Pateicības Diena

Cik zinu, Jums tur baigais sniedziņš. Es vnk nevaru sagaidīt, kad te būs sniegs, lai gan pavēss bet vēl aizvien ir rudens.
Man ļoti ļoti patika Pateicības Diena. Mums mājās bija tāada rosība, pie mums atbrauca 14 (!!!!!!) radinieki un visi no Teda puses. Viņa tēvs ar girlfriend, viņa tantes, tanšu dēli un viņu draudzenes utt. Kompānija bija gana interesanta, iekļāva gan lesbiešu pāri, gan geju, beeet viņi visi bija ļoti suuuper jauki cilvēki. Pati neticu tam, ko rakstu, beidzot mana aizspriedumainā un kategoriskā domāšana ir mainījusies. Pašā Pateicības Dienā no sākuma visi 14 cilvēki bija mūsu virtuvē, kas bija tipiskais amerikāņu ballītes paraugs. Vīns, uzkodas un sarunas. Un tas viss bija 12 dienā. Pēc tam mēs devāmies uz to Army Country Club, esmu par viņu jau rakstījusi, turpat kur mēs braucām ar Klaudiju vasarā peldēties, jo mēs ar Karenu nespētu sagatavot 20 cilvēkiem svinīgas vakariņas, mums nav pat tāda galda mājās. Tā nu visi dikti sapucējušies braucām uz to armijvietu, tur bija daudz citu militāro ģimeņu un sistēma bija tāda, ka vienā zālē viss bija ar pavāriem un oficiantiem un ēdieniem (pilnīgi visu, ko prāts vispār spēj iedomāties) un otrā zālē galdi viesiem. Tad nu mūsu "ģimene" ieņēma vislielākā galda sēdvietas un kad sākumā pasūtījām vīnu, par brīnumu oficiants man palūdza uzrādīt ID, ka man ir 21. Es viņam laipni paskaidroju, ka gadi atļauj vīnu, bet ID diemžēl nav. Visi piekrītoši māja ar galvu un viņš padevās un ielēja vien man vīnu. Pārēšanās bija kā Latvijā mājās svētku dienās. Pēc pusdienām bija nekā nedarīšana un futbola skatīšanās, jo Amerikā Pateicības Diena noteikti ir vai nu ar futbola spēlēšanu vai skatīšanos. Otrā dienā pusdienas visiem gatavojām mēs ar Karenu un es cepu savu pirmo īsto american apple pie, augšā bildē. Izdevās it kā ļoti labs. Pašai garšoja un citiem arī. Starp citu, Pateicības Diena ir kolosāli svētki. Ja es dzīvotu te, man tie būtu otrie mīļākie svētki aiz ziemassvētkiem.
Nekādi dižīe notikumi ti kā nenotiek. Šodien ir pēdējā franču valoda pirms otrā semestra. Filmdirecting studijas beigsies tikai pirms pašiem ziemassvētkiem. Tur aizvien turpinam studēt scenāriju mūsu pašbrūvētajai filmai, izrādās es būšu viena no aktrisēm. Tam tā nevajadzēja būt, bet tur ar aktieru dabūšanu kaut kas nogāja greizi un tāpēc mēs ar polieti Mihalinu darbosimies gan aiz kameras, gan tās priekšā. Kad pabeigsim savu meistardarbu noteikti atrādīšu Jums.
Pagājušo nedēļ 4 no rīta visa mūsu iela esot bijusi policijas mašīnu pārpildīta, jo šeit esot bijis vīrieties, kurš es tā i nesapratu, vai gribēja nozagt mašīnu vai ielauzties mājā. Noķēra viņu tieši pretim mūsu mājai. Es visu jautrību miega dēļ palaidu garām.
Svētdien ar latvieti Guntu aizbraucām atkal uz latviešu biedrības namu, jo tur bija ziemassvētku tirdziņš un dabūju īstu latviešu ēdienu - štovētus kāpostus, wooooow, cik mēs bijām priecīgas. Turpat arī nopirku lielu kukuli īstās latviešu rudzu maizes (visi šiet labumi arī bija vesti no LV) gan pašas prieka, gan savējiem te mājās nogaršot. Noēdām visu gardu muti, man jau likās manējiem nepatiks, bet izrādās garšoja gan.
Un šeit ir iestājies pilnīgs Ziemassvētku gars - tas ir vnk amazing kā naktī izskatās pilsēta, nevar vārdiem aprakstīt. Ikviens koks un krūms ir izpušķots, mazliet varbūt pa ārišķīgu priekš manis, bet skaisti jau kopumā ir. Un visu laiku jau notiek visādas ziemassvētku ballītes, šo sestdien mums bija ballīte pie mūsu koordinatores ar dāvanām, karsto šokolādi un foršiem cilvēkiem, ļoti patika, jo ziemassvētki viennozīmīgi ir mani mīļākie svētki no visiem. Laikam tāpēc arī brīžiem ir pavisam skumji, ilgojos pēc mājām un saviem mīļajiem, pirmo reizi mūžā es pavadīšu ziemassvētkus prom no viņiem un tas nepriecē.
Piektdien vakarā ar Giljermo bijām viņa universitātes ballītē. Viņš mācās Džordža Meisona Universitātē un biju diezgan šokēta, viņiem campusā ir pat kinoteātris (!!!!!!!). Ļoti ļoti skaista, dārga un ekskluzīva universitāte. Bet drīz vien mums tur apnika un aizbraucām uz centru, kas gan bija šausmīgi ilgs brauciens, jo universitāte atrodas tālu tālu no DC. Ar metro mums tās bija kaut kādas 40 min, briesmas. Bet bija vērts braukts, jo beidzot es pabiju normālā bārā, kurš gan bija no 21 bet kaut kādā mistiskā veidā kolīdz mēs bijām, ārā izgāja Gī draugi (kuriem arī nav 21) un mūs uzreiz ielaida iekšā. No sākuma ar jautājumiem neuzbāzos, bet pēc tam dzirdēju, ka viņi esot tam apsargam kaut kad iepriekš vnk samaksājuši. Tie puiši ir tie paši Angolas kaut kādu ministru dēli, par kuriem jau biju rakstījusi. Un samaksājuši ļoti daudz. Nuu man jau vienalga.
Nu un jā, mums jau te prasās siltas drēbes, cimdus un cepures tā pavisam, naktīs jau ir mīnusos, bet no sniega ne miņas. Turpinu izmisīgi meklēt biļetes no Vašingtonas uz Los Andželosu 26.decembrī, meklēju labākos variantus.
ā starp citu, tajā piektdienā, kas bija pēc Pateicības Dienas bija "Black Friday" kad it kā ir gada lielākās izpārdošanas. Mēs ar Guntu arī bijām aizbraukušas, bet tie veikali, kuri interesēja mani, piem. Victoria's Secret, piedāvāja tās pašas akcijas, kas viņiem ir katru dienu. Beeet pēc tam pa TV es dzirdēju ka visā USA tika iegūti 10.69 biljoni (kas mums ir miljardi) dolāru izpārdošanu rezultātā. Vot tā iepērkas Amerikā!

