3 mēnešu un 20 gadu jubileja

Šonedēļ mums pirmo reizi mājās bija nopirkti parasti kartupeļi, ja jūs zinātu, ar kādu baudu es viņus šodien sacepu pusdienām! Biezpiena gan dikti trūka.
Sestdien ap 11 no rīta izbraucu no mājām rēķinoties, ka Vijai (tā sauc sievieti, ar kuru toreiz vēstniecībā iepazinos, pie kuras uz mājām braucu, lai dzirdētu trimdas stāstu) vēl jānopērk kūka un jābrauc no manām mājām līdz Reston, kur viņa dzīvo, kādas 40 min.

Pārbijusies biju ne pa jokam, jo nu likās, kā es tā, aizbraucu un tagad davaj stāsti man savas dzīves lielo traģēdiju. Ar trīcošām rokām uz stūres un nemierīgiem skatiem GPS monitorā (otrs dižākais cilvēces izgudrojums uzreiz aiz skype) piebraucu pie viņas mājas. Sadabūju kūku rokā un devos. Jau atverot durvis viņa bija tāda pat kā toreiz vštniecībā - tik mīļa. Un visas manas bailes pazuda kā nebijušas, viņa mani apkampa un patiešām izskatījās ļoti laimīga mani redzot. Turpmākās 4 h tika aizvadītas gan ar smiekliem, gan asarām. Viss tas, ko viņa man stāstīja un kā atbildēja uz maniem jautājumiem, bieži nācās kaklā norīt asaru kamolus. Visu īsto viņas trimdas stāstu šeit neatradīsiet, jo to šeit nerakstīšu, jo to visu taupīšu bloga rezultātam :) Bet atgriežoties pie Vijas - tajā dienā viņai izrādās bija tieši dzimšanas diena, viņai apritēja 83 gadi, bet es nekad nepateiktu, jo viņa ir tāda madmoiselle - pati kediņās, šampanieties glāzēs un, kad bija pacienājusi mani ar siera sacepumu, vēl aizgāja uzpīpēt. Ā un vēl viņa uzskata, ka diriģents Mariss Jansons ir seksīgs. Vot še tev ilga mūža noslēpums. Un es šajā sievietē iemīlējos - cik viņa ir dzīves gudra. protams, ka turpināšu uzturēt ar viņu kontaktus, es gribu no viņas tik daudz ko mācīties. 20.novembrī brauksim uz latviešu baznīcu šeit, jo tur tiks atzīmēti 18.novembra svētki, can't wait šito pasākumu. Viņas vīrs jau aizgājis tai saulē, un cik sapratu, bērnu viņai nav - tiešā veidā šo jautājumu neuzdevu un sarunas gaitā viņa arī ne reizi nepieminēja bērnus. Taču viņas mājā istabu īrē puisis, kurš ir pabeidzis RTU Rīgā un savu master's degree Teksasā un tagad strādā kaut kur tepat pie Vašingtonas. Ar viņu arī tiku iepazīstināta un baigi smieklīgi tas viss sanāca, jo biju pilnīgi pārliecināta, ka mēs esam mājā tikai 2 ar Viju vien, bet tad pēkšņi no apakšējā stāva iznāk tāds pārsteigums, pietam simpātisks, nenoliegšu :) Raksturs gan viņam spēcīgs, kamēr pie pusdienām runājāmies biju vienkārši šokā par viņa sarkastiskajiem izteicieniem, attiecībā uz maniem nākotnes plāniem vai Latviju kā vietu, kur pavadīt nākotni. Gribēju palikt ilgāk, bet vajadzēja doties prom, jo vakarā bija gaidāma manu 20 svinēšana, kā jau iepriekš biju rakstījusi. Un braucot mājās man vajadzēja iebraukt veikalā, lai nopirktu kūku (augšējā bildē redzama), ar ko pacienāt šejienes draugus. Un te nu sākās mans vēl viens piedzīvojums un tagad man tiešām ir izteikta nepatika pret meksikāņu vīriešiem. Bet visu pēc kārtas - laimīga un starojoša devos veikalā, sapirku visu nepieciešamo un tā kā kūka bija gana liela, tad arī manas rokas bija aizņemtas, kad nesu to atpakaļ, ar lielām pūlēm attaisīju mašīnas durvis, lai liktu savas paunas iekšā un tad velns ar ārā pie visiem sātaniem es ar pasaulē vieglāko pieskārienu aizskāru blakus esošās mašīnas durvis. Un tur KĀ IZRĀDĀS sēdēja meksikānis iekšā, kurš panikā izleca no savas mašīnas (kurai diski 100% maksāja vairāk kā pati mašīna) un novērtējis zaudējumus sāk man draudēt. Skrāpējums bija pilnīgi nekāds. Tur tikai uz ceļiem nokrītot pie tās mašīnas un ar degunu iebraucot durvīs varētu pamanīt, ka tur kaut kas ir. IDIOTS bļe. Es šamējam prasu, ko es varu darīt šajā sakarā? Ha, šis man saka, ka es varot maksāt viņam 300 $ kešā vai viņš saukšot policiju. Es jau teicu - IDIOTS bļe. Protams, ka es viņam saku, ok gaidi es zvanu savam hosttēvam. Tas bija tik tizli, ka man bija jātraucē sava ideālā hostģimene ar tādu problēmu, nu a ko darīt, neko. Teds atbrauca pēc 45 min, dusmīgs. Jo jau uzreiz, kā viņu ieraudzīju es teicu, ka tas kverplis gribēja lai maksāju viņam naudu pa tiešo. Viņš uzreiz metās viņu apvainot par to, ka tas meksis grib no manis tikai naudu izspiest. Nu come on, man nevienu sekundi neienāca prātā viņam maksāt. Teds bija tik dusmīgs uz viņu, ka viņš saka - grib saukt policiju, sauc! Tas tak ir bullshit. Šamējais piezvanīja policijai, protams, ka policija viņu pasūtīja, jo ne jau viņi nodarbojas ar kaut kādām skrambām un vispār tam ir mašīnas apdrošināšana. So - Teds iemeta viņam virsū mašīnas apdrošināšanas papīrus un saka raksti datus un tad runā ar maniem aģentiem. Mēs tagad braucam mājās. Tā mēs uz aizbraucām, kad braucu prom gribēju tam mērglim vēl mēli parādīt. Bet tumšs jau bija. Un viss pasākums ieilga uz gandrīz 2 stundām plānotās pusstundas vietā, kad es domāju, ka ātri nopirkšu kūku un miers. Atbraucu mājās, sastresojusies un