< Bonjour >

Manējie mājās saka, ka manās vēstulēs vairs nav tādas dzirksteles, kā iepriekš, vai tiešām viss esot labi. Pat sabijos, ko nopietni? Bet nu tam ir ļoti vienkāršs izskaidrojums: 1) viss vēl aizvien ir ļoti labi 2) jau pagājuši ir 2 mēneši (WTF) un protams, ka ir iestājies nosacīts ritms un mūsu smadzenes ir ieprogrammētas tā, lai tās pierastu pie jebkuriem apstākļiem, ikvienam cilvēkam taču, lai cik ļoti kaut kas patiktu, pēc noteikta laika perioda tas būs ierasti un ikdienišķi un gribēsies vēl un vēl kaut ko citu. Tādi nu mēs cilvēki esam. Tā ka dzirkstele ir, tikai gaida kamēr tā atkal tiks aizdegta :D Starp citu jā, aizvakar bija 2 mēneši, kopš esmu te un man prāts absolūti tam nespēj noticēt. Jau pēc 11 (!!!!!) mēnešiem es būšu Latvijā. Un te nu gan jāpiebilst, uzzinot šādus tādus jaunumus no mājām, es būšu ļoti laimīga uz turieni doties - respektīvi, esmu laimīga te, bet būšu vēl laimīgāka tur. Labs plāns, būšu laimīga visu laiku :D Brīvdienas tika absolūti noballētas, jo svinējām pēdējās dienas ASV meitenei no Vācijas - Mariettai - viņa parīt brauc prom, baigi žēl. Mums tā forši saskanēja, bija daudz kopīga un ko tik mēs kopā nedarījām. Bet viņa ir no Bavārijas, kur ir pats Oktoberfest epicentrs, būs kadreiz dubultiemesls uz turieni aizbraukt. Man šeit rodas tāda sajūta, ka tu vari ar cilvēku pavadīt vienu vakaru, bet rodas tādas attiecības, ka pēc vairākiem gadiem facebook var vienkārši pierakstīt - čau, es atbraukšu pie tevis, izmitināsi mani ? un saņemt apstiprinošu atbildi. Bet nu jā, par Marietu žēl, viņa pati arī prom negrib, jo viņai šeit ir boyfriends jau, viņš mācās šeit universitātē, bet pats ir no Portugāles, pie viņa "kojās" tad mēs arī uzdzīvojam pirms ejam uz klubu. Kojas ta tur, katram savs dzīvoklis ar visām ekstrām. Bet nu nekas, arī ar Dašu man ir ļoti paveicies. Viņa ir absolūta greenpeace, neēd gaļu, lamā mani par to, ka es dzeru kolu un lietoju mikroviļņu krāsni, jo sauc to par mini atomelektrostaciju un vēl visādi citādi audzina, kas man liekas ļoti forši un smieklīgi :) starp citu par tām mikroviļņu krāsnīm, tās tiešām ir ļoti neveselīgas - nesildiet tur ēdienu - vāriet, tvaicējiet un cepiet :)
Reģistrējāmies un par 50$ ieguvām tiesības skriet Marine Corps 10 km maratonā, kas ir ārkārtīgi slavens un populārs šeit. Viss centrs Vašingtonā tiek noslēgts un desmitiem tūkstoši cilvēki skrien. Forši, man jau Rīgā dikti patika Nordea maratons, kur nu tad šitas - skriet gar Balto Namu, Washington Memorial, Capitol Hill etc. Un foršākais ir tas, ka tas būs Helovīnu dienā - no rīta izskriesimies un tad vakarā beidzot īstu Helovīnu svinēšana - šeit visi jau tagad sāk domāt kādā maskā līst.
Pie mums beidzot vēsāks +27 grādi un ik pa laikam uzlīst, kolosāli, mani tas baigi priecē.
Ik pa brīdim ir skumjiņas, kad runājos ar jums, draudziņi, bet tad padomāju, ej nost takš jau oktobris, nav laika skumt, nevar tak paspēt skumt. Mana metode pret skumjām - atcerēties un galvā uzskaitīt viss no "To do list" un skumjas pazūd kā nebijušas. Bet dzimšanas dienu nesvinēšu, negribu.
Turpinu mācīties braukšanas tiesību iegūšanai, ar teoriju iet ļoti labi, kā jau esmu teikusi, Latvijā šis process ir daudz grutāks. Un jau pa pastu saņēmu biļetes uz Gagas koncertu, tagad mierīgs prāts, tik atliek gaidīt 24. februāri :)
