Īsiņais

Ātrais ierakstiņš pirms dodos gulēt pāris stundiņas.
Ziemassvētki bija grandiozi, ēdieni lieliski, es atkal taisīju plānās pankūkas :D Mūsu bija daudz, bijām kopā ar vecvecākiem, Karenas māsu + mēs= jautrība un kolosāls garastāvoklis. Piezvanīju šodien tētim, norunājām 40 min un es pat nepinkšķēju sarunas beigās. Kopumā Ziemassvētki man nebija tik skumīgi, kā man likās, jo sagaidīt tos bez savas ģimenes ir gana bēdīgi, bet nē, bija ūber mīļi arī šeit. Grūti pastāstīt,cik ļoti es mīlu savu Amerikas ģimeni, savas Amerikas mājas un jau sava veida piederību šejienei. Pie galda teicu tostu par to, ka pirms uz šejieni atbraucu lūdzu Dievam jauku ģimeni, kura parūpēsies par mani, būs laipni un iecietīgi, cienīs mani un uztvers kā savējo. Bet es dabūju kaut ko miljons reizes vairāk. Tas ir tā, ka tu lūdz uz priekšu ripojošu, pieņemamā tehniskajā stāvoklī esošu opeli, bet beigās tu dabū sarkanu, kā kristālu mirdzošu jaunu lombardžini. Lūk, tā es jūtos. Tas, kā viņi bija parūpējušies par dāvanām man, mani atstāja bez valodas, ne jau vērtības ziņā, bet tas, kā viņi bija piefiksējuši kaut kādas nejaušas mūsu sarunas un vienkārši kā starp citu lietas. Šonakt ir 5 mēneši kopš esmu te un vēl aizvien es katru nakti eju gulēt ar "Paldies" uz lūpām - "paldies" savai dzīvei un tam, kas par to lemj, lai vai kas tas būtu.

Un tātad, sapucējusies esmu, tērpi gatavi, čemodāns pie durvīm un smaids iekšiņā - Kalifornijaaaa HERE I COME! Turiet ar mani īkšķus, lai lidojums netiktu atclets/aizkavēts un visas citas problēmas novērstas, jo dīvaino laikapstākļu dēļ aviokompānijām iestājusies panika.
un Tātad miedziņš - ir - nākamā pietura - Los Andželosa.
Čau!

Kad jānovērtē veselīga pārtika

Čau. Ir dažas labas ziņas un sliktas ziņas. Laikam jau sākšu ar labajām un parastajām.