nekāda, Karena ar Tedu mani metās mierināt, ka viņi ir 100 % pārliecināti, ka viņš apdrošinātājiem nemaz nepiezvanīs. Bet es jutos šausmīgi slikti par to, ka sanāca izbojāt Tedam vakaru un kas ir pats ļaunākais - viņš tajā mirklī, kad viņam piezvanīju, skatījās Redskins spēli un Redskins ir absolūti svēts tā ka dubult šausmīgi jutos, pat ja viņi teica, ka lai es beidzot jo viss taču ir kārtībā un tas ar savu karieti vien gribēja naudu izspiest, tāpēc es visu pareizi izdarīju, ka piezvanīju Tedam. Un tā kā tagad jau ir pagājusi nedēļa, tad jau ir zināms, ka apdrošinātājiem viņš nav zvanījis un Teds pats piezvanīja savai kompānijai un izstāstīja situāciju un viņi teica, ka šitādas situācijas ir vis populārākās un tāpēc viņi no tā izveido tik lielu penteri ar laika tērēšanu un papīru rakstīšanu, ka neviens pat neņemas to darīt. Kur nu vēl, ja tas pat nav redzams. Bet kur nu, meksim jau sava kariete noteikti ir zelta vērtībā. Tpfu, bļe. Nu jā, rezultātā es nekāda arī braucu uz metro staciju, kur vajadzēja sagaidīt savus ciemiņus, jo laika man pietika tikai lai pārģērbtos. Lieki piebilst, ka es gribēju dušu un sapucēties pati uz savām svinībam. Nu nebija lemts. Bet nu atkal ar kūku rokās aizbraucu uz metro, sagaidīju draugus un gājām uz bāru. Un vakars izvērtās kolosāls. Laylai no mana bara izrādās ir super balss un viņa bija tā, kas atklāja karaoke vakaru. Pēc pāris vīna glāzēm jau visas pie viena mikrafona dziedājām "Men, I feel like a woman", "Pretty woman" un "Can't fight with the moonlight". Liktenīgs šis vakars izrādījās manai krievu draudzenei, jo viņa redz iemīlējās. Geez, man pat jau līdz kaklam tas viss ir. Viņa pie tā nabaga puiša ieradās darbā šonedēļ (viņš Apple veikalā strādā) un kopš tās dienas viņš viņai vairs neraksta. Bet interesantākais fakts ir tas, ka karaoke vakara sākumā viņa man saka - Guna, es zinu, ka tev tas nepatiks, bet es nopirku biļeti uz Sankt-Pēterburgu februārī. Uz vienu galu. Es saku nu brauc, nu ko es taču nevaru tevi te noturēt, ja tev ir tik slikti te. Un tad otrā dienā pēc savas iemīlēšanās viņa teica,ka viss sviedīs to biļeti ārā, ka viņa ir vājprātā iemīlējusies un āmen. Un tagad, kad viņš viņai vairs neraksta, viņa atkal saka, ka brauks uz mājām. Nu man nav sapratnes par tādiem cilvēkiem, jo man tāda mētāšanās un viedokļa mainīšana tracina. Taču šodien helovīnu ballītē viņa cer viņu satikt, tā ka moš atkal biļeti sviedīs ārā. Vai arī atkal teiks, ka MAN esot MORĀLI jāgatavojas viņu kāzām. Nu bet nu jā, katrai meitenei kas uz šejieni atbrauc ir savādāki mērķi. Un manējie it nepavisam nesakrīt ar viņējiem. (Ir tāds vārds "viņējie" vai es viņu tikko izdomāju?) Ā nu ja nu vienīgi ceļošana, bet tur atkal man vajag iespaidus un emocijas, vidi un kultūru - viņai iepazīšanos. Bet katrā ziņā, esmu iemācījusies pieņemt cilvēkus kādi viņi ir, jo šeit man nav citas izvēles. Un tagad es tikai pazobojos par katru viņas jauno lēmumu un neuztveru tos nopietni.
Tā kā pēc karaokes svinību vakara mājās biju 5 no rita un vīna varbūt bija pārāk daudz, tad svētdiena bija diezgan smaga. Un svētdienā mums bija ikmēneša au-pair tikšanās... ķirbju tirgus laukumā. Mūsu koordinatore Ann ir nepārspējama idejās. Pēc parakstīšanās ierašanās lapā ar meksikānieti Layla un francūzieti Koko veikli nozudām un braucām uz lielveikalu ''Party City", lai sāktu domāt, kam būt Helovīnos. Un tas veikals ir ūber ūber kolosāls, tur ir viss ballītēm jebkādos apstākļos. Un visneiedomākajiem tērpiem Helovīniem, kas tik tur nebija, es biju sajūsmā, bet cilvēku bija miljons, tāpēc paākstijāmies ar spēļu saulebrillēm un braucām prom, jo labāk bija atbraukt darba dienā no rīta, jo tad viss tukšs un var mierīgi domāt, no kā kombinēt tērpu. Atgriezos tur pirmdienas rītā ar francūzieti Magali, ar ko ļoti sadraudzējos, viņa ir tās vācietes Mariettas vietā. Izstaigājām veikalu un sapratu, ka es negribu maksās 50 $ par tērpu, pat neskatoties uz to, cik tie tērpi ir kolosāli. un Tā nu nopirku masku, asti, melnas bikses un būšu...CATWOMAN :D nu gluži lateksa tērps ar pātagu nav, bet mani tomēr uztrauc, ko par mani domā mana viesģimene un bērni. Gaidiet bildes! Bet kopumā visa šitā Helovīnu padarīšana amīšiem ir superīga un ļoti ļoti nozīmīga. Visas mājas ir kaut kā izrotātas ar baisiem monstriem un latern-ķirbjiem, pakārušās lelles kokos, zirnekļi un kas tik ne vēl, bet interesanti. Mēģināju šo to pafočēt, tā ka vēlāk varēsiet ievērtēt. Layla un Koko svinēt Helovīnus aizbrauca uz Ņujorku, mēs izdomājām palikt tepat un iet uz to rajonu, kur ir Džordžtaunas universitāte, jo tad tiek slēgta vesela iela un notiek tāds kā ielu festivāls tērpos, nu super man liekas būs. Bet ilgi gan neuzkavēšos, jo rīt no rīta skrienu 10 km maratonu, par ko esmu ļoti excited. Par godu tam nenoturējos un patērējos "NIKE" veikalā jaunām sporta biksēm un jakai. Škrobe, par to, ka nopirku Ipod, bet tā kā izmantoju pakalpojumu - vārdu iegravēšanu Ipoda aizmugurē - tad nācās pasūtīt caur Apple mājas lapu un Ipodiņš vēl nepienāca :( būs jāskrien ar veco pleijerīti, kurš blakus Ipodam ir kā pensionārs bez zobiem. un jā, tā naudas tērēšana aizgājusi bezjēgā. Viss, jāapstājas, savādāk māšu ardievas Havajām, to nedrīkst pieļaut. Tāpēc dzīvošu mierīgāk attiecībā uz pirkumiem. Diezin kā šis "dzīvošu taupīgi" sasauksies ar nākamajām brīvdienām Ņujorkā?
