Mājas ir, nav latviešu.

Kad ieklumburēju mājās un apsēdāmies parunāties ar Karenu un Tedu, Karena teica, ka, kamēr manis nav mājās, tikmēr te kārtības neesot :D Tā tad nu gan. Un tad Karena saka, ka tajā pat dienā sīkā diendusas laikā esot izkritusi no savas gultiņas. Viņa esot sniegusies pēc sava zaķīša, kurš bija uz grīdas un nonākusi pati blakus zaķītim. Es skatos uz Klaudiju, nekā nav, nu puns pierē ok. Protams, pie šīs situācijas nevienu nevar vainot, neviens taču nestāv klāt savam mazulim, kad tas guļ diendusu. Kad es atbraucu mājās, mazie jau bija izvannoti un es tik mazliet pirms gulētiešanas viņu redzēju, bet reāli nekā izņemot mazu punu nebija. Tālāk sekojošās bildes cilvēkiem ar vājiem nerviem lūdzu neskatīties. Sekos bilžu kolāža pirms, pēc un vēlāk.

Pēc
Vēlāk
Biju bez valodas. Kad no rīta viņa pamodās tāda, kāda ir vidējā bilde, viņa tika aizvesta uz slimnīcu. Pēdēja bilde ir jau nedēļa pēc, kad pampums nogāja un seja sāka rotāties visās varavīksnes krāsās. īstenībā bija daudz briesmīgāk nekā otrajā bildē, jo lai redzētu to,kā tā seja bija sapampusi to vajadzēja redzēt no sāna. Nu briesmas nu. Es pateicu, ka uz skolu viņu tādu nevedīšu, citi tak bīsies. Es pati pa mājām nosēdēju ar viņu un man tiešām bija nepatīkami skatīties, viņa izskatījās kā mazs dēmons. Bet tā kā dzija ļoooti lēni tad nu nācās man vien vest viņu uz skolu, jo ārā pārāk auksti lai ietu, bet sēdēt visu laiku istabā arī nepatīk. Nu aizvedu uz skolu, un labāk nemaz nebūtu vedusi. Katrs nāca klāt, visi prasa, uzbāžas, skatās ar tādu nosodījumu it kā es pati viņai to galvu pret sienu būtu triekusi. Atšuvu visus un ignorēju arī turpmāko nedēļu. Tagad jau ir ok.
Denijs turpina dzert zāles un skolā vairs nav problēmu. Ik pa laikam gadās, kad viņš iekrauj skolotājai, bet tas nekas liels, saprotiet. Zāles viņš droši vien dzers vēl pāris gadus, kādus 4 vai 5.

Visu pagajušo nedēļu bija dikti auksts, kas liek sēdēt istabā, jo nevienam aukstums nepatīk. 2dien no savas mīļās ģimenes LV saņēmu milzīgu kasti ar 3 kg Laimas končām, nu i man prieks bija, izņēmu no pasta un turpat mašīnā plēsu vaļā ar zobiem un nagiem. Protams, ka dalījos ar visiem un arī Karenai ar Tedu saldumi ļoti garšo, tā ka kaste beidzās nepilnas nedēļas laikā, bet man tāds prieks, ka viņiem garšoja. Kur nu man pašai - tāda laime!

5dien atkal biju uz hokeju un viņi atkal zaudēja. Bet man vismaz tagad ir pašai savs oriģinālais Washington Capitals hokeja krekls, pie tam ar manu uzvārdu aizmugurē, viena no dāvanām, kuras saņēmu uz Ziemassvētkiem. Starp citu, man daudzi prasīja, lai es pierakstu, kā tieši mēs svinējām ziemassvētkus, jo es neko nepastāstīju. Nu nekā diža jau nebija, taisījām daudz dažādus ēdienus un pārsvarā visu laiku bijām pie Karenas vecākiem, trakās omes un armijas ģenerāļa :D Uz baznīcu neaizgāju, jo man tas būtu pārāk skumji, jo neviens cits no manējiem negāja, Karenai ir cita konfesija, Teds vispār neiet.