Beidzot noliku tiesības, tik ilgu laiku vilku garumā, ka sapratu, nu nē, vajag tak beigt ņuņņoties. Vienu dienu papildīju riktīgi testus un aidā, aizgāju. Šejienes CSDD bija tāds tizleņu bars, ka man gribējās kliegt. Vispirms vienkārši nododot dokumentus, man Indijas tautības pārstāve spalgā balsī prasīja, kas tā par Latviju, nekad neesot tādu dzirdējusi. Ja cilvēks ir tik aprobežots, tad vismaz būtu jāizrāda cieņa or smth. Tad viņa Latviju sāka meklēt datubāzē un paziņo man, ka tādas valsts viņai datubāzē neesot. Es saku, nu moš nepareizi uzrakstījāt. Nē, viss pareizi, neesot gan, varbūt es kaut ko jaucot, šī man prasa. Jau tad man gribējās mest viņai ar skavotāju, kas stāvēja man pie rokas, bet noturējos, es jaucu, no kuras valsts nāku??? Es saku, nu pamēģiniet Estonia un Lithuania, būtu loģiski, ja viņas būtu kopā. Šī saka, jā, šitās Lietuva un Igaunija ir, Latvijas nav. Viņa saka, nekas, ej pildi testu, es tevi ielikšu pie Lietuvas. Cik debīli ir šitas ?? Aizgāju absolūtā šokā pildīt testu, pirmais tests sastāv no 10 jautājumiem tikai par ceļazīmēm un nedrīkst būt neviena kļūda. Tas bija easy, nākošais bija 25 jautājumu tests, kur drīkst būt 5 kļūdas, man bija viena, tā ka arī tas easy. Bet kopumā eksāmeni nebija tik viegli, kā man bija sastāstīts. Daudzus jautājumus nospiedu uz dullo un lielāko daļu tikai un vienīgi uz izspriešanu. Un izrādās bija pareizi. Kad atgriezos pie dīvainās personāla sievietes jautāju, vai nevarētu vēlreiz datu bāzē tomēr Latviju pameklēt, jo rakstīt, ka esmu no Lietuvas būtu diezgan pāri likumam, lai cik lieliski tai aitai tas liktos. Un tad viņa man teica, ka esot pasaukusi superviser un Latviju atraduši. Stāvēju un man bija tādas dusmas, nezinu uz ko, bet bija. Braukšanas eksāmens vispār bija smieklīgs. Tas notiek ar paša tiesību licēja mašīnu un man vajadzēja apbraukt apkārt kvartālam. Nekādu figūru, nekā, un beigās instruktore teica, ka viņai patīkot kā es braucu. Nu paldies.
Otrdien biju uz Lakers vs. Wizzards spēli. Vietas gan bija sūdīgā pārredzamībā, bet pirkt labākas jau nu toč negribējās, jo jau šitās bija dikti dārgas - 85$. Sēdēju, kaifoju, protams, tikai no Lakers spēles, ne jau no Wizards un iedomājos, ja mani foršie draudziņi, kuri aizraujas ar basketbolu varētu to spēli skatīties turpat ar mani, būtu dikti cool. Bet nu redzēt dzīvajā Kobi, Odom un Gasol ir tā vērts.
Bijām ar meitenēm slidotavā un bijām liecinieki kaut kam fantastiski skaistam - kāds puisis slidotavā apļa vidū bildināja savu draudzeni un viņa teica "Jā". Tad viņi apķērās, mēs visi applaudējām un skanēja dziesma "Have yourself a merry little Christmas".
Un tagad ķeramies pie sliktajām ziņām. Klaudijai jau kādu mēnesi bija klepus. Pagājušajā nedēļā sāka palikt arvien lielāks. Es mēģināju viņai iesmērēt lietas no latviešu tautas medicīnas, kas ietvēra tējas vai siltu pienu ar medu, bez rezultātiem, jo viņa kategoriski atteicās to lietot. Sestdien es ierosināju, ka varbūt vajag viņu aizvest pie ārsta, bet hostvecāki teica, ka gan jau tā ir parasta saaukstēšanās, un drīz pāries. Nu labi. Pirmdien klepus bija tāds, ka viņai sametās pat nelaba dūša, domāju, that's it, saku Karenai, viss jāved viņa pie ārsta. Otrdien aizvedu arī. Mazā vispār nekāda, sēž tikai mani apķērusi vairs ne dzied, ne runājas savā bēbju valodā, neēd. Pēc stundu ārsta izmeklējuma viņai izrādās ir abu ausu iekaisums un vēl kaut kas plaušās. Dabūjām 3 receptes zālēm, zvanu Karenai, viņa, protams, šokā par tādiem jaunumiem. Braucam uz aptieku, receptes starp citu tiek nosūtītas no ārsta biroja uz aptieku elektroniski un man aptiekā ir jāsaka tikai pacienta vārds un uzvārds. Labi, iedod viņi man zāles, jāmaksā 200 $ (!!!!!!) Zvanu Karenai, ka laikam vajag viņa apdrošināšanu, kuras karte, protams, ir pie viņas darbā, bet zāles Klaudijai vajag pēc iespējas ātrāk. Tad nu es ilgi un plaši jaukajam aptiekāram skaidroju, ka mazajai zāles vajag tagad, bet pa īstajām cenām sanāk pārāk daudz, tad nu es ierosināju, ka mēs vienkārši varētu nosaukt Karenas apdrošināšanas numuru un viss (ko, protams, teorētiski darīt nedrīkst, jo tā jau var nosaukt jebkura cilvēka kodu) bet mums šī opcija tika atļauta, tas būtu dīvaini, ja aptiekāru tomēr neietekmētu man uz rokām esošā bēdīgā Klaudija, kura savu galviņu nolikusi man uz pleca klepoja un šņaukājās. Zālēs dabūjām kopā par 80 $ un šis stāsta beidzās labi, jo tagad jau viņai ir mazliet labāk un viņa atkal dzied un runājas. Par visu šo man vajadzēja 20 min noklausīties pateicības runu no hostvecākiem, jo viņi uzskata, ka es esmu veikusi absolūtu varoņdarbu un ka es esot tik gudra un the best they ever had. Nu patīkami, protams.
Taču tas par ko man nežēlīgi sāp sirds un ik pa laikam nobirst asaras ir Denijs. Sliktā uzvedība skolā aizvien turpinājās līdz dienai, kad vadība un autobusa šofere pateica, ka no viņa atteiksies un autobusā vairs neuzņems. Skolā viņš turpinot ārdīties un autobusā viņš brūkot virsū citiem bērniem, jo neviens ar viņu negrib sēdēt un viņu apsaukājot. Karena ar Tedu viņu aizveda pie ārsta un viņš viņam uzlika diagnozi - hiperaktivitātes un uzmanības deficīta sindroms. Tas pats, kas Dašas meitenei, tikai viņai tur ir galējā forma, bet tur gan vairāk ir izlutinātība un visatļautība. Nu jā, un tagad redziet 5 gadus vecam puikam tiks dotas garīgo traucējumu zāles. Pēc skolas viņš aizvien tiek sodīts, viens pats tukšā, tumšā istabā, un ja viņš no turienes iziet, man jāved viņš atpakaļ. Vakardiena bija vnk briesmīga, es kad ieraudzīju to zāļu tūbiņu uz palodzes es vienkārši sāku pinkšķēt. Šodien palasīju instrukcija, man pašai gandrīz slikta dūša no tā visa sametās, rakstīts, ka zāles var izraisīt "apreibinātību". 5 gadus vecam puisītim viņas tagad regulēs emocijas.. es vnk nezinu, kādu lai viņu gaidu atpakaļ no skolas. Vakar visu dienu pavadīju internetā lasot par šo sindromu un mēģinot saprast, kāpēc tieši ASV šo bērnu ir tik daudz. Šitā pērle patika vislabāk:

3. Toma Hartmana hipotēze - Cilvēki ar UDS sindromu ir mednieku un vācēju (zemkopji) sabiedrības ģenētiskie mantinieki. Viņa hipotēzi balsta tas, ka ASV ir vairāk cilvēku ar UDS sindromu nekā Eiropā, ko izskaidro ar to, ka Eiropas mednieki ir izceļojuši uz Jamaiku 17. un 18.gadu simtenī.

Nu bet neņemos jau spriest, varbūt tiešām taisnība. Bet pirmajā brīdī par šo atklājumu smējos, man pašai ir cita versija - pārtika. Bet, protams, ka šo versiju šeit esot nevienam pat neieminēšos, es to arī nedomāju konkrēti uz manu ģimeni, bet valsti kopumā.
Šorīt no rīta sāka snigt un vairs nav mitējies, viss jau ir tik balts, es pat lēkāju pa māju no prieka :)) Un jau zvanīja neskaitāmi servisi, visu jau klapē ciet, vnk tik smieklīgi, šeit dzīve apstājas, kad parādās sniegs. Arī manas nodarbības filmēšanā šodien atceltas. Bet nu ja turpināsies snigt, tad būsim iestrēguši arī mēs. Ehh, manis pēc :D
Pagājušajā nedēļā Denijam izkrita pirmai piena zobs un pie mums bija "zobu feja". Re kādu zīmīti un 10 $ atstāja.

Denijs gribēja, lai mēs pavisam atstātu logu vaļā, lai viņa var ielīst, bet nu ziema taču, tāpēc atstājām mazu šķirbiņu un iestāstījām, ka viņa tad iebāzīs tur pirkstiņus un to logu pati attaisīs un aiztaisīs, kas arī pieminēts viņas zīmītē. Smējos par Karenas izdomu. Bet forši.
Vēl viena pozitīvā ziņa ir tā, ka jau mazāk kā pēc nedēļas ir ziemassvētki un es dodos uz Malibu, kam īsti nespēju noticēt.
Zemāk esošajā linkā var apskatīt video par vietu un pasākumu, uz kuru dodos.
http://www.youtube.com/watch?v=YE_IlDdQazQ

Lai Balti!