Briesmu lietas notika šo 3dien. Metro stacijā, kurā esmu gandrīz katru dienu tika arestēts pakistānis, kurš gribēja uzspridzināt veselas 3 metro stacijas. NU tur tieši virsū ir Pentagons, tāpēc tieši šitās pie manis. IDIOTS bļe. Šeit atklājas otrā puse dzīvošanai tuvu Obamam un Baltajam Namam. Tas viss ir reāli. Visas tās nenormālās Tuvo Austrumu valstis taču dzīvo ar vienu sapni - pēc iespējas ātrāk nomirt un labi, ja to var izdarīt Amerikā uzspridzinot sevi un paķerot pārdesmit tūkstošus sev līdzi. Nu i ko, nu neko, aiziešu lieku reizi uz Baznīcu. Nestāstiet lūdzu neviens manai vecmammai šito.
Šeit ir tik pasakaini skaists rudens. Vienmēr esmu mīlējusi rudeni, jo tās lapas kokos un krāsas. Daša saka, pirmo reiz redz tik skaistu rudeni, es saku kā, mums Latvijā tāds pats un skaists kā te! Viņa saka viņiem nekā tāda, viss pelēks drūms un nekādu krāsu, lapas uzreiz brūnas esot. Es jau nezinu, kas tajā viņas valstī nav drūms. Bet mums un Latvijā ir unikāls skaistums. It sevišķi kad brauc pa lielo highway, tad var tik lieliskus skatus noķert. Bauda. Un es būtu laimigākais cilvēks pasaulē, ja man iedotu mašīnu un teiktu, savāc pilnu mašīnu ar kompāniju un ceļo on austrumu krasta līdz rietumu krastam, respektīvi, pārbrauc pāri visai Amerikai. es bez minstināšanās to darītu. Un esmu apņēmusies izdarīt to tālākā nākotnē. Kurš ar mani ? Sāciet krāt naudu!
Ā nu jā, šonedēļ ir 3 mēneši, kopš mana dzīve rit te. Ar franču valodu iet ļoti grūti, jo ir grūti mācīties kaut ko uz dullo, es neizprotu viņu e burtus, skaņas un rakstību. Man nav sajēgas, ja vārds rakstās tā, bet izruna pat līdzīga nav tam, kā man liekas tam vārdam vajadzētu būt. Je suis stupido. Bet man ir jāiemācās, savādāk nevarēšu izveidot savu starptautisko karjeru tā, kā tas ieplānots. Kādam ir idejas, kā man saskatīt sevī franciski runājošu būtni? Un tās franču meitenes, kas man šeit ir draudzenes, mmm, tādas madmoiselle. Kad runā savā starpā franciski es stāvu blakus un kūstu. Mūsu au pair barā ir 2 puiši, kuri ir aukles, arī abi no Francijas. Bet man liekas, ka abi geji. Nu labi moš nē, bet gana dīvaini ir.
Vēl viena kolosāla zina šonedēļ ir - mana māsa ar Inci brauks pie manis pirmajā janvāra nedēļā, tas ir super puper ūber kruti. Layla ar Koko mani sauc līdzi ar viņām jauno gadu sagaidīt Los Andželosā, nevaru izdomāt ko darīt, jo es gribēju sagaidīt Ņujorkā, man tas vienmēr bija sapnītis, jaunais gads Ņujorkā. Bet Los Andželosa protams arī būtu gana forši, bet tas tik tālu un dārgi.. nu laiks vēl ir, gan jau.
Vienu vakaru pirms došanās uz kino ar francūzieti Magali man bija laiks, ko gaidīt, kamēr viņa beigs darbu, tāpēc aizbraucu uz vecpilsētu, nopirku saldējumu, sēdēju pie Potomac upes un skaitīju lidmašīnas, jo blakus ir Ronald Reigan Washington National Airport. Dikti romantiski bija, jau vakars viss mirgo vienās gaismiņās, tilti, ceļi, mašīnas, lidmašīnas. Pēc saldējuma gāju divreiz.
Vakar Klaudijai vajadzēja nogriezt matus. Aizvedu pie frizieres, iedevu čupa-čupus un meksikāniete, kas īpaši labi angļu valodā nerunā nogrieza matus viņai, jāpiebilst, ka mazā sēdēja man klēpī, tāpēc es viiiiisssa biju mazos blondos matos, bet tas bērns ir tik jauks, ka es tik smaidīju un runājos ar viņu, lai viņa sēž mierīgi. Un aizdomājos ar to, ka mani mati pēdējo reizi frizieri redzēja pirms Gundegas kāzām, respektīvi, jūlija sākumā. Kaut kas tak būtu jādara, bet negribas, jo labs frizieres, nevis stūra meksikānis šeit maksā daudz., ap 90 $, bet tā vietā es šo summu iztērēšu Maiami hotelī naktij.Tā ka tagad jau ceturto mēnesi rit - eksperiments - kādi ir blondi mati, ja tos vairs nekrāso un negriež. Es pat baidos domāt, pēc kā es izskatīšos gada beigās, bet eksperiments droši vien būs izdevies uz visiem 100 % :D Ehhh, man vienalga, es dotu priekšroku skaistumam iekšiņā. Ka Šleserīts teikt, skaistums nāk no iekšām.
Brrrr, aizdrukājos ne pa jokam. Bet priekšā šodien un rīt daudz notikumu par kuriem man noteikti gribēsies izteikties, nevar jau visu vienā ierakstā likt, negribēsiet tik daudz lasīt. Tagad atlikušas 2 stundas līdz maniem beidzot īstajiem helovīniem Amerikā. Happppy! Centīšos safočēt daudz visu ko, lai varu Jums parādīt. Arī mazos bērneļus, kas rīt staigās pa mājām un čiepstēs "Trick or treat" ar sārtiem vaidziņiem un mirdzošām actelēm par to, ka varēs piegāzt savas guzas ar cukuru un glikozi.
Labi, viss liekos mierā un dodos baudīt baisos svētkus! čau!