Sestdien agri no rīta visi braucām uz Ņujorku. Palikām viņu iegādātajos apartamentos, man bija pašai savs studio tipa dzīvoklis prom no viņiem citā stāvā. Sestdien pat neko lāgā nedarīju veselības problēmu dēļ un pavazājāmies apkārt pa Centrālparka rajonu (dzīvoklis atrodas Upper West Side, blakus Čaka Basa Empire Hotel :D hahaha - par čaku basu joks, empire hotel gan tur blakus ir) un es atnācu atpakaļ un skatījos pa TV Sex&the City, dzēru šampanieti (Karena teica, ka man paliks labāk) un ēdu zemenes. Tikai nākamajā dienā es biju darba kārtībā. Aizstaigāju līdz Metropolitan art museum, kurš man patika pat daudz labāk kā Vašingtonas National gallery of Art, izstaigāju visu to, kas kopumā ma prasīja 4 h, aizstaigāju līdz Time Square un nogāju kādus 30 blokus pa 5-to avēniju. Laikam ietu arī kādus 130, skatoties uz tiem veikaliem pleci nolaižas un dūša sašļūk :D Bet nu nav tik traki, vienkārši bija skaista diena. Un tur vienmēr ir skaisti - dienā/vasarā/ziemā/vasarā. Pēc tam man vajadzēja pieskatīt sīkos uz pāris stundām un šajā pasākumā man piepalīdzēja Karlīna, esmu jau par viņu rakstījusi, tā pati Karlīna ar kuru satikos, kad pēdējo reiz biju Ņujorkā. Izgājām ar mazajiem ārā, pstaigājāmie pa Centrālparku neskatoties uz to, ka jau bija pilnīgi tumšs un gājām atpakaļ. Karlīna parādīja dikti foršu tējnīcu, kur ir tējas ar sīrupiem nu tāda ņamma. Ar Karenu, protams, nenoturējāmies un atkal izbaudījām Magnolia Bakery cupcakes, nu tā tiešām ir viena no manas dzīves lielākajām baudām :) Pēc tam, kad Karena ar Tedu atnāca atpakaļ, mēs ar Karlīnu arī izdomājām iet ārā, kā mēs sākumā domājām "mazliet paiesimies, tad redzēs". rezultātā mēs nostaigājāmies no 66th līdz 11 ielai un visu ceļu atpakaļ. Man otrā rītā jei bogu sāpēja mugura no iešanas, bet bija forši, pārsmējāmies un pat nepamanīju, pa kuru laiku mēs paspējām noiet tik briesmīgus gabalus kājām. Mājš braucām tikai pirmdien, jo pirmdiena bija oficiālā brīvdiena par godu Martin Luther King Day.
Dzīve kopumā vēl aizvien iet uz augšu. Man nākamnedēļ apaļa jubileja - 6 mēneši te. Šodien kaut kāda dabas brīnuma dēļ, kas saucas freezing rain, viss ir kā slidotava. Skolas aizslēdza, darbi arī sākās dažas stundas vēlāk, tā ka šodien man abi mājās, paradoksāli, ka tieši šodien tad es saņēmos un visu uzrakstīju, savādāk, kā izrādās daži lasītāji ir pat apvainojušies, ka es tā slinkoju :D 1. februārī man sākas atkal franču valoda, negribu vairs, es neko tur nejēdzu. 18. februārī braukšu pie Ieviņas uz Bostonu un no visas sirds ceru, ka arī Kristīne un Lienīte atbrauks. Vēl jau arī prieks par to, ka 4. aprīlī izlidojam uz Floridu, Disneyworld, bet tas jau vēl tālu.
Un vēl tāds maziņš jaunums, ka Karena un Teds man piedāvā studēt šeit bakalauru, lai es palieku vēl uz 4 gadiem. Un tagad man ir tāda putra galvā, kā vēl nekad.
Nu tagad laikam viss, wooooooow, 2 blogi vienā dienā, rekords man. Paldies, ka gaidat un lasāt!
Čau!

Mājas ir tur, kur ir latvieši (part II)

Re, sava slinkuma pēc jau te pa daļām drukāju. Bloga pirmā daļa ir iepriekšējais ieraksts.