NU tad beidzot vakar bija mana pirmā franču valodas nodarbība. Bet vispirms jau tikt līdz turienei man prasīja ne mazums stresa. Lai tiktu uz turieni man ir jābrauc pa lieeeeelo lieeelo highway, kur vietām ir 8 joslas vienā virzienā :D pirmo reizi izmēģinājumā braucienā palīdzēja Daša, viņa jau sen samācījusies, kas kā jādara, tāpēc bija vieglāk, ka pirmajā reizē kāds palīdz, bet nu enivej, tas tik atkal bija adrenalīns. Jābrauc principā ir no 120 - 140 km/h, jo ir jāturās līdzi pārējiem, savādāk tiešām var izraisīt negadījumu, man vnk Karena pateica, brauc kā visi pārējie. Džīiiz, ja vēl perfekti zini ceļu, tad ir ok bet murgs sākas, kad GPS sāk kaut ko čakarēties vai arī no pašas labējās joslas ir jāpārkārtojas uz kreiso joslu, vai otrādāk, nu vārdu sakot tur vnk kā zombijam pie tās stūres jāsēž :D un nodarbība man protams ir tajā laikā, kad lielāks sastrēgums vairs nevar būt un tur ir tiiiik maz brīvu vietiņu, vārdu sakot nekāda izklaide tā nebija. Bet turp ceļš bija kaut kā daudz vieglāks, jo atpakaļceļā sanāca iebraukt citā Exit nekā vajag un tā uzreiz ir diezgan liktenīga kļūda un GPS sāk procesu recalculating, lai meklētu citas iespējas, jo apstāties jau arī tā vnk nedrīkst. Nu un plānoto 30 min vietā es braucu pusotru stundu, bet nu nekas, man iepatikās :D tagad vismaz varu tētim lepoties, ka esmu braukusi pa daudz trakākiem ceļiem un satiksmi kā viņš :D izbraukājis ar mašīnu bez maz visu Krieviju un Eiropu, jo tādu highway kā ASV nav nekur citur pasaulē. Koledžā satikāmies ar Dašu, viņa turpat, tikai citā ēkā (tā koledža sastāv no 8 ēkām, ļoti milzīga un iespaidīga, lai gan ir tikai community college, kas vairāk ir tādiem kā es - kuri nevar atļauties īstās universitātes) un Daša mācās spāņu valodu. Veiksmīgi atradu savu ēku un laipna meitene man uzreiz piedāvājas aizvest uz telpu, kur notiek nodarbība. Cik jauki, grupā kādi 15 cilvēki sēžu un priecājos, sākas nodarbība, pasniedzējs sāk runāt tikai franču valodā un pārējie sāk atbildēt tikai franču valodā! Es sēdēju un domāju, ka tūlīt sākšu skaļi smieties, vai raudāt. Nē, smieties, jo galvā skanēja: kur pie velna es esmu, kas notiek? Kad es tur biju STUNDU nosēdējusi un pasniedzējs laikam beidzot bija pamanījusi, ka es neesmu izdvesusi ne skaņu, tikai sēžu, plikšķinu acis un ik pa laikam iesmejos un kamēr parējiem tika uazdots grupu darbs, viņš piegāja pie manis un es skaļi paudu savu šoku un klāstīju, ka tā taču ir iesācēju grupa, kādā sakarā te jau visi visu zin ? Un beigās izrādās, ka tā ir gan iesācēju grupa, bet viņi sāka pirms 4 nedēļām, man ir cita. ES biju vnk freakin out. Pēc stundas pūšanas svešā klasē mani aizveda uz manējo :D YES!!!!!!!!!!!! un es biju palaidusi garām tikai alfabēta sākšanu, biju TIK LAIMĪGA :D nu un ātri vēlreiz tika izskriets cauri, tā ka es paspēju visu pierakstīt un saprast, jo man tas nesagadāja problēmas viena ļoti vienkārša iemesla pēc - mācīties franču valodu no latviešu valodas ir daudz vieglāk, nekā no angļu valodas, jo mums daudzas skaņas burtu ir tādas pašas, bet nu enivej, protams, ka ļoti grūti viņiem tur viss ar tiem burtiem. Izņēmām arī ciparus, brr nu kāpēc viss tā jāsarežģī :D Nē, ne ar burtiem un cipariem,bet ar izrunu, bet es vienkārši iemīlējos tajās skaņās, kad pasniedzējs izrunāja... un viņš starp citu teica, ka vieglākā valoda pasaulē ir angļu valoda, tur es viņam piekrītu. Anyway, lai cik grūti tas būtu, es runāšu franču valodā gada beigās, es apsolu!!!! Sapirkos grāmatas uz 160 $ un es gatava study hard, party harder. Ha un eksāmens semestra vidū mums būs - jābrauc visai grupai uz franču restorānu un viss jāpasūta un jāparunājas ar oficientu un tā. Tik jauki :) Tā ka tas pēdējā laika baigais prieciņš. Kas pagaidām arī viss!