Happy happy day

Esmu pilntiesīgi iesoļojusi trešajā gadu desmitā, vaj man dieniņ :)

Tik tik forša nedēļa bija - gan sākums, gan beigas! Ceturtdien un piektdien atkal biju viena pati un "māte" uz pilnu slodzi, modināju Deniju, sagatavoju brokastis, pusdienas līdzi, abi divi smiedamies mazgājām viņam zobus un māju viņam uz atvadām, kad viņš iekāpa lielajā dzeltenajā autobusā (es visu laiku aizmirstu nofočēt to autobusu). Nu pilnīgi vai jau esmu profesionāle visās šajās lietās :D

Sestdien bijām nopirkušas biļetes uz tv kanāla CWTV modes šovu, kuru organizēja Nigel Bark. Ja esat redzējuši kaut vienu sēriju no "America's next topmodel", tad gan jau vārds pazīstams. Bet pats modes šovs bija diezgan foršs - frizieru šovi (bija ieradies pats Aleksandrs no "Alexandre de Paris"), apģērbu dizaineru modes skates, skaistas modeles un stilīgi puiši, patika.

Svētdien vakarā sanāca beidzot strādāt pirmo haltūrdarbiņu. Tepat 3 mājās tālāk ģimene uzrakstīju man e-pastu, ka varbūt es varētu svētdienas vakarā pieskatīt viņu sīko uz pāris stundām. Manējie Karena un Teds teica, ka bērns esot ļoti labs un uzsvēra, ka viņš esot ļoti gudrs, tā ka lai es droši dodoties. Aizgāju, sapazināmies, mazajam 6 gadi, viņam bija jāēd kāreiz vakariņas, bet vecāki posās jau,lai dotos prom. Nu un sākām mēs ar mazo runāties. Un tad es sapratu, kāpēc jau uzreiz man bija pateikts, ka viņš ir ļoti gudrs. Iet viņš pirmajā klasē, bet jau runā 2 valodās - angļu un spāņu, otro iemācījies līdz pirmajai klasei. Tā nu viņš tur sēdēja kā mazs brits dzerdams tēju un spriedelēdams par to, ka ir kļūdījies, jo es nāku nevis no Vācijas, kā viņš sākumā bija domājis, bet no Latvijas. ( KO ?) Šajā sakarā man viņa tēvs izstāstīja diezgan smieklīgu lietu, proti - pirms manas ierašanās viņi brauca uz mājām no sīkā futbola spēles. Ienākuši mājās, tēvs saka: Rīd, ej dušā, jo tūlīt nāks tava aukle uz šo vakaru, bet tu nelabi od sasvīdis. Un sešgadīgais Rīds esot atbildējis: Bet tēti, Guna taču ir no Vācijas, Vācijā futbols ir ļoti populārs un viņa noteikti tiekas ar daudziem džekiem, tā ka pie šīs smakas viņa noteikti ir pieradusi." Vnk, ej nost, kā es smējos, kad man tas tēvs šito izstāstīja. Štrunts ar to, ka man nav ne jausmas, kāpēc viņi bija izdomājuši,ka esmu no Vācijas, bet kā sešgadīgs bērns var šitādu pateikt ? :D Un milzonīgu laimi man radīja tas, ka šai ģimenei mājās ir divi lieli retrīveri un ļoti ļoti draudzīgi, tāpēc es viņus kārtīgi samīļoju, jo man tik ļoti trūkst suņu. Man šķiet, ka jau esmu minējusi, ka neesmu starā par to mūsu kaķi, kurš REGULĀRI kāpj uz manas gultas un tur guļ. Nu tā nu mēs ar sīko pavadijām 2 h spēlēdami kaut kādu kāršu spēli par Amerikas futbolu, kurā viņš nemitīgi kaut ko rēķināja, es tik smējos - gan par to, ka neko no spēles nejēdzu, gan par to, ka esmu gatava derēt, ka tas bērns būs dižens izgudrotājs nakotnē. Un pati tā visa ģimene, māja un suņi man tik ļoti iepatikās! Kad Rīds aizgāja gulēt man vēl bija jāpasēž pusotru stundu, kamēr vecāki atnāk, sēdēju un lasīju "Lady's Chatterleys lover", tik forša grāmata. Madara, nošpikoju to no tava profila draugiem.lv un nenožēloju :) Un pēcāk mājās aizgāju tiiik pozitīvā garastāvoklī, es ceru, ka varēšu pie viņiem piestrādāt katru svētdienu.

Pirmdienā aizbraucu uz franču valodu,mana krievu draudzene uz savu spāņu valodu vairs nebrauc, jo viņas dzīvē redz esot iestājusies krīze. Vai bija. Ai, nezinu, viņa čīkst visu laiku. Nē, nu gan jau es arī nebūtu pārlaimīga ar tādu meiteni pieskatāmo kā viņai, bet nu no čīkstēšanas taču labāk nepaliek. Un viņa čīkst par visu un man ļoti nepatīk atrasties ar tādiem cilvēkiem kopā, viņa ir viens no tiem, kuri mētājas ar pārsteidzīgiem secinājumiem un ir baigā vējgrābsle, neko neizdara līdz galam, tur viņa man pat piekrita, kad pateicu savas domas par šito.

Bet toties mana franču valoda gan bija jauka, vēl aizvien daudz jāmācās un mēs visu laiku strauji ejam uz priekšu, bet es cenšos, vismaz mēģinu censties.