Skumstu, čau!

"Mana tauta tā nīkst visās pasaules malās"

Nu re atkal sameloju, ka rakstīšu tajā pašā dienā, kad par Ņujorku pabeidzu.

Principā, pat neatceros, kā es uzzināju,ka vēstniecībā ir tāda lielā oficiālā pieņemšana. Bet tad, kad runājos pa telefonu ar Viju, viņa man saka, bet klau, tu pati piezvani uz vēstniecību un pajautā, kā viss notiek, vai ar ielūgumiem utt No sākuma domāju, ai nu ko es tur prasīšu, bet pēc tam - tak raksti ātrāk viņiem e-pastu! Gribēju iet lai paskatītos, kā tas lietas notiek. Godīgi sakot, es pat vsp nezinu, ar ko vēstniecības nodarbojas ārpus palīdzēšanas izmisušiem savas valsts tūristiem, kuri nozaudē pases. Nu un uzrakstīju, kāpēc gribētu būt, kas esmu, kāda saistība un tā. Un jau nākošajā dienā automātiski saņēmu ielūgumu un lūgumu pateikt, vai es būšu vai nebūšu. Ieraudzīju, ka viss pasākums notiek Library of Congress un koncertu spēlēs Vestards Šimkus, tātad skaidrs, es eju! Tajā vakarā stulbi sanāca tas, ka visu laiku viss notika tieši pa laikiem, Teds vienmēr ir mājās līdz pus 6, bet tieši tovakar, kad man bija ļoti svarīgi iet prom no mājām 6, Teds bija iesprūdis uz šosejas, jo satiksme bija apturēta avārijas dēļ. Un tā nu beigu beigās es no mājām tiku prom tikai divdesmit pāri 6, bet nokavēt sanāca pavisam nedaudz. Library of Comgress ir fenomenāli skaista ēka, bet nu vēl nebiju redzējusi to no iekšpuses. Atkal pirms ieiešanas iekšā pārbaudes un atkal pīkstēju, nācās ņemt visas ķēdītes nost un visu, kas bija jebkāda veida metāls. Uzreiz jau varēja redzēt, ka cilvēku bija diezgan daudz, kādi 200. Sākumā vajadzēja arī atzīmēties pēc saraksta, kurā, par laimi, mans vārds bija. Tad steidzos uz augšu un kad ienācu zālē jau tika dziedāta ASV himna. Un tad Latvijas. Tad runāja Latvijas vēstnieks ASV Andrejs Pildegovičs. Un taaaaad visiem bija fantastiska iespēja dzirdēt pašu Vestardu Šimkus. Ja par Latvijas ekonomiku finansisti pie alus glāzes plēš jokus un smejas, tad Vestards ir viens no tiem, kas nes LV vārdu pasaulē tādā līmenī, ka Latviju apbrīno. Protams, arī koncerts bija neatkārtojams. Ilga stundu un vislielāko iespaidū atstāja viņa paša kompozīcija koncerta beigās. Protams, visa zāle bija kājās un applausi "nebeidza sākties" kā teiktu Lauris Reiniks. Pēc koncerta visi tikai aicināti uz citu zāli, kur bija klāti galdi ar latviskā gara ēdieniem, nuuu gandrīz, vismaz cik es redzēju, tad bija pat parasti kartupeļi un siļķes gabaliņi mērcē. Oficianti gan bija melnādainie, efekts bija interesants :) Stāvēju un apbrīnoju telpu, kurā bija galdi.

Likās, ka tur katrā kvadrātcentimentrā būtu Da vinči plosījies.

Tas radīja ļooti pacilātu noskaņu līdz brīdim, kad man pašai sev gribējās pajautāt: Ko tu te dari? Visi cilvēki runājas, priecājas par satikšanos, es tur pazinu tikai vienu sievieti jau iepriekš minēto Ingu no Latvijas, kas šeit studē Fulbraita stipendijas programmā, bet cilvēku jau tur bija daudz, nemetīšos jau es viņu meklēt starp visiem. Ehhh, domāju, nu neko, riktīgi saskumu, domāju izdzeršu vīna glāzi un braukšu uz mājām. Bet kā izrādās ar to viss tikai sākās. Stāvēju un vienkārši dzēru vīnu, kad pie manis pienāca fotogrāfs un teica: tev vajag bildi ar vēstnieku! Un velk mani aiz rokas pie vēstnieka. Nobildējāmies ar vēstnieku un sanāca pat mazliet ar viņu aprunāties. Kad gāju atpakaļ paspēju iepazīties ar sievieti, kura ir LV pabeigusi to pašu bakalaura programmu, kuru pabeigšu es un tagad caur mūsu ārlietu ministriju strādā ASV ārlietu ministrijā ar Āzijas jautājumiem. Viņa aizveda mani atkal pie vēl citiem vēstniecības cilvēkiem un tā un tā nācās iepazīties ar tiiiiik daudz vajadzīgiem cilvēkiem. Varbūt tepat uz vietas sanāks izbīdīt manu praksīti vēstniecībā, lai gan ļoti šaubs, bet nu šobrīd ie tā strādāju. Tas ir tikai pa to laiku, kad sīkā ir dārziņā, tas ir ļoti maz, bet vienalga kaut kas. Iepazinos vēl ar meiteni no Latvijas, kas arī šeit Vašingtonā studē politiku, viņai ir 23, arī viņu arī pieņemu uzturēsim turpmākus kontaktus. Vakara beigās pat izdevās parunāties mazliet ar pašu Vestardu. Beigās mājās biju pēc pusnakts - braucu un smaidīju, nu tak ir tā, kas meklē, tas atrod.