Vive la France !

Satrakojos

http://www.kasjauns.lv/lv/news/latvija-zimolu-veikali-par-bezkaunigu-cenu-tirgo-atkritumus&news_id=29065

Un lielākie mēsli ir tieši "Zara", "Mango", "Monton". Arī es esmu notriekusi tik daudz naudas, domājot, ka kvalitāte maksā dārgāk, bet ar katru lupatu tiku arvien smagāk un smagāk apčakarēta. Tas tā, sāpi atcerējos :D

I'm not myself today. Maybe I am you.

Pēdējā laikā sanāk būt kopā ar meitenēm, kuras drīz jau dosies prom, jo viņām jau programmas beigas un palīdzot viņām izvēlēties dāvanas mājiniekiem sāk likties, ka pati dodos mājās. Pateicu šito atklāsmi māsai, viņa teica - jā, noteikti, tik "maz" palika.

Nevienas brīvdienas nav tā pilnīgi pavadītas mājās, bet kopš Ziemeļkarolīnas nav arī nekur ļoti tālu būts, esmu noligojusies pēc brīvdienām svešā pilsētā. Tagad sākām domāt, ka varētu aizbraukt uz Filadelfiju, būtu apmēram 3 h brauciens. Savācot pilnu mašīnu arī lēti sanāktu - mašīnai pilna bāka ar benzīnu ir 40$, nu paradīze, nu. Sāku meklēt biļetes lai brauktu uz Buffalo, Niagāras ūdenskritumu, tas gan tā patālu, tur būs jālido, vot plāni un plāni, top katru sekundi.

Superpresto, kā saka Denijs, notikums ir iegādātas biļetes uz Lady Gaga koncertu. Koncerts gan tikai februārī, bet biļetes kā uz Dinamo play-off spēlēm - uz izķeršanu. Nebūt jau neesmu dikti kaislīga fane, bet runājot ar tiem, kas bija uz viņas koncertu 7.septembrī teica, ka šovs esot neatkārtojams. Biļetes padārgas - viena ar nodokļiem 115$, bet cik noprotu būs tā vērts. Un jā, vietas ir diezgan sūdīgas augstu arēnas tribīnēs, bet nu vairāk gan es par šo radījumsievieti negribēju maksāt.

Klaudija pagājušajā nedēļā sāka iet ebreju bērnudārzā, ebreji gan mana ģimene nav, bet dārziņš šitas bija vistuvāk mājām un tāds tīri jauks un pārējie jau bija pārpildīti. Un tagad es savā "darba laikā" vispār garlaikojos, jo no 9 līdz 1 dienā viņa ir tur, tad es viņu izņemu un lieku gulēt un līdz pus 5 viņa guļ. Tā i visu laiku mēģinu ar kaut ko nodarboties, sporta zāle sanāk pat dažreiz 2 reizes dienā :D Nu viena no tām reizēm ir tās foršās grupu nodarbības. Ir nodarbība, kas saucas "Zumba" apskatieties youtube.com nu tik jautra un super smieklīga! Bet par bērnudārzu - bišiņ smieklīgi jau ir, jo tur daudzi uzraksti un alfabēts klasītē un paziņojumi ir ebreju valodā, tad nu es jokojot Klaudiju ik pa laikam nosaucu par mazo jewish girl, tagad jau arī vecāki viņu tā sauc.

