Salasījos Rūčas blogu ar etiķeti "Guna" un tagad veicu savu ierakstu, lai novirzītu kaut kā domas. Šodien pārāk daudz nostaļģijas pēc mājām uzradās - twitter daudzi baigi aktīvi sāka rakstīt par zelta talantu finālu un tiem ielu vingrotājiem un tajā pašā laikā runājos arī skype ar začestu, tad nu viņš man ātri noorganizēja LNT tiešraidi internetā un sāku skatīties. Paspēju gan tikai uz pašām beigām, bet man bija tiiiik dīvaina sajūta - it kā es būtu laukos pie Tv uz mīļā dīvāna pēc pirtiņas un skatītos kādu LNT šovu. Bet taisnība manai māsai - labāk par šito vispār nedomāt, jo savādāk var palikt ļooti smagi. Un jā, par tiem ielu vingrotājiem es atceros mēs sajūsminājāmies jau Dinamo darba laikos, jo bija vienreiz spēle, kur viņa uzstājās, mmm, patika :))
Bet atgriežamies Amerikas Savienotajās Valstīs. Atkal es viena ar sīkajiem un šīs brīvdienas tiks pavadītas tikai darbiņā. Jo hostvecāki atgriežas tikai rīt no rīta, bet rīt vakarā iešu atkal haltūriņā pie tās ģimenes, kas man te dažas mājas tālāk. Ar mazajiem šodien aizbraucām uz zooloģisko dārzu, pirmo reizi dzīvē redzēju pandas. Un, kā Začests prasīja - viņas ir tik pat flegmātiskas kā Discovery rāda? Izskatījās, ka jā, jo kad iegājām zoo, viņas ir pašā sākumā un tad viņas sēdēja un žļembāja zāli un pēc 3 h kad gājām ārā, viņas aizvien žļembāja to zāli. Un tajā zoo bija kādas 20 pērtiķu sugas. Man bija tāds pats prieks tos dīvainīšus redzēt kā Klaudijai un Denijam. Klaudijai tagad ir pielipis jauns teikums - uz katru dzīvu būtni viņa saka - He is so happy! Runāt viņa māk tikai dažas frāzes (atgādinu, viņai augustā palika 2)bet šito viņa saka gana skaidri. Piemēram, viņa klapē Deniju ar kādu rotaļlietu, Teds viņai saka, nedari tā, viņam taču sāp. Ko viņa atbild ? - He is so happy! Vai arī viņa ir sagrābusi aiz astes mūsu 13 gadus veco runci Hortonu, kurš izmisumā vnk rēc, bet viņa izsaucas - He is so happy!! Un šodien zoo mēs bijām pie viena no paviānu veidiem, kurš sev uz galvas bija uzbāzis bļodu un kaut ko bakstījās tur un kas skan no mana mazā enģeļa ? -He is so happy!! Un vecāki ir starā par lietām, kuras es Klaudijai esmu iemācījusi - teikt "good job" un dot pieci (high fiiive!) Good job ne vienmēr tiek teikts vietā, jo viņa to saka, kad arī kāds nošķaudās. Un pieci dot viņa tad, kad ir pamodusies un kāds ir pienācis pie viņas gultiņas.
Teds, kā izrādās, bija satraucies par mūsu braucienu uz zoo, jo reāli sanāca braukt gandrīz pāri visai Vašingtonai. Un kad atbraucām mājās viņš man bija atsūtījis e-pastu, lai es ziņojot, ka esam mājās un viss labi. Bet pat neskatoties uz lielo satiksmi, GPS un manas autovadītāja spējas nepievīla. Un šodien atkal tīksminājos par to, cik tā Vašingtona ir skaista. Vietām šķiet, ka tu brauc pa kādu nacionālo parku - mums vēl aizvien visas lapas ir miljons krāsās un vēl šodien spīdēja saule un tie skati šeit... es nevaru izstāstīt vārdiem. Jābrauc gan pa, gan garām visādiem tiltiem un piem., viņiem visiem ir tāds dizains, vnk bez vārdiem. Es nevarēju nofotografēt, jo rokās bija stūre. Pēc 2 mēnešu pārtraukuma ēdām Makdonaldā. Tie meksikāņi mani piebeigs :S Pasūtīju 2 vidējos kartupeļus un 2 porcijas chicken nuggets. Viņi man atnesa 4 (!!!!!!!!!!!) vidējos kartpeļus, vienu paku ar nugetiem un burgeru ar čikenu pa vidu. Es minūti nekustējos un domāju vai iet atpakaļ un cīnīties par to, ko es gribēju vai likties mierā un samierināties. Un..samierinājos. Paklausīgi likvidējām čikenus un pusotru paku kartupeļu. Bet nu jā, priekšroku dodu Rīgas Makdonaldam. Jo mums Latvijā tādus šausmu skatus Makdonaldā neredzēsi, kā šeit. Un paskatoties uz šiem cilvēkiem pārgribas vispār ēst, kur nu vēl burgerus.