Tātad kopumā pa nometnes laiku strādājām daudz un dažādus projektus, bija daudz un dažādu lekciju un tēmu, cilvēku un piedzīvojumu. Uz nometni bija atbraukusi arī Māra Zālīte, kas bija tā dīvaini - ar sava veida Latvijas leģendu sēdēt pie viena vakariņu galda un runāt kaut ko. Nometnes noteikums bija, ka visi viens otru uzrunā uz Tu. Nekādu "Jūs" uzrunu un teikt "Tu" Mārai Zālītei bija ļoti dīvaini. Kad man pirmo reizi pielēca, ka es tepat kopā sēžu ar Māru Zālīti, tad man gribējās prasīt viņai jautājumus kurus neizpratu dažās viņas lugās, piemēram, "Tiesa". Kad vācietis uz latvieša teica - Jūs, latvieši, vienmēr esat bijusi melīga un zaglīga tauta. Es nekad neizpratu, kāpēc. Nu, tipa kāpēc tieši tādi apvainojumi. Šodien tas gan būtu pilnīgi skaidrs, kāpēc. Un te nu es sēdēju pie viena galda ar tik daudzu vēsturisko lugu un poēmu autori. Bet nevienu šādu jautājumu es beigu beigās neuzdevu, Kristīne man palīdzēja nospriest, ka tas būtu tajā brīdī kaut kā muļķīgi. Māras Zālītes bagāža starp citu, ceļojot no Latvijas bija pazaudēta Čikāgā. Pēc tam, gan par laimi tika atgādāta uz nometnes vietu, ja nemaldos, tad otrajā dienā. Tātad projekti un tēmas iekļāva sevī desmitiem veidus - kultūra, māksla, Latvija pēc 20 gadiem, tautas dejas, rotkalšana, dziedāšana, Latvijas jaunā virtuve, filmēšana, un man liekas, ka viss, ja atmiņa neviļ. Ā, vēl vakarētāji, tas bija vakara programmu vadītāji. Mana diena parasti sākās ar lekcijām "Latvija pēc 20 gadiem", ko galvenok;art vadīja Eva Ikstena Strapcāne, Ināra Kehre, Ilze Garoza un Andris Grafs. Nedēļas beigās grupas dalībniekiem, izveidojot vēl mazākas grupas tapa sākot ar pavisam nopietnām idejām beidzot ar to, kā vairot latviešu tautu. Pie nopietnās idejas atgriezīšos mazliet vēlāk, bet arī pārējās bija tiešām vērā ņemamas - sākot no datorprogrammas "Rosseta Stone" latviskās versijas radīšanas (programma, caur kuru mācās valodas, respektīvi, ka tajā būtu jāiekļauj arī latviešu valoda), gan čaļiem bija idejas, kā vairot latviešu tautu izveidojot "Burvīgo Bērnu Fondu". Bet kopumā respektīvi visas šīs nometnes jēga ir turēt kopā Amerikas latviešus, ir ļoti daudz dažādu tāda veida pulcēšanās pasākumu - vasaras vidusskolas jauniešiem, nometnes, dziesmu svētki udc. Ieraudzīt to visu man bija absolūts brīnums, man nebija ne mazākās nojausmas, ka kaut kas vispār eksistē. Tas ir tāpat kā dzīvot un vienā dienā atklāt un ieraudzīt savām acīm, ka Harija Potera pasaule tomēr eksistē. Man bija tieši tāpat. Visi jaunieši, kas tur bija ir izskatīgi, inteliģenti, gudri, forši un visādi citādi pozitīvi, visi studē labās universitātēs ar spožām nākotnēm un viņi visi ir ieinteresēti latviešu kultūrā, mācās valodu, dejo tautas dejas un dzied tautas dziesmas. Man tas liekas absolūti nereāli, bet tā ir. Un runājot ar viņiem, viņi nesaprot, kāpēc Latvijā 20gadīgs jaunietis nemācās taitas dziesmas un uzskata to par boring. Es skaidroju, ka Latvijas latviešu jauniešiem daudz vairāk interesē Rietumu kultūra, ne jau latviskās lietas un viņiem to grūti saprast. Nu vārdu sakot tas viss bija