Ak, jā, man liekas, ka vēl nekomentēju naktskluba apmeklējumu. Nu beidzot tiku uz tādu cik sapratu pašu "krutāko" Vašingtonā, jāteic man liekas, kaut kas līdzīgs Essential. Kaut gan varu arī samelot, jo es neesmu bijusi Essential, bet spriežu pēc nostāstiem. Protams, salīdzinājumā ar Latviju, šeit mākslīgo meiteņu vietā ar izlīdušām kapsulām un no mākslīgajiem nagiem ataugušām panadzēm bija resnītes, kas sevi iestūķējušas kleitā,kas tikai mazliet nosedz krūtis un dibenu. Bet atkal nu ja, liekā āda un tauki jau noslēpj visas erotiskās zonas, tā ka viss čiki piki. Jokus pie malas - man likās, ka man paliks slikti. Paskatoties uz dejojošajiem pārīšiem likās, ka šeit meitenēm ir pilnīgi vienalga, kāds puisis ar tevi dejo, ka tik vispār dejo, nē briesmīgi tomēr, jutos kā pensionāre, jo skatījos apkārt un šausminājos. Bet parējie teica, tas tāpēc, ka skaidrā tur tiešām ir garlaicīgi. Bet runājot vēl par meitenēm te, man ir radusies diezgan klaja nepatika pret konkrētām sievietēm. Dievs mans liecinieks, es neesmu rasiste un uzskatu, ka ir pilnīgi debīli un aprobežoti spriest par cilvēku pēc ādas krāsas, BET. Melnādainās sievietes. Ja es šitā gada laikā ne ar vienu te tādu nesakaušos, tas būs pārsteidzoši (atkal sev meloju, pirmkārt, es nekad neesmu ne ar vienu kāvusies un nezinu kā tas jādara, otrkārt tās dāmas ar savām miesām mani vienkārši izsmērētu), bet tomēr "vārdu pārmija" gan varētu būt. Lieta sekojoša - protams, ir jauki, ka cilvēks sevi mīl tādu, kādu viņš ir un ir lepns par sevi, bet tas ko var redzēt šeit līdzināms kaut kādai anomālijai - šeit sievietes var svērt ap 300 lbs un viņa burtiski ies tikai ar izstieptu kaklu, ka iedomība pa taukaino dupsi tā skrien ārā. Lieta sekojoša - klubā uz mani un manu draudzeni (jāatzīst, ka tik blondas tur bijām laikam vienīgās) bija vērsti tāāādi skatieni tieši no tumšādainajām sievietēm, ka man likās viņām galvā ir morālais terorakts. Un tas atkal ir tāpēc, ka melnajiem vīriešiem patīk gaišās sievietes, savukārt melnās sievietes par to gaišās ienīst. JO - kārtīgu un izglītotu melno vīrieti esot grūti atrast, pārsvarā visi noziegumi un laupīšanas ir tieši viņu paveikti un tad nu tiek uzskatīts, ka gaišās savāc vēl tos retos labos melnos :D ĀRPRĀC es ceru ka neviens melnādainais nekad šito neizlasīs :D Bet ne jau es to izdomāju, to man stāstīja šeit pat dzīvojošie, jo es nevarēju saprast, kāpēc pat uz ielas es saņemu tik nicinošus skatienus, nu vot i man paskaidroja, kas ir mana problēma :D Protams, ka ne vienmēr un visur, bet šitādi gadījumi ir, it sevišķi nakts pasākumos. Kā tu pret mani - tā es pret tevi :> Mans dzīves moto, kopš iemācījos domāt.
Un vai katru dienu nākas kādam izstāstīt, kur atrodas Latvija, vēljoprojām. Madara twitter retweetījo teicienu, ka pēc tevis spriež par tavu nāciju. Nu tad vismaz pagaidām esmu visur bijusi laipna, jauka un izpalīdzīga :D Un forši ir dzirdēt vārdus: "You are the first latvian I have ever met!"
Sadraudzējos ar ļoti foršu vācu meiteni, bet neraža viņa arī brauc prom, bet šo 5dien uzaicināja ar saviem draugiem atkal uz klubu, uz kuru arī aizgājām. Tiku iepazīstināta ar kaut kādiem valsts Angolas ministru dēliem (man tas izklausījās tikpat dīvaini, bet tā tiešām bija), jo vienīgie. kam tajā briesmīgi nabadzīgajā valstī ir nauda, ir politiķi, kas, protams, savus bērnus izglīto ASV, tad nu es tagad tādus 2 pazīstu. Un šeit, protams, viņi arī mācās pašās dārgākajās universitātēs, dzīvo luksus dzīvokļos un braukā ar luksus mašīnām. Bet jāteic, vakars bija super foršs, atkal pārkāpjot likumu, vienkārši mūs neviens nepamana, ka mēs tos likumus pārkāpjam :D
Ašā Daša kaut kur internetā uzķēra akciju, kur uz Madam Tussauds muzeju varēja aiziet pa 9 $, ko tad arī, protams, izdarījām, bet biju mazliet vīlusies. Īstā biļete maksā 30 $ un ja es samaksātu tik par to muzeju, tad čista būtu čābīgi,jo likās, ka to figūru tur būs daudz vairāk. Bet vienalga bija ļooooti jautri, man patika :)
Tā kā pa šo laiku katru dienu apbraukājam vairākus rotaļu laukumus ar sīkajiem un mana Āfrikas "kolēģe" Herieta ar saviem mazajiem, tad aizdomājos, cik ļoti Amerikā rūpējas par bērniem. Tik forši, tie paši rotaļu laukumi, ik pēc katras ielas un piemēroti bērnu vecumiem, turpat slīdkalniņi, rotaļlietas smilšu kastē, kuras neviens nenozog, nesalauž, nesabojā. Rotaļu laukumi segumi ir tādi, lai bērns nejauši krītot sev minimāli nodarītu pāri. Njā. Tas tik tā, ne salīdzinot mūsu valsts ekonomisko, politisko vai vēsturisko aspektu ar ASV.
Un augšā virtuļi bildē, jo man viņi tā patīk, gandrīz katru dienu aizbraucam iegādāties kādu :D Tā ka ja tiešām līdz Latvijai beidzot nonāks Starbucks, tad es ceru, ka ļoti drīz arī Dunkin`&Donats :D
See ya !