Otrais pasākums sakarā ar valsts svētkiem bija sestdien, 20. novembrī. Vijai biju apsolījusi braukt pēc viņas un tad braukt uz Rockville, kas atrodas blakus štatā, tāpēs beigās sanāca nobraukt ļooooooti daudz, un tā satiksme ir noslogota pilnīgi visu laiku, tāpēc ASV nemitīgi būvē jaunus ceļus un apvedceļus, nenoliedzami, satiksmes departamentam šeit ir jāaplaudē, lai gan paši amerikāņi tā nebūt neuzskata, bet nu man jau tās ceļu sistēmas liekas amazing. Aizbraucu pie Vijas un braucām uz latviešu baznīcu. Nekad neiedomājos, ka kaut kas tād varētu notikt ar mani, bet man tiešām ir draudzene, kurai ir 83 gadi. Es nestādos priekšā, kā var 83 gados būt sirdī tik jauns un moderns cilvēks, ar viņu nopietni var runāt par visu. Aizbraucām uz to namu, tāds visai liels, tur ir iekšā arī latviešu skola. Šajā pasākumā gan bija tikai jau pavisam pavisam gados cilvēki. Sākumā bija dievkalpojums, kuru vadīja priestere Anita un pēc tam uzrunas. Vispirms atkal runāja Pildegovičs un pēc tam īpašais viesis Krišjānis Kariņš, Eiropas Parlamenta deputāts un viņa runa man ļoti patika. Viņš runāja ilgi un ļooti precīzi, daudz pieminot skumjus faktus, ka lai kā mēs to negribētu atzīt Latvijas nācija izzūd. Par to, ka ap 2100. gadu mēs būsim vien 360 000. Diezgan tieši acīs amerikas latviešiem ir jāpalīdz tagadējai latviešu tautai. Par šito var diskutēt stundām ilgi, bet tomēr, viņa aicinājums bija palīdzēt saglabāt latviešu tautu. Jo tās tagadējās nākotnes vīzijas nav diez ko iepriecinošas. Starp citu, Pildegovičs teica, ka pieņemšana vēstniecībā bija pirmā pieņemšana LV vēsturē, kuru apmeklēja krievu vēstnieks. Pēc šitā zālē uzreiz bija sačukstēšanās, bet jā, man bija sajūta, ka šejienes trimdas latviešiem uz krievu nāciju nav nekādu patīkamu emociju, bet varbūt ka viņus var saprast. Daži vecie latvieši mani nepatīkami pārsteidza, viens onkulis man metās stāstīt, ka viņam ir Penthouse Maiami un lai es braucot ciemos. Es domāju, vnk neko sev. Tad izrādās viņš stāsta, ka man vajadzētu iepazīties ar viņa dēlu, viņš tagad šķiroties un pārdodot miljonus vērtu kompāniju. Es uz viņu skatos un saku: Nu un ? Viņš saka, nu meitenes parasti ir uz to ieinteresētas. Es vnk domāju, bez komentāriem.
Pēc tam neoficiālajā daļā aprunājāmies un iepazināmies arī ar Kariņu, ļoti ceru, ka tas kaut kad nākotnē palīdzēs. Tur pēc visām oficiālajām daļām arī, protams, šampānietis un galdi ar uzkodām neizpalika. Tā mīlīgi un skumji. Daudz jau to latviešu uz šejieni aizbrauca, un cik inteliģences toreiz izbrauca.. diez kāda būtu mūsu Latvija bez tām visām briesmām. Bet nopietni, es tā sēdēju un domāju, kā Jums liekas, kas reāli ilgtermiņā sagaida Latviju ? Cik lielas ir mūsu izredzes uz šo valsti kā mīlīgu vietu, kur radīt ģimeni un kas ir pats galvenais - cienīgi pavadīt vecumdienas ?
No amazon.com pasūtīju pirmās 2 sezonas "Friends", gada laikā ceru savākt visas desmit sezonas un tad man būs visa kolekcija manam mīļākajam un lieliskākajam seriālam.
Rīt ir Pateicības Diena. Pie mums atbrauc daudz visādu radinieku un svinībām tagad priekšā brīvas veselas 5 dienas. Un tagad arī nekur nebraukšu, jo izmisīgi vajag krāt naudu, jo tagad ir variants no 26.decembra līdz 1.janvārim braukt uz amerikas latviešu jauniešu nometni Malibu, Kalifornijā. Mani tas ļoti ieinteresēja, jāmaksā tikai par biļetēm būtu, bet tomēr, tā taču ir LA. Un tad arī jaunā gada problēma būtu atrisināta, jo baigi sarežģīti ar Ņujorku, turklāt uz Ņujorku es viennozīmīgi lidoju pa taisno no Los Andželosas, jo mana māsiņa ar Intaru būs te jau 2.janvārī un tad mēs drusciņ padzīvosimies pa NY atkal. Nu tādi pīrāgi!

New York Part II

Šausmīgi visu esmu iekavējusi un no sirds atvainojos,jau sāku apsvērt domu vairs nerakstīt, jo netieku visam līdzi, lai varētu pastāstīt sakarīgā veidā. Bet tagad sākšu visu pēc kārtas - atgriežamies 2 nedēļu vecos notikumos.

