, ceļabiedri, tai brīdī man tādu nebija. Un principā lielā problēma ar visa šī sapņu ceļojuma plānošanu bija tas, ka man obligāti gribējās braukt tieši ar mašīnu. Nedz autobusi, nedz lidmašīnas nesniedz to pašu, ko tu izbaudi visu to maršutu izbraucot ar mašīnu. Bet, lai noīrētu mašīnu, ir nepieciešams būt 25 gadus vecam. Vai vismaz 21. Jo ja ir 21, tad var izīrēt, bet ir jāmaksā daudz lielāka summa - 20$/dienā pa virsu jau esošajai summai. Man nespīd neviens ne otrs. Bet padevusies es, protams, nebiju un aktīvi meklēju lielo varoni, kurš man piekritīs būt par šoferi. Un nepagāja nedz pāris nedēļas, kad es atradu ar` to laimīgo - sevi! Jo nejauši uzgāju update vienai no pasaules lielākajām mašīnu izīrēšanas kompānijām un sekojošais update bija, ka viņi tagad izīrē mašīnu ar 20-gadniekiem. Un es vēl nepaspēju sākt dejot uzvaras deju uz savas gultas, kad es ieraudzīju, ka līdz septembrim viņiem vēl arī ir akcija, ka summa ir tā pati, kas 25gadīgajiem - respektīvi nekādu soda naudu. Nu liktenis nu. Nu un jā, zaļā gaisma no maniem amerikāņiem bija, mašīna bija, nauda tāpat. kas vēl ? aaa. nebija neviena ceļabiedra. nu bet ja viss pārējais ir, tas likās tāds sīkums vien ir - atrast 3 pasažierus. Pirmais zvans bija manai mīļajai Karlīnai no Ņujorkas, kuras balsī jau uzreiz pavīdēja baigais excitement, bet tajā pašā laikā arī viņa man darīja zināmu, ka uzkrātie finansiālie līdzekļi un gaidāmais atvaļinājums bija paredzēts, lai dotos uz Latviju, kurā viņa nav bijusi 2 gadus. Bet, acīmredzot, mans piedāvājums bija vilinošāks, jo viņa jau pavisam drīz teica pārliecinošu jā. Kas bija vēl labāks, pēc dažām dienām viņa iepriecināja vēl vairāk sakot, ka visu mūsu ideju bija stāstījusi savai māsai, kura pavisam negaidīti ir teikusi "Es arī gribu!". Tajā brīdī bija skaidrs, ka tam jābūt latviešu zelteņu braucienam un pēdējo vietu aizņēma arī tepat Vašingtonā dzīvojošā vēl viena au-pair meitene, kuru starp citu arī sauc Guna. Tad ātri nopirkām lidmašīnas biļetes un es sāku laika atskaiti. Tajā brīdī arī vispār nedomāju, cik sekmīgi mēs visas savā starpā sapratīsimies, jo cilvēciskie faktori pirms-notikumos vispār neliekas svarīgi, tikai brauciena laikā bija tik daudz "klikšķu", kad daudz aizdomājies par to, ka katrs, kuru tu satiec, tur ir kaut kāda iemesla pēc. Un es to nedomāju tik banāli, kā tas skan, es to domāju ļoti ļoti nopietni. Teikt, ka mūsu brauciena kompānija bija mazpazīstama ir vēl pārāk maigi. Ar Karlīnu mums jau sen bija kontakts uz urrā, es nezinu, tas varbūt tāpēc, ka mums ir 3 dienu starpība dzimšanas dienām, bet nu ir. Tā ka vnm zinu, visas manas ziepju operas viņa sapratīs. Savukārt viņas māsu Kati nezināju un nebiju redzējusi vispār. Viņa starp citu dzīvo Kanādā, Vankūvērā - haha, es laikam tagad vienmēr smiešos, kad iedomāšos par šo pilsētu. Nu sakarā ar NHL finālu, man tas viss dikti uzjautrinoši likās! Un visbeidzot ar Gunu mēs bijām tikušās 3 reizes pa mazāk kā pusgadu. Karlīna nebija pazīstama ar Gunu, Kate nebija pazīstama ar mani un Gunu, bet Guna nezināja nevienu no māsām. Nu vot tā mēs i braucām. Man paveicās noķert foršu reisu ar Alaska Airlines, kuram nav nevienas apstāšanās līdz Los Andželosai un nokļūt tur var pa nepilnām 5 stundām. Nu un tas brauciens bija pieminēšanas vērts. Man liekas kolīdz bija nolidotas 3 h un mēs bijām nokļuvušim jau līdz kaut kādai mazliet-pāri centrālajai daļai jutos jau kā ekskursijā. Debesis skatoties lejā no lidmašīnas bija kristāltīras un es jau jutos kā ekskursijā. Lidojām pāri visiem Arizonas tuksneškalniem, pat pāri Lielajam Kanjonam un to visu varēja kristālskaidri redzēt!!!!!!!! No augšas, protams, izskatās tādas rievas vien zemes reljefā, bet nu iztēloties, ka tie milzonīgi kalni un dabas brīnumi, ko cilvēcei aizvien ir grūti izskaidrot, kā kas īsti ir radies. Tā apmēram izskatījās:

Un kad mēs beidzot nolaidāmies LA, man jau bija sajūta, ka esmu bijusi Grand Canyon, jo tāda veida skatiem vajadzēja lidot pāri vismaz 2 stundas. Visām bija sarunāts tikties lidostā un vnk zvanīt vienai otrai. Foršais Aļaskas serviss mani galapunktā nogādāja pat 30 min ātrāk un kad tiku nost no sava termināla un gāju uz citu, lai satiktu Gunu, jau pa ceļam nācās uzgaidīt, jo priekšā kaut ko filmēja. Bet nu dažreiz es aizdomājos, ka ņemot vērā cik daudz amerikāņiem ir seriālu, es brīnos, kā nav atsevišķi uzceltas metropoles filmu, seriālu un šovu filmēšanai. Ar māsām K sarunājām tikties jau mašīnas izīrēšanas kompānijā, uz kuru no LAX aizved ar speciālu autobusu. Ierodoties tur un visām satiekoties bija prieka pilnas bikses, bet es uzreiz meitenēm teicu, ka pilnīgio laimīga es būšu tikai tad, kad darbināšu mašīnu un ar to lietu viss būs nokārtots. Online reģistrāciju mašīnas dabūšanai biju izdarījusi jau sen, tagad vien bija tāds sīkums, kā samaksāt. Vismaz man tā likās. Nostāvējušas rindā vismaz 40 min un tiekot pie "vājprātā kompetentas" personāla sievietes (es aizvien dažreiz nodomāju, kā viņai tur savā krēslā nez veicas) izrādās, ka tik viegli vis tas nebūs. Protams, ka brīdī, ka viņa man saka, jā, es redzu jūsu reģistrāciju, tagad man vajadzēs jūsu autovadītāja apliecību un kredītkarti, loģiski, ka es iedodu savu īsto amerikas braukšanas apliecību, kam izrādās šoreiz bija dikti slikta nozīme. Jo ja jau man ir īstās ASV tiesības, tātad man ir sociālās apdrošināšanas nr, kurš, izrādās nav derīgs mašīnas izīrēšanai. Jo ir derīgs tikai strādāšanai. Bet nederot manam šitam darba nr, neder mana kredītkarte, skaidrā naudā maksāt nevar, arī citas meitenes ar savām kartēm palīdzēt nevar, jo maksāt drīkst tikai tas, kurš brauc pie stūres. Man jau bija iestājies īsts "es tūlīt paģībšu" stāvoklis, jo mēs jau bijām nostāvējušas tur kādu stundu, bet meksikāņu izcelsmes sieviete ziņoja vien, ka mašīnu mums neredzēt, jo sistēmā nevar ievadīt manu kredītkarti. Vēl viņa ierosināja man veikt reģistrāciju no jauna, kas salīdzinoši mūsu budžetos palielinātu izdevumus uz procentiem 50. Man jau gribējās izspridzināt ārā asaras, jo viņa teicās būt nepierunājam, ka palīdzēt viņa mums nevar, lai gan mēs visas 4 skaidri varējām redzēt, ka viņas seja neliecināja par to, ka gluži neko viņa nevar darīt. Viņa burtiski raustīja vārdus, tā kā domās pati sev jautādama - a es varu vai es nevaru ? Pēc vēl kāda laika tika pasaugts vietējais nodaļas menedžeris. Mūsu problēmu viņš atrisināja 2.5 sekundēs, paprasot, vai man ir manas valsts tiesības, kuras man protams (vai paldies dievam) bija līdzi. Jo ievadot sistēmā LV tiesības, kredītkarti (kas īstenībā ir debetkarte) varēja nolasīt un iesaldēt naudu bez problēmām. Tad sekoja nākamais pārsteigums, jo skatoties uz manu dzimšanas gadu viņa man saka, a kā tā, tev tak tikai 20. Es saku nu tieši tāpēc es esmu pie jums, jūs esat vienīgā firma, kas izīrētu man mašīnu, šo jauno noteikumu jūs pieņēmāt martā. Viņai bija neviltots - ak tiešām ? Izrādāt es esot pirmā 20gadniece, kas mašīnu izīrē. Viņa man literally bija novedusi līdz baltām pelītēm. Pēc tiešām pusotras stundas pavadīšanas pie tās dāmītes + 4o min rindā nostāvēšanas mēs jau taa bijām palaidušas laiku vējā. Bet pofig uz visu, jo es tai sievietei vairākas reizes uzskatāmi stāstiju, ka viss mūsu atvaļinājums balstās uz tās mašīnas. Prātā mēģināja zibēt kkādi varianti, ko darīt, ja nedabūjam mašīnu, visus tos variantus ar asarām gribējās gaiņāt prom. Vienu brīdi man tiešām likās, vai viena idiotiska sūda dēļ var sabrukt viss, kā dēļ mēs tā pūlejāmies. Bet nu nē. Pēc pāris sirmiem matiem un dažu nervu šūniņu pazaudēšanas mēs stumāmies uz mašīnu. Kate Vankūverā strādā šokolādes konču veikalā un vēl beigās tai izpalīdzīgajai "losītei" haha iedeva lielu liiieeelu sūkājamo konfekti. Ā bet iedeva viņa arī tāpēc, ka mums darbiniece iedeva pa velti GPS mašīnā. To man pilnībā nevajadzēja, jo jau kad reģistrēju mašīnu un ieraudzīju ka par to ir jāmaksā 90 $ uzreiz izlēmu ņemt savu un vēl arī tāpēc, ka pie sava es jau varētu braukt ar aizvērtām acīm. Tā gan nedarīju meiteņu dēļ, bet par to ledeni - Tā smējos. Tikām līdz mašīnai un konstatējām, ka nav ne zila, ne Nissan kā meitenēm biju sasolījusi (tādu man izmeta saitā), bet bija sudraba Toyota. Sametot koferus bagāžniekā un uztaisot pirmo bildi

Mēs bijām gatavas mūsu ārpus-robežām-lieliskajai nedēļai. Jau pirmā vieta, kur mēs uzreiz nesāmies, bija Hollywood. Uzreiz jau sākot braukt bija ļoti dīvaini, jo salīdzinoši šīs Toyotas stūri ar mana Forda, varētu domāt, ka Fordam nav stūres pastiprinātāja. Ar šito bija ļoti dīvaini braukt, stūrēšanas ziņā vieglāk un pati mašīna bija mīkstāka. Un tātad pirmais pieturas tika izdomāts tomēr veikals, jo vajadzēja ūdens krājumus. Bet tad jau devāmies ceļā un kad tuvojāmies, jau bija pirmais "klikšķis" par to, ka sapratu, ka man paveicās ar mašīnā sēdošajām dāmām - lai cik stulbi tas neizklausītos, bet kad mēs braucām pa ielu, bet caur logu kalnā augšā varēja redzēt burtus Hollywood mēs visas sākām spiegt. Šķiet, ka pat visas reizē. Jā, jā, muļķīgi varbūt, bet tas bija no tīrasinīgas sajūsmas, cik laimīgas mēs bijām. Un tā forši ir, ja spiedz kopā ar tevi :) Braucām ilgi ilgi kalnā un beidzot nonācām parciņā, kur gan varēja noparkoties gan uztaisīt miljons bildes, kur mēs sēžam, stāvam, vai tupjam, tupjam ar skatu uz kalnu un vai pret kalnu, kur mēs lecam gaisā un kur mēs lecam no akmeņa, kur mēs esam pa vienai vai kur mēs esam kopā. Tajā brīdī radās inside joke par to, ka esot LA ir jāskatās sejā cilvēkiem, jo nevar zināt, kad kāda slavenība, piem, nosvīdusi skries pa to kalnu krosu, jo tur jau daudzi viņi dzīvo. Un tā nu mēs vienmēr griezām sejas vienmēr skatīties uz tiem, kas gar ceļa malām skrien, vai apstājoties pie luksafora skatīties blakus esošajās mašīnās. LA man bija sarunāts satikties arī ar Lienīti no 2x2 Malibu nometnes, kura mums pievienojās pirmās dienas vakarā jau hotelī. Bet vēl pirms vakara saules un pēc Hollywood kalna izbraukšanas devāmies uz nākamo teenage dream - Beverly Hills.