Pateicības Diena

Cik zinu, Jums tur baigais sniedziņš. Es vnk nevaru sagaidīt, kad te būs sniegs, lai gan pavēss bet vēl aizvien ir rudens.
Man ļoti ļoti patika Pateicības Diena. Mums mājās bija tāada rosība, pie mums atbrauca 14 (!!!!!!) radinieki un visi no Teda puses. Viņa tēvs ar girlfriend, viņa tantes, tanšu dēli un viņu draudzenes utt. Kompānija bija gana interesanta, iekļāva gan lesbiešu pāri, gan geju, beeet viņi visi bija ļoti suuuper jauki cilvēki. Pati neticu tam, ko rakstu, beidzot mana aizspriedumainā un kategoriskā domāšana ir mainījusies. Pašā Pateicības Dienā no sākuma visi 14 cilvēki bija mūsu virtuvē, kas bija tipiskais amerikāņu ballītes paraugs. Vīns, uzkodas un sarunas. Un tas viss bija 12 dienā. Pēc tam mēs devāmies uz to Army Country Club, esmu par viņu jau rakstījusi, turpat kur mēs braucām ar Klaudiju vasarā peldēties, jo mēs ar Karenu nespētu sagatavot 20 cilvēkiem svinīgas vakariņas, mums nav pat tāda galda mājās. Tā nu visi dikti sapucējušies braucām uz to armijvietu, tur bija daudz citu militāro ģimeņu un sistēma bija tāda, ka vienā zālē viss bija ar pavāriem un oficiantiem un ēdieniem (pilnīgi visu, ko prāts vispār spēj iedomāties) un otrā zālē galdi viesiem. Tad nu mūsu "ģimene" ieņēma vislielākā galda sēdvietas un kad sākumā pasūtījām vīnu, par brīnumu oficiants man palūdza uzrādīt ID, ka man ir 21. Es viņam laipni paskaidroju, ka gadi atļauj vīnu, bet ID diemžēl nav. Visi piekrītoši māja ar galvu un viņš padevās un ielēja vien man vīnu. Pārēšanās bija kā Latvijā mājās svētku dienās. Pēc pusdienām bija nekā nedarīšana un futbola skatīšanās, jo Amerikā Pateicības Diena noteikti ir vai nu ar futbola spēlēšanu vai skatīšanos. Otrā dienā pusdienas visiem gatavojām mēs ar Karenu un es cepu savu pirmo īsto american apple pie, augšā bildē. Izdevās it kā ļoti labs. Pašai garšoja un citiem arī. Starp citu, Pateicības Diena ir kolosāli svētki. Ja es dzīvotu te, man tie būtu otrie mīļākie svētki aiz ziemassvētkiem.
Nekādi dižīe notikumi ti kā nenotiek. Šodien ir pēdējā franču valoda pirms otrā semestra. Filmdirecting studijas beigsies tikai pirms pašiem ziemassvētkiem. Tur aizvien turpinam studēt scenāriju mūsu pašbrūvētajai filmai, izrādās es būšu viena no aktrisēm. Tam tā nevajadzēja būt, bet tur ar aktieru dabūšanu kaut kas nogāja greizi un tāpēc mēs ar polieti Mihalinu darbosimies gan aiz kameras, gan tās priekšā. Kad pabeigsim savu meistardarbu noteikti atrādīšu Jums.
Pagājušo nedēļ 4 no rīta visa mūsu iela esot bijusi policijas mašīnu pārpildīta, jo šeit esot bijis vīrieties, kurš es tā i nesapratu, vai gribēja nozagt mašīnu vai ielauzties mājā. Noķēra viņu tieši pretim mūsu mājai. Es visu jautrību miega dēļ palaidu garām.
Svētdien ar latvieti Guntu aizbraucām atkal uz latviešu biedrības namu, jo tur bija ziemassvētku tirdziņš un dabūju īstu latviešu ēdienu - štovētus kāpostus, wooooow, cik mēs bijām priecīgas. Turpat arī nopirku lielu kukuli īstās latviešu rudzu maizes (visi šiet labumi arī bija vesti no LV) gan pašas prieka, gan savējiem te mājās nogaršot. Noēdām visu gardu muti, man jau likās manējiem nepatiks, bet izrādās garšoja gan.
Un šeit ir iestājies pilnīgs Ziemassvētku gars - tas ir vnk amazing kā naktī izskatās pilsēta, nevar vārdiem aprakstīt. Ikviens koks un krūms ir izpušķots, mazliet varbūt pa ārišķīgu priekš manis, bet skaisti jau kopumā ir. Un visu laiku jau notiek visādas ziemassvētku ballītes, šo sestdien mums bija ballīte pie mūsu koordinatores ar dāvanām, karsto šokolādi un foršiem cilvēkiem, ļoti patika, jo ziemassvētki viennozīmīgi ir mani mīļākie svētki no visiem. Laikam tāpēc arī brīžiem ir pavisam skumji, ilgojos pēc mājām un saviem mīļajiem, pirmo reizi mūžā es pavadīšu ziemassvētkus prom no viņiem un tas nepriecē.
Piektdien vakarā ar Giljermo bijām viņa universitātes ballītē. Viņš mācās Džordža Meisona Universitātē un biju diezgan šokēta, viņiem campusā ir pat kinoteātris (!!!!!!!). Ļoti ļoti skaista, dārga un ekskluzīva universitāte. Bet drīz vien mums tur apnika un aizbraucām uz centru, kas gan bija šausmīgi ilgs brauciens, jo universitāte atrodas tālu tālu no DC. Ar metro mums tās bija kaut kādas 40 min, briesmas. Bet bija vērts braukts, jo beidzot es pabiju normālā bārā, kurš gan bija no 21 bet kaut kādā mistiskā veidā kolīdz mēs bijām, ārā izgāja Gī draugi (kuriem arī nav 21) un mūs uzreiz ielaida iekšā. No sākuma ar jautājumiem neuzbāzos, bet pēc tam dzirdēju, ka viņi esot tam apsargam kaut kad iepriekš vnk samaksājuši. Tie puiši ir tie paši Angolas kaut kādu ministru dēli, par kuriem jau biju rakstījusi. Un samaksājuši ļoti daudz. Nuu man jau vienalga.
Nu un jā, mums jau te prasās siltas drēbes, cimdus un cepures tā pavisam, naktīs jau ir mīnusos, bet no sniega ne miņas. Turpinu izmisīgi meklēt biļetes no Vašingtonas uz Los Andželosu 26.decembrī, meklēju labākos variantus.
ā starp citu, tajā piektdienā, kas bija pēc Pateicības Dienas bija "Black Friday" kad it kā ir gada lielākās izpārdošanas. Mēs ar Guntu arī bijām aizbraukušas, bet tie veikali, kuri interesēja mani, piem. Victoria's Secret, piedāvāja tās pašas akcijas, kas viņiem ir katru dienu. Beeet pēc tam pa TV es dzirdēju ka visā USA tika iegūti 10.69 biljoni (kas mums ir miljardi) dolāru izpārdošanu rezultātā. Vot tā iepērkas Amerikā!

Skumstu, čau!

"Mana tauta tā nīkst visās pasaules malās"

Nu re atkal sameloju, ka rakstīšu tajā pašā dienā, kad par Ņujorku pabeidzu.