Nu un jāaaaa, otrdien bija skaistākā dzimšanas diena manā mūžā :) Jau tik daudzas reizes esmu stāstījusi dažiem, kā mani tas viss aizkustināja. Tātad, no rīta mana hostmamma uz viņu ofisa kompja parādīja dāvanu no LV... tas bija video, kura veidošanā piedalījušies pie 100 cilvēkiem un izstaroja vienkārši fenomenālu mīlestību. Māsiņa un Sanča filmēja, draugi un draudzenītes, radi un kursa biedri vēlēja, Edis montēja aaaaah tas bija neaprakstāmi. UN visā procesā vēl tika iesaistīta mana hostmamma, kura pēc draugu lūguma man pirka rozes, jo video pēdējā dziesma ir par rozēm..Video garums ir pie 15 min un dienas laikā es viņu noskatījos 11 reizes :D un visu laiku pinkšķēju. Vēl bija ļoti sirsnīgs video no Laimiņas un daudz apsveikumu no lieliem un maziem (skatīt bloga bildi). Neaprakstāmi sirsnīgi. Un tad arī pienāca vakars un man bija pieteikts posties uz manas ASV ģimenes pārsteigumu. Esot jābūt gatavai 6:30 un jāģerbjot kaut kas sarkans. Nu ok, jei bogu nesapratu, kur viņi grib mani vest.. Un tad atbrauca vecvecāki, jo viņi pieskatīja bērnus un mēs ar Tedu braucām ar metro uz centru, jo Karena vēl bija darbā un mēs viņu satikām centrā. Nu un tad kad jau braucām Teds pateica - nu ko, gatava izkliegt balsi par Capitals ? AAAAAAAAAAAAAAAAA! ES tak tik bieži būšu jūsmojusi par to hokeju, ka viņi uzreiz ir noreāģējuši. NU viņi sen jau zināja, ka hokejs ir mans mīļākais sports, tāpat bieži dzirdēja, kad kliedzu līdzi Dinamo spēlēm,kad skatos un tas, ka NHL jau nu vispār ir - krutāk jau nevar būt, bez tam Vašingtonai vēl kāda komanda - Ovečkins jau izsaka visu. Sagaidam metro, apsēžamies, braucam un pēc dažām minūtēm man viens vīrietis saka - tas maisiņš, kurš jums stāv blakus taču nav jūsu? Es saku nē, (skan balss - nākamā pietura - Pentagons) un viņš saka -" izskatās, ka kāds viņu te ir atstājis, varbūt pārbaudīsim, jo Pentagona šodien kādu nošāva, tad nu tagad jābūt uzmanīgiem" man kā ar elektrību un pāršāva pa ķermeni. Teds jau piecēlās, ver viņi abi ar to vīrieti to maisiņu vaļā, skatās, nē tur tik kaut kādas drēbes. Es pa to laiku biju paspējusi kļūt bāla kā nāve :D Bet nu neko, braucam tālāk. Pēc laiciņa jau satikām Karenu un iesoļojām "Verizon Center". Tikām līdz savai ložai un biju šokā, šeit ložas kā vesels dzīvoklis, salīdzinoši ar Rīgas arēnas ložām nu bija drusciņ iepaidīgāk. Gar sienām stāv populārāko NHL, NBA spēlētāju bildes ar parakstiem, ēdiens,šampanietis un pa ledu Ovečkins ārdās. Man tā bija gandrīz paradīze :D Arēna ne ļoti lielāka kā Rīgas, šitajā ir apmēram 16 tūkstoši vietu, bet visas bija aizņemtas. Un visi saģērbušies sarkani, ja nav īstā fanu krekla, tad jāģērbj vienalga kas, bet sarkans. Ložā bija vēl 2 pāri, bet visiem tur esošajiem, arī mums bija biļetes no "Lexus" koncerna, nu šiki nu. Runājot par to aktivitāti, nu būtu gan viņiem jāpamācās no latviešiem. Pa visu spēli skanēja tikai viens sauklis: Let's go Caps! Un arī ne visu laiku, bet tā periodiski. Capitals zaudēja ar 3:1 un vienīgos un pirmos vārtus iemeta čalis, kam tie bija pirmie vārti viņa NHL karjerā.
nu šausmas, kā viņi mani te izlutinās. Bet nu, protams, ka prieciņš man neizmērojams :)
Šo sestdien tad uzsaukšu ballīti saviem šejienes draugiem - kādi nu man viņi te ir. Grūti jau ir saukt šeit kādu par draugu, ja mājās ir tie īstie un lieliski, bet teikt "svinēšu sestdien svētkus ar paziņām" vispār ir diezgan nožēlojami. Lai vai kā tur būtu, iesim uz karaoke bāru, būs kūka, vīns un karaoke dziedāšana.
Ak jā, esmu sazvanījusi veco latviešu sievieti no vēstniecības un dabūjusi viņas adresi un arī veiksmīgi ievadījusi GPS maršutā, braukšu pie viņas sestdien. Manām emocijām tas būs gana liels pārbraudījums. Un svētdien ir ikmēneša "au-pair" tikšanās.

Atkal gribēju īso ierakstu, nesanāk man tie īsiņie.
Salut!

Keep having fun

[7:49:35 PM] Māārtiņš: ouk
[7:49:54 PM] Māārtiņš: bet nu kmon cik man zināms tad začesti nekad neraud
[7:50:02 PM] Māārtiņš: vienīgais ja acis svīst

Pirms ķeros klāt Filadelfijai, ātri dažos vārdos par nedēļas pērlēm (kam es meloju, es tā "dažos vārdos" nemāku").

Trešdienas rītā kā vienmēr ar smaidu lejā nonesos lejā uz virtuvi, skaļš "Good Morning!!", litrīga kafijas krūze un sāku skatītie "Good Morning, America!" . Un te nu sāk rādīt sižetu par meiteni vārdā Karen Owen, kura mācās Duke University un esot nodarbojusies ar seksu ar gandrīz visiem skolas futbola komandas spēlētājiem. Nu pie 20 skaitā, ja konkrētāk. Un tad esot par to padižojusies. Laikam nav saņēmusi cerēto uzmanību, viņa par visu šo procesu izveidoja Power Point prezentāciju, kurā 41 slaidā iztirzāja katra puišu lepnumus, noteiktu punktu skalā novērtēja katru meistarību sarindojot tos pēc līmeņiem, citam piešķirot pusotru punktu, citam 25 un liekot to pirmajā vietā. Prezentācijā, protams, izmantoja īstos puišu vārdus un uzvārdus un pabeidzot apjomīgo pētījumu izsūtīja savām draudzenēm. Dažu stundu laikā prezentācija bija jau visā Amerikā un mana rīta ziņu raidījumā. Ziņās tika nosaukts viņas īstais vārds un uzvārds, bet noslēpti puišu. UN - savu viņa ir panākusi, Hostmum teica, ka tādejādi jaunieši cer iekļūt kādā realitātes šovā vai kaut kur citur TV, bet enivej, Lūk kā jākļūst slavenam Amerikā! Bet kopumā zemteksts ir tāds - kāpēc man savs lieliskais rīts būtu jāsāk ar kaut kādas palaistuves varoņdarbiem ?
Spēcīgu stresa deva dabūju 5dien. Braucu pa ielu un še tev, redzu, ka policists ar rokas mājienu mani aicina apstāties. Tā kā jau sen bija pastāstīts, ka ASV policija tāpat bez iemesla neaptur, lai vienkārši pārbaudītu dokumentus, tad nu nodomāju skaisti, sods, tikai par ko, nav ne jausmas. Nu iedodu sākumā dokumentus, ar trīcošām rokām iedodu mašīnas reģistrāciju un izrādās ka tieši pēdējais bija mana problēma, jo uz loga man nav kaut kādas uzlīmes un to, ka viņas tur nav, viņš redzēja jau no attāluma un tāpēc tagad viņš man varētu izrakstīt soda kvīti pr 91 $ - tā viņš man stāsta. Nu man tīri vienalga, jo galvenais, ka tā nav mana vaina, es par mašīnas tehniskajām lietām neatbildu. Beet aptuveni 25 gadus vecais policists smaida kā maija saulīte un saka, ka kvīti man nerakstīšot, galvenais, lai es pēc iespējas ātrāk dabūtu to uzlīmi. Jeij :) Mīļš paldies jums Mr. Officer, lai Jums jauka diena!