Un tur reāli GPS tika izslēgts un kartes noliktas, OU MAI GĀD. Kad ieraudzījām šito slaveno statuju no visiem 90210 utt,tad bija tādas skudriņas. Visu to pusi mēs izbraukājām krustām šķērsām gan pa pilnīgi kreisajām ielām un gan pa slavenākajiem bulvāriem pasaulē arī - Rodeo Dr, Sunset Blvd, Palm Dr. Tur mēs bijām bez maz visu pēcpusdienu, ļoti ļoti skaisti tur! Ja atmiņa neviļ, tad pēc tā mēs izdomājām aizbraukt uz hoteli, jo nogurums tomēr bija diezgan spēcīgs. Nebūtu tās čakarēšanās ar mašīnu, mēs būtu ieguvušas vairāk laika. Bet jebkurā gadījumā, arī līdz hotelim bija gabaliņš, jo tas atradās Monterey Park. Tikušas tur, atvilkušas elpu un sagaidījušas Lieni , viņa mums atvēra jaunu čakru un pārliecināja, ka jābrauc atpakaļ uz Beverly Hills. Domāts darīts, mašīnā iekšā un laižam. Jāpiebilst, ka mašīnu mums iedeva jau ar pilnu bāku benzīna, kuras pietika mums tikai Los Andželosai. Jo mēs nobraukājām vnk miljons km pa turieni, viss krustām šķērsām izbraukāts, jo LA visi apskates objekti ir katrs savā tālā malā un bez mašīnas tur vsp nav ko darīt. Nu tātad devāmies mēs atpakaļ un aizbraucām uz vietu, kur ir zemāk bildē redzamie burti un visu, ko mēs tur darījām, mēs darījām nenormālā ātrumā, jo mašīna bija noparkota aizliegtā vietā un beigās izrādās pāri ceļam stāvošais policists rācijā skatpties uz mums kaut ko runāja un tad mēs tiešām skrējām prom.

Jo mūsu fotografēšanās arī bija diezgan ekstrēma, sākumā mēs vnk gandrīz iekāpām tur esošajā strūklakā, bet tā kā tie burti bija pie āra kafejnīcas, kas nebija aizslēgta, tad nu Katei radās trakā ideja, ka vajag paņemt krēslus un fotografēties uz tiem. Arī pie tā mēs neapstājāmies nākošā lieta, kuru Kate atstiepa bija lietussargs no galdiņa:

Pēc tam, kā jau minēju, mēs ātri devāmies prom, griežoties ārā uz ielas samainījāmies ar policijas mašīnu griežoties tur iekšā haha, gandrīz iekritām.

Otrā dienā laiks īpaši nepriecēja, bet pirmā vieta, kur devāmies bija Walk of fame, kur beigās mēs īsti netikām, jo izrādās tajā svētdienā bija Kung-fu Panda 2 pirmizrāde un viss bija norobežots, lai pie tur esošajām slavenībām neviens netiktu, haha. Mēs gan atnācām dažas sekundes pa vēlu, lai redzētu kā ierodas Breds Pits un Andželīna Džolija ar savu bērnu armiju, bet Kardašianas no pakauša gan redzējām haha. Un tad pavaicājot apsargiem, cikos šis prieks būs beidzies, izlēmām, ka brauksim atpakaļ vakarā, lai tiktu pie visām zvaigznēm un roku nospiedumiem. Pēc tam aizbraucām uz slaveno Venice Beach, kas man ar neko jauku atmiņā nepalika, jo nokļuvām pa vidu konfliktam starp pilnīgi apdzērušos vai apnarkojušos balto, kurš uz pretim stāvošā melnādainā kliedza Fuck you, nigga. Tā kā nekā trakāka pateikt nevar rasu konfliktā un tā kā Liene redzēja, kā melnādainais vīrietis aiziet uz mašīnu un no tās kaut ko paņem, tad man sākās panika no Lienes panikas, jo viņa ar spēku mūs vilka prom klusām visu laiku skandējot ātri, ātri tinamies prom. Nu tā smieklīgi bija pēc tam, kad bijām prom, haha.Bet nevienam arī nekas nenotika, jo melnā vīrieša pavadošā grupa viņu aizvilka prom. Tam baltajam man pašai gribējās sadot pa muti, ja vien būtu 18 reizes lielāka un 9, 2 reizes stiprāka. Pie Venice Beach pastaigājām arī gar slaveno tur esošo kanālu un pētījam gar malām esošās smukās mājas. Kanāla dēļ arī nosaukums Venice Beach.

Vēl aizbraucām uz Santa Monica, kas man personīgi patika vislabāk visā LA metropolē.

Tur arī netālu bija Palisades Park, kas pazīstams ar to, ka tur tika filmēts Glābējzvans. Tad arī aizbraucām uz Malibu, nu tur ir ļoti ļoti. Jau kad biju tur pirmoreiz biju head over heels in love, tagad arī braucām pa to pašu ceļu, kā toreiz uz nometni, tikai šoreiz uz Zuma beach park, kas bija krauja, no kuras apakšā var redzēt pludmali un okeānu.

Pēc tam beidzot aizbraucot atkal uz centru tikām uz visu Walk of fame, staigājām, skatījāmies zvaigznes un īstenībā pat bija grūti saprast, kura ir tā īstā, pie kuras dikti gribas fotografēties. Karlīna metās ceļos pie Britnijas Spīrsas zvaigznes, nu tas gan iz bērnības atmiņu mums visām bija piedzīvojums, kurš gan nav uzaudzis ar Spīrsu, haha, tais labajos laikos, kad viņa vēl melnā lateksa tērpā videoklipos nešaustīja kādu vīrieti ar pātagu, bet gan 2 astītēm un platām biksēm dejoja cheerleaders stilā. Es noteikti būtu metusies pie Vina Dīzela zvaigznes, bet izrādās viņam tādas nav. Pat Beyonce nav. Par to gan dzirdēju, ka šovasar tiks pievienota Lopesa, Beyonce un neatceros, kas bija trešā.

Un baigi foršie bija kāju un roku nospiedumi, piem. Merilinas Monro man atkal lika sajust tirpiņas pār ķermeni, man visa tā Holividas padarīšanas īstenībā vairāk saistās nevis ar mūsdienu filmām un aktieriem, bet ar Monro, Bridžitu Bardo, Elizabeti Teilori, uc gan melnbaltā, gan jau senlaicīgā krāsainā kino pārstāvjiem. Tas bija ļoti ļoti maģiski, nopietni.

Un tās kājiņas Monro ir bijušas nu dikti miniatūriskas. Tajā dienā plānā vēl bija aizbraukt uz vienu parku, no kura var redzēt LA no augšas, mums tieši gribējās braukt vakarā, kad būtu jau visas gaismiņas ieslēgtas, jo tad vienmēr skati ir daudz krāšņāki nekā dienā. Un kad uz turieni aizbraucām, izrādās, ka nekur mēs netiksim, jo parks jau bija ciet. Redzējām, kā jauniešu bariņš rāpjas pāri milzīgajai sētai, lai tiktu prom, bet neviena no mums negribēja riskēt pazaudēt vīzas, tāpēc sākām prašņāt Lieni, kur lai mēs tagad meklējam kādu skyline skatu. Kādas min 30 viņa teica, ka nezin, bet tad pēkšņi pēc skaļa Es zinu!! viņa man teicās rādīt ceļu, ka pat i GPS nevajag. Un tas kur viņa mūs beigu beigās aizveda bija vnk stunning. Pirmkārt, mēs braucam stāvā kalnā augšā minūtes 20, ja ne vairāk. Tā vieta ir attāluma ziņā augstākā visā LA, protams, ka kā jau tur visur, tad pa kalniem ir sabūvētas mājas un reāli mēs braucām pa mazu ieliņu augšā kalnā, kas pilnīgi noteikti parastiem tūristiem ceļvežos neuzrādītos, jo tā ir šaura šaura ieliņa, pa kurieni, bagātie, kas tur dzīvo, brauc uz savām mājām. Kad mēs beidzot tikām augšā un izkāpām ārā tad visām bija tāds woooow, jo augstums bija iespaidīgs un priekšā bija varenā Los Andželosa miljards mazās uguntiņās mirdzēdama. Mēs mazliet pagājām uz leju ar kājām, gar mājām un spriedām, ka tie, kas tur dzīvo noteikti jābūt kaut kam slavenam hahah un ieraugot, ka mēs esam apstājušās un raugāmies tieši iekšā novērošanas kamerā, mēs noteikti nekautrējāmies visas ņirgt un kamerā teikt hey Ašton Kačer!!! Kopumā baigais prieks, ka Lienīte mūs uz turieni aizveda un principā jau bija baigi vēlais, bet man vēl vajadzēja aizvest Lieni mājās uz Long Beach. Un runājot par Satiksmi LA - nu tāda agresija uz ceļiem. Salīdzinoši tad Virdžīnijā braucēji laivo pa šosejām. LA neviens neskatās pārvietojoties līnijās, distances starp mašīnām ir sprīža attālumā un sastrēgumi visu laiku. No tā arī briesmīgais smogs uz pilsētas, kuru sevišķi labi var redzēt no rīta. Tā diezgan traki tas izskatās. Nu un aizvedot Lienīti braucām arī pašas uz savu Montereju un iekritām gultās. Norunājām, ka šīs 2 dienas jau ir bijušas fantastisku iespaidu pilnas, bet mums vēl priekšā tika daudz, ko redzēt un piedzīvot! No rīta savākušas lietas no hoteļa brokastu galda devāmies kur ? UZ LIELO KANJOOOOONUUUUUUUUUUUU

turpinājums pēc brītiņa :)

5/18/2011

Blogger sabrukums diezgan smagi izjauca manu pēdējo blogu un es vairs noteikti viņu nepabeigšu tādā kvalitatē, kā bija pirms Blogger problēmām. Lai nebūtu pavisam nesakarīga doma, ātri vien tēžu veidā nobeigšu:

• Mēs lidmašīnā nosēdējām 2 h, jo vētra sākās arī NY. Beigās mūsu reisu vsp atcēla. Nākošo piedāvāja 6 no rīta.
• Izmisumā aizbraucām uz Manhetenu, uz bāru un slīcinājam bēdas paši zinat kur.
• Atbraucām atpakaļ uz 2 h līdz reisam gulējām lidostā uz grīdas ( tur bija vēl ap 50 cilvēkiem)
• No rīta pirms iekāpšanas Tereza pazaudēja biļeti. Par laimi, viņai izprintēja jaunu.
• Kad iekāpām lidmašīnā es uzreiz aizmigu un nezināju, ka mēs atkal stundu sēdējām uz vietas, jo NY bija migla.
  
• La Guardia NY lidostā bija sliktākie apstākļi, kurus līdz šim nācies redzēt. Personāls, kurš strādāja naktī gandrīz nerunāja angliski.
• No rīta visas nokavējām darbu, bet es biju vienīgā, uz kuras neviens nedusmojās.
• Man iet labi, bet es gribu uz mājām.
• Ar Amerikas latviešiem bijām uz Māra Briežkalna Kvinteta džeza koncertu. Dievīgs bija, man patika, atpazinu tur tikai Busuli.
  
• Sestdien vēstniecībās visā DC bija atvērto durvju dienas un tas bija foršs pasākums. Es biju palīdzīgās rokas mūsējā, protams, bet neko īsti palīdzēt nevajadzēja. Programma toties vēstniecībai bija forša - visu dienu pie vēstncieības dejoja Vašingtonas deju kolektīvs un iekšā bija folkloras grupa. Pagalmā skanēja Prāta Vētra, kuru mēs ar Miku no Kalifornijas nometnes klausījāmies un es ņaudēju par mājām. Un vēl iepazinos ar latvieti, kura ir Artūra Irbes dēla aukle jau 2 sezonas kopš irbe strādā Washington Capitals.
• Manējie ir atraduši jaunu au pair no Vācijas, Karena bieži raud, jo es braukšu prom, viņa man prasa, lai es neatstājot viņus. + viņa domā, ka jaunā meitene būs nūģe, jo klasiskās mūzikas grupā spelē flautu.
• Es laikam vienmēr varētu tā tēžu veidā rakstīt.
• Šo weekendu strādāju sākot no 5dienas 6 rītā, jo manējie aizbrauca uz Las Vegas. Bija forši, mums ar sīkajiem tiešām bija jautri. Tereza visu laiku bija ar mani. Monika no Paragvajas atbrauca pie mums katru vakaru ar alu un DVD filmām, pasūtījām picu un kārtējo reizi audzējām riepas. Btw, pat negribu zināt, cik es sveru. Manejie atbrauca tikai 1dien naktī un man bija tāds prieks. Tēloju, ka guļu, jo bija slinkums nakts vidu stāstīt, kā gāja. No rīta, kad saņēmu pieklājīgu čeku, ieminējos, ka kamēr vēl esmu viņi ir laipni aicināti kkur braukt, jo man patīk mājas palikt bosam.
• Ir palikušas tikai 2 dienas līdz mūsu sapņu ceļojums kļūs īstenība. 6dien 8 no rīts es sēdēšu Alaska Airlines lai pēc 5 h lidojuma izkāptu LA lidostā, paņemtu mašīnu un dotos maršutu LA - Grand Canyon - Las Vegas - San Fransisco - LA.
  