Principā, pat neatceros, kā es uzzināju,ka vēstniecībā ir tāda lielā oficiālā pieņemšana. Bet tad, kad runājos pa telefonu ar Viju, viņa man saka, bet klau, tu pati piezvani uz vēstniecību un pajautā, kā viss notiek, vai ar ielūgumiem utt No sākuma domāju, ai nu ko es tur prasīšu, bet pēc tam - tak raksti ātrāk viņiem e-pastu! Gribēju iet lai paskatītos, kā tas lietas notiek. Godīgi sakot, es pat vsp nezinu, ar ko vēstniecības nodarbojas ārpus palīdzēšanas izmisušiem savas valsts tūristiem, kuri nozaudē pases. Nu un uzrakstīju, kāpēc gribētu būt, kas esmu, kāda saistība un tā. Un jau nākošajā dienā automātiski saņēmu ielūgumu un lūgumu pateikt, vai es būšu vai nebūšu. Ieraudzīju, ka viss pasākums notiek Library of Congress un koncertu spēlēs Vestards Šimkus, tātad skaidrs, es eju! Tajā vakarā stulbi sanāca tas, ka visu laiku viss notika tieši pa laikiem, Teds vienmēr ir mājās līdz pus 6, bet tieši tovakar, kad man bija ļoti svarīgi iet prom no mājām 6, Teds bija iesprūdis uz šosejas, jo satiksme bija apturēta avārijas dēļ. Un tā nu beigu beigās es no mājām tiku prom tikai divdesmit pāri 6, bet nokavēt sanāca pavisam nedaudz. Library of Comgress ir fenomenāli skaista ēka, bet nu vēl nebiju redzējusi to no iekšpuses. Atkal pirms ieiešanas iekšā pārbaudes un atkal pīkstēju, nācās ņemt visas ķēdītes nost un visu, kas bija jebkāda veida metāls. Uzreiz jau varēja redzēt, ka cilvēku bija diezgan daudz, kādi 200. Sākumā vajadzēja arī atzīmēties pēc saraksta, kurā, par laimi, mans vārds bija. Tad steidzos uz augšu un kad ienācu zālē jau tika dziedāta ASV himna. Un tad Latvijas. Tad runāja Latvijas vēstnieks ASV Andrejs Pildegovičs. Un taaaaad visiem bija fantastiska iespēja dzirdēt pašu Vestardu Šimkus. Ja par Latvijas ekonomiku finansisti pie alus glāzes plēš jokus un smejas, tad Vestards ir viens no tiem, kas nes LV vārdu pasaulē tādā līmenī, ka Latviju apbrīno. Protams, arī koncerts bija neatkārtojams. Ilga stundu un vislielāko iespaidū atstāja viņa paša kompozīcija koncerta beigās. Protams, visa zāle bija kājās un applausi "nebeidza sākties" kā teiktu Lauris Reiniks. Pēc koncerta visi tikai aicināti uz citu zāli, kur bija klāti galdi ar latviskā gara ēdieniem, nuuu gandrīz, vismaz cik es redzēju, tad bija pat parasti kartupeļi un siļķes gabaliņi mērcē. Oficianti gan bija melnādainie, efekts bija interesants :) Stāvēju un apbrīnoju telpu, kurā bija galdi.

Likās, ka tur katrā kvadrātcentimentrā būtu Da vinči plosījies.

Tas radīja ļooti pacilātu noskaņu līdz brīdim, kad man pašai sev gribējās pajautāt: Ko tu te dari? Visi cilvēki runājas, priecājas par satikšanos, es tur pazinu tikai vienu sievieti jau iepriekš minēto Ingu no Latvijas, kas šeit studē Fulbraita stipendijas programmā, bet cilvēku jau tur bija daudz, nemetīšos jau es viņu meklēt starp visiem. Ehhh, domāju, nu neko, riktīgi saskumu, domāju izdzeršu vīna glāzi un braukšu uz mājām. Bet kā izrādās ar to viss tikai sākās. Stāvēju un vienkārši dzēru vīnu, kad pie manis pienāca fotogrāfs un teica: tev vajag bildi ar vēstnieku! Un velk mani aiz rokas pie vēstnieka. Nobildējāmies ar vēstnieku un sanāca pat mazliet ar viņu aprunāties. Kad gāju atpakaļ paspēju iepazīties ar sievieti, kura ir LV pabeigusi to pašu bakalaura programmu, kuru pabeigšu es un tagad caur mūsu ārlietu ministriju strādā ASV ārlietu ministrijā ar Āzijas jautājumiem. Viņa aizveda mani atkal pie vēl citiem vēstniecības cilvēkiem un tā un tā nācās iepazīties ar tiiiiik daudz vajadzīgiem cilvēkiem. Varbūt tepat uz vietas sanāks izbīdīt manu praksīti vēstniecībā, lai gan ļoti šaubs, bet nu šobrīd ie tā strādāju. Tas ir tikai pa to laiku, kad sīkā ir dārziņā, tas ir ļoti maz, bet vienalga kaut kas. Iepazinos vēl ar meiteni no Latvijas, kas arī šeit Vašingtonā studē politiku, viņai ir 23, arī viņu arī pieņemu uzturēsim turpmākus kontaktus. Vakara beigās pat izdevās parunāties mazliet ar pašu Vestardu. Beigās mājās biju pēc pusnakts - braucu un smaidīju, nu tak ir tā, kas meklē, tas atrod.