Tagad pa dienu nolēmām negarlaikoties mājās vai bezjēgā netriekt naudu, bet gan doties uz muzejiem., jo Vašingtonā to ir tiiiiik daudz! Un ar ļoti iespaidīgiem apskates objektiem, jo galvas pilsēta un daudz svarīgāko objektu ir tieši šeit. Pirmā plānā bija Nacionālā Mākslas galerija, kuru apmeklēt sākām pagājušonedēļ, bet pabeidzām šodien. ĀRPRĀTS, milzonīga ēka, es teiktu mūsu arēna, nē precīzāk 2, jo galerija sastāv un austrumu un rietumu ēkas, bet rietumu atkal ir 3 reizes lielāka nekā austrumu. Bet tur pat man - galīgam mākslas nepazinējam bija ko būt sajūsmā! Rietumu ēka man patika daudz labāk, jo tajā sakopoti darbi no 13. - 19. gs. no tik daudziem pasaules diženajiem - Degā, Pikaso, Van Gogs, Rembrandts, Renuārs, van Dyck, nu ļoti ļoti daudz un pārstāvot Spānijas, Francijas, Itālijas, Nīderlandes, britu, amerikāņu un ziemeļeiropas gleznas, nu tik skaisti, katrā telpā pa sargam un pasarg dievs, ja iezvanīsies telefons (kas man, protams, gadījās). Un it viss, kas Vašingtonā sākas ar vārdu "National" ir par velti, tā ka viss šis skaistums vēl par velti. Nu jā, un apjomi galerijai ir tik milzonīgi, ka vajadzēja vairākas dienas turp atgriezties. Šodien nobeidzām ar austrumu ēku, kas mums galīgi nepatika, jo tur ir modernā māksla, kuru es absolūti nesaprotu un nekādu skaistumu tur neredzu. Salīdzinot ar tiem darbiem, kurus redzējām laika posmā no 13. - 19.gs, kur skatoties gleznā rodas uzreiz ilūzija par tā laika dzīvi un vidi ar sievietēm greznās kleitās un visu pārējo viduslaikiem piederošo un gleznu kurā ir pāris traipi krāsu pļekas, nu nezinu. Ja satikšu kādreiz ļoti lielu modernās mākslas mīļotāju es ļoti gribēšu uzklausīt viņa viedokli.

Nu re, es taču teicu, ka īsi un dažos vārdos nesanāks.

