Šņik šņak - 8 mēneš` azotē

.... un uz mājām nepavisam negribas :D

pēdējās 2 nedēļas, kopš sākās darbošanās vēstniecībā jūtos kā iemesta vāveres ritenī. Bet ir ļoti ļoti forši. Tagad jau esmu pielaista pat pie telefonu atbildēšanas un pēc tam savienošanas ar attiecīgo vēstniecības darbinieku, kas visbiežāk ir konsuls - par un ap vīzām, dokumentiem, jurisdikciju. Šodien viens čalis zvanīja un teica, ka viņš gribot pārvākties uz LV (runāja angļu mēlē), kādus dokumentus viņam vajagot. Gribēju smieties, bet nevarēju - vēstnieka kabineta durvis bija vaļā.

Visi ļoti gatavojas Zatlera vizītei, tāpēc arī tiek vākta daudz informācija par un ap firmām un bagātiem potenciālajiem investoriem. Starp citu, kāda investora firma, kurš ir precējies ar latvieti, strādā ar apgrozījumu 3 biljoni $ gadā. Kad Zatlers būs šeit, piektdienā 1. aprīlī būs viņa tikšanās Ziemeļamerikas jauniešiem, lai atkal runātu par dubultpilsonības jautājumu un ne tikai. Arī man tika lūgts Zatleram novadītu vienu prezentāciju, tā ka ar steigu jāķeras klāt tās veidošanai.

Atskatoties uz pēdējiem notikumiem nevar nepieminēt "Kamēr" kora viesošanos Vašingtonā. Bija tik kolosāli beidzot just blakām kādu no "Latvijas dzīves". Vienu nakti pēc garu garajām ekskursijām pa Vašingtonu palika pie manis, tas ir no Sestdienas uz Svētdienu. Sestdien no rīta es jau biju agri agri latviešu biedrības namā, jo es biju tiiiiik priecīga viņu sagaidīt. Palīdzēju virtuves darbos, jo kori pēc garā ceļa (viņi brauca 18 h ar vilcienu no Čikāgas) kori vajadzēja arī paēdināt un tad atdot saimniekiem. Un tātad vienu nakti es Laumu ņēmu pie sevis, viņa iepazinās arī ar Karenu un Tedu un mazliet ievedu viņu savā "šejienes dzīvē" un viņa tad arī teica, ka tagad saprot, kāpēc es mājās negribu braukt. Pārējās naktis Lauma ar "kolēģi" Zani palika pie latviešu kundzes, kura dzīvo šejienes latviešu pansionātā un tas nemaz nav tā, kā tas sākumā izklausījās. Šī kundzīte brauc pelēkā sporta mustangā, kura numurs ir "AR DIEVU". Vot tā :) Nu enivej, cik varēja noprast viss koris bija sajūsmā gan par Ameriku, gan par viņu laiku šeit. ARī koncerti viņiem bija debešķīgi. Tas, kurš bija latviešu biedrības namā, bija ļoti ļoti skaists. Ilgi turējos, lai nepinkšķētu, bet kad viņi dziedāja Renāra Kaupera dziesmu "Mazā bilžu rāmītī", kuru viņš sacerēja savai sievai - tad gan asaras pašas bira :) Pēdējā dienā pirms viņu prombraukšanas viņiem bija koncerts arī vēstniecībā, kuru apmeklēji daudzi pat citu valstu diplomāti, mani tas ļoti sajūsmina, jo prieks, ka mūsu izcilos talantus redz arī citu valstu ievērības cienīgas personības.

Pagājušajā 5dienā ar citiem Amerikas latviešiem bijā tajā "Pharmacy bar", kura otrā filiāle ir arī Rīgā. Biju baigi pārsteigta - pie bāra plīvo LV karogs, uzraksts arī vēsta "Krogs Aptieka" un pārdod pat Aldara alu!! :) Foršs vakars bija :)))))

Šo 7dien ar Terezu braucām ļoooti iepirkties, jo man tas bija pēdējais weekends pirms braukšanas uz Floridu un bija liela nepieciešamība pēc vasaras drēbēm. Tā kā man nepatīk iepirkties, tad tas bija "such a pain in the ass" bet mantas nedēļai čilojot svelmē tika atrastas. Nespēju noticēt, ka klāt jau ir aprīlis! Šo weekendu palikšu viena ar sīkajiem, vecāki jau no agra 5dienas rīta brauc uz Ņujorku, jo dodas uz kāzām. Es tikai priecājos, jo no extra naudas neatsakos nekad, laikam tieši tāpēc (un arī tāpēc, ka man nepatīk iepirkties) esmu netipiski au-pair darbam iekrājusi pārpārēm.