Otrais pasākums sakarā ar valsts svētkiem bija sestdien, 20. novembrī. Vijai biju apsolījusi braukt pēc viņas un tad braukt uz Rockville, kas atrodas blakus štatā, tāpēs beigās sanāca nobraukt ļooooooti daudz, un tā satiksme ir noslogota pilnīgi visu laiku, tāpēc ASV nemitīgi būvē jaunus ceļus un apvedceļus, nenoliedzami, satiksmes departamentam šeit ir jāaplaudē, lai gan paši amerikāņi tā nebūt neuzskata, bet nu man jau tās ceļu sistēmas liekas amazing. Aizbraucu pie Vijas un braucām uz latviešu baznīcu. Nekad neiedomājos, ka kaut kas tād varētu notikt ar mani, bet man tiešām ir draudzene, kurai ir 83 gadi. Es nestādos priekšā, kā var 83 gados būt sirdī tik jauns un moderns cilvēks, ar viņu nopietni var runāt par visu. Aizbraucām uz to namu, tāds visai liels, tur ir iekšā arī latviešu skola. Šajā pasākumā gan bija tikai jau pavisam pavisam gados cilvēki. Sākumā bija dievkalpojums, kuru vadīja priestere Anita un pēc tam uzrunas. Vispirms atkal runāja Pildegovičs un pēc tam īpašais viesis Krišjānis Kariņš, Eiropas Parlamenta deputāts un viņa runa man ļoti patika. Viņš runāja ilgi un ļooti precīzi, daudz pieminot skumjus faktus, ka lai kā mēs to negribētu atzīt Latvijas nācija izzūd. Par to, ka ap 2100. gadu mēs būsim vien 360 000. Diezgan tieši acīs amerikas latviešiem ir jāpalīdz tagadējai latviešu tautai. Par šito var diskutēt stundām ilgi, bet tomēr, viņa aicinājums bija palīdzēt saglabāt latviešu tautu. Jo tās tagadējās nākotnes vīzijas nav diez ko iepriecinošas. Starp citu, Pildegovičs teica, ka pieņemšana vēstniecībā bija pirmā pieņemšana LV vēsturē, kuru apmeklēja krievu vēstnieks. Pēc šitā zālē uzreiz bija sačukstēšanās, bet jā, man bija sajūta, ka šejienes trimdas latviešiem uz krievu nāciju nav nekādu patīkamu emociju, bet varbūt ka viņus var saprast. Daži vecie latvieši mani nepatīkami pārsteidza, viens onkulis man metās stāstīt, ka viņam ir Penthouse Maiami un lai es braucot ciemos. Es domāju, vnk neko sev. Tad izrādās viņš stāsta, ka man vajadzētu iepazīties ar viņa dēlu, viņš tagad šķiroties un pārdodot miljonus vērtu kompāniju. Es uz viņu skatos un saku: Nu un ? Viņš saka, nu meitenes parasti ir uz to ieinteresētas. Es vnk domāju, bez komentāriem.
Pēc tam neoficiālajā daļā aprunājāmies un iepazināmies arī ar Kariņu, ļoti ceru, ka tas kaut kad nākotnē palīdzēs. Tur pēc visām oficiālajām daļām arī, protams, šampānietis un galdi ar uzkodām neizpalika. Tā mīlīgi un skumji. Daudz jau to latviešu uz šejieni aizbrauca, un cik inteliģences toreiz izbrauca.. diez kāda būtu mūsu Latvija bez tām visām briesmām. Bet nopietni, es tā sēdēju un domāju, kā Jums liekas, kas reāli ilgtermiņā sagaida Latviju ? Cik lielas ir mūsu izredzes uz šo valsti kā mīlīgu vietu, kur radīt ģimeni un kas ir pats galvenais - cienīgi pavadīt vecumdienas ?
No amazon.com pasūtīju pirmās 2 sezonas "Friends", gada laikā ceru savākt visas desmit sezonas un tad man būs visa kolekcija manam mīļākajam un lieliskākajam seriālam.
Rīt ir Pateicības Diena. Pie mums atbrauc daudz visādu radinieku un svinībām tagad priekšā brīvas veselas 5 dienas. Un tagad arī nekur nebraukšu, jo izmisīgi vajag krāt naudu, jo tagad ir variants no 26.decembra līdz 1.janvārim braukt uz amerikas latviešu jauniešu nometni Malibu, Kalifornijā. Mani tas ļoti ieinteresēja, jāmaksā tikai par biļetēm būtu, bet tomēr, tā taču ir LA. Un tad arī jaunā gada problēma būtu atrisināta, jo baigi sarežģīti ar Ņujorku, turklāt uz Ņujorku es viennozīmīgi lidoju pa taisno no Los Andželosas, jo mana māsiņa ar Intaru būs te jau 2.janvārī un tad mēs drusciņ padzīvosimies pa NY atkal. Nu tādi pīrāgi!