Beeeidzot bija riktīga atpūta. Atbraucu mājās un pirms gulētiešanas domāju, kas man patīk labāk - Ņujorka vai Vašingtona. Un tad izdomāju, ka var teikt tā - man patīk Manhetena, nevis Ņujorka. Šajā Ņujorkas tūrē redzēju arī citas tās puses, nevis tikai Wall Street, Uppear East Side un Downtown. Bet vispirms jau jāsaka, ka paniski gribēju braukt uz NY tieši šajās brīvdienās, jo zināju, ka man daudzas nākošās ir jau saplānotas un ir jābrauc tagad, ja nē, tad nesanāks vēl ilgi. Un kad sāku kārtot lietas ar laikiem, naktsmītni utt galīgi nekas nesanāca, domāju, hmm laikam nevajag braukt, jo galīgi nekas nesanāk, hostvecāku apartamenti tieši uz šīm brīvdienām nav pieejami, Daša ar mani braukt nevarēja, jo bija jāstrādā un kas tik ne vēl. Bet tad pēdējā brīdī noskaidrojās, ka varu satikties ar cilvēkiem tur Ņujorkā un noskatīju jau pat hoteli, kurā palikt, lai gan viesnīcā ļoooti negribējās. Ne tikai tāpēc vien, ka dārgi, bet arī neinteresanti. Iepriekš jau sarunāju,ka satikšos ar Karlīnu no Rīgas, kura jau pusotru gadu dzīvo Ņujorkā, un to visu uzzināju caur manu mīļo mis Žeibi :)) un vēl Gaby, ar kuru iepazinos Ņujorkas apmācību nedēļā un vēl, kā no zila gaisa uzradās cilvēks, kuru redzējusi nebiju gandrīz 10 gadus. Ļoooti sens klasesbiedrs, ar kuru gan mācījāmies tikai man šķiet kaut kādus 6 gadus - sākumskola + pamatskolas sākums. Jau toreiz viņš bija smagi problemātisks bērns, jāteic, tagad nekas diži nav mainījies :D To, ka viņš dzīvo Ņujorkā zināju, bet neko vairāk par "zināšanu" tālāk neaizdomājos. Bet te tad nu iedomājos, ka vajag tak ar viņu satikties. Beigās arī sarunājām, ka pie viņa arī palikšu, viņš īrē dzīvokli ar draugu un drauga mammu, katram sava istaba un manā rīcībā būs living room dīvāns. Ko vēl vairāk vajag! Nopirku autobusa biļetes un tiiiik labi, ka beidzot bija apziņa, ka tomēr brīvdienas izdosies, kā plānots. Autobuss bija 8 am, 7 taksis pie mājas durvīm jau mani gaidīja. Šoreiz nopirku autobusa biļetes ar citu firmu, nekā braucām uz Filadelfiju, kur autobuss bija ļoti šiks un apkalpošana bija augstākās klases. Ņēmu citu firmu, jo ieraudzīju, ka šitas ir par 3 $ lētāks (baigi, zin, ieekonomēju) un uz NY aizbrauc par 20 min ātrāk, nu un to arī nopirku. Un jau tikko ierados pie autobusu lielā plača sapratu, ka nav labi, jo uz biļetes bija cita adrese, nekā lielā "stacija" lai gan iela tā pati. Nu labi, 5 minūšu gājienā atradu kaut kādu ūķi uz kura bija lieliem burtiem uzrakstīta manā biļetē esošā adrese, Chinatown kvartālā ar mazām durtiņām. Uzminiet, kas sēdēja tur iekšā ?? Nu, protams, mazi ķīnieši. Izrādās ieberzos uz kaut kādu ķīniešu firmu, kuriem ir pāris autobusi un kad sēdēju jau autobusā (pirms tam sēžot kādas 15 min tajā ūķītī) konstatēta, ka tāda pēc rases biju tur vienīgā, jo visi pārējie bija vai nu ķīnieši vai nēģeri un tiem nēģeriem klāt bija brēcoši nēģeru bērni, kuri kliedza tā, ka Ipodu lāgā nedzirdēju. Un + apziņa, ka arī atpakaļ jābrauc ar šitām pašām šausmām, lika aizdomāties, ka moš palikt Ņujorkā. Kā mana hostģimene vienmēr saka, kad es kaut kur braucu prom un mēģinu paredzēt, cikos būšu atpakaļ, viņi saka - vienalga cikos un kā, galvenais atbrauc atpakaļ vispār. Nu labi, bet kolīdz tuvojāmies Ņujorkai aizmirsu visu uz pasaules - brēcošos bērnus, melnādaino tanti man blakus, kura visas 4 h ēda jo līdzi viņai bija maiss ar ēdienu, gan smirdoņu autobusā, jo sēdvieta bija blakus toletei. Pa logu bija magnificient jungle un nekas uz šīs pasaules vairs nesatrauc.
Atceros, kad pirmoreiz atlidoju uz Ņujorku, izgāju no lidostas un vnk pacēlu galvu augšā un skatījos debesīs. Arī šoreiz tas neizpalika, un šoreiz bija labāk, jo toreiz tas bija lidostā, bet tagad autobusa galapietura bija 7.avēnijas un 34. ielas stūrī, tik ļoti centrā. Auč, tur kaut kas ir, kaut kas baigi baigi. Bet tas vārdos neietilpst. Tas ir caur degunu un caur dzirdi vairāk. Un tad uz smadzenēm.
Tā kā man bija laiks līdz brīdim, kad satikos ar Karlīnu no Rīgas, tad iegriezos turpat uz 34. ielas paēst diezgan negaršīgas brokastis un tad gāju līdz Union Square. Forši ir satikties pirmo reizi ar tautiešiem šeit un justies it kā būtu pazinis viņus visu savu mūžu. Tāpat bija arī Karlīnu, bet nu tā meitene gan ir pilnīgs "american dream". Atbraucu nezinot ne kur dzīvos, ne ko darīs, absolūti spontāni un tagad jau pēc pusotra gada visi plāni ir skaidri un viss tikai sākas. Tāds malacis, ļoti ļoti. Ar kājām aizgājām līdz pašam Battery Park, pa ceļam atšujot desmitiem nēģeru, kuri ar lieliem melniem maisiem rokās, vai stumjot tos ratos bļauj "Gučiii, Luis Vuitton, Pradaaaa - 40 $ !!!" un tiiik daudz viņu tur. Un cilvēki arī pirka, nopietni, pa taisno no tiem