taaaads izbrīns un jauninājums man, ka man aizvien vēl prātā tas tāv, kā tā var būt. Bet nu šoreiz lomu arī spēlē tas, ka ikviens, kurš ir uzaudzis ASV, bet reģionāli nāk no citām tautām, tā kultūras piederība ir svarīga, ASV ir salīdzinoši jauna valsts, kura ir kultūras un tautības sajaukums, īsto amerikāņu ir ļooti ļooti maz. Bet nu vienalga, tas kā šie latvieši izjūt savu piederību... uhhh. Un galvenais, ka čaļi ir absolūti pārliecināti, ka precēs tikai latviešu meitenes un visi šo jauniešu vecāki un jau tie pāri, kas ir no jauniešiem tagad arī ir satikušies visos šajos latviešu pasākumos, kongresos un nometnēs. Tik forši man tas liekas, visi ir tendēti turēties kopā un arī precēties, lai nepazaudētu savu piederību un arī bērnus audzinātu latviešu valodā. Un te nu var atgriezties pie nopietnākā projekta, kurš tika izstrādāts nometnes gaitā. Lielākā daļa šo jauniešu, lai cik neticami arī mums tas neliktos, bet grib pēc universitāšu pabeigšanas dzīvot Latvijā un tur arī strādāt. Betm viņi to nevar darīt, jo Latvija viņiem to neatļauj - nav pilsonības, nav darba. Šis dubultpilsonības likums Saeimā jau vairākkārt ir mēģināts celt augšā, bet viņu diskutējot problēma ir tā, ka viņš pilsonības lietā attieksies uz mūsu Austrumu kaimiņiem, kuri atšķirībā no Amerikas latviešiem Latvijas kultūrā nav ieinteresēti vispār. Un rezultātā pilsonību dabūs krievu tautības pārstāvji, bet nerunās latviešu valodā un neizkops latviskās saknes un tad arī būs absolūts apdraudējums visai kultūrai kā tādai, tāpēc šis likums ir ļoti sāpīgs. Bet tomēr, šie jaunieši, kuri tik ļoti grib uzsākt savu dzīvi Latvijā noteikti ir pelnījuši to darīt - ar viņu prātu un izglītībam iespēju būtu gana daudz. Ja vien likums viņiem atļautu to darīt. Tāpēc tika uzrakstīta vēstule Ministru Prezidentam, Valsts Prezidentam un Saeimas priekšsēdētājai ar visu šīs problēmas iztirzājumu un lūgumu to izskatīt reizi par reizēm. Tas, protams, ir arī ne tikai no tiem pāri simtam esošajiem nometnes dalībniekiem, bet arī visām Amerikas latviešu organizācijām un asociācijām. NU tāds lūk nopietnās lietas mēs tur darījām. Vēl es gāju uz filmēšanas projektu, kur bija 2 lietas, kas tika darītas: 1) filmēti videomateriāli no trimdas latviešiem ar viņu stāstiem (es neatceros, kāds bija lielā projekta nosaukums, jo viņi pie tā strādā ļoti sen jau) un 2) tika filmēts videoklips nometnes dziesmai, kuru speciāli nometnei uzrakstīja Māra Zālīte, bet Lolita Ritmanis, arī Amerikas latviete, kas strādā Sony Pictures, uzrakstīja mūziku, visu nedēļu mēs to dziesmu mācījāmies, lai visi korī pēc tam dziedātu un filmētos aaa, tas videoklips vēl editējas, bet, protams, ka tikko es varēšu, jūs viņu varēsiet redzēt šeit. Wauč, tas bija tik amazing visa tā filmēšana, jau ņemot vērā vien to, cik skaista bija tā vieta, kur mēs dzīvojām. Starp citu, Lolita lekcijā Latvieši Holivudā teica, ka pagaidām šeit tikai vienīgais Miks Ozoliņš ņemās ar tām filmām un tā, un viņam arī tiek palīdzēts no Amerikas latviešu puses, bet trūkst latviešu, kuri te pa Holivudu ņemtos un darītos. Nu tā.