• Super, šitas ieraksts rakstījās tik ātri, sen bija laiks rakstīt šitā!
  

Dear life, when I told - this can't be worse, it was a rhetorical question, not a challenge.

blogu sāku rakstīt, lai neplēstu sev matus no galvas. spēli neskatos, bet izpalīdzīgas dvēseles tāpat pamanās iebāzt acīs ka ir jau 5:0. (LV - Slovēnija)

Lieldienās man bija tā spožā ideja, ka jābrauc prom kādā ceļojumā (jupis lai rāvis tās manas idejas). Likās, ka ja palikšu mājās šeit, būs baigi skumji, jo būs jādomā, kā manējie mājās iet uz baznīcu visi kopā, kā vienmēr kasās viens ar otru pie galda :D, utt. kas viss pieder pie sirsnīgiem ģimenes svētkiem! :) Tad nu ar igauniti Sandru un savu Terezu izdomājām braukt uz Niagāras ūdenskritumu. Uz turieni braucām ar autobusu 5dien vakarā. Laiks bija briesmīgs, auksti, lija un 8h ilgais brauciens nesolījās būt jauks. Tā arī bija. Autobusā neaizmigu ne minūti, bija vājprātā auksti un visu laiku nopļāpājām ar igaunieti. Viņai ir 24 un viņa caur Erasmus Parīzē gadu dzīvoja, tā sakārdināja. Daudz salīdzinājām Igauniju un Latviju, nesaprotu, kā viņi var būt mums tik tālu priekšā. Dažkārt vispār nesaprotu, kas ir vainas latviešiem. It sevišķi tiem, kuri drukā tos psihiski slimos komentārus internetā. Tie ir tie paši latvieši kas ikdienu ir uz ielām un tad pārvēršas par garīgi nelīdzsvarotiem zombijiem, kolīdz piesēžas pie datora vai tā ir tāda konkrēta, slēgta sabiedrības daļa, kas šādi uzvedas visu laiku, tikai es visu dzīvi veiksmīgi esmu palaidusi garām iespēju tikties ar viņiem aci pret aci?

Iebraucām no rīta Buffalo stacijā, gāž kā no spaiņiem. Jau tajā brīdi gribējās visu mest malā un ar pirmo reisu braukt pie jaukā, svinīgā pusdienu galda mājās un svinēt Lieldienas normālos apstākļos. Bet nu neesam jau no tā vārga gala, tāpēc izmocītas bet brienam uz hoteli. Jāpiebilst, ka nav vēl pat 8 no rīta. Ceļā uz hoteli (kurš bija pašā downtown centrā) pamanam pirmās dīvainības un pirmo reizi mūsu sejas mīmikas iezīmē "WTF?" veidolu. Neskatoties uz to, ka nav NEVIENAS dzīves dvēseles redzamas izņemot mūs, visi ielas sānos esošie veikali vēsta tikai 2 veidu uzrakstus - "SOLD" vai "CLOSED". Skatam pavīd ar 2 dēļiem reizināšanas zīmē aizsisti logi, durvis, metāla nožogojumi un katrai no mums atmiņā ataust šausmu filma "Vaska figūru muzejs", kurā Parisu Hiltoni caurdūra ar mietu. Nu neko, histērisku optimismu saglabādamas, tuvojamies hotelim. Atrodam, bet īsti nevaram saprast, kā lai tiek iekšā. Pirmkārt, ir arī uztraukums, vai mums vispār ļaus tikt numurā, jo check-in ir tikai no 3 dienā, toreiz, kā jau minēju, bija 8 no rīta. Un mūsu vēlme noteikti bija mazliet atpūsties, pagulēt un tikai tad kaut kur iet. Bet no sākuma mazliet vairāk laika aizņēma atrast ieeju. Kolīdz redzējām jebkādas pirmās durvis spraucāmies iekšā, lai gan viņas diezgan labi paslēptas tur bija. Administrācijā sāku garo runu, lai atļauj mums čekoties un iet uz numuru jau tagad, lai gan drīkst tikai no trijiem. Pat nevajadzēja sākt raudāt vai krist uz ceļiem - uzreiz atļāva, jo atrada brīvu numuru, kurš jau esot iztīrīts. Tikām numurā, kas patīkami pārsteidza, jo bija diezgan smalks. Un smalka atpūta bija tieši tas, kas vajadzīgs pēc 9 autobusā pavadītām stundām. Un ēst - to arī ļoti vajadzēja. Aizgājām līdz administrācijai un palūdzām, lai pastāsta, kur apkārtnē varam pabrokastot, mums par milzu pārsteigumu, administratore saka, lai ejam vien viesnīcas brokastīs. Tas bija super pārsteigums, jo reāli mums tajā rītā pat nebija jāatrodas tur, kur nu jāsaņem brokastis par velti. Kad bijām veiksmīgi atkopušās, uzsākām ceļu uz Niagara Falls - no sākuma pilsēta ar tādu nosaukumu, tad arī pats ūdenskritums. Tajā pašā stacijā, kur mēs izkāpām no Vašingtonas autobusa, turpat vajadzēja meklēt arī autobusu uz Falls, pēc grafika mums bija jāgaida līdz tam vēl kāda stunda. Beidzot sagaidījušas un pāris minūtes pabraukušas ar šokā izplestām acīm sākām skatīties laukā pa logu. AK SVĒTĀS ŠAUSMAS. atrašanās šausmu filmā vai kodolsprādziena izpostītas pilsētas sajūtas atkal atgriezās. Autobusā bijām vienīgās baltās rases pārstāves. Sarunu ar mums uzsāka melnādaino geju pāris, bijām nepārspējami laipnas, jo personīgi man vajadzēja sažmiegt kājas kopā, lai tās pārlieku uzkrītoši netricētu. Pēc minūtes gan sapratu, ka tam nav jēgas, var ļaut tām kratīties pašplūsmā, jo ceļš, pa kādu brauca autobuss pārspēja Rēzeknes galvenā tilta segumu tālajā 2010. vasarā, kad tur biju pēdējo reizi. Vai arī ceļa segumu Kārsava - Baltinava agrā pavasarī. Nu tātad 40 min ilgais brauciens bija izkratījis visus muskuļus, sajūtas kā pēc tāda elektrošoka. Iegājām parka apmeklētāju centrā un uzreiz mums piedāvā baigo tūri ar autobusu uz 3 stundām pa 55$. Nē, paldies, uzticība tai brīdi bija tikai saviem locekļiem. Uzreiz mums arī nober prezentāciju, ko jau simtiem reižu dzirdējām iepriekš, ka Niagāras ūdenskritums ir medusmēnešu galapunkts Nr. 1. Reāli, mēs visu dienu atrēcām par to, ka tie pāri lielākoties izšķiras tieši pēc medusmēneša pavadīšanas šajā neatkārtojamajā pilsētā, jo tā kā viss ir nenormāli lēts (hoteļi, transports, atrakcijas) tad šo ceļojumu noteikti izvēlas vīrs. Sieva atbrauc, ierauga visu kā īsti ir (drīzāk ka tur nekā nav) un ir dusmīga kā pūķis un lielais skandāls klāt. Un vēl ļoti pamanāma tendence - kad mums stāstīja par parkā esošajām aktivitātēm, es sāku prasīt par Kanādas puses un tā gide uz mani skatījās lielām acīm acīmredzamā neizpratnē, kāpēc es gribu uz turieni iet. Skaidri un gaiši viņa klāstīja, ka labākās atrakcijas piedāvā ASV puse un to, kas notiek Kanāds pusē viņa nezinot. Piebilda, ka iespējams viņiem visas esot vēl slēgtas. Dīvaini, bet viņi uzskatāmi negrib, lai tūristi iet uz Kanādas pusi. Nu bet mums jau pie kājas, ko viņi grib/negrib, mēs beidzot dodamies iekšā parkā. Lielākā daļa tur esošās sabiedrības bija Indijas sabiedrības civilie. Kā nākas - ar punktiem pierē un visām zvadzošajām lietā arīdzan. Sākām iet pa parku un mūsu plāns bija no sākuma izstaigāt Amerikas puses skatus un tad (jau sen tam gatavojāmies) iet uz Kanādas pusi, jo nevienai no mums vīzu nevajag, tikai pases (tā vismaz man lasījās internetā). ā, vēl kad mēs nebijām iegājušas parka teritorijā bija pirmā reize, kopš igauniete ir ar mums, kad mums ar Terezu gribējās viņai šķelt ar kaut ko. Viņai ir 24 gadi. Brīdī, kad mēs gribējām iet parkā, viņa paziņoja, ka "meitenes, ja jūs tūlīt pat nepagaidīsiet kamēr es nepaēdīšu, es kļūšu ļoti dusmīga". Bija miljons iemeslu, kāpēc mums negribējās to darīt, jo jau bija vēls un vajadzēja steigties uz parku, mēs bijām nesen kā ēdušas, mums skaidrā bija tikai 20 dolārus, tātad primāri vajadzēja domāt, cik sanāks iztērēt parkā un tikai tad ēst, un bija milzīgas rindas. Bet nē, bēbim vajag tagad. Tā nu mēs ar Terezu ar pārgrieztiem ģīmjiem gaidījām viņu + vēl vienu stundu. Kad beidzot aizgājām un es ieraudzīju to ūdenskritumu - man bija kārtējais WTF. Un tas ir viss ? Labi, apgājām citus un man aizvien bija - WTF. It kā jau forši, ir smuki, bet laikam es biju gaidījusi ko nepārspējamu, lai atlīdzinātu tās briesmas, kas jāredz, lai nokļūtu līdz tiem ūdenskritumiem. Vienīgā atrakcija, kurai saredzējām jēgu, bija braukt ar liftu pazemē un tad iziet uz tiltiņa, kur var stāvēt it kā zem ūdenskrituma. It kā jau iespaidīgi, brīžiem liekas, ka tas viss gāžas tieši tev virsū. Bet nu neuzkavējāmies tur vairāk kā 10 min. Un tas izmaksāja 6 $. Piekrītu tiem, ka, ja redz ūdenskritumus tikai no ASV puses, tad īpaši lielas jēgas nav. Izstaigājām tātad to un gribējām iet uz Kanādas pusi. Cik visi bija stāstījuši, tas būšot diezgan vienkārši. Ejam uz pirmajiem vārtiem, kas ved prom no USA. pie metāla vārtiem sākām fotografēties līdz iznāca ārā glīts muitnieks un pateica, ka ja mēs tūlīt pat nebeigsim - mūs arestēs. Nu šito man 2reiz nav jāsaka, mēs kā vējš i prom. Starp citu, Latvijai lai tiktu Kanādā vīzu nevajag jau sen, taču Igaunija pievienojās tikai nesen. Par Austriju nezinu, kad līgumu noslēdza. Nu ejam mēs tagad pāri tam tiltam, iesoļojam jau Kanādā un diezgan nelaipnas sievietes robežpunktā sāk pārbaudīt mūsu pases un saka, labi, ar to viss kārtībā, tada dodiet savas DS 019 formas. Ar stulbu ģīmi skatos uz Terezu, prasu - tev ir? Nē viņa saka, nav. . Es saku, ok, kopš kura laika mums viņas vajag, lai tiktu Kanādā, Sievietes paskaidro, ka Kanādā ta tikt mēs varam, bet ja mums nav to formu, mēs bez viņām netiksim atpakaļ iekšā USA. Man kā ar ūdeni i iešļāca sejā. prātā jau pavīd aina, kā būsim iespundētas karcerī no pārlieku lielas lūgšanās tikt ielaistām atpakaļ USA. Protams, ka mēs nezinājām, ka šīs formas vajag, jo es pārbaudīju kādi papīri nepieciešami,lai tiktu Kanādā, nevis ATPAKAĻ Amerikā. Tad Kanādas sievietes saka, ka uzrakstīs kkādu papīru, lai mūs tomēr ielaiž. Bet nu vēl dziļāk Kanādā mēs tomēr izlemjam neiet. Bet tajā brīdī nepārspējamu triku šauj ārā igauniete. Viņai līdzi esot DS 019 forma, viņa viņu līdzi nēsājot, jo viņai kkāda vecā pase esot un šamējā tagad nesaprot, kā mēs varējām viņas nepaņemt. Protams, ka turpat uz robežas mums sākas vārdu apmaiņa, kurā es viņai saku, ka nu tad varēji arī mums ieminēties par tām formām, jo vairākas dienas iepriekš mēs par šo dokumentu lietu dzerot Starbucks kafiju ilgi diskutējām. Tad viņa sāk žļembāties, ka mūsu dēļ viņai netiekot tālāk. Mēs šai sakam, kas tevi tur, tiekamies vien parkā, es principā redzēju ko man vajadzēja, mēs nemaz tālāk negribējām iet. Kopumā ūdenskritumu no tās puses gan redzējām - un vēl aizvien nekādu īpašo emociju. Ģeogrāfiski savu kāju Kanādā arī spēru. Un muļķojāmies ar "būšanu 2 valstīs vienlaicīgi" vienu kāju noliekot USA un otru Kanādā.