Tātad jā, iepatikusies tā ceļošanas lietiņa, sen nebija būts kaut kur ārpus Vašingtonas un izdomājām šoreiz aizbraukt uz Filadelfiju. Ar autobusu turp un atpakaļ 30 $, 3h brauciens uz vienu galu. Norezervēju hoteli, sakravājām mantas un aiziet. Autobuss bija 7:30 no rīta, braucu ar taksi uz autoostu, satiku Dašu. Baigi laimīgās stāvam pie autobusa, spriežam, ka davaj sēdēsim otrajā stāvā priekšā, tur taču būs baigi forši. Jā un tad ieraudzījām cilvēku rindu, liekas, ka pirmie kas stāvēja autoostā vispār ir no 5 rītā. Un protams, ka mēs netikām sēdēt tur kur gribam, vēl vairāk - mums nesanāca sēdēt pat kopā, bet gan vienai aiz otras :D smieklīgi gan bija tā sarunāties, bet nu a ko darīt. Atbraucām uz Filadelfijas staciju un skatamies uz visām pusēm, kaut kur taču jādabū karte, bez tās laikam nekas nesanāks. Vispirms mums bija jātiek līdz hotelim, kurš kā MAN likās, ir 15 gājienā no stacijas. Vismaz tā man kartē izskatījās. Iegājām iekšā stacijā un tur kā jau visās lielās stacijās ir "Travelers Aid" un mums tiek iedotas dažnedažādas kartes ar centru, bet kā izrādās kartē mēs nevaram atrast vietu, kur ir mūsu hotelis. Labi nu izdomājām pirmajai reizei līdz hotelim paņemsim taksi, pārējās gan iesim kājām. Dabūjam taksi, parādu adresi, jauns melnādainais izvelk GPS, ievada adresi, ir YES, braucam. Saka, ka būs kādas 10 min. NU neko, braucam, viņš man prasa, vai es esot no Ņujorkas, es prasu - kas tev liek domāt, ka es esmu no Ņujorkas - viņš saka nu tas, kā tu runā angļu valodā, tā runājot ņujorkieši. Aaah, cik jauki! :D Es dikti par to šaubos, bet nu ok, neiešu jau strīdēties :D Braucam, braucam, un tā kā es tagad GPS sistēmas pazīstu uz visiem 100 %, mani diezgan lielu satraukumu raisīja visu laiku skanošie vārdi "Recalculating" un "after 10 miles turn left" JO 1) viņš visu laiku novirzījās no GPS izveidotā maršruta 2) kad mēs sākām brauk rādīja tikai 8 miles vispār līdz galapunktam, mēs bijām braukuši jau vismaz 5 jūdzes un GPS sieviete iekliedzās - 10 miles turn left. ĀRPŖĀTS, man likās man iestāsies panika, jo viss acīm redzami norādīja uz to, ka viņš nebūt negrib mūs nogādāt hotelī. Un tad es sāku uzdot jautājumus un prasīju, lai viņš man parāda GPS monitoriņu un holā, hotelis uzradās kā Pītera Pena Nekurnekadzeme. Un vēl mācās virsū, ka viņš varot mums naktī izrādīt Filadelfiju. Tūlīt, jā. Ienesos kā trakā hotelī, fjū. Un tad man likās, ka iestāsies vēl viena panika, jo iečekojoties un aprunājoties ar administrācijas sievieti viņa paskaidro, ka ar kājām līdz centram mēs noteikti neaiziesiem, jo tas ir ļoti tālu. AAAA vot tā viņi tajā internetā cilvēkus čakarē rakstot tekstus - tuvu centram un ievērojamākajiem apskates objektiem. Gribējās izsmērēt to karti sejā tam, kurš veidojas interneta reklāmu viesnīcai. Nu bet tad mums tiek arī pastāstīts, ka ir arī autobuss, kurš maksā 2 $ un tas laikam ir daudz labāk, nekā katru reizi trakam taksistam maksāt 15 $. Nolikām mantas numuriņā, kurš arī nebija tas pats skaistākais, kurš redzēts, bet nu tad arī kļuva skaidrs, ka tas laikam ir labākais, ko var gribēt par 100 $ uz nakti. Pēc tams nakts un brokastu laikā arī redzējām pārsvarā tikai jaunus cilvēkus.Bet skats no viesnīcas loga bija tik fenomenāls, ka štrunts par visām salauztajām lampām numuriņā. Un galvenais, ka neskatoties uz non-smoking numuriņu, bija sajūta, ka kāds tur sēdējis un smēķējis vairākas diennaktis pēc kārtas. Nu bet uz visu jau var pievērt acis un doties tūrisma gājienā pa Filadelfiju. Kamēr ar autobusu braucām līdz centram sapratām, ka dzīvojam rajonā, kurš ir noteikti bez baltajiem cilvēkiem, jo tas, ko redzējām bija vieni vienīgi melnādainie. Vāks, varat iedomāties kā uz mums tur skatījās un kā mēs tur starp viņiem izskatījāmies... man vēl apģērbs baltā krāsā.. tas bija šausmīgs brauciens, es vnk sēdēju iekrampējusies Dašai plecā. Beigās, protams, veiksmīgi tikām centrā un nekas mums nenotika. Otrā dienā, kad braucām atkal jau varēja pamanīt kaut kādu sava veida romantiku tur - pa logu skatoties visi tie vienādie kvartāli, mājas, žogi, mazi melnie bērni, kas spēlē basketbolu ar diezgan saplīsušu grozu, jauns melnais puisis, kurš autobusā skaļi klausās Michael Jackson - Black&White, uz ietvēm pie mājām sēž melnādainās tantiņas un tā vien visu nopēta... Nu tiešām bija tāda sajūta kā gangsterfilmās :D Otrajā dienā arī mēs saģērbāmies melnās drēbēs un vismaz drusciņ neizcēlāmies. Kopumā Filadelfija ļoti skaista pilsēta, sākumā biju šokēta, ka man nepatīk utt bet tas viss bija tāpēc, ka tiešām to hoteli bijām atradušas neveiksmīgā vietā. Centrs Filadelfijai ļoti tiešām tā vērts - atbraukt un apskatīt. Debesskrāpji tik daži, bet pietiek, lai rastos tā gigantiskuma sajūta, protams, gan nevar salīdzināt ar Ņujorku. Un arī ļoti viss tāds māksliniecisks, ļoti tīrs arī Filadelfijā. Izstaigājām visu vecpilsētu, tur vairāk tādas vesturiskās vietas kā Libert Bell , kas simbozilē verdzības pārtraukšanu Amerikā, Independence hall - kur tika parakstīta Amerikas neatkarības deklarācija un daudz citu apskates objektu. Starp citu, Filadelfijā tika izgudrota elektrība. Bijām arī cietumā, kur ir sēdējis pats Al Capone. Tur skatījāmies arī ļoti interesantu īsfilmu par cietumiem un ieslodzītajiem vispār un uzzināju, ka piem uz 100 000 iedzīvotājiem procenti cilvēku, kas sēž cietumā visvairāk ir Krievijā, ASV ir otrajā vietā. Vai ka, piemēram, melnādaino cietumos ir sešas reizes vairāk, nekā balto cilvēku. Ļoti patika slavenās Rocky kāpnes - vieta, kur Silvestrs Stallone filmējās filmai Rokijs - vairākām daļām. Nu tāda forša pilsētā, jā. Ir ļoti daudz ko redzēt. Atpakaļceļā braucām ar pašu pēdējo autobusu, ko gan laikam nevajadzēja drīt, jo mājas sanāca būt tikai vienos naktī. Bet man bija baigā laime atbraucot, jo mājās neviena nebija - visi bija Ņujorkā brīvdienās, jo hosttēvs atkal lidoja prom sakarā ar darbu - uz Malaiziju šoreiz. Un tā kā biļete bija ņo Ņujorkas pirmdienā, tad viņi aizbrauca jau sestdien. Un es baudīju paradīzi viena pati! Un tik forši forši bija tas, ka kad pirmdien viņi atbrauca, Karena atveda Magnolia Bakery cupcakes kas ir pats garšīgākais ko es vispār jebkad savā dzīvē esmu ēdusi. Šī maiznīca ir slavena visā pasaulē un ir tikai Ņujorkā un Los Andželosā un tām, kas ir uzmanīgi skatījušās Sex & the City varētu atcerēties, ka tur šīs cupcakes bija Mirandas grēks. Šī raksta bilde - tās ir cupcakes. Un ja nemaldos, arī Kerijas. Un atvedot viņa teica, ka nopirkusi, jo zina, ka man ļoti garšo! Tik tik tik mīļi tas bija!
Pirmdiena bija brīva, kuru aizpildījām trijatā - es Daša un Giljermo (Mariettas puisis, kuram mēs tagad esam vienīgie draugi, jo viņa taču aizbrauca atpakaļ uz Vāciju) - esot tajā pašā Nacionālajā Mākslas galerijā un pēc tam atradām dievīgu itāļu restorānu, kas tagad oficiāli ir mūsu mīļākā ēšanas vieta. Un retā vieta, kur uz pusdienām var dabūt spagetti vai pastu, jo tādus ēdienu ēd tikai vakarā, redziet. Ačgārnā loģika, bet tā ir pārsvarā visur.
Laiks dikti dīvains, vakar bija +25, šodien gāž un ir +14. Bet gaidu rudeni, īstu - ar vēsu laiku un ar lielām, krāsainām lapām, kas lēnām kritīs uz ietves.
Tā nu es te dzīvoju.

Mīlu Tevi, Latvija!

Beidzot pilnīgs rudens arī te. Šodien pat +13 tikai, jāsāk jau meklēt siltās drēbes.