maisiem. Un piedāvā ne tikai fake somas, bet arī fake Rolex. Un ar tiem maisiem viņi stāv aiz hotdogu un bagel pārdošanas būdiņām, slēpjoties no policijas un lai nebūtu tik pamanāmi. Tā nu mēs aizgājušas pāri visai Manhetenai sēdējām Battery park uz kuģīša, lai tiktu līdz Statue of Liberty, netikām un tad izdomājām iet atpakaļ uz centru, lai tiktos ar manu exexexklasesbiedru. Lai kāds viņš bija šeit Latvijā un lai cik dīvains un man nepieņemams būtu viņa dzīves veids, viņa viesmīlība pret mani bija absolūti nepārspējama. Pirms izbraukšanas uz Ņujorku, 4 no rīta ( !!!!!!!!!! ) viņš man jau atsūtīja sms, ka ir pabeidzis mājās krāsot kaut kādu sienu, ies tagad pagulēt, lai es uzrakstot, kad būšu autobusā, ka es točna braucu. Pierakstīju, tad lai es pierakstot, kad izkāpšu no autobusa, ka točna esmu Ņujorkā. Un tā visu laiku. Tad kamēr ar Karlīnu ēdām garšīgus panīnī vakariņās tieši iepretim Lincoln Center, viņš paspēja arī kaut kur pazust, bet par laimi gana ātri uzradās. Satikāmies Columbus Circle (tas Upper East Side rajons ir tik vājprātā skaists) un nekad nebūtu iedomājusies, ka darīšu to, ko mēs darījām. Viņš par godu mūsu desmitgades neredzēšanās reizes mugursomā nesa šampānieti, bet vajadzēja jau glāzes, lai nomaskētos no nevajadzīga administratīva protokola. Tuvākais variants bija Starbucks un tas tiešām bija smieklīgi. Oskars bija ar savu draudzeni un viņi paprasīja vienu kafiju un 4 tukšas krūzītes ar ledu, kuram dīvainā kārtā arī tika iedotas. Dikti laimīgi gājām uz Centrālparku un ej nost, es vēl aizvien tam nevaru noticēt, bet mēs sēdējām vēlā vakarā Centrālparkā un no Starbucks krūzītēm dzērām šampanieti. Sākām runāties un viņš pastastīja gana šokējošas lietas, kurām gan nezinu ticēt vai nē, zinot Oskaru, bet es vnk neiespringu. Nu piem, par sēdēšanu cietumā, nerunāšanu ar mammu utt Bet tas tīri varētu būt viņa stilā. ļoti forši pasēdējām, draudzene viņam tiešām ļoti jauka, paspriedām par Latviju un ASV un tad jau pudele bija cauri un Karlīna arī teicās iet mājās. Mēs braucām uz queens, kur Oskars dzīvo. Un tad arī atklājās tas, ko man tik daudzi bija teikuši, kāpēc forša ir tikai Manhetena - ok, es neesmu bijusi Bronksā un Bruklinā, bet visi šitie ir tiiiik tālu. Mēs līdz queens braucām kādu pusotru stundu ar neskaitāmām pārsēšanām, jo visi metro brīvdienās saiet sviestā, tas pats arī Vašingtonā. UN jā, visi šie nupat nosauktie rajoni ir tādi, nekādi. ES tur vairs nejutu Ņujorkas smaržu un burvību. Manhetena jā, dzīvot, mācīties tur, varētu daudz ko atdot. Pārējais es neteiktu, ka vsp vēl ir Ņujorka tajā fāzē, ko mēs uzvteram, kad pirmo reizi dzirdam šo vārdu, nevis teritoriāli un ģeogrāfiski iedziļinoties. beidzot nokļuvam queens un nopirkām vēl garšīgus kokčikus, sēdējām ārā, pļāpājām trijatā, smējāmies, atcerējāmies bērnību. Ļoti, ļoti pozitīvi bija, es jutos tik dīvaini, labi dīvaini. Un lai kāds Oskars būtu, mani no sirds aizkustināja viņa attieksme pret mani. Un naktī pēc daudzajiem kokčikiem dzīvojamās istabas dīvāns bija ļoooti ērts. Oskars aizgāja gulēt es iepazinos un vēl 2 stundas nopļāpāju ar tā drauga mammu, kas tajā laikā rakstīja kaut kād research savam masters degree.
No rīta tikai ap vieniem izkustējāmies prom. Satikām Oskara draudzeni atkal un braucām atkal uz Battery Park, lai beidzot es piepildītu savu vēlmi aizbraukt uz Statue of Liberty. Biļetes maksāja tikai 12 $, bet nu rinda iespaidīgi gara. Bet kaut kādā mistiskā veidā mēs aizgājām pa žoga citu pusi un uz kuģa bijām 15 minūšu laikā ar visām drošības pārbaudēm, kurās mani gandrīz izģērba, jo man nemitīgi kaut kas pīkstēja. Un tad jau kuģīts sāka braukt, izkarojām kolosālas vietas kuģa aizmugurē un brauciens bija suuuuuper. Pirmkārt jau, ļoti noveicās ar laikapstākļiem, jo tieši tās brīvdienas, kad es braucu bija pa ilgiem laikiem saulains un skaists. Un tādejādi, skati bija netavairāmi. Izkāpāk uz Brīvības Statujas salas un tur vispār bija tik skaisti, ka man gribējās spiegt. Uztaisījām miljons bildes un taisījāmies prom. Battery Park beidzot arī es iegādājos bildē redzamo jaku. Jau saule arī taisījās rietēt un ar metro tikām tajā rajonā, kur man atkal bija autobuss. Ar sirsnīgiem pateicības vārdiem atvadījos no Oskara un Ornelas un laiks vēl bija, lai vienkārši paklīstu pa 7.avēniju. Visi kaut kru skrien, steidzas, takši, cilvēki, hotdogi un reklāmas.
Kad nostājos pie autobusa pirmais bija - skenēju, cik bērnu būs jācieš. un neticu savām acīm - cilvēku rindā neviena paša brēcēja. Laikam bērnu laiks bija beidzies, jo autobuss bija pus 7 vakarā un tikai pus 11 Vašintgonā. Un šoreiz arī parastā balto rase bija vairāk pārstāvēta. Braucām mājās un acis jau krita ciet, beeeeet