Bet pats labākais sekoja tieši atpakaļceļā. Arī igauniete ilgi domādama nolemj iet ar mums atpakaļ un no tik liela fail vnk sākām smieties. Zelta vērtais papīrs, lai tiktu USA ir man rokās. Ejam pāri tiltam un es saku, galvenais tik tagad nepazaudēt viņu. Tieši tajā pat sekundē lapa izlidoja man no rokām. Uz tilta bija nenormāli vējains, ka tajā pat sekundē lapa virpuļodama uzlidoja gaisā un tad nokrita uz tilta braucamās daļas. Sekundes laikā noskenēdama, ka mašīnas patālu es nesos pakaļ tai lapai, kura turpināja pārvietoties ar vēja palīdzību. Mani dzīvnieciskie instinkti man automātiski lika uzspert uz lapas ar kāju, lai to noķertu,ko es arī izdarīju. Nezinu, cik daudzi cilvēki redzēja šo izrādi, bet tie muitnieki, kuri bija ASV robežpunktā bija gan. Mēs smieklus nevarējām apvaldīt jau tad, kad gājām iekšā, jo uz svarīgā dokumenta manās rokās bija tikpat svarīgs pēdas nospiedums no manas kājas. Muitnieki sāka prasīt, kur ta mēs jau tik ātri atpakaļ un tad sāka pētīt manus dokumentus. Man par laimi, Igauniju apsmēja vairāk nekā Latviju. Viņš saka: No way, who is here from Estonia? Sandra pamāj. Viņš: Do you have an electricity there ?? Sandra: We have free Wi-fi everywhere. Tereza blakus izšāva comedy club cienīgu joku - they don't need electricity, they have (un uz pēdējo vārdu viņa ievērojami paaugstināja balsi) fire! es tikai sāpīgi novaidējos, jo muitnieki smējās līdz asarām. Un tad sekoja mana kārta: HAhaha, who is from Latvia ????? Sandra: Yes, that's even worse than Estonia! Caur savu smieklu lēkmi muitnieks atzinās, ka pats neesot ne labāks, jo esot no Ukrainas. Un pašās beigās, kad bijām noskenētas un pārbaudītas mums promejot (laimīgi tiekot iekšā USA) mums izskanēja: Oh girls, you are such a treasure for us, we don't want to lose you! nu, protams, ka mēs smējāmies līdz kamēr žokļi un sejas muskuļi sāpēja, jo tāds fail man vēl nebija gadījies nekad. Garastāvoklis bija pilnībā nekāds, bet smiekli par mūsu tizlumu vienalga bija. tad izdomājām, ka viss, jābrauc prom no šīs brīnišķās pasaules vietas, bet autobusu vajadzēja gaidīt vēl stundu. un braukt vēl stundu. tiekot atpakaļ un ilgi meklējot mēs atradām aptieku, kurā pārdeva alu un tas bija mūsu tā vakara glābiņš. Mēs vairs nekur neaizgājām (vispār nebija jau kur iet). Sēdējām numuriņā un skatījāmies filmas. UZ nakts pusi meitenes aizgāja uz apakšā esošo bāru, lai atstieptu 9 mojito kokteiļus, kas tieši derēja 4 Sex&the City sērijām. Otrā rītā cēlāmies tikai tāpēc, ka bija jāiet uz brokastīm, bet nogulējām vēl i līdz pašai izbraukšanai uz lidostu. Ar ko, kā vēlāk izrādīsies, sāksies mūsu ļaunākais murgs. Lidot mums vajadzēja ar pārsēšanos Ņujorkā. Lidojums no Buffalo līdz NY bija bez starpgadījumiem. Kolīdz tikām līdz NY, mums vajadzēja gaidīt 3 h līdz nākamajai lidmašīnai un tās bija kriminālas, jo lidostā bija sabojājies kondicionieris un tur burtiski vajadzēja rīstītites pēc gaisa. Kad beidzot tikām lidmašīnā, tā mazliet šokēja ar savu izskatu. Tā bija ar 2 propelleriem priekšā, nevis turbīndzinējiem, kā es visu mūžu biju redzējusi. Manam šokam pievienojās arī cits amerikānis, sakot, ka ir taču 21.gs. kā tā var būt, ka viena no lielākajām aviokompānijām pasaulē brauc ar propellerlidmašīnām. Nu neko sēžam iekšā, es jau sāku rēķināt sekundes, kā man uz mājām gribējās. Sūds un pieci, stjuarts mums - kādiem 30 pasažieriem (jā, tieši tik ietilpa fantastiskajā reisā)

Prezidents un mikimauši

pirms rakstīšu nesenos graujošos notikumus, sākumā, kamēr neaizmirsu, pastāstīšu taaaaadus kuriozus. Divi francūži atstāja mūsu aukļu grupu. Iemesli ir tikpat neaptverami, kā viņu pašu angļu valoda. Pirmā ir sieviešu dzimtes pārstāve Magali (viņa iepriekš ir bijusi blogos, jo mēs mēdzām iet uz filmām kopā) brauc prom uz mājām bez iespējas pat mainīt ģimeni un palikt štatos, jo izdarīja kaut ko izcili tizlu. Vienu vakaru viņa facebook uz savas "what's in your mind" sadaļas uzrakstīja, ka viņai ir tā apriebusies sava ģimene, ka ja viņa nedabūs atpūtu no viņiem, viņa viņus nogalinās. Redz, nevar zināt, vai tikai bērnus, vai pa francuzki noklapēs visu saimi. Kāds no Magali facebook draugiem šo aizsūtīja viņas hostģimenei, jo viņu pašu facebook nav, droši vien tāpēc viņa tik droši savu pērli tur iegravēja. Kājās tika sacelti ne vien visi Virginia centri, bet arī headquarters in New York. šobrīd viņa jau ir/vai dodas prom bez atļaujas vēl būt au pair. Protams, ka tas, ko viņa domāja ir joks, bet es uzskatu, ka vecāki vnk jau sen gribēja tikt no viņas vaļā, jo visa "au-pair iegādāšanās" ir ķēpīga padarīšana, lai tik vienkārši viņas mainītu. Taču check out nākošo - tas vispār ir bomba.

Mums bija arī vīrietis aukle, mums pārējām meitenēm viņš jau no paša sākuma likās ļoti dīvains un ar īpatnēju vēstījumu dzīvei. Tāpat tās aukles, kuras bija ar viņu braukušas mašīnā, kad viņš ir bijis šoferis, tad visas zvērējās, ka tā ir pēdējā reize, kad viņas to dara. Viņš bija arī manā dzimšanas dienā, kad oktobrī toreiz svinēju, bet viņš īpaši nebija sabiedrisks vai ieinteresēts runāt citā valodā kā izņemot viņa dzimto franču. Nu un tātad viņa stāsts ir tāds - dzīvoja, dzīvoja viņš ģimenē, kad vienā jaukā naktī klusiņām salasīja mantas un aizlaidās. .. uz Ņujorku, dzīvot, nelegāli. Taču tas vēl nav pats šokējošākais. Šeit, esot Amerikā, viņš nopirka mašīnu pats savu, ļoti vecu un daļēji braucošu. Un laika gaitā, dzīvojot viņš lēnām sāka pārbūvēt mašīnas detaļas no jaunajām, dārgajajām mašīnām, kas bija viņa hostģimenei, uz savu personīgu - veco ar kriminālu tehnisko stāvokli. Tas viss tika atklāts tikai tad, kad arī atklāja viņa pazušanu ar visām mantām, jo tad pārstāja darboties arī viena no mašīnām - acīmredzot īsi pirms savas nozušanas viņš būs nomainījis, kādu pēdējo svarīgo detaļu, bez kuras tad arī auto vairs nedarbojas. Nu kā jums šitas ? Es smējos ilgi par abiem :D