Pagājušo nedēļu sanāca baigi daudz strādāt, jo hostvecāku nebija mājās un es biju visu laiku ar mazajiem. Bet man prieks par virsstundām, jo attiecīgi man arī maksā daudz vairāk nekā parasto iknedēļas maksu, tad nu mani ietaupījumi nodokļu maksāšanai un ceļojumam uz Havaju salām arvien palielinās. Arī tagad vecāki devās prom uz 4 dienām uz Las Vegasu un es esmu atbildīgā par visu kas šeit notiek un esmu pilnīgā mierā ar to, pirmkārt, tikšu pie lielas papildu naudas (ārpus noteiktā darba laika mani pakalpojumi maksā 12 $ stundā), otrkārt, patīkami apzināties, ka viņi man uzticas uz 150 %. Tā nu mēs te trijatā dzīvojamies, pa vakariem atbrauc ome, tad ir jautrāk.
Bet atgriezīšos pie ļoooti īpaša notikuma sestdien - vēlēšanām. Nebija šaubu, ka došos balsot uz vēstniecību, noskaidroju adresi, vienīgi nevarēju atrast darba laiku, nu bet vienalga devos vienos dienā, kad nu vēstniecībai noteikti vajadzēja būt vaļā. Izskaitļoju maršrutu un ar smaidu sejā uz priekšu - kā man trīcēja kājas, jēziņ, i pati nesaprotu par ko. Uz avēnijas, kur atrodas Latvijas vēstniecība ir arī ļoti daudz citu vēstniecību, tad nu ejot uz Latvijas mītni sanāca redzēt sākot ar Krievijas, Indonēzijas, beidzot ar Igaunijas un vēl daudzām citām vēstniecībām. Bet mūsējo jau pa gabalu redzēju, tas karodziņš tajās sarkanbaltsarkanajās krāsās aaaaaaaa. Brr, iekšiņā (kā Sanča teiktu) atceros viss nodrebēja. Piegāju, tur bija pāris vīrieši, kuri runāja latviski, tāpēc nekautrējos paust savu sajūsmu par to. Papļāpājām no operas - kas esi no kurenes nāc kādi darbi šeit - , tik jauka tā sajūta, kad satiekot tik tālu pasaulē citus latviešus tās tikšanās ir tik sirsnīgas un patiesas. Iegāju vēstniecībā, yes, tik daudz cilvēku un visi latvieši! Kad tikko iegāju telpā, kurā izsniedza biļetenus, vienu brīdi jei bogu likās, ka pie galda sēž Rostoks :D nu tāds līdzīgs bija. Kamēr pārbaudīja manus dokumentus, pajautāju, kāda aktivitāte, teica, ka kopumā ar visām balsīm pa pastu bija 430 balsis, es tur biju dienas vidū, respektīvi, daudz, tiešām daudz. Tad nu aizgāju uz balsošanas telpu, pāris atzīmes VL-TB/LNNK biļetenā un gatavs ir. Vēstniecībā bija arī foto izstāde, to arī mazliet apskatījos. Izgāju ārā, gaidīju, kamēr man atbrauks pakaļ un hahaa, ko es redzu, pie vēstniecības piebrauc mašīna un ārā izkāpj Artūrs Irbe, galīgi bez valodas paliku. Tā kā viņš skaļi sarunājās ar pie vēstniecības stāvošo sievieti tad nu arī es uzzināju, ka viņš atbraucis vēlēt bez pases un sapratis to tikko. Pat tas, ka viņš ar visiem vēstniecībā sasveicinājās "čau, čau" neļāva viņam balsot ar tiesībām. Tad nu viņš atkal devās prom, bet es pie vēstniecības iepazinos ar pavisam gados vecāku kundzi, kura kā izrādās šeit ir no 20 gadu vecuma, tagad viņai ir kaut kur 80 un arī ar fulbraita stipendijas ieguvēju Ingu no Rīgas, kura šeit studē žurnālistiku. Sākām runāties un vecākā sieviete mani pat saraudināja, jo viņa bija tādā sajūsmā ar mani runāties un kad es pateicu, ka balsoju par latviešu partiju un nepieļāvu domu balsot par krievu partiju, viņai acīs bija asaras un viņa mani apķēra. Manī bija tāāādas emocijas, ka es pat īsti nevarēju skaidri domāt. Drīz jau arī šķīrāmies, bet man vnk nemaz negribējās kāpt mašīnā un braukt prom, bet vnk stāvēt tur pie tā mūsu karoga kā pamestam šunelim.
Inga pēc tam arī izrādījās tā persona, kura esot sazvanījusies ar Radio 101 un par mani ēterā stāstījusi :D Smieklīgi.Bet dikti jauki. Kamēr braucu uz mājām visu laiku galvā stāvēja tā saruna ar veco kundzi un tad man dzima ideja. Man vajag dzirdēt viņas stāstu, visu no sākuma līdz šodienai. Un ne tikai viņas, bet visu trimdas latviešu, kurus spēšu sameklēt. Galvenais sākt un man jau ir viens telefona numurs. Par visu sīkāk, kad sākšu ideju realizēt.
Vēl vairākas stundas pēc atgriešanās mājās likās, ka lidoju. Vakarā ar ģimeni aizbraucām vakariņās , bija arī Karenas māsa un vecvecāki. Nu tādās vakariņās, kur vajadzēja ģērbt kleitu, augstpapēžu kurpes, kur blakus galdiņam čalis spēlēja klavieres un kur man nav ne jausmas, kas bija tas, ko es ēdu. Kaut kas no jūras veltēm, bet kas tieši nezinu + daudz vīna un šampānieša. Tagad esmu iemācījusies, kad esam restorānā un kad vispirms prasa ko dzersiet un Karena nober tādu un tāda gada vīnu es vienmēr ar stulbu smaidu sejā saku - the same, please.
Ak, jā un piektdien lidostā pavadījām Mariettu, nabaga viņas boyfriends mani un Dašau tagad uzskata par saviem vienīgajiem draugiem. Bet man Mariettas tiešām pietrūks, jauks draugs jau paspēja būt.
Svētdien aizbraucām pabraukāties ar laivu pa upi, nekā diža tur nebija, daba jau skaista, bet nu tagad gribas kaut ko vairāk kā parastu dabu - gribas rudeni Ņujorkā. Pēc upes aizbraucām noskatīties Easy A, ļoti iepatikās tā aktrise - Emma Stone, kas esot Džūlijas Robertsas brāļa meita. Tiešām viņai tā loma super piestāv. Pēc filmas kamēs atkal pamaldījos pa šosejām jau gandrīz tumšs bija.
Vakar bija otrā nodarbība franču valodai. Tas pasniedzējs ir tik smieklīgs, viņš tāds melnādainais gados un viņa smiekli ir kaut kas nekad nedzirdēts :D Bet māca ļoti labi, varbūt pārspīlē ar mājas darbu daudzumu, bet prieks, ka attieksme ļoti mērķtiecīga attiecībā uz studentiem. Bet nu man tā laika ir diezgan daudz jo mani bērni ir aizvien burvīgi. Nav mums scēnu, nav mums histēriju un strīdu un asaru, kas mums aizved pie kādas sāpīgas tēmas. Daša savu nenormāli mežonbērnu sola drīz izlidināt kaut kur. Bet viņai tā meitene tiešām ir nenormāla un pie vainas nav tas ADHD sindroms, kas viņai ir, bet gan izlutinātība un vecāku bezatbildība. Viņa rīko histērijas, kaujas, spļauj, šonedēļ Dašai sameloja, ka mamma atļāva un atveda mājās sivēnu. Ja man būtu tāds bērns, es jau sen būtu Latvijā. Bet par laimi man nav un es plānoju atgriezties tikai nākamajā augustā. Maršutā Havajas, Honolulu - Latvija, Rīga. (Tāda tiešā reisa nav, bet es nezinu, kur būs pārsēšanās).
Tā nu mēs te dzīvojam.