Beeet, kad mēs beidzām darīt nopietnās lietas, mums bija taaaaaadas ballītes :D Jo tie cilvēki ir vienkārši dievīgi un pavadīt laiku ar viņiem bija absolūti lieliski. Miega bads bija milzīgs, jo gulējām vidēji 2-3 stundas naktī, viena nakts bija, kad mēs mūsu kodola bariņā sēdējām un mums bija liriskais vakars, toreiz sanāca pagulēt kādas 6 h, bet tā tāda bija vienīgā nakts. Es tikko saprotu, kāpēc es šito blogu tik ilgi nerakstīju un aizbildinājos ar to, ka nav laika un slinkums. Bet tieši tagad rakstot šito es jau sapratu, ka varēju jau sen uzrakstīt, vienkārši, ticiet vai nē, bet baigi skumji, jo tā bija labākā nedēļa manā dzīvē un emocijas nav norimušas pat tagad un ļoti skumji visu celt augšā, jo divreiz viens un tas pats nekad nenotiek un tāpēc ir dikti skumji, dažus no tiem cilvēkiem es varbūt nekad vairs nesatikšu. Nu tā. Vienu dienu nobraucām lejā pie okeāna, mūsu kodols ar izpalīdzīgo Kristapu aizbraucām uz Malibu pēc vīna un tad pievienojāmies pārējiem pludmalē, tik skaists okeāns ir Kalifornijā, viņiem tās klintis ūdeņos, nu kā paradīzē izskatās.
Iepazītie vīrieši tur bija tāds aaaaaaaw :) Tā mēs tur noballējāmies līdz 5dienai, kad bija jaunais gads, kuru visi sagaidīja Los Andželosā. Izvācāmies no mājiņām un sakāpām mašīnās, visus vajadzēja no kalna nogādāt mašīnās, jo autobuss pa to ekstrēmo ceļu nemaz nevarētu pabraukt. Braucām visi uz LA, kur latviešu biedrības namā sagaidījām jauno gadu. Dress code bija romiešu/grieķu tērpi, bet nu tikai puiši uzdrošinājās ietīties palagos, mums tā gluži nebija luste to darīt. Jaungada vakars sākās ar oficiālām vakariņām nu un pēc tam, kad noskaitījām 12 naktī un klāt bija 2011. gads, tad jau sākām lustēties ne pa jokam. Šogad man sanāca tā dikti dīvaini vienā dienā sagaidīt 3 jaunos gadus, jo plkst 2 dienā vēl nometnes vietā uz kalna ar šampanieti sagaidījām Latvijas jauno gadu, tad plkst 9. vakarā sagaidījām ASV austrumkrasta (arī manējo Vašingtonā) jauno gadu un tad beidzot 12 naktī bija arī Kalifornijā. Noballējām visu nakti un man jau 5 no rīta bija jābrauc uz lidostu, lai gan mana lidmašīna bija tikai 9. Bet nu tas tik bija piedzīvojums braukt uz lidostu un tur pavadīt vēl kādu stundu ar Grafu un Sudrabu, kuri devās uz Latviju. Pārsmējos līdz asarām, mums bija tāds vakuums, negulētas jau nez cik stundas (dienas patiesībā) kājas sāp, galva dulla, nu vispār trakums. Samainījām mēs Mārtiņa biļetes, jo viņam bija tāda nepieciešamība, un es vilkos uz savu terminālu. Es vienkārši gulēju ejot, kā man nāca miegs, tas tik bija kaut kas, bet tik neērti gulēt lidostā uz krēsla. Ar šausmīgām mokām es sagaidīju iekāpšanu, kad iesēdos krēslā, tajā pat sekundē aizmigu, nejutu ne pacelšanos, ne nolaišanos, pamodos, kad bija jākāpj ārā. Cool. Tikko nosēdāmies uzreiz skaidrs, ka atpakaļ realitātē - slapjš, tumšs, lietus. Vlē. Tā negribējās braukt uz mājām :D beeet šo ierakstu es gribu nobeigt pozitīvi un tas, kas mani sagaidīja mājās šajā pat blogā nepīt :D Tātad šo lapu veram ciet un veram vaļā nākamo.

Mājas ir tur, kur ir latvieši (part I)

Uzreiz brīdinu, ka šis būs mega garš ieraksts, tā ka varbūt nemaz nesāciet lasīt :D Un ļoti atvainojos par šausmīgo slinkošanu.