Nu tad tagad sākam aprīļa sākuma grandiozos notikumus. Jau pēdējā nedēļā vēstniecībā visiem baigā skriešana, jo 5diena, 1.aprīlis kad Zatlers ieradās neizbēgami tuvojās. Turpat bija arī pēdējie sagatavošanās darbi, tiku aizsūtīta mapēs iešūt materiālus, kurus tik cītīgi gatavojām par kompānijām, investoriem un potenciālajiem sadarbības partneriem. Tas arī bija šokējošs moments, jo par viena 8lpp dokumenta iešūšanu spirālē un otra 250 lpp ielikšanu cietās mapes vākos es samaksāju 196 $ (!!!!!!!!!!!). Kā te studenti vsp dzīvo, nesaprotu. Nu un tātad ilgi gaidītā 5diena pienāca, un ar pārējiem prezentācijas dalībniekiem tikāmies jau ap 12 dienā. Prezentācijas jēga bija Zatleram publiskot materiālus, kuri tapa "2x2" nometnes laikā par to, cik apbrīnojamas lietas dara Ziemeļamerikas latvieši dara, fokusējoties, protams, uz dubultpilsonības lietu. Principā, es jau tur random biju iemaldījusies, manis jau daudz pieminētais Aivars Osvalds man palūdza runāt prezentācijā, jo visu projektu dalībnieki arī nevarēja tik vienkārši ierasties Vašingtonā, lai runātu par saviem projektiem. Es runāju par latviešu valodu un sabiedriskajiem medijiem un man jau liekas, ka viss sanāca ļoti labi mums visiem. Par to liecināja fakts, ka prezentācijas beigās Zatlers divtik paildzināja mūsu diskusiju laiku un man personīgi ļoti patika veids, kā viņš ar mums runāja. Tas nebija tāds - es prezidents un jums tas jārespektē. Viņš apsēdās ar mums vienā ielokā pilnīgi blakus, neļāva celties, kad mēs gribējām uzdot jautājumus un kad tikšanās beidzās un viņš gāja uz izeju viņš pamāja un teica: "Piezvaniet, kad būsiet Rīgā!". Nav jau runa par šo izpausmju nopietnību, bet elementāro cilvēcību, ko viņš izstaro. Es viņam jautāju, vai viņam ir jau mērķi un prioritātes, ja viņš tiks ievēlēts uz prezidentūras otro termiņu. Jo es tiešām ļoti ļoti ceru, ka tā būs. Pēc mūsu prezentācijas sekoja neoficiālā daļa vēstniecībā ar visām tam piederošajām detaļām. Tās laikā lielākā daļa prezentācijas kolēģu minēja, ka jādodas pēc vēstniecības uz "Krogs Aptieka" un tur jāsvin tālāk. Tā kā biju ar mašīnu, īsti to darīt negribējās, bet beigās arī es tiku pierunāta. Tad kad salasījāmies doties prom un gājām uz mašīnu, kas bija nolikta aiz Turcijas vēsstniecības (kas ir savienota vienā ēkā ar LV vēstniecību) konstatēju ka mašīna ir burtiski iemūrēta no citām mašīnām. Cietējs vēl arī bija vēstniecības pulkvedis Bezzubovs. Tā nu mēs gaidījām vēl kādu stundu, līdz beidzot noķērām turku šveicaru, kurš varonīgi pārdzina visas turku mašīnas, lai mēs tiktu prom. Tālāk veiksmīgās prezentācijas svinēšana norisinājās jau pieminētajā krogā un man vienmēr tik ļoti ļoti patīk atpūsties ar amerikas latviešiem. Bija tiešām ļoti ļoti forši. Mājās gribēju braukt laicīgi, jo otrā rītā man bija jāsagaida Ieva, kura brauca pie manis ciemos no Bostonas, bet nu laicīgi man nekas nesanāca. Un ja man tiešām būtu bijis jāceļas 6, ja Ieva būtu atbraukusi laikā, es laikam nomirtu :D Tāpēc noteikti gribu pastāstīt, kā Ieva brauca no Bostonas pie manis ar autobusu, nebiju neko tādu dzirdējusi :D Respektīvi, braucot visu šo gaisa gabalu, pirmā pietura bija viņiem Ņujorkā. Ieva apgalvo, ka arī man, kad es braucu pie viņas, pietura esot bijusi Ņujorkā, bet es tādu neatceros, tāpēc neņemos viņai ticēt :D Un kad Ņujorkā autobusam tikai mainīti šoferi un atkal turpināts ceļš, jaunā šoferiene pēc stundas atklāja ka laikam ir sajaukusi autobusus, pēc stundas braukšanas viņa pasažieriem sāk prasīt, a uz kurieni jābrauc un kad pasažieri pastāsta ka uz Vašingtonu, atklājas, ka viņa gan jau stundu brauc atpakaļ atkal uz Bostonu. Bāc, es tā rēcu :D nu kur tāds stulbums ir :D tad viss autobuss laikam stundu ja nemaldos gaidīja, kad atbrauks cits šoferis un kad jaunais esot atbraucis, tad šis esot pateicis "Nu tad Filadelfija, ja ?" es jau teicu, ka nu ar Filadelfiju viņš noteikti pajokoja, bet kaut gan nevar zināt :D Rezultātā Ieva DC ieradās nevis 7 no rīta, bet 10 no rīta. Pa to laiku es paspēju izgulēties, aizvest visu savu ģimeni uz lidostu (viņi uz Floridu izlidoja jau sestdien) atbraukt mājās, nomainīt mašīnas un aizbraukt Ievai pakaļ uz staciju. Un tad sākās mūsu foršās brīvdienas vienām pašām, jo manējie bija prom. Protams, ka izvazāju Ievu pa pilsētu, viņu tas īpaši nesajūsmināja :D , toties ziedošie ķirši fascinēja mūs abas - tas bija taaaaads skaistums, wauč. Vakarā ballējāmies atkal ar ASV latviešiem un kopumā izvērtās ļooti foršas brīvdienas. Svētdien vakarā aizvedu Ievu uz lidostu un pabeidzu kravāties Floridai. Toreiz vēl bija diezgan vēsi un bija nereālais prieks braukt uz vietu, kur ir karsti un var sauļoties. Pirmdien pabaroju savus milzīgos kaķus, 7reiz pārbaudīju signalizāciju un beidzot braucu uz lidostu. Monika no Paragvajas bija tik laipna un aizveda mani uz lidostu. Līdz Orlando jālido 2,5 h un beidzot biju tur. Lidostā bija jāsameklē speciālais hoteļa autobuss, kurš veda uz Disneja Parku un brauciens no lidostas līdz Disneja Parkam bija teju vai stundu. Bet toties skats kāds aiz loga - uzreiz ir skaidrs, kāpēc Floridu dēvē par sunshine state. Viss tiiik zaļš, saulains un skaists. Visās malās pļavās mākslīgi izveidoti dīķīši un viss izskatās kā tāds skaisti izveidots golfa laukums. Kopumā sistēma ir tāda, ka iebraucot Parka teritorijā (kas ir anormāli vairākus desmitu hektārus liels) tas sastāv no 4 Disneja Parkiem - Animal Kingdom, Magic Kingdom, Epcott un Hollywood studios. Un tad vēl arī no ļoti daudziem milzīgiem hoteļiem, kuru izskats, protams, arī ir piemērots Disneja tematikai. Un tā nu kad es ierados mūsu istabā nedēļu ilgie svētki varēja sākties. Mēs visi dzīvojām vienā istabā, jo tas bija hotelis, bet mums bija tādi divstāvīgie apartamenti, tā ka vienalga katram bija sava istaba. Atkal boss bija Ome Sūzana un ik pa brīdim bija traki :D bet visi varonīgi turējas :D kopumā katru dienu bijām atsevišķos parkos, pēc pirmās dienas jau es biju gatava palikt hotelī un iet sauļoties pie baseina kad Sūzena man teica - tu ko, es samaksāju 300 $ par tavu Disney pass, lai tu sauļotos pie baseina? Karena tik nokratīja galvu un pēc tam, kad ome kaut kur nozuda teica, ka ja es gribu es varu gulēt pie baseina kaut vai visu laiku, bet tomēr man vajagot nākt ar viņiem, jo bērni paliek hotelī un kopā mums būs jautrāk. Te nu sākas arī neizprotamā daļa, kāpēc mēs pieaugušie ejam uz Disneya atrakcijām, bet bērni paliek hotelī ? Nu jo tā arī bija - Klaudija bija tikai vienu rītu parkos, jo viņa bija neizturama. Kā atvēra muti pirmajā atrakcijā, tā aizvēra tikai kad bijām atpakaļ hotelī. Es biju tādā šokā - bērniem taču tik ļoti patīk zvēri, princeses un visi gūfiji un minnijas. Šitā brēca kā negudra. Denijs bija daudz labāks, taču arī daudz čīkstēja, ka viņš ir noguris utt. Reāli mēs bijām četrotne - es, Karena, Teds un Karenas māsa - kas bija visur. Pašā pirmajā dienā tikko kā mēs atbraucām uz pirmo parku nogāza taaaads lietus, kas mēs bijām slapji līdz pēdējai vīlītei. Tā bija pati pirmā atrakcija - Dambo - kur iesēdāmies ar sīkajiem un lietus sākās vienā sekundē un neviens mūs nenolaida zemē, tā mēs tur un plivinājāmies pa vājprātīgajām lietus gāzēm. Bet pārējās dienas laiks bija izcils. Nedēļas beigās es arī nopriecājos, ka Sūzena ar savu pukošanos piespieda mani iet visur un nesēdēt nesauļoties, jo es būtu ļoti daudz palaidusi garām. Man visu laiku likās, ka viss tas pasākums ir tāds priekš bērniem, bet tur tiešām cilvēks var braukt jebkurā vecumā. Es sajutos kā 8 gados atkal, fotografēju katru mikimausi un katru stūri, pirmo reizi esot šeit Amerikā es fotografēju tik daudz, ka 3 dienu laikā man beidzās atmiņas karte fotoaparātam un batareja. Tā tiešām tiešām ir viena no labākajām, pozitīvākajām vietām pasaulē, kā jau Marta man toreiz Kalifornijā to teica. Parkā redzēju arī Kortniju Koksu! beidzot esot ASV redzēju arī kādu filmstāru :D un tikai aiz cieņas pret viņu un to, ka viņa bija ar savu ģimeni un bērniem, mēs negājam prasīt viņai fočēties :) Tāpat mani parsteidza vēl kāds novērojums - ļoti daudz kur es jau biju redzējusi neiespējami resnus cilvēkus, jau pie tā pilnībā biju pieradusi, kad redzi eksemplārus, kur nevar uz aci atdalīt kaklu ciskas rumpi, viss saplūst vienā, bet šeit es redzēju ko tādu, ko manas acis negaidīja savā dzīvē redzēt. Literally, šiem cilvēkiem vairs nebija iespēju paiet un viņi pārvietojās mazos četrriteņu skūteros. Vispār briesmīgi es Jums teikšu. Es mājās lidoju jau 5dien un tās bija šausmas, kā negribējās braukt prom no turienes. Protams, kā vienmēr izcēlos - no Floridas lidoju ar kailām kājam un pilnīgāko vasaras kleitiņu. Ielidoju Vašingtonā izkāpu no lidmašīnas un taisnajā skrēju uz toleti pārģērbties, jo bija auksti un lija. Vakarā ar draugiem aizgājām ballēties un man vēl kādas 4 dienas vajadzēja atrast no visa brīnišķīgā, kas bija pieredzēts Floridā. Tagad noteikti vajadzētu apciemot Miami, bet tas kā jau ar līdzekļiem tur sanāks.

Vēl viens interesants notikums bija sestdien, kad ar meitenēm braucām uz pilsētu Annapolis, kas ir blakus štatā Maryland uz jūras akadēmijas internacionālo balli. Kopumā bija dikti jautri, noīrējām hoteli, bijām 8, tāpēc vajadzēja gan 2 mašīnas, gan 2 istabas. Plāns bija sestdien vakarā iet uz Balli un svētdien apskatīt Annapolis pilsētu. Balle bija interesanta, jo visi tie studenti bija savās baltajās uniformās un reāli skats bija ļooooti labs. Un grupa, kura spēlēja balli bija izcila, jo spēlēja visus tos hītus, kas šodien skan pa radio.Balles sākumā arī uzstājās akadēmijas deju klubi un bija 12 priekšnesumi ar visām iespējamajām dejām un stilie - sākot ar hip-hop dejām, salsu, beidzot ar skotu dejām dūdu mūzikā.

Kopumā viss ir perfekti. Jau sen ir karsti, vasara. Kamēr Klaudija guļ diendusu, es pagalmā sauļojos. Nespēju aptvert, ka man ir palikuši 3 mēneši štatos. Apbrīnojami. Bet mazlietiņ gribu mājās. Šonedēļ bērniem ir pavasara brīvlaiks, tāpēc ir mazliet grūtāk, jo abi ir mājās. Ome atbrauc tik mani palaist uz vēstniecību. Viņa to dara labprātīgi, jo saka, ka negrib, lai vēstniecībā domā, ka es tur bumbulēju baigi. Nu baigā jau mīlule viņa, vienmēr grib lai man ir labāk. Arī vēstniecībā aizvien iet kolosāki, tikko Zatlers devās prom,tagad jau gatavoju materiālus Dombrovska viziītei, kas gan būs tikai jūlijā. Bet es no sirds dievinu tās minūtes, kuras pavadu vēstniecībā. Tas kā ceļā uz turieni zvanu pārvaldniekam, lai zinu kur likt mašīnu labāk, kā kāpt uz augsto 4to stāvu un epastā saņemt uzdevumus. Vai sēdēt sekretāres vietā un atbildēt uz zvaniem. Šo 3dien zvanīja viens igaunis, kuram draugs latvietis prasījis piezvanīt, jo pats tas latvietis sēž cietumā kaut kur te. Es baigi sastresojos, bet tad man pastāstīja, ka tas ir tik bieži, ka vairs nav nevienam nekāds pārsteigums. Un vislabāk man patīk sēdēt sekretāres krēslā, jo tas ir vistuv;ak vēstniekam :D un tad vienmēr sanāk ar viņu parunāties :) un man patīk atbildēt uz telefona zvaniem sarunu iesākot ar vārdiem "Embassy of Latvia; Latvijas vēstniecība!" aahhhh :)

Rīt vakarā izbraucu uz Niagāru. Pavadīšu tur Lieldiens braucu ar savu austrieti Terezu un igaunieti Sandru. Sandra ir vienīgais cilvēks, kurš beidzot saprot, ja es lamājos (nu nav jau jāmin, kura ir tā valoda,kurā cilvēki parasti lamājas). Es gan to nezināju, līdz vienreiz vedu viņas mājas un uz ceļa kaut kas notika un es nokliedzos "Bļed" un viņa man no aizmigurējā sēdekļa piepalīdzēja :D

Un pats pēdējais TOP TOP TOP notikums ir tas, ka ar foršo Karlīnu no Ņujorkas mēs 2 dienu laikā uzbliezām to, ko parasti būtu jāplāno 2-3 mēnešus. respektīvi, 21. maijā sākas roadtrips ar izīrētu mašīnu - Los Angeles - Grand Canyon - Las Vegas - San Francisco - Los Angeles. Bišku jau biedē fakts, ka es esmu vienīgais šoferis un tās ir 1700 jūdzes, bet nekas, es to varu :D ar savu fordu jau esmu nopurkšķinājusi 4000 jūdzes, tā ka būs ok :D Nu un tā nu mēs te svinamies. Čau!

P.S. cepiet kūkas un gatavojiet tējas - jums ir 3,5 mēneši.

Šņik šņak - 8 mēneš` azotē

.... un uz mājām nepavisam negribas :D

pēdējās 2 nedēļas, kopš sākās darbošanās vēstniecībā jūtos kā iemesta vāveres ritenī. Bet ir ļoti ļoti forši. Tagad jau esmu pielaista pat pie telefonu atbildēšanas un pēc tam savienošanas ar attiecīgo vēstniecības darbinieku, kas visbiežāk ir konsuls - par un ap vīzām, dokumentiem, jurisdikciju. Šodien viens čalis zvanīja un teica, ka viņš gribot pārvākties uz LV (runāja angļu mēlē), kādus dokumentus viņam vajagot. Gribēju smieties, bet nevarēju - vēstnieka kabineta durvis bija vaļā.

Visi ļoti gatavojas Zatlera vizītei, tāpēc arī tiek vākta daudz informācija par un ap firmām un bagātiem potenciālajiem investoriem. Starp citu, kāda investora firma, kurš ir precējies ar latvieti, strādā ar apgrozījumu 3 biljoni $ gadā. Kad Zatlers būs šeit, piektdienā 1. aprīlī būs viņa tikšanās Ziemeļamerikas jauniešiem, lai atkal runātu par dubultpilsonības jautājumu un ne tikai. Arī man tika lūgts Zatleram novadītu vienu prezentāciju, tā ka ar steigu jāķeras klāt tās veidošanai.

Atskatoties uz pēdējiem notikumiem nevar nepieminēt "Kamēr" kora viesošanos Vašingtonā. Bija tik kolosāli beidzot just blakām kādu no "Latvijas dzīves". Vienu nakti pēc garu garajām ekskursijām pa Vašingtonu palika pie manis, tas ir no Sestdienas uz Svētdienu. Sestdien no rīta es jau biju agri agri latviešu biedrības namā, jo es biju tiiiiik priecīga viņu sagaidīt. Palīdzēju virtuves darbos, jo kori pēc garā ceļa (viņi brauca 18 h ar vilcienu no Čikāgas) kori vajadzēja arī paēdināt un tad atdot saimniekiem. Un tātad vienu nakti es Laumu ņēmu pie sevis, viņa iepazinās arī ar Karenu un Tedu un mazliet ievedu viņu savā "šejienes dzīvē" un viņa tad arī teica, ka tagad saprot, kāpēc es mājās negribu braukt. Pārējās naktis Lauma ar "kolēģi" Zani palika pie latviešu kundzes, kura dzīvo šejienes latviešu pansionātā un tas nemaz nav tā, kā tas sākumā izklausījās. Šī kundzīte brauc pelēkā sporta mustangā, kura numurs ir "AR DIEVU". Vot tā :) Nu enivej, cik varēja noprast viss koris bija sajūsmā gan par Ameriku, gan par viņu laiku šeit. ARī koncerti viņiem bija debešķīgi. Tas, kurš bija latviešu biedrības namā, bija ļoti ļoti skaists. Ilgi turējos, lai nepinkšķētu, bet kad viņi dziedāja Renāra Kaupera dziesmu "Mazā bilžu rāmītī", kuru viņš sacerēja savai sievai - tad gan asaras pašas bira :) Pēdējā dienā pirms viņu prombraukšanas viņiem bija koncerts arī vēstniecībā, kuru apmeklēji daudzi pat citu valstu diplomāti, mani tas ļoti sajūsmina, jo prieks, ka mūsu izcilos talantus redz arī citu valstu ievērības cienīgas personības.

