otrdiena, 2010. gada 26. oktobris

3 mēnešu un 20 gadu jubileja

Šonedēļ mums pirmo reizi mājās bija nopirkti parasti kartupeļi, ja jūs zinātu, ar kādu baudu es viņus šodien sacepu pusdienām! Biezpiena gan dikti trūka.
Sestdien ap 11 no rīta izbraucu no mājām rēķinoties, ka Vijai (tā sauc sievieti, ar kuru toreiz vēstniecībā iepazinos, pie kuras uz mājām braucu, lai dzirdētu trimdas stāstu) vēl jānopērk kūka un jābrauc no manām mājām līdz Reston, kur viņa dzīvo, kādas 40 min.
Pārbijusies biju ne pa jokam, jo nu likās, kā es tā, aizbraucu un tagad davaj stāsti man savas dzīves lielo traģēdiju. Ar trīcošām rokām uz stūres un nemierīgiem skatiem GPS monitorā (otrs dižākais cilvēces izgudrojums uzreiz aiz skype) piebraucu pie viņas mājas. Sadabūju kūku rokā un devos. Jau atverot durvis viņa bija tāda pat kā toreiz vštniecībā - tik mīļa. Un visas manas bailes pazuda kā nebijušas, viņa mani apkampa un patiešām izskatījās ļoti laimīga mani redzot. Turpmākās 4 h tika aizvadītas gan ar smiekliem, gan asarām. Viss tas, ko viņa man stāstīja un kā atbildēja uz maniem jautājumiem, bieži nācās kaklā norīt asaru kamolus. Visu īsto viņas trimdas stāstu šeit neatradīsiet, jo to šeit nerakstīšu, jo to visu taupīšu bloga rezultātam :) Bet atgriežoties pie Vijas - tajā dienā viņai izrādās bija tieši dzimšanas diena, viņai apritēja 83 gadi, bet es nekad nepateiktu, jo viņa ir tāda madmoiselle - pati kediņās, šampanieties glāzēs un, kad bija pacienājusi mani ar siera sacepumu, vēl aizgāja uzpīpēt. Ā un vēl viņa uzskata, ka diriģents Mariss Jansons ir seksīgs. Vot še tev ilga mūža noslēpums. Un es šajā sievietē iemīlējos - cik viņa ir dzīves gudra. protams, ka turpināšu uzturēt ar viņu kontaktus, es gribu no viņas tik daudz ko mācīties. 20.novembrī brauksim uz latviešu baznīcu šeit, jo tur tiks atzīmēti 18.novembra svētki, can't wait šito pasākumu. Viņas vīrs jau aizgājis tai saulē, un cik sapratu, bērnu viņai nav - tiešā veidā šo jautājumu neuzdevu un sarunas gaitā viņa arī ne reizi nepieminēja bērnus. Taču viņas mājā istabu īrē puisis, kurš ir pabeidzis RTU Rīgā un savu master's degree Teksasā un tagad strādā kaut kur tepat pie Vašingtonas. Ar viņu arī tiku iepazīstināta un baigi smieklīgi tas viss sanāca, jo biju pilnīgi pārliecināta, ka mēs esam mājā tikai 2 ar Viju vien, bet tad pēkšņi no apakšējā stāva iznāk tāds pārsteigums, pietam simpātisks, nenoliegšu :) Raksturs gan viņam spēcīgs, kamēr pie pusdienām runājāmies biju vienkārši šokā par viņa sarkastiskajiem izteicieniem, attiecībā uz maniem nākotnes plāniem vai Latviju kā vietu, kur pavadīt nākotni. Gribēju palikt ilgāk, bet vajadzēja doties prom, jo vakarā bija gaidāma manu 20 svinēšana, kā jau iepriekš biju rakstījusi. Un braucot mājās man vajadzēja iebraukt veikalā, lai nopirktu kūku (augšējā bildē redzama), ar ko pacienāt šejienes draugus. Un te nu sākās mans vēl viens piedzīvojums un tagad man tiešām ir izteikta nepatika pret meksikāņu vīriešiem. Bet visu pēc kārtas - laimīga un starojoša devos veikalā, sapirku visu nepieciešamo un tā kā kūka bija gana liela, tad arī