Prieciņš + Skumjiņa = pusotrs mēnesis garām

Bišķin esmu aizkavējusies un jau tiek vaicāts, eu, kur jauns ieraksts blogā ?
Pardon! Te nu es sāku.

Ja beidzu pie Ziemeļ Karolīnas, tad sākšu ar to. Piektdienā 9 no rīta vajadzēja izbraukt, es 9 tikai piecēlos, bet aizgulējās visi, ne tikai es. Bet nu es visvairāk. Neizdarīju neko no gribētā un tāda i iesēdos mašīnā. Brauciens bija diezgan briesmīgs, jo mazie skatījās multfilmu "Dora The Eplorer", kas ir populārākā multfilma ASV - maza meksikāņu meitenīte Dora draudzējas ar zvēriem, dzied un ko tik ne vēl tur dara, bet multfilmas morāle ir domāta, lai mazi bērni mācītos spāņu valodu - tur tiek ik pa laikam pateikti dažādi spāņu valodas izteicieni un tad tulkojums no angļu valodas, filmiņas džingla teksts ir "I speak Spanish and English too, I like them both, How about you?". Šausmas, nu re es tak no galvas jau zinu. Bet kāpēc, lai mācītos spāņu valodu, - jo tādejādi tiek veicināta sekmīga saikne starp meksikāņiem un amerikāņiem, kas pašlaik it kā nav diez ko draudzīga, jo Meksikā ir ļoti slikti ekonomiskie apstākļi darbavietu radīšanā un dzīves apstākļu radīšanai un tad nu visi grib nonākt ASV, tā nu viņi ierodas šeit un kā amerikāņi uzskata - dzīvo uz viņu rēķina, jo lielākā daļa šo cilvēku strādā ASV nelegāli un nemaksā nodoķlus, kas tad ir lielākais ļaunums. Nu re, tad nu sākam labot problēmas no pašiem pamatiem - bērniem! Vēl Dorai ir brālēns - Diego, kam ir pašam sava multfilma "Go,Diego,Go!" un viss tas pats par spāņu valodu un runājošiem mērkaķēniem. Braucām garām pasaulē lielākajai cigarešu ražotnei "Philipp Morris USA", nu rūpnīca, kā rūpnīca :D Tā nu pārcietu tās 8 h ar maziem mošķīšiem un bijām galā, pilsētiņa pie okeāna - karsti un daudz palmu - pirmais iespaids. Kā bildēs var redzēt, māja atrodas ļoti skaistā vietā pie līcīša, kurš uzreiz ietek okeānā, nu tā ļoti skaisti. Un mājā bija lifts :D Mans nākamais pārsteigums bija mājā aplūkojot vectēva darbistabu, jo izrādās viņš ir kaut kāds bijušais ASV armijas ģenerālis un mājā visur bija bildes, kur viņš ir kopā ar Obamu, Džordžu Bušu, Kondolīzu Raisu, Alu Goru un vēl neskaitāmiem valstu prezidentiem un ministriem. Tad arī uzzināju, ka hostome jau 30 gadus nestrādā, jo vectēva darbs bija nemitīga pārcelšanās militārās sfēras dēļ un viņa tik brauca visur līdzi. Un arī tagad vēljoprojām viņa ir ietērpusies Gucci, Chanel un Prada lietiņās. Nu tā, tiešām iespaidīga ģimenīte, bet ome dažbrīd arī izbesīja mūs visus :D jo nemitīgā kontrole un uzskats "visam jābūt perfekti" no viņas puses bija diezgan kaitinoši. Bet vectēvs ir tiešām wow, tik gudrs, tik inteliģents, varēju pat paspīdēt ar savām starptautiskās politikas (Paldies Tev, Rostok) zināšanām. Un kopīgi secinājām, ka Bušs Amerikai bija disaster. Nedēļa bija pilnīga atpūta braukājot ar viņu jahtu, sauļojoties un man baudot okeānu, jo man taaaa patīk! Tur ir tāāāds spēks, es stundām ilgi sēdēju un vienkārši skatījos viļņos, tā ir visīstākā bauda :) Jau nedēļas vidū CNN stāstīja par paaugstinātu vētras bīstamību, jo pa okeānu plosījās Earls ar 4 no 5 ballēm, tā ka joki mazi. Un virzījās viņš arī uz Ziemeļkarolīnas pusi, bet ne mūsu pilsētā. Bet tika piekodināts, ka ziņu kanālam jābūt visu laiku ieslēgtam, lai, ja kas, zinātu, kad doties prom. Un ja trauksme tiktu izsludināta, tad visi pamestu mašīnas un dotos prom ar lidmašīnu. Jo Earls ir pārāk ātrs.