Pagājušajā 5dienā ar citiem Amerikas latviešiem bijā tajā "Pharmacy bar", kura otrā filiāle ir arī Rīgā. Biju baigi pārsteigta - pie bāra plīvo LV karogs, uzraksts arī vēsta "Krogs Aptieka" un pārdod pat Aldara alu!! :) Foršs vakars bija :)))))

Šo 7dien ar Terezu braucām ļoooti iepirkties, jo man tas bija pēdējais weekends pirms braukšanas uz Floridu un bija liela nepieciešamība pēc vasaras drēbēm. Tā kā man nepatīk iepirkties, tad tas bija "such a pain in the ass" bet mantas nedēļai čilojot svelmē tika atrastas. Nespēju noticēt, ka klāt jau ir aprīlis! Šo weekendu palikšu viena ar sīkajiem, vecāki jau no agra 5dienas rīta brauc uz Ņujorku, jo dodas uz kāzām. Es tikai priecājos, jo no extra naudas neatsakos nekad, laikam tieši tāpēc (un arī tāpēc, ka man nepatīk iepirkties) esmu netipiski au-pair darbam iekrājusi pārpārēm.

Vēl kāda ļoti pozitīva lieta šajā nedēļā bija tas, ka no Žeibes dzīvokļa biedra, kurš devās uz Vašingtonu saņēmu forši foršu paciņu ar žurnāliem, medu, rupjmaizi, končām utt Arī Žeibes paštaisīto kosmētiku, kas arī bija paredzēta manējiem šeit. Viņi teica, ka nenobrīnīties, kur man tik forši draugi, ka vēl arī ģimenei, kur es dzīvoju kaut ko atsūta! Ha, es tak zinu to pati, ka man ir paveicies dzīvē :) Nu jā un šīs lietiņas man atkal lika ilgoties pēc mājām!

Vakar pēkšņi par gariem gariem laikiem man bija tāds vakars, kad es neko nedarīju un bija TIK labi. Pat nevajadzēja ierakstīt "American Idol", jo es to varēju skatīties normāli tiešraidē. Jo visu laiku ir vienmēr bijušas tikšanās ar cilvēkiem, vakariņas, kinoteātri, hokejs, franču valoda vai sliktākajā gadījumā - sporta zāle, kurā es gan neesmu bijusi jau kādu mēnesi. Un vakar nebija nekā un es nespēju piedabūt sevi piecelties, jo bija ļoti labi. Un vakar vakarā bija spēcīgs pērkons, kas man arī ļoooti patika - 2 jau ir bijuši, tātad jau var peldēties :)

Un mana jaunā seriālu atkarība - "Hawaii Five O", kas pēc visām gossip girls un pretty little liars tomēr ir pozitīvākas pārmaiņas haha. Bet tā ir - ASV nevar neskatīties kādu seriālu, šovu vai vēl nez ko televīzijā. Un šis seriāls laikam arī tāpēc, ka mēs ar Terezu esam kā trakas ar to Hawaii tēmu. Desktopi mums laptopiem arī, protams, ir Hawaii pludmales skats.

Nu tā, apmēram viss :) Čauu!

Kur praksi gāji ? - aai, Vašingtonā!

Es zinu, ka reāli ir apnicis, kā es lielos par to, cik brīnišķīga šeit ir mana dzīve, bet check this out.

Nedēļa kā vienmēr pagāja riktīgi cool, ir silti, pavasaris un tā tālāk. Trešdien aizbraucu uz centru un aizgāju uz holokausta muzeju, auč, tas bija ļoooti ļoooti traki. Viņiem ir tik daudz materiālu no briesmīgajiem Hitlera noziegumiem pret ebrejiem. Tur bija arī daudz skolas bērnu un dažas meitenes pat tā skaļi šņukstēja, bet nenoliegšu, muzejs tiešām briesmīgs. Tur bija pat filmiņas, kurās viss attēlots un piem skatlogs, kur grēdā sasviestas tādas kā pastalas. Nu vārdu sakot briesmīgi. Kad izstaigāju visu aizeju pie mašīnas, iesēžos, sāku braukt un ieraugu, ka pie loga kaut kāda lapele tirinās. Yay, no oficiera Newmann man ir soda kvīts par neatļautu parkošanos. Mans pārkāpums bija tāds, ka mašīnas kreisie riteņi atradās pie ietves, nevis labie. Nolažojos uz 40 $, tagad arī es būšu papildinājusi ASV budžetu. Neraudāju gluži, mājās par mani visi kā vienmēr pasmējās, Teds izrakstīja čeku un pa pastu arī nomaksājām.

Vislielākais un visforšākais mans jaunums ir tas, ka pirmdien sākās mana prakse vēstniecībā. Dokumentu process ilga no janvāra vidus, idejas process kopš novembra. Un tas ir tiiiiiiiik kolosāli, es vienkārši esmu bez vārdiem. Aizvadīta jau pirmā nedēļa tur, jūtos dikti svarīga persona haha. Bet ja nopietni, tad jau pa pirmo nedēļu esmu ļoti daudz iemācījusies un man starp citu ir pašai savs kabinets!!!!! :) Mēneša beigās uz ASV brauks Zatlers, tad nu arī man bija uzdots sagatavot info par kompānijām ar kurām viņš tiksies - vēja enerģijas ražošanas kompāniju, firmu, kas Afganistānai piegādā degvielu, par Kurdistānas apgabala iespējamajām sadarbības iespējām ar LV, utt. Nu, vai nav forši ? :) Vienīgā briesmīgā lieta bija tikšana turp/atpakaļ. Es oficiāli paziņoju, ka ienīstu metro no rītiem. Piespiedies ar vaigu pie loga un brauc. Grafiks man pilnīgi nebija pa maniem laikiem un rezultātā man vajag stundu turp, stundu atpakaļ, kas šoreiz ir vitāli svarīgi, jo man tā jau nav daudz laika. Jāpiebilst, ka stažēšanās procesu es daru tikai pa to laiku, kad Klaudija ir skolā. Un 2 stundas no 4 es ceļam veltīt netaisos. Šīs dienas tiešām bija briesmīgas, kad vajadzēja braukāt ar metro, jo es visu laiku visur kavēju un mans maratons pa Massachusetts avenue augstpapēžu kurpēs no malas vispār laikam bija nepārspējams. Tad nu es aizelsusies piejoņoju pie vēstniecības kā tāds ēzelis jau bespēka un dusmīga uz visu pasauli. Tad nu darba dienas beigās aprunājos ar savējiem un no nākamās nedēļas es braukāšu ar mašīnu un tagad man tas aizņems 20 min. Nu labi, no rītiem vairāk, jo sastrēgumi jau milzīgi, bet tomēr, es ieekonomēšu stundu vairāk, ko pavadīt vēstniecībā. Bet neskatoties uz visām grūtībām, arī es iekļāvos Vašingtonas steidzīgo ļaužu plūsmā ar zolīdu apģērbu mugurā un tas lika man saprast, ka pat vistrakākās un šķietami neiespējamas idejas IR reālas! Un te nu atkal man jāpiemin mana brīnišķīga Carithers ģimene, kuri mani tik ļoti atbalsta un palīdz visā, ko es sadomāju. Cik ļoti es viņus mīlu un cik ļoti esmu viņiem pateicīga - nevarat iedomāties!

Gribēju pastāstīt vēl vienu grandiozu lietu, kas ir notikusi! Tātad jau simtreiž šeit pieminētā mana draudzene Tereza ( kas principā šeit ir kļuvusi par man vistuvāko ) novembrī cieta satiksmes negadījumā uz highway. Mašīna bija lupatās, jo tika mesti kūleņi, bet brīnumainā kārtā pašai bija tikai sasists plecs. Viņa vainīga nebija - viņas mašīnas aizmugurē ietriecās buss ar ātrumu 65 jūdzes stundā. Slimnīcā viņa arī bija, bet tikai uz pārbaudēm. NU un šokā bija kādu nedēļu, un vēl aizvien bail braukt pa to pašu highway. BET. Viņas hosttēvs ir advokāts un jau pašā sākumā no vainīgā šofera apdrošināšanas tika piedzīti līdzekļi slimnīcas pārbaužu apmaksai, jaunai mašīnai un citām formalitātēm. Bet tagad nesen, viņas hosttēvs, kā labs advokāts būdams panāca to, ka apdrošināšanas firma viņai kā cietušajam upurim ( jo viņai tā būs morāla trauma uz mūžu) izmaksāja 10 000 $. Uzminiet nu, kurš vasarā brauc uz Havajām ? :) (ja vien kāda briesmīga dabas traģēdija līdz vasarai nenoslaucīs visu)

Trešdien biju kārtējā hokeja spēlē, uz kuru ar mani gāja viens jauniegūts draugs no pagājušās 5dienas atpūtas Džordžtaunā. Abi esam baigie hokeji fani, tāpēc cerējām uz labu spēli un es beidzot uz uzvaru, jo es biju uz 4 NHL spēlēm un visās Capitals ir pakāsuši. Biļetes protams man deva Karenas tētis. Un 3dien no rīta Karena saka, ka uz spēli dabūtas vēl 2 biļetes un ies arī Teds un viņa kolēģe. Tā nu mēs uz spēli bijām kā liela laimīga ģimene, bet toties mums bija tiiiik jautri! Un spēle bija ļoti grandioza - 5:0 Caps uzvarēja, vārtsargam pirmā sausā spēle NHL karjerā, Ovečkinam 600. punkts karjerā, Arnott 900.punkts karjerā utt Bija vēl, bet uzvārdus neatceros :D Starp citu, runājot par Karenas tēti (manu host-vectēvu) tad pārsteigums man bija tad, kad vēstniecībā pētīju Kurdistānas investīciju materiālus un ik pēc pāris lappusēm ar Kurdistānas prezidentu blakām fotogrāfijas bija Karenas tētis. Izrādām viņš ir arī USA Chamber of Commerce viceprezidents. Un es to uzzinu tikai tagad!

Kā jau varat noprast, man iet tiešām brīnišķīgi. Mīlu savus knēveļus, bet strostēju viņus daudz arī, disciplīna mums te ir augstā līmenī :)) Klaudiju nestrostēju, viņa ir mans prieks un acuraugs. Denijs arī ļoti cenšas, lai gan īsti nesanāk, bet man viņa bieži ir žēl, tāpēc mēģinam visu risināt mierīgi, bez sodiem un tā. Starp citu, es pa šito gadu būšu uz urrā nostiprinājusi savu pacietību un savaldīšanos, jei bogu.

Uz mājām braukt es negribu. Lasu ziņas LV portālos un gribas sist šķīvjus, plēst no dusmām.

Mana lielā laime ir tas, ka rīt DC ierodas "Kamēr" koris ar manu mīļo Laumu. Pavadīsim kopā sestdienu un svētdienu, esmu tik laimīga, ka šeit pie manis būs vismaz viens cilvēks no savējiem, no tiem, ko tik ļoti mīlu! Un marts jau ir pusē, neticami, bet fakts. Līdz Floridai vien mazliet vairāk kā 2 nedēļas!

Čau!