manas rokas bija aizņemtas, kad nesu to atpakaļ, ar lielām pūlēm attaisīju mašīnas durvis, lai liktu savas paunas iekšā un tad velns ar ārā pie visiem sātaniem es ar pasaulē vieglāko pieskārienu aizskāru blakus esošās mašīnas durvis. Un tur KĀ IZRĀDĀS sēdēja meksikānis iekšā, kurš panikā izleca no savas mašīnas (kurai diski 100% maksāja vairāk kā pati mašīna) un novērtējis zaudējumus sāk man draudēt. Skrāpējums bija pilnīgi nekāds. Tur tikai uz ceļiem nokrītot pie tās mašīnas un ar degunu iebraucot durvīs varētu pamanīt, ka tur kaut kas ir. IDIOTS bļe. Es šamējam prasu, ko es varu darīt šajā sakarā? Ha, šis man saka, ka es varot maksāt viņam 300 $ kešā vai viņš saukšot policiju. Es jau teicu - IDIOTS bļe. Protams, ka es viņam saku, ok gaidi es zvanu savam hosttēvam. Tas bija tik tizli, ka man bija jātraucē sava ideālā hostģimene ar tādu problēmu, nu a ko darīt, neko. Teds atbrauca pēc 45 min, dusmīgs. Jo jau uzreiz, kā viņu ieraudzīju es teicu, ka tas kverplis gribēja lai maksāju viņam naudu pa tiešo. Viņš uzreiz metās viņu apvainot par to, ka tas meksis grib no manis tikai naudu izspiest. Nu come on, man nevienu sekundi neienāca prātā viņam maksāt. Teds bija tik dusmīgs uz viņu, ka viņš saka - grib saukt policiju, sauc! Tas tak ir bullshit. Šamējais piezvanīja policijai, protams, ka policija viņu pasūtīja, jo ne jau viņi nodarbojas ar kaut kādām skrambām un vispār tam ir mašīnas apdrošināšana. So - Teds iemeta viņam virsū mašīnas apdrošināšanas papīrus un saka raksti datus un tad runā ar maniem aģentiem. Mēs tagad braucam mājās. Tā mēs uz aizbraucām, kad braucu prom gribēju tam mērglim vēl mēli parādīt. Bet tumšs jau bija. Un viss pasākums ieilga uz gandrīz 2 stundām plānotās pusstundas vietā, kad es domāju, ka ātri nopirkšu kūku un miers. Atbraucu mājās, sastresojusies un nekāda, Karena ar Tedu mani metās mierināt, ka viņi ir 100 % pārliecināti, ka viņš apdrošinātājiem nemaz nepiezvanīs. Bet es jutos šausmīgi slikti par to, ka sanāca izbojāt Tedam vakaru un kas ir pats ļaunākais - viņš tajā mirklī, kad viņam piezvanīju, skatījās Redskins spēli un Redskins ir absolūti svēts tā ka dubult šausmīgi jutos, pat ja viņi teica, ka lai es beidzot jo viss taču ir kārtībā un tas ar savu karieti vien gribēja naudu izspiest, tāpēc es visu pareizi izdarīju, ka piezvanīju Tedam. Un tā kā tagad jau ir pagājusi nedēļa, tad jau ir zināms, ka apdrošinātājiem viņš nav zvanījis un Teds pats piezvanīja savai kompānijai un izstāstīja situāciju un viņi teica, ka šitādas situācijas ir vis populārākās un tāpēc viņi no tā izveido tik lielu penteri ar laika tērēšanu un papīru rakstīšanu, ka neviens pat neņemas to darīt. Kur nu vēl, ja tas pat nav redzams. Bet kur nu, meksim jau sava kariete noteikti ir zelta vērtībā. Tpfu, bļe. Nu jā, rezultātā es nekāda arī braucu uz metro staciju, kur vajadzēja sagaidīt savus ciemiņus, jo laika man pietika tikai lai pārģērbtos. Lieki piebilst, ka es gribēju dušu un sapucēties pati uz savām svinībam. Nu nebija lemts. Bet nu atkal ar kūku rokās aizbraucu uz metro, sagaidīju draugus un gājām uz bāru. Un