Trešdienā bija arī solītais latviešu ēdienu vakars, vislaimīgākā un sajūsminātākā laikam biju es pati :D Nekā izcila jau tur nebija, bet tāds nepavisam ar nebija mans mērķis - vārīti kartupeļi, kotletes, tomātu un gurķu salāti ar krējumu un saldajā plānās pankūkas ar ievārījumu! džīz, nu es biju pārlaimīga šitās lietiņas ēst :D Un viņiem arī ļoti patika, cik nu teica, bet nu arī fakts par papildporcijām un to, ka nekas nepalika pāri, arī liecina par to, ka patika. Pirmās 3 dienas mēs tajā mājā bijām dikti daudz, jo vēl bija manas hostmammas māsa, tātad vecvecāki, vectēva māsa ar vīru un mēs. Māsa arī man dikti patika, viņa tāpat kā Karena ir studējusi Prinstonā un tagad strādā un dzīvo Ņujorkā. Kad paprasīju, kur - Upper East Side. Paprasīju, vai viņa zina seriālu Gossip Girl, viņa teica, ka ir tikai dzirdējusi, ka tāds ir un ka viņu uzņem tajā rajonā. Pēc šitā man vairs jautājumu nebija.Komentāru arī nē.

Toties vectēva māsa dzīvo San Francisko. Teica, lai es iegriežoties, kad došos uz Kaliforniju. Piesolīju, ka tā arī darīšu.

Visa tā nekā nedarīšana mums diezgan ātri apnika un prom mēs devāmies nevis Sestdien, kā bija plānots, bet piektdien. Un es biju diikti laimīga būt atpakaļ Vašingtonā - mājās :D