Vēl kāda ļoti pozitīva lieta šajā nedēļā bija tas, ka no Žeibes dzīvokļa biedra, kurš devās uz Vašingtonu saņēmu forši foršu paciņu ar žurnāliem, medu, rupjmaizi, končām utt Arī Žeibes paštaisīto kosmētiku, kas arī bija paredzēta manējiem šeit. Viņi teica, ka nenobrīnīties, kur man tik forši draugi, ka vēl arī ģimenei, kur es dzīvoju kaut ko atsūta! Ha, es tak zinu to pati, ka man ir paveicies dzīvē :) Nu jā un šīs lietiņas man atkal lika ilgoties pēc mājām!

Vakar pēkšņi par gariem gariem laikiem man bija tāds vakars, kad es neko nedarīju un bija TIK labi. Pat nevajadzēja ierakstīt "American Idol", jo es to varēju skatīties normāli tiešraidē. Jo visu laiku ir vienmēr bijušas tikšanās ar cilvēkiem, vakariņas, kinoteātri, hokejs, franču valoda vai sliktākajā gadījumā - sporta zāle, kurā es gan neesmu bijusi jau kādu mēnesi. Un vakar nebija nekā un es nespēju piedabūt sevi piecelties, jo bija ļoti labi. Un vakar vakarā bija spēcīgs pērkons, kas man arī ļoooti patika - 2 jau ir bijuši, tātad jau var peldēties :)

Un mana jaunā seriālu atkarība - "Hawaii Five O", kas pēc visām gossip girls un pretty little liars tomēr ir pozitīvākas pārmaiņas haha. Bet tā ir - ASV nevar neskatīties kādu seriālu, šovu vai vēl nez ko televīzijā. Un šis seriāls laikam arī tāpēc, ka mēs ar Terezu esam kā trakas ar to Hawaii tēmu. Desktopi mums laptopiem arī, protams, ir Hawaii pludmales skats.

Nu tā, apmēram viss :) Čauu!

Kur praksi gāji ? - aai, Vašingtonā!

Es zinu, ka reāli ir apnicis, kā es lielos par to, cik brīnišķīga šeit ir mana dzīve, bet check this out.

Nedēļa kā vienmēr pagāja riktīgi cool, ir silti, pavasaris un tā tālāk. Trešdien aizbraucu uz centru un aizgāju uz holokausta muzeju, auč, tas bija ļoooti ļoooti traki. Viņiem ir tik daudz materiālu no briesmīgajiem Hitlera noziegumiem pret ebrejiem. Tur bija arī daudz skolas bērnu un dažas meitenes pat tā skaļi šņukstēja, bet nenoliegšu, muzejs tiešām briesmīgs. Tur bija pat filmiņas, kurās viss attēlots un piem skatlogs, kur grēdā sasviestas tādas kā pastalas. Nu vārdu sakot briesmīgi. Kad izstaigāju visu aizeju pie mašīnas, iesēžos, sāku braukt un ieraugu, ka pie loga kaut kāda lapele tirinās. Yay, no oficiera Newmann man ir soda kvīts par neatļautu parkošanos. Mans pārkāpums bija tāds, ka mašīnas kreisie riteņi atradās pie ietves, nevis labie. Nolažojos uz 40 $, tagad arī es būšu papildinājusi ASV budžetu. Neraudāju gluži, mājās par mani visi kā vienmēr pasmējās, Teds izrakstīja čeku un pa pastu arī nomaksājām.

Vislielākais un visforšākais mans jaunums ir tas, ka pirmdien sākās mana prakse vēstniecībā. Dokumentu process ilga no janvāra vidus, idejas process kopš novembra. Un tas ir tiiiiiiiik kolosāli, es vienkārši esmu bez vārdiem. Aizvadīta jau pirmā nedēļa tur, jūtos dikti svarīga persona haha. Bet ja nopietni, tad jau pa pirmo nedēļu esmu ļoti daudz iemācījusies un man starp citu ir pašai savs kabinets!!!!! :) Mēneša beigās uz ASV brauks Zatlers, tad nu arī man bija uzdots sagatavot info par kompānijām ar kurām viņš tiksies - vēja enerģijas ražošanas kompāniju, firmu, kas Afganistānai piegādā degvielu, par Kurdistānas apgabala iespējamajām sadarbības iespējām ar LV, utt. Nu, vai nav forši ? :) Vienīgā briesmīgā lieta bija tikšana turp/atpakaļ. Es oficiāli paziņoju, ka ienīstu metro no rītiem. Piespiedies ar vaigu pie loga un brauc. Grafiks man pilnīgi nebija pa maniem laikiem un rezultātā man vajag stundu turp, stundu atpakaļ, kas šoreiz ir vitāli svarīgi, jo man tā jau nav daudz laika. Jāpiebilst, ka stažēšanās procesu es daru tikai pa to laiku, kad Klaudija ir skolā. Un 2 stundas no 4 es ceļam veltīt netaisos. Šīs dienas tiešām bija briesmīgas, kad vajadzēja braukāt ar metro, jo es visu laiku visur kavēju un mans maratons pa Massachusetts avenue augstpapēžu kurpēs no malas vispār laikam bija nepārspējams. Tad nu es aizelsusies piejoņoju pie vēstniecības kā tāds ēzelis jau bespēka un dusmīga uz visu pasauli. Tad nu darba dienas beigās aprunājos ar savējiem un no nākamās nedēļas es braukāšu ar mašīnu un tagad man tas aizņems 20 min. Nu labi, no rītiem vairāk, jo sastrēgumi jau milzīgi, bet tomēr, es ieekonomēšu stundu vairāk, ko pavadīt vēstniecībā. Bet neskatoties uz visām grūtībām, arī es iekļāvos Vašingtonas steidzīgo ļaužu plūsmā ar zolīdu apģērbu mugurā un tas lika man saprast, ka pat vistrakākās un šķietami neiespējamas idejas IR reālas! Un te nu atkal man jāpiemin mana brīnišķīga Carithers ģimene, kuri mani tik ļoti atbalsta un palīdz visā, ko es sadomāju. Cik ļoti es viņus mīlu un cik ļoti esmu viņiem pateicīga - nevarat iedomāties!