vakars izvērtās kolosāls. Laylai no mana bara izrādās ir super balss un viņa bija tā, kas atklāja karaoke vakaru. Pēc pāris vīna glāzēm jau visas pie viena mikrafona dziedājām "Men, I feel like a woman", "Pretty woman" un "Can't fight with the moonlight". Liktenīgs šis vakars izrādījās manai krievu draudzenei, jo viņa redz iemīlējās. Geez, man pat jau līdz kaklam tas viss ir. Viņa pie tā nabaga puiša ieradās darbā šonedēļ (viņš Apple veikalā strādā) un kopš tās dienas viņš viņai vairs neraksta. Bet interesantākais fakts ir tas, ka karaoke vakara sākumā viņa man saka - Guna, es zinu, ka tev tas nepatiks, bet es nopirku biļeti uz Sankt-Pēterburgu februārī. Uz vienu galu. Es saku nu brauc, nu ko es taču nevaru tevi te noturēt, ja tev ir tik slikti te. Un tad otrā dienā pēc savas iemīlēšanās viņa teica,ka viss sviedīs to biļeti ārā, ka viņa ir vājprātā iemīlējusies un āmen. Un tagad, kad viņš viņai vairs neraksta, viņa atkal saka, ka brauks uz mājām. Nu man nav sapratnes par tādiem cilvēkiem, jo man tāda mētāšanās un viedokļa mainīšana tracina. Taču šodien helovīnu ballītē viņa cer viņu satikt, tā ka moš atkal biļeti sviedīs ārā. Vai arī atkal teiks, ka MAN esot MORĀLI jāgatavojas viņu kāzām. Nu bet nu jā, katrai meitenei kas uz šejieni atbrauc ir savādāki mērķi. Un manējie it nepavisam nesakrīt ar viņējiem. (Ir tāds vārds "viņējie" vai es viņu tikko izdomāju?) Ā nu ja nu vienīgi ceļošana, bet tur atkal man vajag iespaidus un emocijas, vidi un kultūru - viņai iepazīšanos. Bet katrā ziņā, esmu iemācījusies pieņemt cilvēkus kādi viņi ir, jo šeit man nav citas izvēles. Un tagad es tikai pazobojos par katru viņas jauno lēmumu un neuztveru tos nopietni.
Tā kā pēc karaokes svinību vakara mājās biju 5 no rita un vīna varbūt bija pārāk daudz, tad svētdiena bija diezgan smaga. Un svētdienā mums bija ikmēneša au-pair tikšanās... ķirbju tirgus laukumā. Mūsu koordinatore Ann ir nepārspējama idejās. Pēc parakstīšanās ierašanās lapā ar meksikānieti Layla un francūzieti Koko veikli nozudām un braucām uz lielveikalu ''Party City", lai sāktu domāt, kam būt Helovīnos. Un tas veikals ir ūber ūber kolosāls, tur ir viss ballītēm jebkādos apstākļos. Un visneiedomākajiem tērpiem Helovīniem, kas tik tur nebija, es biju sajūsmā, bet cilvēku bija miljons, tāpēc paākstijāmies ar spēļu saulebrillēm un braucām prom, jo labāk bija atbraukt darba dienā no rīta, jo tad viss tukšs un var mierīgi domāt, no kā kombinēt tērpu. Atgriezos tur pirmdienas rītā ar francūzieti Magali, ar ko ļoti sadraudzējos, viņa ir tās vācietes Mariettas vietā. Izstaigājām veikalu un sapratu, ka es negribu maksās 50 $ par tērpu, pat neskatoties uz to, cik tie tērpi ir kolosāli. un Tā nu nopirku masku, asti, melnas bikses un būšu...CATWOMAN :D nu gluži lateksa tērps ar pātagu nav, bet mani tomēr uztrauc, ko par mani domā mana viesģimene un bērni. Gaidiet bildes! Bet kopumā visa šitā Helovīnu padarīšana amīšiem ir superīga un ļoti ļoti nozīmīga. Visas mājas ir kaut kā izrotātas ar baisiem monstriem un latern-ķirbjiem, pakārušās lelles kokos, zirnekļi un kas tik ne vēl, bet