Ak jā, ak jā, man tak ceturtdien sākās filmdirecting studijas. Protams, ka es atkal nokavēju. Bet ne tik ļoti kā franču valodu stundu sēžot citā kursā. Un šeit pavisam minimāli, kādas 20 min. Un wowow, tik kruti būs. Mūsu grupai pašiem būs jāuzņem filma - pasniedzējs iedeva 2 skriptus un ir jāzvēlas. Viens ir par to, ka studenti pamosties telpā un nevar atcerēties kā nokļuva tur un nevar izkļūt ārā, jo telpai nav ne logu, ne durvju ir tikai mistisks profesors, kurš parādās un pazūd un tad, vai viņi izdzīvos? vai viņi tiks ārā ? Un otrs ir par universitātes profesoru, kurš īstenībā ir citplanētietis un kaut kādā tur veidā grib iznīcināt pasauli un studentiem pasaule ir jāizglābj. Un tad tagad mums ir jāizvēlas viens skripts un jāapaudzē ar visu, ko vien iespējams. Bet biju sajūsmā par nodarbību - pasniedzējs daudz runāja par filmu jēgu, stāstīja daudz par Holivudu, filmu budžetiem. Grupā esam 2 au pair, otra meitene ir no Polijas ( un viņa gan ieradās ar stundas nokavēšanos, jo metro atkal esot čakarējies.) + 4 amerikāņi. Nodarbības beigās es ar savu labo sirdi tai meitenei (iepazīstieties - Mihalina) saku - kā tu tiksi līdz metro, tas taču ir tik tālu! (Un no skolas metro tiešām ir tālu) viņa saka nu gaidīšu autobusu (un arā pie tam lija) nu es saku, nu tak labāk es tevi aizvedīšu līdz metro! prieks un pateicība viņas acīs bija neizmērojams! nu un tagad man atkal ir jauna draudzene.
Ā un jā tā vāciete Marietta a kuru es te ballējos, kamēr vēl viņa bija te pameta to savu boyfriendu Giljermo. Nu es jau visu laiku zināju, ka agri vai vēlu tas notiks, no come on viņam ir 18, viņai 21, viņš ir USA viņa ir Vācijā = nuu šaubos vai te kaut kas sanāk. Un tā kā viņš mani uzskata par savu baigi tuvo draugo tad nu vakardienu man nācās pavadīt uzklausot bēdu sagrauzta čaļa stāstu. Bet nu jauki, ka varēju palīdzēt, sēdējām atkal Potomac upes ostā un es konstatēju, ka Starbucks pat zaļā tēja ir garšīgāka nekā parasti.
Un mums ir baigās problēmas ar Deniju skolā. Man ir tik ļoti žēl par visu, kas notiek. Viņš mājās ir ļoti labs bērns - viņš klausa mani uz vārda (guna=disciplīna), ir pacietīgs un pieklājīgs. BET no skolotājas mēs katru dienu saņemam bēdīgas sejiņas (viņiem ir tāda lapa, kur ar sejiņām vērtē darbu skolā) par to, ka viņš skolā kliedz un ārdās utt. Vnk vājprāts, katru dienu mājās viņam uzliek sodu, Teds no viņa istabas izvāca visas rotaļlietas, viņš visus šīs nedēļas vakarus ir sēdējis viens pats tumšā istabā ar aiztaisītām žalūzijām. Man goda vārds asaras metas acīs un Karena arī ļoti pārdzīvo, bet mēs nesaprotam,kas par vainu. Viņš tiek stingri audzināts un mājās, kā jau minēju, viņš ir absolūti paklausīgs, tad kā var tik krasi viss mainīties skolā? Tad mēs iedomājāmies, ka varbūt, tā skolotāja nav stingra, nu varbūt tas ir muļķīgi vainot skolotāju, bet mēs ar Karenu vairs nesaprotam, ko darīt un Teds viņu tiešām skarbi soda.
Šonedēļ atgriezos pie muzeju apmeklēšanas un tagad izstaigāts arī National museum of natural history - arī milzonīga ēka, kurā ir viss no pirmsākumiem - sākot ar meteorītiem, dinozauru skeletiem mājas lielumā, pirmatnējiem vaļiem, kur daži ir simts reizes lielāki par cilvēku, beidzot ar pasaulē dārgākajiem dimantiem un rotaslietām, kas piederējušas Marijai Antuanetei un vēl karalienēm, kuras vārdus es neatceros.
Gribu gulēt, bet nenāk miegs. Šobrīd nomodā esam vien mēs divi - es un Hortons. Čau!