Sestdien ar Dašu aizbraucām uz centru - M ielu, kas atrodas tā saucamajā Džordžtaunā, turpat kur debešķīgā universitāte ar tādu pašu nosaukumu. Tik forši, lai gan sestdiena, bet tur bija daudz gados jaunu cilvēku zālē ar grāmatām rokās. Njā, viņi droši vien pat nenojauš, ar kādu balto skaudību es uz viņiem skatījos.
Un arī lai papildinātu garderobi tā pati M iela mums ir dikti iecienīta. Tur arī sapirkām kleitas vakaram, jo beidzot saņēmāmies aiziet uz kādu bāru naktī. Es jau iepriekš iepazinos ar diviem brāļiem no Meksikas, kas dzīvo man te netālu un viņi bija draugi iepriekšējai meitenei, kas dzīvoja manā ģimenē, tāpēc pilnīgi pieņēmu viņu piedāvājumu izrādīt šo to centrā. Un vēl arī bija labi, jo viņi gan atbrauca man pakaļ, gan aizveda mājās. Vakars izvērtās tīri smieklīgs, nezinu vai visiem Meksikāņiem, bet šitiem noteikti ir perfekta humora izjūta un baigi pārsmējāmies. Aizbraucām vēl pakaļ Dašai un tad devāmies uz pirmo klubu, kur rinda uz ieeju bija vēl uz citas ielas, devāmies uz otru, kurš tajā vakarā bija no 21 (ak es mazgadīgā) un palikām trešajā un riktīgi atlaidām pie 60`to gadu mūzikas. Un smieklīgi ir arī tas, ka pie ieejas apsargs mums abām ar Dašu (čaļiem ir 23 un 24) uz rokām uzzīmēja lielus krustus, lai vajadzības gadījumā, ja mēs mēģinātu nopirkt alkoholu, bārmenis redzētu, ka mums nedrīkst. Ou, crap. Nekas, es pagaidām tīri labi iztieku bez :D
Svētdien beidzot saņēmos aiziet uz Baznīcu, visu laiku nevarēju saņemties, jo Karena teica, ka iespējams, pamanot jaunu cilvēku draudzē, visi uzreiz nāks iepazīties vai vienkārši pētīs mani, kas man tā īsti laikam nepatiktu :D Bet īstenībā jau bija tā, ka visas iepriekšējās svētdienas es vienkārši nebiju bijusi mājās, tāpēc arī nesanāca, bet nu šoreiz biju un vajadzēja izmantot izdevību. Nuu nekā diži savādāka nebija - teksti visi tie paši, tikai angļu valodā (tā bija katoļu baznīca), cilvēku bija pilna baznīca un par laimi, neviens uz mani neskatījās, jo es atnācu diezgan ātri un nolīdu stūrītī un neko daudz mani neredzēja :D Tehniskais izpildījums gan drusku savādāks nekā dievkalpojumā pie mums - pirmkārt, jau tā nebija tāda baznīca kā pie mums - klasicisma vai gotiskajā stilā būvēta celtne, tā bija liela zāle katoļu skolā, kurai bija altāris, ērģeļu vietā bija klavieres, mācītājam asistēja vairākas sievietes ikdienas drēbēs ik pa laikam nolasot kādi sprediķi vai beigās ziņojot draudzes jaunumus. Whatever, to, pēc kā nācu - dabūju un kopumā pilnīgi vienalga, kāds ir izpildījums vai cik cilvēku.
Pirmdiena bija brīvdiena visā Amerikā, jo bija darba svētki, tas pats, kas Latvijā 1.maijā. Ar Dašu izmantojām izdevību un aizlaidām uz "Six Flags America", milzonīgu atrakciju un ūdens atrakciju parku. Braucām aptuveni 40 min, bet būtu bijis ātrāk, ja vien Dašas GPS tā nečakarētos, šoreiz viņš mums galamērķi parādīja maģistrāles vidū. Un tad nu zīlējiet tālāk, kur tas parks īsti ir. Apstājāmies maziņā dzīvojamajā platībā un sapratām, ka apkārt ir tikai melnādainie cilvēki, nu tiešām, neviena baltā izņemot mūs. Tad nu cerējām sagaidīt vismaz kādu sievieti, kam prasīt ceļu, pēc pāris minūtēm sagaidījām, bet īpaši laipna viņa pret mani nebija (es, protams, biju tā, kurai vajadzēja ceļu prasīt), bet ceļu gan it kā pastāstīja. Braucām pēc viņas norādēm, ne velna neatradām, stājāmies atkal un atkal es prasīju tās pašas rases pārstāvim ceļu. Šoreiz atradām, yes. Pēc tam, kad tikām iekšā es beidzot sapratu, ko pati ierosināju, džīz, kādi milži bija manām acīm priekšā. Tad nu beidzot man pieleca, kas ir amerikāņu kalniņi un kāda bailule es īstenībā esmu :D Nu labi, biju īsu brīdi. Kad jau nonācām pie konkrēta tērauda virpuļa ieejas man čist sāka kājas drebēt un es teicu, ka nekur neiešu, jo arī skaņas, kuras izdeva visi braucošie cilvēki pa tiem virpuļiem un mudžekļiem no metāla bija diezgan spalgas. Nu toč domāju, ka mani nervi to neizturēs, bet Daša pateica, ka aiz matiem mani aizvilkšot, ja es sākšu tagad čīkstēt, ka neiešu nu i ko nu neko nācās vien pakļāvīgi iet. Jēziņ, kas tas bija par braucienu, kas tas bija par adrenalīnu... Atvēru muti, lai spiegtu, bet īsti nemaz nevarēja, jo no ātruma aizsit ciet totāli un beigās sanāk tikai kaut kas ronim līdzīgs, tikai vairākas tonalitātes augstāks. Un es vienkārši nevarēju saprast, kā var uzbūvēt tādas lietas, lai tur būtu 100% drošība, jo 40 cilvēki reizē tiek griezti virpuļos uz visām pusēm, ar kājām augšā, ar galvu lejā.. Viens kalniņš, kurš saucās "Batman" bija tāds, kur bija jāguļ un rāva ar galvu uz augšu :D Nu man tas bija prātam neaptverami, kā tie stiprinājumi tur tiek visu laiku pārbaudīti, lai nekad neviens nenosistos. Pirmajā acu uzmetienā man likās ka tīri vienkārši tur var arī palikt nelaba dūša, bet nē, nelaba dūša bija naktī, kad es apgūlos gultā :D Geeez, mana galva griezās vēl 2 dienas... Un Dašai tāpat ne man vienai. Kopumā parkā pavadījām 8 h, izmēģinājām visas atrakcijas, kalniņu tur bija daudz un visi ar nenormāli ekstrēmām izjūtām, es nezināju, ka kaut ko tādu vispār var arī just. Beigām atstājām tos slapjākos, jo negribējās slapjām vazāties, tāpēc beigās gājām uz tiem, kur tevi mežonīgā ātrumā iemet ūdenī. Mājās braucām biku slapjas, bet tik laimīgas :) Un jā, galīgi bez spēka.
Tiku iepazīstināta ar manas ģimenes draugu ģimenes aukli, viņa ir parasta aukle, ne kāda programmā atbraukusi jauniete, viņa ģimenē strādā jau 3 gadus un ir no Āfrikas, Ganas, tad nu man jautrāk, braukājam katru dienu kaut kur, vadājam sīkās, viņai mazā ir tieši tāda paša vecuma kā mana Klaudija un viņas ir baigās družkas. Mums jautrāk un viņām jautrāk. Un man interesantāk, viņa ir piiiiiiilnīga melnādainā nu tā tiešām Āfrikas melnādainā ar īsiem pilnīgi spraigainiem matiem un tiešām ir tā, ka kad viņa smaida viņai var no sejas redzēt tikai baltus zobus :D bet dikti jauka un kopā mums arī ir jautri.
Piereģistrējos beidzot arī bibliotēkā, tik ļoti sailgojos pēc politikas, ka paņēmu grāmatu par Amerikas ārpolitiku lielākajos karos. Sāku lasīt, patīk, varēšu Rostokam pagudroties, kad atbraukšu.