I ♥ New York

P.S. tagad ņemu break un tad šodien pat drukāju virsū Latvijas 92. dz/d svinēšanu šeit, jo jei bogu, man ir ko stāstīt

6/11/10

Salasījos Rūčas blogu ar etiķeti "Guna" un tagad veicu savu ierakstu, lai novirzītu kaut kā domas. Šodien pārāk daudz nostaļģijas pēc mājām uzradās - twitter daudzi baigi aktīvi sāka rakstīt par zelta talantu finālu un tiem ielu vingrotājiem un tajā pašā laikā runājos arī skype ar začestu, tad nu viņš man ātri noorganizēja LNT tiešraidi internetā un sāku skatīties. Paspēju gan tikai uz pašām beigām, bet man bija tiiiik dīvaina sajūta - it kā es būtu laukos pie Tv uz mīļā dīvāna pēc pirtiņas un skatītos kādu LNT šovu. Bet taisnība manai māsai - labāk par šito vispār nedomāt, jo savādāk var palikt ļooti smagi. Un jā, par tiem ielu vingrotājiem es atceros mēs sajūsminājāmies jau Dinamo darba laikos, jo bija vienreiz spēle, kur viņa uzstājās, mmm, patika :))
Bet atgriežamies Amerikas Savienotajās Valstīs. Atkal es viena ar sīkajiem un šīs brīvdienas tiks pavadītas tikai darbiņā. Jo hostvecāki atgriežas tikai rīt no rīta, bet rīt vakarā iešu atkal haltūriņā pie tās ģimenes, kas man te dažas mājas tālāk. Ar mazajiem šodien aizbraucām uz zooloģisko dārzu, pirmo reizi dzīvē redzēju pandas. Un, kā Začests prasīja - viņas ir tik pat flegmātiskas kā Discovery rāda? Izskatījās, ka jā, jo kad iegājām zoo, viņas ir pašā sākumā un tad viņas sēdēja un žļembāja zāli un pēc 3 h kad gājām ārā, viņas aizvien žļembāja to zāli. Un tajā zoo bija kādas 20 pērtiķu sugas. Man bija tāds pats prieks tos dīvainīšus redzēt kā Klaudijai un Denijam. Klaudijai tagad ir pielipis jauns teikums - uz katru dzīvu būtni viņa saka - He is so happy! Runāt viņa māk tikai dažas frāzes (atgādinu, viņai augustā palika 2)bet šito viņa saka gana skaidri. Piemēram, viņa klapē Deniju ar kādu rotaļlietu, Teds viņai saka, nedari tā, viņam taču sāp. Ko viņa atbild ? - He is so happy! Vai arī viņa ir sagrābusi aiz astes mūsu 13 gadus veco runci Hortonu, kurš izmisumā vnk rēc, bet viņa izsaucas - He is so happy!! Un šodien zoo mēs bijām pie viena no paviānu veidiem, kurš sev uz galvas bija uzbāzis bļodu un kaut ko bakstījās tur un kas skan no mana mazā enģeļa ? -He is so happy!! Un vecāki ir starā par lietām, kuras es Klaudijai esmu iemācījusi - teikt "good job" un dot pieci (high fiiive!) Good job ne vienmēr tiek teikts vietā, jo viņa to saka, kad arī kāds nošķaudās. Un pieci dot viņa tad, kad ir pamodusies un kāds ir pienācis pie viņas gultiņas.
Teds, kā izrādās, bija satraucies par mūsu braucienu uz zoo, jo reāli sanāca braukt gandrīz pāri visai Vašingtonai. Un kad atbraucām mājās viņš man bija atsūtījis e-pastu, lai es ziņojot, ka esam mājās un viss labi. Bet pat neskatoties uz lielo satiksmi, GPS un manas autovadītāja spējas nepievīla. Un šodien atkal tīksminājos par to, cik tā Vašingtona ir skaista. Vietām šķiet, ka tu brauc pa kādu nacionālo parku - mums vēl aizvien visas lapas ir miljons krāsās un vēl šodien spīdēja saule un tie skati šeit... es nevaru izstāstīt vārdiem. Jābrauc gan pa, gan garām visādiem tiltiem un piem., viņiem visiem ir tāds dizains, vnk bez vārdiem. Es nevarēju nofotografēt, jo rokās bija stūre. Pēc 2 mēnešu pārtraukuma ēdām Makdonaldā. Tie meksikāņi mani piebeigs :S Pasūtīju 2 vidējos kartupeļus un 2 porcijas chicken nuggets. Viņi man atnesa 4 (!!!!!!!!!!!) vidējos kartpeļus, vienu paku ar nugetiem un burgeru ar čikenu pa vidu. Es minūti nekustējos un domāju vai iet atpakaļ un cīnīties par to, ko es gribēju vai likties mierā un samierināties. Un..samierinājos. Paklausīgi likvidējām čikenus un pusotru paku kartupeļu. Bet nu jā, priekšroku dodu Rīgas Makdonaldam. Jo mums Latvijā tādus šausmu skatus Makdonaldā neredzēsi, kā šeit. Un paskatoties uz šiem cilvēkiem pārgribas vispār ēst, kur nu vēl burgerus.
Ak jā, ak jā, man tak ceturtdien sākās filmdirecting studijas. Protams, ka es atkal nokavēju. Bet ne tik ļoti kā franču valodu stundu sēžot citā kursā. Un šeit pavisam minimāli, kādas 20 min. Un wowow, tik kruti būs. Mūsu grupai pašiem būs jāuzņem filma - pasniedzējs iedeva 2 skriptus un ir jāzvēlas. Viens ir par to, ka studenti pamosties telpā un nevar atcerēties kā nokļuva tur un nevar izkļūt ārā, jo telpai nav ne logu, ne durvju ir tikai mistisks profesors, kurš parādās un pazūd un tad, vai viņi izdzīvos? vai viņi tiks ārā ? Un otrs ir par universitātes profesoru, kurš īstenībā ir citplanētietis un kaut kādā tur veidā grib iznīcināt pasauli un studentiem pasaule ir jāizglābj. Un tad tagad mums ir jāizvēlas viens skripts un jāapaudzē ar visu, ko vien iespējams. Bet biju sajūsmā par nodarbību - pasniedzējs daudz runāja par filmu jēgu, stāstīja daudz par Holivudu, filmu budžetiem. Grupā esam 2 au pair, otra meitene ir no Polijas ( un viņa gan ieradās ar stundas nokavēšanos, jo metro atkal esot čakarējies.) + 4 amerikāņi. Nodarbības beigās es ar savu labo sirdi tai meitenei (iepazīstieties - Mihalina) saku - kā tu tiksi līdz metro, tas taču ir tik tālu! (Un no skolas metro tiešām ir tālu) viņa saka nu gaidīšu autobusu (un arā pie tam lija) nu es saku, nu tak labāk es tevi aizvedīšu līdz metro! prieks un pateicība viņas acīs bija neizmērojams! nu un tagad man atkal ir jauna draudzene.
Ā un jā tā vāciete Marietta a kuru es te ballējos, kamēr vēl viņa bija te pameta to savu boyfriendu Giljermo. Nu es jau visu laiku zināju, ka agri vai vēlu tas notiks, no come on viņam ir 18, viņai 21, viņš ir USA viņa ir Vācijā = nuu šaubos vai te kaut kas sanāk. Un tā kā viņš mani uzskata par savu baigi tuvo draugo tad nu vakardienu man nācās pavadīt uzklausot bēdu sagrauzta čaļa stāstu. Bet nu jauki, ka varēju palīdzēt, sēdējām atkal Potomac upes ostā un es konstatēju, ka Starbucks pat zaļā tēja ir garšīgāka nekā parasti.
Un mums ir baigās problēmas ar Deniju skolā. Man ir tik ļoti žēl par visu, kas notiek. Viņš mājās ir ļoti labs bērns - viņš klausa mani uz vārda (guna=disciplīna), ir pacietīgs un pieklājīgs. BET no skolotājas mēs katru dienu saņemam bēdīgas sejiņas (viņiem ir tāda lapa, kur ar sejiņām vērtē darbu skolā) par to, ka viņš skolā kliedz un ārdās utt. Vnk vājprāts, katru dienu mājās viņam uzliek sodu, Teds no viņa istabas izvāca visas rotaļlietas, viņš visus šīs nedēļas vakarus ir sēdējis viens pats tumšā istabā ar aiztaisītām žalūzijām. Man goda vārds asaras metas acīs un Karena arī ļoti pārdzīvo, bet mēs nesaprotam,kas par vainu. Viņš tiek stingri audzināts un mājās, kā jau minēju, viņš ir absolūti paklausīgs, tad kā var tik krasi viss mainīties skolā? Tad mēs iedomājāmies, ka varbūt, tā skolotāja nav stingra, nu varbūt tas ir muļķīgi vainot skolotāju, bet mēs ar Karenu vairs nesaprotam, ko darīt un Teds viņu tiešām skarbi soda.
Šonedēļ atgriezos pie muzeju apmeklēšanas un tagad izstaigāts arī National museum of natural history - arī milzonīga ēka, kurā ir viss no pirmsākumiem - sākot ar meteorītiem, dinozauru skeletiem mājas lielumā, pirmatnējiem vaļiem, kur daži ir simts reizes lielāki par cilvēku, beidzot ar pasaulē dārgākajiem dimantiem un rotaslietām, kas piederējušas Marijai Antuanetei un vēl karalienēm, kuras vārdus es neatceros.
Gribu gulēt, bet nenāk miegs. Šobrīd nomodā esam vien mēs divi - es un Hortons. Čau!