Bet atgriežamies Amerikas Savienotajās Valstīs. Atkal es viena ar sīkajiem un šīs brīvdienas tiks pavadītas tikai darbiņā. Jo hostvecāki atgriežas tikai rīt no rīta, bet rīt vakarā iešu atkal haltūriņā pie tās ģimenes, kas man te dažas mājas tālāk. Ar mazajiem šodien aizbraucām uz zooloģisko dārzu, pirmo reizi dzīvē redzēju pandas. Un, kā Začests prasīja - viņas ir tik pat flegmātiskas kā Discovery rāda? Izskatījās, ka jā, jo kad iegājām zoo, viņas ir pašā sākumā un tad viņas sēdēja un žļembāja zāli un pēc 3 h kad gājām ārā, viņas aizvien žļembāja to zāli. Un tajā zoo bija kādas 20 pērtiķu sugas. Man bija tāds pats prieks tos dīvainīšus redzēt kā Klaudijai un Denijam. Klaudijai tagad ir pielipis jauns teikums - uz katru dzīvu būtni viņa saka - He is so happy! Runāt viņa māk tikai dažas frāzes (atgādinu, viņai augustā palika 2)bet šito viņa saka gana skaidri. Piemēram, viņa klapē Deniju ar kādu rotaļlietu, Teds viņai saka, nedari tā, viņam taču sāp. Ko viņa atbild ? - He is so happy! Vai arī viņa ir sagrābusi aiz astes mūsu 13 gadus veco runci Hortonu, kurš izmisumā vnk rēc, bet viņa izsaucas - He is so happy!! Un šodien zoo mēs bijām pie viena no paviānu veidiem, kurš sev uz galvas bija uzbāzis bļodu un kaut ko bakstījās tur un kas skan no mana mazā enģeļa ? -He is so happy!! Un vecāki ir starā par lietām, kuras es Klaudijai esmu iemācījusi - teikt "good job" un dot pieci (high fiiive!) Good job ne vienmēr tiek teikts vietā, jo viņa to saka, kad arī kāds nošķaudās. Un pieci dot viņa tad, kad ir pamodusies un kāds ir pienācis pie viņas gultiņas.
Teds, kā izrādās, bija satraucies par mūsu braucienu uz zoo, jo reāli sanāca braukt gandrīz pāri visai Vašingtonai. Un kad atbraucām mājās viņš man bija atsūtījis e-pastu, lai es ziņojot, ka esam mājās un viss labi. Bet pat neskatoties uz lielo satiksmi, GPS un manas autovadītāja spējas nepievīla. Un šodien atkal tīksminājos par to, cik tā Vašingtona ir skaista. Vietām šķiet, ka tu brauc pa kādu nacionālo parku - mums vēl aizvien visas lapas ir miljons krāsās un vēl šodien spīdēja saule un tie skati šeit... es nevaru izstāstīt vārdiem. Jābrauc gan pa, gan garām visādiem tiltiem un piem., viņiem visiem ir tāds dizains, vnk bez vārdiem. Es nevarēju nofotografēt, jo rokās bija stūre. Pēc 2 mēnešu pārtraukuma ēdām Makdonaldā. Tie meksikāņi mani piebeigs :S Pasūtīju 2 vidējos kartupeļus un 2 porcijas chicken nuggets. Viņi man atnesa 4 (!!!!!!!!!!!) vidējos kartpeļus, vienu paku ar nugetiem un burgeru ar čikenu pa vidu. Es minūti nekustējos un domāju vai iet atpakaļ un cīnīties par to, ko es gribēju vai likties mierā un samierināties. Un..samierinājos. Paklausīgi likvidējām čikenus un pusotru paku kartupeļu. Bet nu jā, priekšroku dodu Rīgas Makdonaldam. Jo mums Latvijā tādus šausmu skatus Makdonaldā neredzēsi, kā šeit. Un paskatoties uz šiem cilvēkiem pārgribas vispār ēst, kur nu vēl burgerus.