Kā es braucu Bostonu lūkoties un kā es Gagu redzēju

Pirms ķeros pie Bostonas brīvdienu izklāsta ātri pieminēšu 2 nedēļus vecus notikumus nedēļas nogalē, kad es ar vēl 2 latviešu meitenēm braucām iepirkties. Starp citu, mūsu kompānija sastāvēja no Gunas, Gunas un Guntas un mēs jau smējāmies, ka, paskatoties uz mūsu kompāniju, varētu padomāt, ka latviešu valodā nav citu meiteņu vārdu kā tikai ar sakni Gun-. Nu, tātad, iepirkāmies mēs ļoti raženi un vēlu vakarā es atbraucu mājās. Piebraucu pie mājas, skatos - nav Teda darba mašīnas. Ieeju iekšā, Karena vannoja sīkos, parunājām, beigās prasu - kur Teda mašīna. Karena sāk raudāt un saka, ka viņi sastrīdējās, viņš salasīja mantas un aizbrauca un tā. Man bija baigais šoks, jo viņa stāsta, ka viņi sen jau strīdās un tā, es domāju pa kuru laiku, es tak šajā pašā mājā dzīvoju, kā es vispār neko varēju nepamanīt. Viņa arī paskaidroja strīda iemeslus +/- un pateica pāris stiprus vārdus par šķiršanos un tā, kuros es pat negribu iedziļināties, bet fakts tāds, ka pēc tam naktī, nē, pat principā uz rīta pusi es dzirdēju, ka viņš atbrauca mājās, bet gulēt aizgāja uz pagrabistabu. Es zināju, ka jebkurš iznākums mani neskars pilnīgi nekā, bet tāpat pie sevis nodomāju, lai dara, ko grib, bet pirms vīzas termiņa beigām viņi man prom no ASV nedabūs. Un, protams, ka nekas arī nenotika, jau nākamajā dienā mēs kā liela laimīga ģimene visi skatījāmies Grammy Awards. Bet kopumā, mani ļoti sadusmo, ja cilvēki vienā dienā pasaka spēcīgus skaļus vārdus, bet nākamajā dienā izliekas, ka nekas nav noticis, jo tā ir vieglāk, nekā apsēsties un problēmu izrunāt. Nākamajā dienā pirms Grammy biju aizbraukusi ciemos atkal pie mīļās Vijas, es laikam dienām varētu klausīties to, ko viņa stāsta par LV pirms ~ 70 gadiem, par to, kā sievietes mežģīnu cimdos Rīgas ielās dzēra kafiju. Un par to, kādi toreiz bija latvieši.

Visa pārējā nedēļa pagāja lielās gaidās par došanos uz Bostonu un kopumā visa nedēļa pagāja lieliskā noskaņojumā, jo temperatūra sasniedza pat +24 grādu atzīmi, līdz nelabumam staigājām ārā īsos šortiņos un tā bija tiešām sajūsma. Un tad 5dien vakarā es izbraucu uz Bostonu. Vēl viena lieta, kas man šeit tik ļoti patīk - tā kā uz Bostonu turpceļā devos ar autobusu, tad krietni ieekonomēju un abu virzienu lidmašīnas biļeti. Šeit ar autobusu var aizbraukt jebkur un kas ir pats labākais - jo tālāk brauc, jo mazāk, maksā. Ir viens autobusa maršuts, kurš pat brauc uz Kanādu, Toronto, jābrauc gan ir 11 h. Līdz Bostonai bija 9 h, un 7 no rīta es jau biju Bostonā. Biļete man izmaksāja 15 $, kas ir viena pusdienu reize principā. Un labākais vēl bija tas, ka kopumā uz Bostonu viņš aizbrauca 7 h, jo kavēja ļoti izbraukšanu un tad daudz ātrāk ieradās Bostonā. Mazliet uzgaidīju Ieviņu un tad jau pavisam drīz sākās mūsu brīvdienas. Kopumā Bostona man nedaudz atgādināja Filadelfiju, nu vienīgi Filadelfija nav pie upes/okeāna. Tas, kas mazliet visu izbojāja - Bostonā esošā absolūtā ziema + aukstums + nenormāls vējš. Varbūt tāpēc es nebiju gluži sajūsmā par pilsētu kā tādu, toties sajūsmā es biju par to, cik forši es atpūtos un kā Ieva par mani parūpējās. Kā jau daudzas reizes esmu teikusi, tad viena no lietām, kas man tik ļoti pietrūkst, ir latviešu ēdiens. Šajās brīvdienās es dabūju visu, ne vien ceptus kartupeļus, bet arī rupjmaizi, Cido sulu, kārumiņus utt. Blakus pilsētā no vietas, kur dzīvo Ieva ( kas tomēr no Bostonas ir gana patālu) ir krievu veikals, kur ir arī latviešu importētā pārtika un arī citi produkti, kas gluži nav no Latvijas vesti, bet ļoti tuvi mūsu virtuvei. Man Vašingtonā gan tāda veikala nav, zinu, ka ir vācu veikals, kur var siļķes dabūt :D bet neesmu vēl tur bijusi. Nu jā un tā nu man bija ekskursijas pa pilsētu un pirmās dienas vakarā beidzot bijām ASV tik slavenajā Hard Rock Cafe, kuru jau biju redzējusi bez maz katrā pilsētā, bet nekad nesanāca būt. Otrajā dienā aizbraucām uz vietu, kura man no visas Bostonas apskates ekskursijas patika un sajūsmināja visvairāk - uz Harvard University Campus. Es, goda vārds, domāju, ka apraudāšos, man nekad nelikās, ka es varētu to visu redzēt īstenībā, man tas bija tāpat kā bērnam pabūt Disneyworld. Staigājām tur un ar tādu balto skaudību skatījos. Protams, tur bija daudz tūristu, bet daudz arī uzvalk-formās tērptu jauniešu ar portfelīšiem rokās. Tas bija tiiik, tiik.. biju ļoti greizsirdīga uz viņiem. Campus bija vienreizējs, ēkas visas kā atsevišķi arhitektūras pieminekļi, starp mācību ēkām bija arī sava baznīca, dievkalpojumu tajā dienā jau bijām nokavējušas, tā ka redzēt nesanāca. Tā jau nodomāju, nu jā, ja mācies Harvard University laikam Baznīca bieži jaapmeklē. Aizgājām arī uz nedaudz tālāk no campus esošo universitātes grāmatu veikalu un kamēr staigājām uzgāju veselu plauktu ar Josepf Nye grāmatām par soft power, no kurām daudzas biju izbūrusi cauri sava kursa darba tapšanai, viņam tur bija atsevišķs plaukts, jo arī viņš absolvēja šo pašu universitāti. Atkal baigais sentiments iestājās man, cik ļoti man gribās non-stopa drukāt politiskos referātiņus. Vienu grāmatu gandrīz nopirku, bet tad domāju, ja gribēsi to grāmatu arī rīt, tad labāk jau no amazon.com pasūtīt. Nu jā, protams, ka man jau viņu īsti nevajag savā īpašumā, vienkārši es tajā brīdī biju dikti saviļņota. Kopumā Bostonā es dzīvojos 3 dienas, jo šajās brīvdienās brīva bija arī pirmdiena, jo ASV bija President's day, kurā tiek godināts Abraham Lincoln un George Washington. Tad nu man tas deva iespēju pabūt pie Ieviņas ilgāk. Atpakaļ lidoju ar lidmašīnu un kārtējo reizi lidojums bija dikti bailīgs, kaut kā pēdējā laikā es patrāpos lidot visādos turbulences periodos vai vētrās vai vēl ne kādos apstākļos. Bet kopumā, tas, kas man no sajūsmas aizrāva elpu bija Bostona naktī no lidmašīnas augstuma, ļoti ļoti skaisti tas tiešām bija, jo pilsēta puslokā stiepjas gar okeānu, kas naktī izskatās kā vnk melns caurums. + kad kapteinis kā vienmēr sveicināja pasažierus un teica, ka pēc stundas mēs nolaidīšoties "great nation's capital" Tālāk no kapteiņa sekoja "for those who are coming home - welcome" tirpiņas noskrēja pār muguru pēc šitā teikuma, kā mazam bērnam :)) it kā jau vajadzēja pierast, bet tāpat :) atbraucu mājās pie savas laimīgās ģimenes un savā gada plānā ievilku check pie vēl vienas pilsētas.

Arī nākamā nedēļa pagāja ļoti jauki, jo sākās tikai no otrdienas + šeit tiešām jau vairāk velk pat uz vasaras pusi. Tagad, piemēram, nupat bija negaiss un ārā smaržo vienkārši brīnišķīgi. Un jau sāk parādīties zaļas lapiņas pumpuriem.

Pagājušajā nedēļā kā kārtīgs legālais iebraucējs ASV samaksāju nodokļus, kas man rūgtu sāpju vietā sagādāja bezgala lielu prieku, proti, izrēķinot pēc savām shēmām, man sanāca, ka nodokļos jāmaksā 700 $, šo summu jau sen biju sakrājusi un atlikusi. Tad ar savējiem sākām pildīt formas un izrādās, ka jamaksā 70 $ nevis 700$ un tos pašus 70 $ viņi par mani samaksāja un man teica aizmirst par to. How cool is that ? Un visu šito sakrāto tagad varu ieguldīt nākamo plānu izpildei.

Šo 4dien pienāca ilgi gaidītais Gagas koncerts. Nu jā, protams, ka katrs samaksātais cents bija tā vērts, jo koncerts bija fenomenāls. Šovs bija grandiozs ar pirotehniku, akrobātiku un ko tik ne vēl, + tērpi tika mainīti vai pēc katras dziesmas. Koncertā arī ļoti uzsvērts tas "visi esam vienādi" aspekts, kas, protams, tā arī ir, bet izpaudās tas tā, ka piem. viņa saka tagad visi geji un lesbietes paceļ rokas un tiek paceltas rokas, tad viņa sauc lai transvestīti paceļ rokas un tu redzi atkal simtiem paceltu roku un tā tālāk ar visu noviržu paveidiem. Uz koncertu gāju ar meksikānieti Laylu, kurai Daša pārdeva savu biļeti un viņa tad man stāstīja, ka viņai un viņas brālim, kurš ir gejs, Gaga ir mīļākā dziedātāja. Man gluži tā nav, bet par koncertu tā vai tā biju sajūsmā. Starp citu, iesildošā grupa bija Scissor sisters, kuri man ļoti patika, bet uz Positivus tā kā man nesanāca aizbraukt, tad nu vismaz te redzēju. Tagad norezervējām biļetes uz Katy Perry koncertu, kurai iesildošā ir Robyn, es pat i nezinu, kuru es gribētu dzirdēt vairāk. Jo visiem šitiem Holivudas šoviem ir taaaaads lieliskums, arī Usher koncertā es tur sēdēju pavērtu muti, kā viņš tur ķēdēs lidoja pa arēnu. NU vārdu sakot, apbrīnojami forši.

Šo 6dien apritēja tieši 7 mēneši savienotajās valstīs un šito faktu es pat negribu komentēt vai vispār par to domāt.

Svētdien ar draudzeni aizbraucām uz vietu, kur tipa dzīvoja George Washington ar savu sievu, tāda liela viduslaiku muiža, es jau smējos, ka atgādināja Latviju, jo tur bija arī ieloki ar aitām, govīm utt. Bet kopumā man patika vairāk, kā es biju cerējusi, jo tur arī varēja apskatīt vietas, kur viņu ķermeņi apglabāti katakombās un tā. Smuki tur bija, katrā ziņā vēl aizvien izmantoju katru brīdi apskatīt visu un vēl vairāk.

Nu tā lūk mēs te dzīvojam. Viss kārtībā un tagad jau jāsāk gatavoties nedēļai Floridā, izlidoju uz turieni 4.aprīlī un tikai tur tikšos ar savējiem, tad nedēļu būsim Orlando. Līdz Floridai nekur nesanāks paceļot, jo katras brivdienas esmu rezervēta strādāšanai.

Šo piektdien sanāca būt ļoti foršā bārā, kur ir mūsu Georgetown University un arī cilvēki tur ir vnk fantastiski, pārsvarā tikai īstie amerikāņu (kas ticiet vai nē, ASV ir retums) studenti, tuvāk sapazināmies ar topošajiem ārstiem no tās universitātes, interesanti paklausīties, kā viņi te par ārstiem mācās, teica, ka atļaujas iziet uz bāru vai klubu kādos 2 mēnešos reizi. Tas, protams, nav nekāds objektīvais rādītājs, bet nu skaidrs, ka ārsta profesija nevienā valstī nav chills (vai ne, Armand? :) ).

Šodien mums ir ikmēneša au-pair tikšanās un iepazīsimies ar 24 gadus veco Marsio no Brazīlijas, kurš ir au-pair Dašas vietā.

Kā jau ļoti liela daļa arī man ir lielumlielais prieks par Dinamo un ar nenormālo stresu gaidu rītdienu. Tiekamies, čau!

18/1 - 8/2

Neticami, bet fakts - drīz jau apritēs mans septītais mēnesis ASV. Baigi daudz, ja tā padomā.

Drausmīga garlaicība bija šito laiku, ārā ir pārāk auksts, lai ar mazo ietu un tad nu ir jādzīvojas iekšā, kas mani ļoti tracina, esmu noskatījusies pārsimt seriālus un filmas, ķēros pat pie grāmatu lasīšanas. Un sākusi pamanīt vairākas lietas, kas mani šeit tracina. :)

Saldētos chickenā nuggeti un hotdogu cīsiņus manējie sauc par gaļu :)) nu man tas tā jokaini liekas, es jau LV zināju, ka chicken nuggetos ir tās vistiņu daļas, kuras ir jāmet ārā - actiņas, kājas, kauliņi :) Un hotdogu cīsiņos un vispār cīsiņos liellopu ragi un nagi un citas vilinošas ķermeņa daļas. Bet es jau neko, ko man saka bērniem dot, to es un daru, es iebilst nemaz nedrīkstu.