New York Part II

Šausmīgi visu esmu iekavējusi un no sirds atvainojos,jau sāku apsvērt domu vairs nerakstīt, jo netieku visam līdzi, lai varētu pastāstīt sakarīgā veidā. Bet tagad sākšu visu pēc kārtas - atgriežamies 2 nedēļu vecos notikumos.

Beeeidzot bija riktīga atpūta. Atbraucu mājās un pirms gulētiešanas domāju, kas man patīk labāk - Ņujorka vai Vašingtona. Un tad izdomāju, ka var teikt tā - man patīk Manhetena, nevis Ņujorka. Šajā Ņujorkas tūrē redzēju arī citas tās puses, nevis tikai Wall Street, Uppear East Side un Downtown. Bet vispirms jau jāsaka, ka paniski gribēju braukt uz NY tieši šajās brīvdienās, jo zināju, ka man daudzas nākošās ir jau saplānotas un ir jābrauc tagad, ja nē, tad nesanāks vēl ilgi. Un kad sāku kārtot lietas ar laikiem, naktsmītni utt galīgi nekas nesanāca, domāju, hmm laikam nevajag braukt, jo galīgi nekas nesanāk, hostvecāku apartamenti tieši uz šīm brīvdienām nav pieejami, Daša ar mani braukt nevarēja, jo bija jāstrādā un kas tik ne vēl. Bet tad pēdējā brīdī noskaidrojās, ka varu satikties ar cilvēkiem tur Ņujorkā un noskatīju jau pat hoteli, kurā palikt, lai gan viesnīcā ļoooti negribējās. Ne tikai tāpēc vien, ka dārgi, bet arī neinteresanti. Iepriekš jau sarunāju,ka satikšos ar Karlīnu no Rīgas, kura jau pusotru gadu dzīvo Ņujorkā, un to visu uzzināju caur manu mīļo mis Žeibi :)) un vēl Gaby, ar kuru iepazinos Ņujorkas apmācību nedēļā un vēl, kā no zila gaisa uzradās cilvēks, kuru redzējusi nebiju gandrīz 10 gadus. Ļoooti sens klasesbiedrs, ar kuru gan mācījāmies tikai man šķiet kaut kādus 6 gadus - sākumskola + pamatskolas sākums. Jau toreiz viņš bija smagi problemātisks bērns, jāteic, tagad nekas diži nav mainījies :D To, ka viņš dzīvo Ņujorkā zināju, bet neko vairāk par "zināšanu" tālāk neaizdomājos. Bet te tad nu iedomājos, ka vajag tak ar viņu satikties. Beigās arī sarunājām, ka pie viņa arī palikšu, viņš īrē dzīvokli ar draugu un drauga mammu, katram sava istaba un manā rīcībā būs living room dīvāns. Ko vēl vairāk vajag! Nopirku autobusa biļetes un tiiiik labi, ka beidzot bija apziņa, ka tomēr brīvdienas izdosies, kā plānots. Autobuss bija 8 am, 7 taksis pie mājas durvīm jau mani gaidīja. Šoreiz nopirku autobusa biļetes ar citu firmu, nekā braucām uz Filadelfiju, kur autobuss bija ļoti šiks un apkalpošana bija augstākās klases. Ņēmu citu firmu, jo ieraudzīju, ka šitas ir par 3 $ lētāks (baigi, zin, ieekonomēju) un uz NY aizbrauc par 20 min ātrāk, nu un to arī nopirku. Un jau tikko ierados pie autobusu lielā plača sapratu, ka nav labi, jo uz biļetes bija cita adrese, nekā lielā "stacija" lai gan iela tā pati. Nu labi, 5 minūšu gājienā atradu kaut kādu ūķi uz kura bija lieliem burtiem uzrakstīta manā biļetē esošā adrese, Chinatown kvartālā ar mazām durtiņām. Uzminiet, kas sēdēja tur iekšā ?? Nu, protams, mazi ķīnieši. Izrādās ieberzos uz kaut kādu ķīniešu firmu, kuriem ir pāris autobusi un kad sēdēju jau autobusā (pirms tam sēžot kādas 15 min tajā ūķītī) konstatēta, ka tāda pēc rases biju tur vienīgā, jo visi pārējie bija vai nu ķīnieši vai nēģeri un tiem nēģeriem klāt bija brēcoši nēģeru bērni, kuri kliedza tā, ka Ipodu lāgā nedzirdēju. Un + apziņa, ka arī atpakaļ jābrauc ar šitām pašām šausmām, lika aizdomāties, ka moš palikt Ņujorkā. Kā mana hostģimene vienmēr saka, kad es kaut kur braucu prom un mēģinu paredzēt, cikos būšu atpakaļ, viņi saka - vienalga cikos un kā, galvenais atbrauc atpakaļ vispār. Nu labi, bet kolīdz tuvojāmies Ņujorkai aizmirsu visu uz pasaules - brēcošos bērnus, melnādaino tanti man blakus, kura visas 4 h ēda jo līdzi viņai bija maiss ar ēdienu, gan smirdoņu autobusā, jo sēdvieta bija blakus toletei. Pa logu bija magnificient jungle un nekas uz šīs pasaules vairs nesatrauc.