Vakar biju ar meiteni no Japānas (no mūsu au pair grupas) japāņu restorānā un beidzot paēdu ilgi gaidītos suši. Meitene no Tokijas, tik kolosāla, bet dosies prom jau oktobrī, jo šeit ir jau 2 gadus mūsu programmā. Baigi žēl, ka tā, bet nu neko, tagad man ir apciemojamais arī Tokijā.

Ļoti ceru, ka neko neaizmirsu, bet es tiešām sāku palaisties slinkumā ar rakstīšanu. Mēģināšu laboties, piedodiet :) Šovakar sporta zāle un pēcāk atkal naktsdzīve, šoreiz kādā citā klubā. See ya !

P.S. ak, cik es biju laimīga par Dinamo :) Un tagad arī mans hosttēvs zin, kas ir Rīgas Dinamo - es prasu a kā tu zini ? Viņš saka nu kā, tu ar to kreklu tak katru rītu no savas istabas izlien, haha :D es no mājām speciāli paņēmu Dinamo kreklu, ko izmantot pidžammai... :) Un šis iegaumējis jau nosaukumu.. :)

P.S.S. Ak, nepaskaidroju par skumjiņu virsrakstā. Kad mani mīļie kursa biedri sāka rakstīt vēstules par studiju atsākšanos un to, ka man pat vienalga lekcijās tiek aizņemta vietiņa - Rūčiņ, Mačiņ, gandrīz apraudājos :* tāpēc bija skumji, bet viss ok - tas ir tikai gads :)