Biju diezgan apaukstējusies un tā riktīgi ar baigajām kakla sāpēm, no iesnām paelpot nevaru, aizbraucu uz aptieku sapirkos Thera Flu izdzēru kādas 3 pakas, pilnīgi nekādas starpības. Tad Karena man iedeva zāles, kas viņai vienmēr palīdzot, bet jādzer tikai uz nakti. Tā un izdarīju, iedzēru un pēc 10 min man bija pilnīgs knock-out, mani burtiski izslēdza. Tā man arī uz visu nakti palika TV ieslēgts, labi, ka vismaz modinātājs bija uzlikts, lai gan otrā rītā es viņu nedzirdēju un pamodos no tā, ka Karena klauvēja pie durvīm, jo man jau sen vajadzēja būt augšā, es nebiju dzirdējusi neko un kad beidzot piecēlos, likās ka es noģībšu no tā, kā man gribējās iet atpakaļ gulēt. Bet nenoliedzams bija fakts, ka es biju pilnībā vesela. Karena teica, ka jā, tāds tām zālēm efekts esot un smejoties teica, lai es tās bieži nelietojot, jo no viņām rodas atkarība :)
Vēl aizvien neizprotu to briesmīgu paniku par sniegu. Pietiek uzsnigt mazai kārtiņai, kad skolas tiek slēgtas, iepirktas pārtikas rezerves un visi paniko uz ceļiem, sastrēgumi dienas garumā un trauksmes signāli TV un radio, daudziem aptuveni uz dienu pazuda elektrība, par laimi mēs nebijām to vidū. Tas sniegs bija nekāds, nu tiešām, bet bērni uz skolu negāja, 2 dienas pat mājās bijām visi, arī Karena ar Tedu uz darbu negāja. Mēs uz pusstundu izgājām ārā ar ragaviņām, jo pēc pusstundas mazajiem apnika. Nu tā un mēs tās dienas atsēdējām istabā. Vienīgais, kas ASV laikapstākļos ir tāds, kā nav mums, ir freezing rain. Tas ir tā, ka jau no debesīm līst sasalis lietus, ledus piles, nav diez ko patīkami, dažbrīd pat sāpīgi, ja esi ārā.
Pagājušo nedēļu ar saviem Angolas draugiem atkal bijām bārā, kurā, lai mēs tiktu viņi nodarbojas ar kukuļdošanu, tikai bēdīgā ziņa ir tā, ka ap jaunā gada laiku viņiem visiem mistiski ir apritējis 21 un es tagad vienīgā esmu mazgadīgā, bet viņi arī man teica neuztraukties, par laimi es netikšu atstāta sēdēt mājās . Bet kopumā mēs esam tāda forša kompānija - 4 melnie džeki un es :)
Tāpat mūsu iemīļotajā karaoke bārā bija manas krievu draudzenes atvadu ballīte šajās brīvdienās, jo rītdien viņa lido atpakaļ uz Krieviju pavisam prom. It kā jau visu var saprast, ka viņa neatrada pusgada laikā savu dzīves mīlestību, kā vēlējās, bet man ļoti nežēlīgi un ļauni likās tas, ka viņa savai hostģimenei par savu aizbraukšanu paziņoja 3 nedēļas pirms izlidošanas. Ģimene viņai bija arī ļoti sirsnīga un jauka, neskatoties, ka tā meitene bija traka, bet pat tā bija kļuvusi normāla pēdējā laikā. Protams, ka ģimene bija vairāk kā šokēta. Bet nu ne mana govs, ne mana pļava. Starp citu, tās meitenes no Krievijas, pie kurām mēs bijām ciemos Ocean City vasarā, vēl aizvien ir šeit, tikai tagad jau Maiami, tur uzturēties viņām palīdz gados pavisam veci vīrieši, jo bez palīdzības ASV nekā, ja esi nelegālais imigrants. Sāku domāt, ka varbūt es esmu vecmodīga vai neko no dzīves nesaprotu, ja man tas liekas pretīgi.
Notikums, kurš mani ļoti patika un vispār nevarēju iedomāties, ka mani šis sporta veids varētu tā piesaistīt ir Superbowl - amerikāņu futbolu finālkauss. Pilnīgi noteikti Amerikā tie ir kā nacionālie svētki, tikai žēl, ka ne oficiālā brīvdiena, kā viņi paši saka. To, ka mums mājās būs baigā ballīte es nemaz nezināju, pa dienu satikos ar vēl vienu latviešu au pair, kas DC ieradās pavisam nesen, aptuveni pirms 2 nedēļām, tad atbraucu mājās skatos, galdi pilni ar ēdienu un uz grīdas kastes ar alu. Teds, reaģējot uz manu izbrīnu, saka, ka viņa kolēģi ciemos nākšot spēli skatīties. Mēs ar Karenu tad cepām cepumus un brownies, tad no mīklas ar cepumu formu griezēju cepumus taisījām futbola bumbas formā (to gan darīju tikai es, tāpēc sanāca diezgan briesmīgi) bet vispār man viss tas process dikti patika. Te rezultāts:

Nu un tad mēs sagaidījām visus ciemos nācējus. Uz kādu mirkli biju mazliet apstulbusi, kad sanākuši bija visi, jo gan sievietes, gan čaļi bija tādi, ka muskuļi drēbes plēsa. Un Teds no viņiem ir visvecākais, vidējais vecums pārējiem bija 30 gadi, dažiem pat 27.
Alu mēs pa visu vakaru izdzērām tikpat, cik latvieši jāņos, bet kas par spēli tā bija. Pirmkārt, man jau gandrīz ir pielekuši noteikumi, lai cik ļoti tam arī neviens netic :D Es vienmēr sūkstījos, ka amerikāņu futbols man nepatīk jau tāpēc vien, ka tā spēle iet vairāk kā 3 h. Bet šoreiz man gribējās, lai viņa iet vēl divreiz vairāk. Pirmo reizi dzīvē es aizgrābta skatījos reklāmas, jo visiem ir zināms, ka reklāmas Superbowl izcīņā ir pasaulē dārgākās un pusotras minūtes ilga reklāma maksā vairākus miljonus. Lai gan cena ir adekvāta tam, ka šīs reklāmas redz pārsimts miljoni cilvēku. Un ticiet vai nē, bet viņas arī bija interesantas un daudzas arī smieklīgas. Tāpat Karenai prasīju, kā nolemj, kurš kanāls iegūst tiesības pārraidīt finālu un man pastāstīja, ka tas ir tāds pats princips, kā ar reklāmām, kurš vairāk samaksās NFL, tas iegūst tiesības. Neviens konkrēti jau nezin, bet šīs tiesības apmēram varētu maksāt ap 40 miljoniem uzvarētājam. Ņemot vērā milzīgo auditoriju, nezinu, kā jutās Agilera nolažojot himnu. Visu nedēļu par to runāja visi un visur. Es gan teiktu, ka viņa briesmīgā ķērkšana jau vien bija viena liela laža. Es saprotu, ka viņa visai pasaulei jau kuro gadu desmitu vēlas parādīt, ka viņai ir vokāli stipra balss, bet ņemot vērā ka nav nevienas dziesmas, kuru viņa izpildītu un kurā nebūtu tās ļoti lielās kliegšanas augstās tonalitātēs, viņa varēja mazliet rimties valsts himnā. Bet nē. Teds teica, ka šitai himnas sajaukšanai superkausa izcīņā arī ir ļoti ilga vēsture, jo ASV himna esot tiešām grūta. Nu nez, līdz šim visur, kur es biju dzirdējusi - hokeja, basketbola spēlēs, maratona distanci kad skrējām, neviens nekad nebija sajaucis un visos šajos nosauktajos dziedāja viena persona nez pavadījuma.
Bet atgriežoties pie futbola - visi kā viens mūsu viesistabā bija par Green Bay Packers, pirms spēles Teds viņiem izdalīja lapas, kurās bija daudz viņa izdomātu jautājumu ar prognožu izteikšanu, pēc spēles tad viņi sarēķināja, kurš uzvarēja un bija tuvāk īstajam rezultātam. Visi devās prom ap 12 naktī, bet mēs pēc tam trijatā likvidējot pēdējās alus pudeles nosēdējām līdz 2 naktī, jo viņi izteica savu viedokli, ar kuru no šajā vakarā bijušajiem cilvēkiem Tedam vajadzētu mani savest kopā. Viņi aizvien dikti tic, ka es šeit apprecēšos un palikšu dzīvot. Nu tā, es tik sēdēju un smējos.
Otrs rīts bija smags man liekas visai Amerikai. Es aizvedu Klaudiju uz dārziņu un ātri biju atpakaļ gulēt. Karena no rīta rī uz darbu neaibzrauca, tikai ap pusdienām. Teds vienīgais varonīgi izbrauca uz darbu agri no rīta. Un es kad beidzot izgulējos, tad Superbowl izcīņu šobrīd ierindoju pirmajā vietā pasākumu kalendārā.
Vēl pagājušo piektdienu mēs ar austrieti Terezu runājām, ka mums bija tematiskā 5diena un 6diena, jo 5dien noskatījāmies jauno Džeimsa Kamerona filmu "Sanctum", kas bija par okeānu un tā dziļumā esošajām alām, bet sestdien bija aizbraukušas uz pilsētu Baltimore un tur esošo nacionālo akvāriju. Lielās stikla cisternās tur bija īstas haizivis un delfīni un vēl miljons citu jūras dzīvnieku un man atkal sākās tā pati dzirkstele, kas vasarā pēc Ziemeļkarolīnas un dzīvošanas nedēļu pie okeāna, gribas nirt, peldēt, snorkelēt. Tikai šoreiz viss ir sākts ņemt nopietni un abas ar Terezu jau esam izveidojušas daudz un dažādus maršutus un aprēķinājām izmaksas un paturējām tos variantus, kuri mums ir pa kabatai. Un tāpēc ceru, ka sanāks šo brīnumu pamēģināt - nolaisties okeāna dziļumā un pabaudīt turienes skaistumu.
Vēl viena lieta, kuru uzzinot es lēkāju pa māju ir tā, ka 13. martā uz Vašingtonu atbrauc "Kamēr" koris.ar manu Laumu tajā skaitā. No sākuma viņi dodas uz Čikāgu, tad Vašingtonu un tad uz Ņujorku. Vašingtonas latvieši arī saņēmu e-pastu, ka būtu labi, ja šejienieši varētu viņus paņemt pie sevis, tad nu es uzreiz ziņoju, ka Laumai noteikti jādzīvo pie manis. Man tik ļoti ļoti gribējās šeit kādu no savējiem, ka tas prieks bija neizmērojams.
Nākamnedēļ beidzot braucu uz Bostonu, gatavosim latviešu ēdienus un noēdīšos rupjmaizi. Es arī Laumai lūdzu, lai viņa atved man rupjmaizi, bet tad mēs konstatējām, ka tā kā sākumā viņi brauc uz Čikāgu, tad tajā brīdī,kad rupjmaize non'āks pie manis tā jau būs pārklājusies ar zilu sūnu kārtiņu.
Atsākās mans otrais franču valodas semestris, kurā esmu sākusi mācīties cītīgāk nekā pirmajā, bet kopumā esmu ļoti slinka.
Arī bērniem viss vēl labi, ar Deniju gan principā paliek smagāk ar mēnešiem, bet tur vairs neko neizdarīt, nav viņš tāds kā visi un arī nebūs. Žēl jau ir, bet a ko, neko neizdarīt vairs. Jā, un es no garlaicības arī pa dienām esmu sākusi cept cepumus, drīz jau pati būšu kā cepums.
Vot šitā te mēs cepām. Tas bija jau valentīndienai, starp citu, kuras sakarā es Karenai un Tedam ierosināju paņemt brīvu vakaru un nosvinēt tikai divatā prom no mājām, es parūpēšos par sīkajiem un tas neskaitīsies maksas pakalpojums. Viņi uz mani skatījās ar tāaadu izbrīnu, ka es domāju, ka varbūt kaut ko nesakarīgu pateicu, bet nē izrādās, nevienai citai auklei nebija nekas tāds iešāvies prātā. Un tas, kāpēc man likās, ka es esmu pateikusi kaut ko nesakarīgu arī ir pamatoti, jo es nezinu, kas ar mani ir noticis, bet mana angļu valoda ir kaut kur devusies prom bez manis, jo man sagādā problēmas izveidot elementāru teikumu. Es nezinu, ko tas nozīmē un kāpēc tā pēkšņi notika, ja kādam ir versijas, es dzirdēšu ar lielāko prieku.
Bučas, čau


P.S. tā kā laiks pret mani ir nežēlīgs, tad gribēju jau laicīgi pastāstīt, kāda doma man pazibēja prātā. Ja kādam ļoti ļoti kārojas kaut ko no elektronikas, bet kas loģiski šeit ir daudz reiz lētāks, tad mēs varam kaut ko sagādāt. respektīvi, ar western union pārskaitījumu jūs varat man atgādāt naudu un tad jūsu kāroto lietu (kas nedrīkst būt smaga vai ledusskapja lielumā) es atshippošu sev uz mājām un paņemšu braucot uz LV - ja tas ir telefons, Ipod, Ipad utt. Jo cenu starpība ir neticama. Nu ja gadījumā ir tāda vēlmīte kādam, varbūt varam kaut kā sarunāt.




aizmirsu ielikt linku:
http://www.youtube.com/watch?v=-JFj9BKhnpg
tas vēl no Malibu nometnes.