interesanti. Mēģināju šo to pafočēt, tā ka vēlāk varēsiet ievērtēt. Layla un Koko svinēt Helovīnus aizbrauca uz Ņujorku, mēs izdomājām palikt tepat un iet uz to rajonu, kur ir Džordžtaunas universitāte, jo tad tiek slēgta vesela iela un notiek tāds kā ielu festivāls tērpos, nu super man liekas būs. Bet ilgi gan neuzkavēšos, jo rīt no rīta skrienu 10 km maratonu, par ko esmu ļoti excited. Par godu tam nenoturējos un patērējos "NIKE" veikalā jaunām sporta biksēm un jakai. Škrobe, par to, ka nopirku Ipod, bet tā kā izmantoju pakalpojumu - vārdu iegravēšanu Ipoda aizmugurē - tad nācās pasūtīt caur Apple mājas lapu un Ipodiņš vēl nepienāca :( būs jāskrien ar veco pleijerīti, kurš blakus Ipodam ir kā pensionārs bez zobiem. un jā, tā naudas tērēšana aizgājusi bezjēgā. Viss, jāapstājas, savādāk māšu ardievas Havajām, to nedrīkst pieļaut. Tāpēc dzīvošu mierīgāk attiecībā uz pirkumiem. Diezin kā šis "dzīvošu taupīgi" sasauksies ar nākamajām brīvdienām Ņujorkā?
Briesmu lietas notika šo 3dien. Metro stacijā, kurā esmu gandrīz katru dienu tika arestēts pakistānis, kurš gribēja uzspridzināt veselas 3 metro stacijas. NU tur tieši virsū ir Pentagons, tāpēc tieši šitās pie manis. IDIOTS bļe. Šeit atklājas otrā puse dzīvošanai tuvu Obamam un Baltajam Namam. Tas viss ir reāli. Visas tās nenormālās Tuvo Austrumu valstis taču dzīvo ar vienu sapni - pēc iespējas ātrāk nomirt un labi, ja to var izdarīt Amerikā uzspridzinot sevi un paķerot pārdesmit tūkstošus sev līdzi. Nu i ko, nu neko, aiziešu lieku reizi uz Baznīcu. Nestāstiet lūdzu neviens manai vecmammai šito.
Šeit ir tik pasakaini skaists rudens. Vienmēr esmu mīlējusi rudeni, jo tās lapas kokos un krāsas. Daša saka, pirmo reiz redz tik skaistu rudeni, es saku kā, mums Latvijā tāds pats un skaists kā te! Viņa saka viņiem nekā tāda, viss pelēks drūms un nekādu krāsu, lapas uzreiz brūnas esot. Es jau nezinu, kas tajā viņas valstī nav drūms. Bet mums un Latvijā ir unikāls skaistums. It sevišķi kad brauc pa lielo highway, tad var tik lieliskus skatus noķert. Bauda. Un es būtu laimigākais cilvēks pasaulē, ja man iedotu mašīnu un teiktu, savāc pilnu mašīnu ar kompāniju un ceļo on austrumu krasta līdz rietumu krastam, respektīvi, pārbrauc pāri visai Amerikai. es bez minstināšanās to darītu. Un esmu apņēmusies izdarīt to tālākā nākotnē. Kurš ar mani ? Sāciet krāt naudu!
Ā nu jā, šonedēļ ir 3 mēneši, kopš mana dzīve rit te. Ar franču valodu iet ļoti grūti, jo ir grūti mācīties kaut ko uz dullo, es neizprotu viņu e burtus, skaņas un rakstību. Man nav sajēgas, ja vārds rakstās tā, bet izruna pat līdzīga nav tam, kā man liekas tam vārdam vajadzētu būt. Je suis stupido. Bet man ir jāiemācās, savādāk nevarēšu izveidot savu starptautisko karjeru tā, kā tas ieplānots. Kādam ir idejas, kā man saskatīt sevī franciski runājošu būtni? Un tās franču meitenes, kas man šeit ir draudzenes, mmm, tādas madmoiselle. Kad runā savā starpā franciski es stāvu blakus un kūstu. Mūsu au pair barā ir 2 puiši, kuri ir aukles, arī abi no Francijas. Bet man liekas, ka abi geji. Nu labi moš nē, bet gana dīvaini ir.