Visu to nakti es nevarēju aizmigt, grozījos un dīdījos, man tā ir vienmēr pirms kādām svarīgām lietām, jo bail palaist garām vai nokavēt. Celties vajadzēja 5:30, augšā biju jau 4:30! Koferī neieliktas bija tikai tās mantas, kuras bija nepieciešamas tajā rītā, respektīvi, kosmētika. 7 reizes pārliecinoties, ka viss ir un likvidējot pēdējās ziemassvētku pankūkas brokastīs biju absolūti gatava un man likās, ka katra mana nervu šūniņa ir uzvilkta kā stīga, es biju tiiiiiik saviļņota braukt uz turieni, džīzas. Uz lidostu mani veda Karena, jo mēs dzīvojam ļoti tuvu, gandrīz blakus Ronalda Reigana lidostai, bet man bija otra DC lidosta, kas ir ļoooti tālu, pilsētas pavisam citā pusē un vēl tālāk. Karena ar labo sirdi pieteicās mani aizvest neskatoties uz to, ka tik agri vajadzēja viņai celties. Vienīgi šaubas mazliet radīja, ka viņa pēdējoreiz uz to lidostu brauca pirms gada un tā īsti ceļu nezināja, un iepriekšējā vakarā vakarā man teica, lai varbūt drošības labad es paņemu GPS, ko es, uzminiet izdarīju vai nē ? Protams, ka nē, un uzminiet mēs nomaldījāmies vai nē ? Protams, ka JĀ! Tas bija šausmu filmas cienīgs sižets, brauc pa šoseju, meklē kaut kādu mistisku norādi "Dulles airport" un mēs draudam palikt uz cela, jo mašīnai beidzas degviela. NU tak tā jau tikai ar mani notiek :D Līdz iekāpšanai lidmašīnā man bija palikušas 40 min un es biju tuvu izmisumam. Jo primārais tagad nebija dabūt lidostu, bet gan degvielu. Tikām līdz tuvākajai uzpildes stacijai un es pieskrēju pie kaut kāda mekša prasīt, pa kuru apvedceļu tad labāk braukt, šis saka, oi, jums tālu, 20 jūdzes jābrauc. Es domāju yes, attā Kalifornija un Malibu. (Pie sevis gan lamājos septiņreiz spēcīgākiem vārdiem), pieskrienu pasaku Karenai, saku ka 20 mi, viņa saka muļķības un skrien iekšā uzpildes stacijā pie cita mekša, tas saka, 5-6 jūdzes, nu tas der vairāk un izstāstīja ceļu dikti ticami, ka mēs skriešus metāmies mašīnā un ar pilnu bāku jozām tālāk. Rezultātā, pie sava termināla pēc security (bagāža man bija tikai rokas, jo ņemot lielo bagāžu, kas ir check-in, šeit ir jāmaksā 25 $) es nonācu 15 min, pirms sākās iekāpšana. Gribējās dancāt, kad sēdēju lidmašīnā.