Ķirbji un vampīri

Pēc pagājušā ieraksta pabeigšanas gāju pucēties kaķa tērpam, manuprāt, sanāca baigi forši. Aizbraucu līdz metro, satiku pārējās meitenes un braucām uz M ielu, kurā arī notika visas svinības. Tērpus ģērbām jau uzreiz, jo bijām četras, ja es būtu viena laikam uzreiz nevilktu masku un asti virsū, jo tomēr ziņkārīgo skatienu bija gana daudz pat, ja esam barā. Starp citu, pēc pakistānieša draiskošanās ar spridzekli metro stacijā (skatīt iepriekšējo blogu) tagad katrā metro stacijā pie katras metro līnijas iekāpšanas vietas stāv bruņoti vīri, un nopēta katru aizdomīgo. Nu teikšu, nav patīkama sajūta. Tā sajūta, ka tu zini, ka ne jau bez iemesla un iespējamiem draudiem viņi tur stāv.

Aizbraucām un jau tikai izkāpjot no metro visur bija Helovīnu gars, kad tikām uz ielas un man bija - jaaaaa, beidzot! Pa malām čum un mudžēja kādi tik ne tērpi, cilvēki, gaismiņas un jautrība. Gabaliņš ir jāpaiet līdz tai M ielai un tur nu bija vēl lielāks wow. Cilvēku tik daudz, cik policistu apkārt - tāds haoss, jo visi priecājas, svin, dzied fotografējas viens ar otru. Bija tiešām ļoti forši, ja vien nebūtu bijis tik auksti. Es jau gribēju ģērbt mēteli, bet Karena teica, ka man jācieš aukstums bez mēteļa, jo savādāk nebūs kaķtērpa efekta. Nu nācās vien piekrist. Lai sasildītos ik pa laikam ieskrējām Starbucks pēc kaut kā silta un garšīga un tad turpinājām maršēt un fotografēties ar visvisādiem tērpiem. Bet kopumā visur - tāda oriģinalitāte, nu palūkojoties uz visu, ko redzēju, ir skaidrs, ka Helovīni Amerikā ir vieni no svarīgākajiem svētkiem un tā ir nacionālā vērtība. Nostaigājāmies tur kādas 4 stundas un aizbraucām uz bāru, kur arī bija helovīnballīte, tad nu atkal pūlis trakojošo tēlu - sākot ar Lady Gaga (starp citu būt viņai Helovīnos bija 'ļoti populāri) beidzot ar hotdoga tērpu.Vai haizivs.Vakara beigās mani māca bailes par to, cik daudz spēka man būs skriet 10 km pēc dažām stundām. Aizbraucu uz mājām un cerēju iet gulēt, BET. Vai nu baiso tērpu man bija pa daudz vai pārāk liels satraukums par veicamajiem 10 km, bet acis uz tam 2 atlikušajām stundām arī neaizvērās. Maratons sākās 8 no rīta, 7 izbraucu no mājām, precīzāk Karena mani aizveda uz metro un tur jau bija desmitiem tādu kā es - ar maratona numuriem uz krekliem gatavi skriešanai. Kamēr braucām papļāpāju at blakus sēdošo puisi Braienu, kurš skrēja visu garo 42 km maratonu un tas bija jau 8 viņa dzīvē. Jēziņ, es nezinu, cik gadus man prasīs treneties, lai es varētu noskriet 42 km. Nu enivej, tikko ārā no metro, ātri ātri nolikt somu ar mantām un ātri ātri uz startu. Pats skrējiena princips organizēts līdzīgi kā Nordea Rīgas Maratonā, bet šeit foršāk bija tas, ka visur kā palīgi bija smukie armijnieki :))) Kopumā maratonā piedalījās 30 tūkstoši skrējēju. Iespiedos kaut kur priekšā, tā arī nesagaidīdama pārējās meitenes, jo tā jau arī runājām, ka skrienot jau tāpat nesanāks komunicēt un izbaudīt to visu ir foršāk vienatnē, vismaz man tā liekas. Sākumā Mis Amerika 2010 dziedāja himnu un jā, amerikāņi vienmēr un visur, dzidot himnu, tur roku uz sirds. Pats skrējiens bija kolosāls, dzestrs rīts, mūzika ausīs, visiem labs noskaņojums. Pirmie kilometri bija ļoti easy, neskatoties ka jutos bez-enerģijas būtne vēl pirms starta (negulētā nakts darīja savu), pie Pentagona jau likās ka atstiepšos. Bet tad - nēee, iedarbināju psiholoģisko faktoriņu un aidā, aaaah tu skrien un skaties uz Washington Mall, Pentagon un tas vnk uzdzen šermuļus pār visam ķermenim. Ik pēc jūdzes smukie armijnieki stāvēja izstiepuši rokas ar dzērieniem un tas process bija ļoti neveikls, jo tu skrien, paķer to dzērienu, bet apstāties ta negribas, lai padzertos, bet dzēriens glāzē sarkanais powerade un tad viss notašķies un kad met glāzi nost notašķi vēl smukos armijniekus. Bet nu neko darīt. Bez problēmām finišējot es jutos tiiiik priecīga! 56 min, jeij! Kad skrēju trenējoties nekad nesanāca uz 56 min. Nu jā, pie finiša kā vnm foto :