Gribēju pastāstīt vēl vienu grandiozu lietu, kas ir notikusi! Tātad jau simtreiž šeit pieminētā mana draudzene Tereza ( kas principā šeit ir kļuvusi par man vistuvāko ) novembrī cieta satiksmes negadījumā uz highway. Mašīna bija lupatās, jo tika mesti kūleņi, bet brīnumainā kārtā pašai bija tikai sasists plecs. Viņa vainīga nebija - viņas mašīnas aizmugurē ietriecās buss ar ātrumu 65 jūdzes stundā. Slimnīcā viņa arī bija, bet tikai uz pārbaudēm. NU un šokā bija kādu nedēļu, un vēl aizvien bail braukt pa to pašu highway. BET. Viņas hosttēvs ir advokāts un jau pašā sākumā no vainīgā šofera apdrošināšanas tika piedzīti līdzekļi slimnīcas pārbaužu apmaksai, jaunai mašīnai un citām formalitātēm. Bet tagad nesen, viņas hosttēvs, kā labs advokāts būdams panāca to, ka apdrošināšanas firma viņai kā cietušajam upurim ( jo viņai tā būs morāla trauma uz mūžu) izmaksāja 10 000 $. Uzminiet nu, kurš vasarā brauc uz Havajām ? :) (ja vien kāda briesmīga dabas traģēdija līdz vasarai nenoslaucīs visu)

Trešdien biju kārtējā hokeja spēlē, uz kuru ar mani gāja viens jauniegūts draugs no pagājušās 5dienas atpūtas Džordžtaunā. Abi esam baigie hokeji fani, tāpēc cerējām uz labu spēli un es beidzot uz uzvaru, jo es biju uz 4 NHL spēlēm un visās Capitals ir pakāsuši. Biļetes protams man deva Karenas tētis. Un 3dien no rīta Karena saka, ka uz spēli dabūtas vēl 2 biļetes un ies arī Teds un viņa kolēģe. Tā nu mēs uz spēli bijām kā liela laimīga ģimene, bet toties mums bija tiiiik jautri! Un spēle bija ļoti grandioza - 5:0 Caps uzvarēja, vārtsargam pirmā sausā spēle NHL karjerā, Ovečkinam 600. punkts karjerā, Arnott 900.punkts karjerā utt Bija vēl, bet uzvārdus neatceros :D Starp citu, runājot par Karenas tēti (manu host-vectēvu) tad pārsteigums man bija tad, kad vēstniecībā pētīju Kurdistānas investīciju materiālus un ik pēc pāris lappusēm ar Kurdistānas prezidentu blakām fotogrāfijas bija Karenas tētis. Izrādām viņš ir arī USA Chamber of Commerce viceprezidents. Un es to uzzinu tikai tagad!

Kā jau varat noprast, man iet tiešām brīnišķīgi. Mīlu savus knēveļus, bet strostēju viņus daudz arī, disciplīna mums te ir augstā līmenī :)) Klaudiju nestrostēju, viņa ir mans prieks un acuraugs. Denijs arī ļoti cenšas, lai gan īsti nesanāk, bet man viņa bieži ir žēl, tāpēc mēģinam visu risināt mierīgi, bez sodiem un tā. Starp citu, es pa šito gadu būšu uz urrā nostiprinājusi savu pacietību un savaldīšanos, jei bogu.

Uz mājām braukt es negribu. Lasu ziņas LV portālos un gribas sist šķīvjus, plēst no dusmām.

Mana lielā laime ir tas, ka rīt DC ierodas "Kamēr" koris ar manu mīļo Laumu. Pavadīsim kopā sestdienu un svētdienu, esmu tik laimīga, ka šeit pie manis būs vismaz viens cilvēks no savējiem, no tiem, ko tik ļoti mīlu! Un marts jau ir pusē, neticami, bet fakts. Līdz Floridai vien mazliet vairāk kā 2 nedēļas!

Čau!