Pats lidojums bija gana briesmīgs, pirmkārt, jau mani sabiedēja šitā ome Sūzana, ka šajā pat dienā Continental Airlines bija atcēluši visus reisus laikapstākļu dēļ un ka varbūt atcelts ir arī manējais. Atcelts nebija, bet laikapstākļi nebija jauki un ik pēc pārdesmit minūtēm pilots teica "no panic, it will end in 2 minutes". Nu nedrīkst tak cilvēkam teikt - bez panikas, tieši uz to jau arī sākas bailes. Bet nu par spīti kratīkļiem, turbulencei un gaisa bedrēm, viss bija labi un nosēdāmies mēs 40 min ātrāk nekā bija paredzēts. AAAAAA, beidzot Los Andželosa, silts, saule un palmas. Es izkāpu 4 terminālā, latviešu kontaktpersonu vajadzēja satikt 5 terminālā, kas bija pāris minūšu gājiens. Turpat jau arī satiku Valdi, kura zīme bija Latvijas hokeja šalle ap kaklu, drīz pēc tam ieradās vēl 3 jaunieši. Sākām iepazīties un runāties, kurš no kurienes nāk. Viens puisis saka, ka viņš no DC, es saku hmm es arī, prasu, ar ko lidoji, viņš saka, ar American Airlines, ha, kāda sakritība, es arī. Tad nu izrādās, ka ar Miku (jeb kā mēs viņu dēvējim pārējos nometnes vakarus - Mikausi :D) bijām lidojuši vienā lidmašīnā, tikai nu viens otru nepazinām. Lidostā Valdis mums saka, ka pārējie cilvēki ielido vienos, jāgaida ap stundu. Pavalkājamies drusku apkārt un pēc kādām 20 min atgriezāmies un veiksme nospīdēja, jo tur bija cits organizators, kurš tajā pat momentā brauca jau uz nometnes vietu un varēja paņemt 4 pasažierus un šī privilēģija tika piešķirta mums 4, jo ielidojām pirmie. Tad nu tika aiztaupītas mums pāris stundas un gaidīšana un tā vietā komforts uzreiz, jo nevajadzēja gaidīt un braukt ar autobusu. Pirmā ieelpa Los Andželosā un gatavs. TU esi absolūti iemīlējies. Silti, saule, palmas. Turpat pie lidostas. Brauciens līdz Malibu bija tik foršs, smējāmies, pļāpājām un visi tādi aizgrābti un ieinteresēti nākamajā nedēļā, kas nu tagad būs. Un man bija nepieciešamas aptuveni 12 minūšu brauciens cauri Los Andželosai, lai es tajā absolūti un neiznīcināmi iemīlētos. Un bez tam ceļš līdz Malibu bija gleznaini skaists - pa kreisi okeāns, pa labi kalni debesskrāpju augstumā. Los Andželosā neilgi pirms mūsu ierašanās ļoti ilgu laiku bija spēcīgas lietus gāzes, tāpēc no kalniem bija noskalotas smiltis, nobrukuši akmeņi un visādas citādas netīrās lietas. Skaisti, tiešām. Tuvojoties nometnes vietai, Ieva (bišku vēlāk sekos paskaidrojums kas tā tāda un no kurienes uzradusies :) ) atsūtīja sms, ka "Te ir diezgan wild". Viņa nometnes vietā bija jau ziemassvētku dienā, jo tad bija lētākas biļetes. Nu jā, lidmašīnas biļetes bija vājprātīgi saceltas brīvdienu dēļ, bet ne velti, zinās dzirdēju, ka ziemassvētku brīvdienās aviolompāniju pakalpojumus izmantoja 3,8 miljoni pasažieru. Nu lūk, izlasu es to Ievas sms, nesaprotu, ko viņa domā - te ir baigi wild. Un tad mēs nogriežamies no highway un sākam braukt augšā kalnā.

Ja labi ieskatās, tad var redzēt, ka līkumu līkumiem tur ir mazs šaurs celiņš augšā kalnā. AK dieniņās, man šo braucienu augšā lejā nācās piedzīvot 6 reizes un visas viņas es goda vārds sēdēju iekrampējusies sēdeklī. Un gar acīm visu laiku vīzijas, kā mašīna nokrīt no kraujas :D Un tad pati sev skandināju galvā, ka bērnībā vajadzēja mazāk Džekija Čana filmas skatīties. Iebraucām nometnes vietā, tāda tipiskā kempinga teritorija, ar daudzām atsevišķām mājiņām un dažām lielākām mājās, kurā bija ēdnīca, lielās zāles un mazākas zāles, pasākumiem lielām cilvēku