Vēl viena kolosāla zina šonedēļ ir - mana māsa ar Inci brauks pie manis pirmajā janvāra nedēļā, tas ir super puper ūber kruti. Layla ar Koko mani sauc līdzi ar viņām jauno gadu sagaidīt Los Andželosā, nevaru izdomāt ko darīt, jo es gribēju sagaidīt Ņujorkā, man tas vienmēr bija sapnītis, jaunais gads Ņujorkā. Bet Los Andželosa protams arī būtu gana forši, bet tas tik tālu un dārgi.. nu laiks vēl ir, gan jau.
Vienu vakaru pirms došanās uz kino ar francūzieti Magali man bija laiks, ko gaidīt, kamēr viņa beigs darbu, tāpēc aizbraucu uz vecpilsētu, nopirku saldējumu, sēdēju pie Potomac upes un skaitīju lidmašīnas, jo blakus ir Ronald Reigan Washington National Airport. Dikti romantiski bija, jau vakars viss mirgo vienās gaismiņās, tilti, ceļi, mašīnas, lidmašīnas. Pēc saldējuma gāju divreiz.
Vakar Klaudijai vajadzēja nogriezt matus. Aizvedu pie frizieres, iedevu čupa-čupus un meksikāniete, kas īpaši labi angļu valodā nerunā nogrieza matus viņai, jāpiebilst, ka mazā sēdēja man klēpī, tāpēc es viiiiisssa biju mazos blondos matos, bet tas bērns ir tik jauks, ka es tik smaidīju un runājos ar viņu, lai viņa sēž mierīgi. Un aizdomājos ar to, ka mani mati pēdējo reizi frizieri redzēja pirms Gundegas kāzām, respektīvi, jūlija sākumā. Kaut kas tak būtu jādara, bet negribas, jo labs frizieres, nevis stūra meksikānis šeit maksā daudz., ap 90 $, bet tā vietā es šo summu iztērēšu Maiami hotelī naktij.Tā ka tagad jau ceturto mēnesi rit - eksperiments - kādi ir blondi mati, ja tos vairs nekrāso un negriež. Es pat baidos domāt, pēc kā es izskatīšos gada beigās, bet eksperiments droši vien būs izdevies uz visiem 100 % :D Ehhh, man vienalga, es dotu priekšroku skaistumam iekšiņā. Ka Šleserīts teikt, skaistums nāk no iekšām.
Brrrr, aizdrukājos ne pa jokam. Bet priekšā šodien un rīt daudz notikumu par kuriem man noteikti gribēsies izteikties, nevar jau visu vienā ierakstā likt, negribēsiet tik daudz lasīt. Tagad atlikušas 2 stundas līdz maniem beidzot īstajiem helovīniem Amerikā. Happppy! Centīšos safočēt daudz visu ko, lai varu Jums parādīt. Arī mazos bērneļus, kas rīt staigās pa mājām un čiepstēs "Trick or treat" ar sārtiem vaidziņiem un mirdzošām actelēm par to, ka varēs piegāzt savas guzas ar cukuru un glikozi.
Labi, viss liekos mierā un dodos baudīt baisos svētkus! čau!


3 komentāri:

  1. so awesome. un lai arī cik gari tavi ieraksti ir un būs tos vienmēr gribēsies pārlasīt vismaz divreiz.! mazais iekšējais prieciņš par to catwoman jo nu tu taču zini ka uzskatu sevi par kaķi, kad gan nesaproti to :D un jā man šķiet, ka ir tāds vārds viņējie, nu vismaz es tādu arī izmantošu reizi pa reizei. un esmu par tavu new year ņujorkā jo tas noteikti būtu kind of perfect.! :*
    p.s. - un lūdzu izvairies no trakiem spridzinātājiem.. :/

    AtbildētDzēst
  2. aaw.. es izjutu piederiibas sajuutu, jo tu teici "meksis". pilniigi, kaa pati to buutu teikusi ;D

    AtbildētDzēst