Un daudz daudz ēdiena pēc finiša. Pirms skrējiena man likās, ka tikko kā tikšu atpakaļ mājās uzreiz likšos gulēt, bet tad pēc visa man bija vairāk enerģijas nekā ja es to būtu nedēļu krājusi. Satiku arī pārējās meitenes, bet uz mājām braukt tāpat katrai uz savu pusi, tikām līdz absolūti pārbaztajam metro (un man atkal bija nelabas domas galvā) un tad jau arī mājās. Visi manējie dikti gatavojās helovīnu vakaram un tas bija tik forši, tik ģimeniski, tik mīļi un es sajutos kā savējā - visi kaut ko ņēmās pa virtuvi, runājāmies, smējāmies, tik pozitīvi tas viss bija. Es saiņoju mazas paciņas ar saldumiem, kuras dot kaimiņu bērniem, kad viņi nāks "Trick&treat", Karena greba ķirbi, Teds taisīja pusdienas un mazie vienkārši maisījās pa kājām - nu viss kā tam jābūt. Kad pabeidzām darbus mājas, mēs divatā ar Karenu aizbraucām uz lielveikalu pēc gardumiem vakara helovīnu ballītei pie kamiņiem, tad to visu mājās pagatavojām un gājām turpat pāri ceļam uz kaimiņu māju, jo viņi organizēja ballīti savā mājā visai neighbourhood un man ļooti patika tā padarīšana - visi sanes savu ēdamo, dzeramo un tāda mājas ballīte, katrs ar kādu pļāpā, tikai šoreiz vēl arī dažiem bija tērpi un tā ļoti jauka atmosfērā aizvadīts vakars. Kad mazliet satumsa mazie gāja saldumu medībās, un uz mūsu māju nāca citi mazie ar kulēm saldumiem. Tā pārsmējos - tādi mazi kunkuļi un tās mirdzošās acteles un atplestās somas saldumiem un tie tērpi :)) forši! Un ap 8 vakarā bija jādodas uz Haunted Forest - biļetes par 30 $ bijām nopirkušas jau iepriekš - šausmu trase mežā. Braucām četratā - es Daša, Magali un vēl viens francūzietis, kurš arī ir au-pair. Nu un it kā jau tu saproti, ka nav jēgas baidīties, jo tevi speciāli te biedēs, uz to jau tu parakstījies! Bet es tiešām biju nobijusies :D Mašīnas tika parkotas pļavā, kur bija arī ugunskurs un daudz izklaižu tam laikam, kad vajadzēja gaidīt savu kārtu. Visiem tika iedotas uzlīmes ar numuriem, kuru vajadzēja sagaidīt un tikai tad laida iekšā mežā (smieklīgi skan) un gaidījām mēs ilgi, jo cilvēku bija nenormāli daudz. Bet atmosfēra tur bija jauka, mūzika, ugunskurs, karstā šokolāde, nevarēja sūdzēties. Un kad sagaidījām savu kārtu man likās man jau drebēs ceļi. Un tad sākās, ielaida mūs vēl ar kādiem 10 cilvēkiem iekšā pa ieeju un jāteic viss turpmākais bija apbrīnas vērts. Tumšs, tikai dažas laternas, koki, monstri, ūdens strūklakas, dūmi un drausmīgas skaņas, vampīri un kapsētu imitācijas, pilnīgi šausmu filmu cienīgas ainas, grūti jau pat izstāstīt - kā tur bija pārģērbti un sataisīti visi - būdiņas, motorzāģi nu viss viss iespējamais. UN nenormāli bail man bija no lellēm :D Jau kopš tiem laikiem, kad es noskatījos savu pirmo šausmu filmu, visbriesmīgākās man likās tās, kur bija lelles un kuras atdzīvojās. Un arī klauni mani vienmēr ir biedējuši. Un jā, visu šito es tur dabūju. nu vārdu sakot, bailes un spiegšanu dabūjām pēc pilnas programmas un tāds jau arī bija mērķis, jo halovīni kā nekā. Ar visu tikšanu prom no turienes (aaa aizmirsu pierakstīt, ka lai tiktu uz un no tā meža, ar visu mašīnu bija jābrauc uz kuģa, kurš veda pāri Potomac River un īstenībā tā kā bija nakts, tas arī bija gana baisi) mājās biju tikai 1 naktī un vēl pēc negulētās iepriekšējās nakts un maratona uuuuuuiiiii nebija forši. Toties gulēju kā nosista. Un tikai šodien beidzot jūtos pie dzīvības, jo pirmdien un otrdien gulēju katru brīvu brīdi :))
Svētdien jāpērk siltais mētelis, salstu nost. Un ļoti gaidu pateicības dienu.