grupām un mazām cilvēku grupām. Izkāpjot no mašīnas momentāli bija jāiepazīstas ar neskaitāmiem cilvēkiem, satiku arī pašu Aivaru Osvaldu, brīnišķīgu cilvēku, kurš bija nometnes organizators un pateicoties kuram, es varēju nometnē ierasties, jo ar viņa pūlēm man tika piešķirtas 3 dažādas stipendijas no Amerikas latviešu organizācijām, kas ļāva iegadāties pārpārēm dārgās biļetes lidojumam + atviegloja dalības maksu. Turpat sastaptie izpalīdzīgie čaļi arī izlīdzēja ar vīrišķo spēku paņemdami manas bagāžas un nupat iedoto gultas veļu un no gādāja mani vajadzīgajā mājiņā. Un tieši tad arī bija aptuveni tāds liktenīgais brīdis, kad tuvojoties mājiņai un vajadzīgajām durvīm, es pamanīju pie tās stāvošu visos izmēros ļoti sīciņo Kristīni, kas tajā brīdī gan nodarbojās ar nagu lakas noņemšanu no saviem nagiem, bet tūlīt pat arī bija "Čau, mani sauc Kristīne!" Un turpat aiz stūra pamanīju nākošo Ievu ar, kā noskaidrojās pēc dažām sekundēm - Martu un tajā brīdī radās kodols :D Tātad, istabiņā kopumā beigu beigās bijām 7 meitenes, bet mūsu mīļais kodoliņš biaj no manis, Kristīnes, Ievas, Martas un vēlāk tai pat vakarā, no Lienītes. Nu tas viss izklausās sarežģīti, bet :D Tātad, Kristīne ir 25 gadus jauna latviešu valodas skolotāja, kas ASV ir jau gadu un plānojas būt vēl 5, jo pašlaik ir latviešu valodas pasniedzēja Sietlā, universitātē un viņai kursā ir veseli 6 cilvēki, kuri mācās latviešu valodu. Darba iespēju viņa ieguva uzvarot milzīgi lielā konkursā Latvijā (ja nemaldos 600 cilvēku konkurencē, ja kaut ko jaucu, tad, Kristīn, palabo). Jau iepriekš pieminētā Ieva arī ir au pair, bet Bostonā (uz kurieni man ir jau nopirktas biļetes uz 18. februāri) un viņa mani mistiski atrada twitter, tad uzrakstīja facebook un pēc miljons ilgas sarakstes, beigās mums abām izdevās aizbraukt uz nometni. Marta ir slavenā ārsta Gruntmaņa meita un ASV jau no mazām dienām dzīvo Dalasā, taču pašlaik studē Kanādā universitātē. Nē, īstenībā pašlaik dosies apmaiņas programmām uz Argentīnu. Kā Kristīne teiktu, man jau kā īstam latvietim skauž :D Un tā nu mums, kā mēs smējāmies, bija klikšķis. Nu jūs taču zinat, kā ir, kad tu satiec cilvēku un ir (šeit jāuzsit knipis vienlaicīgi izrunājot vārdu "ir"). Tāpat istabiņā vēl dzīvoja Elfa. Tikpat forša kā pārējās istabas biedrenes, dzimusi, augusi Los Andželosā, bet saknēs no LV, tāpat perfekti iemācījās latviešu valodu 2 kursus studējot Vidzemes augstskolā, uz kurieni devās ar Amerikas latviešu stipendiju. Tagad strādā Briselē, jo Eiropu uzskatīja par sirdi tuvāku, nekā Ameriku. Pārējās istabas biedrenes bija Latvijas jauniešu zelta talanti Eva Ikstena-Strapcāne, Ilze Kehre un Ilze Garoza. Tajā pat vakarā vakariņu laikā mūsu kodolam pievienojās arī Liene. Foršā, smieklīgā, pozitīvā Lienīte - pirms 6 gadiem, vēl atrodoties un dzīvojot Latvijā, viņas tētis bija iniciators, lai ģimene 2 nedēļu laikā pārceltos uz Kaliforniju uz dzīvi. Kopš tā laika Liene vairs nav bijusi Latvijā, bet vēl jo projām atceras, kā garšo Chilli pica Rīgā. Un šīs bija tās meitenes, kuru kompānijā, galvenokārt, tika aizvadīta visa nedēļa. Lieliskākā nedēļa manā mūžā. Jau no pirmā vakara sekoja desmitiem jaunas iepazīšanās vienam ar otru, bet vēl tā īsti nevar saprast, kas īsti notiek, katram latviešu valodas līmenis arī cits, bet protams, izjūtas tikai pozitīvas.
Lieku šito iekšā un pēc pāris stundām saņemšos nākamajai daļai :) no sirds atvainojos :D