Ak jā, ak jā, man tak ceturtdien sākās filmdirecting studijas. Protams, ka es atkal nokavēju. Bet ne tik ļoti kā franču valodu stundu sēžot citā kursā. Un šeit pavisam minimāli, kādas 20 min. Un wowow, tik kruti būs. Mūsu grupai pašiem būs jāuzņem filma - pasniedzējs iedeva 2 skriptus un ir jāzvēlas. Viens ir par to, ka studenti pamosties telpā un nevar atcerēties kā nokļuva tur un nevar izkļūt ārā, jo telpai nav ne logu, ne durvju ir tikai mistisks profesors, kurš parādās un pazūd un tad, vai viņi izdzīvos? vai viņi tiks ārā ? Un otrs ir par universitātes profesoru, kurš īstenībā ir citplanētietis un kaut kādā tur veidā grib iznīcināt pasauli un studentiem pasaule ir jāizglābj. Un tad tagad mums ir jāizvēlas viens skripts un jāapaudzē ar visu, ko vien iespējams. Bet biju sajūsmā par nodarbību - pasniedzējs daudz runāja par filmu jēgu, stāstīja daudz par Holivudu, filmu budžetiem. Grupā esam 2 au pair, otra meitene ir no Polijas ( un viņa gan ieradās ar stundas nokavēšanos, jo metro atkal esot čakarējies.) + 4 amerikāņi. Nodarbības beigās es ar savu labo sirdi tai meitenei (iepazīstieties - Mihalina) saku - kā tu tiksi līdz metro, tas taču ir tik tālu! (Un no skolas metro tiešām ir tālu) viņa saka nu gaidīšu autobusu (un arā pie tam lija) nu es saku, nu tak labāk es tevi aizvedīšu līdz metro! prieks un pateicība viņas acīs bija neizmērojams! nu un tagad man atkal ir jauna draudzene.
Ā un jā tā vāciete Marietta a kuru es te ballējos, kamēr vēl viņa bija te pameta to savu boyfriendu Giljermo. Nu es jau visu laiku zināju, ka agri vai vēlu tas notiks, no come on viņam ir 18, viņai 21, viņš ir USA viņa ir Vācijā = nuu šaubos vai te kaut kas sanāk. Un tā kā viņš mani uzskata par savu baigi tuvo draugo tad nu vakardienu man nācās pavadīt uzklausot bēdu sagrauzta čaļa stāstu. Bet nu jauki, ka varēju palīdzēt, sēdējām atkal Potomac upes ostā un es konstatēju, ka Starbucks pat zaļā tēja ir garšīgāka nekā parasti.
Un mums ir baigās problēmas ar Deniju skolā. Man ir tik ļoti žēl par visu, kas notiek. Viņš mājās ir ļoti labs bērns - viņš klausa mani uz vārda (guna=disciplīna), ir pacietīgs un pieklājīgs. BET no skolotājas mēs katru dienu saņemam bēdīgas sejiņas (viņiem ir tāda lapa, kur ar sejiņām vērtē darbu skolā) par to, ka viņš skolā kliedz un ārdās utt. Vnk vājprāts, katru dienu mājās viņam uzliek sodu, Teds no viņa istabas izvāca visas rotaļlietas, viņš visus šīs nedēļas vakarus ir sēdējis viens pats tumšā istabā ar aiztaisītām žalūzijām. Man goda vārds asaras metas acīs un Karena arī ļoti pārdzīvo, bet mēs nesaprotam,kas par vainu. Viņš tiek stingri audzināts un mājās, kā jau minēju, viņš ir absolūti paklausīgs, tad kā var tik krasi viss mainīties skolā? Tad mēs iedomājāmies, ka varbūt, tā skolotāja nav stingra, nu varbūt tas ir muļķīgi vainot skolotāju, bet mēs ar Karenu vairs nesaprotam, ko darīt un Teds viņu tiešām skarbi soda.
Šonedēļ atgriezos pie muzeju apmeklēšanas un tagad izstaigāts arī National museum of natural history - arī milzonīga ēka, kurā ir viss no pirmsākumiem - sākot ar meteorītiem, dinozauru skeletiem mājas lielumā, pirmatnējiem vaļiem, kur daži ir simts reizes lielāki par cilvēku, beidzot ar pasaulē dārgākajiem dimantiem un rotaslietām, kas piederējušas Marijai Antuanetei un vēl karalienēm, kuras vārdus es neatceros.
Gribu gulēt, bet nenāk miegs. Šobrīd nomodā esam vien mēs divi - es un Hortons. Čau!
Lasu un priecājos, ļoti ļoti ļõõõõti priecājos :)Un sāk skanēt "Airplanes" ..
AtbildētDzēstun mana vēlēšanās būtu satikt Tevi, manu mīļo foršo saulīttt!!! :)*
Baudi, lai ir ko stāstīt, kad tiksimies :)
Sanč.
hehe, sasmējos par to hive fiiive! un tik jauki, ka viņa mācās lietas no tevis, tas tā pavisam burvīgi, ka atstāsi savā ziņā daļiņu sevis tajā mazajā skaistajā bērnā. :)
AtbildētDzēstun jā, jāpiekrīt vien Sančai, ka ļoti ļoti priecājos lasot un turpini baudīt. vienmēr smaids sejā parādās izlasot tavu ierakstu. :*
Nebeidzu priecāties par Tevi :) Labs piemērs mums visiem, ka sapņi PIEPILDĀS! :))
AtbildētDzēst