Atceros, kad pirmoreiz atlidoju uz Ņujorku, izgāju no lidostas un vnk pacēlu galvu augšā un skatījos debesīs. Arī šoreiz tas neizpalika, un šoreiz bija labāk, jo toreiz tas bija lidostā, bet tagad autobusa galapietura bija 7.avēnijas un 34. ielas stūrī, tik ļoti centrā. Auč, tur kaut kas ir, kaut kas baigi baigi. Bet tas vārdos neietilpst. Tas ir caur degunu un caur dzirdi vairāk. Un tad uz smadzenēm.
Tā kā man bija laiks līdz brīdim, kad satikos ar Karlīnu no Rīgas, tad iegriezos turpat uz 34. ielas paēst diezgan negaršīgas brokastis un tad gāju līdz Union Square. Forši ir satikties pirmo reizi ar tautiešiem šeit un justies it kā būtu pazinis viņus visu savu mūžu. Tāpat bija arī Karlīnu, bet nu tā meitene gan ir pilnīgs "american dream". Atbraucu nezinot ne kur dzīvos, ne ko darīs, absolūti spontāni un tagad jau pēc pusotra gada visi plāni ir skaidri un viss tikai sākas. Tāds malacis, ļoti ļoti. Ar kājām aizgājām līdz pašam Battery Park, pa ceļam atšujot desmitiem nēģeru, kuri ar lieliem melniem maisiem rokās, vai stumjot tos ratos bļauj "Gučiii, Luis Vuitton, Pradaaaa - 40 $ !!!" un tiiik daudz viņu tur. Un cilvēki arī pirka, nopietni, pa taisno no tiem maisiem. Un piedāvā ne tikai fake somas, bet arī fake Rolex. Un ar tiem maisiem viņi stāv aiz hotdogu un bagel pārdošanas būdiņām, slēpjoties no policijas un lai nebūtu tik pamanāmi. Tā nu mēs aizgājušas pāri visai Manhetenai sēdējām Battery park uz kuģīša, lai tiktu līdz Statue of Liberty, netikām un tad izdomājām iet atpakaļ uz centru, lai tiktos ar manu exexexklasesbiedru. Lai kāds viņš bija šeit Latvijā un lai cik dīvains un man nepieņemams būtu viņa dzīves veids, viņa viesmīlība pret mani bija absolūti nepārspējama. Pirms izbraukšanas uz Ņujorku, 4 no rīta ( !!!!!!!!!! ) viņš man jau atsūtīja sms, ka ir pabeidzis mājās krāsot kaut kādu sienu, ies tagad pagulēt, lai es uzrakstot, kad būšu autobusā, ka es točna braucu. Pierakstīju, tad lai es pierakstot, kad izkāpšu no autobusa, ka točna esmu Ņujorkā. Un tā visu laiku. Tad kamēr ar Karlīnu ēdām garšīgus panīnī vakariņās tieši iepretim Lincoln Center, viņš paspēja arī kaut kur pazust, bet par laimi gana ātri uzradās. Satikāmies Columbus Circle (tas Upper East Side rajons ir tik vājprātā skaists) un nekad nebūtu iedomājusies, ka darīšu to, ko mēs darījām. Viņš par godu mūsu desmitgades neredzēšanās reizes mugursomā nesa šampānieti, bet vajadzēja jau glāzes, lai nomaskētos no nevajadzīga administratīva protokola. Tuvākais variants bija Starbucks un tas tiešām bija smieklīgi. Oskars bija ar savu draudzeni un viņi paprasīja vienu kafiju un 4 tukšas krūzītes ar ledu, kuram dīvainā kārtā arī tika iedotas. Dikti laimīgi gājām uz Centrālparku un ej nost, es vēl aizvien tam nevaru noticēt, bet mēs sēdējām vēlā vakarā Centrālparkā un no Starbucks krūzītēm dzērām šampanieti. Sākām runāties un viņš pastastīja gana šokējošas lietas, kurām gan nezinu ticēt vai nē, zinot Oskaru, bet es vnk neiespringu. Nu piem, par sēdēšanu cietumā, nerunāšanu ar mammu utt Bet tas tīri varētu būt viņa stilā. ļoti forši pasēdējām, draudzene viņam tiešām ļoti jauka, paspriedām par Latviju un ASV un tad jau pudele bija cauri un Karlīna arī teicās iet mājās. Mēs braucām uz queens, kur Oskars dzīvo. Un tad arī atklājās tas, ko man tik daudzi bija teikuši, kāpēc forša ir tikai Manhetena - ok, es neesmu bijusi Bronksā un Bruklinā, bet visi šitie ir tiiiik tālu. Mēs līdz queens braucām kādu pusotru stundu ar neskaitāmām pārsēšanām, jo visi metro brīvdienās saiet sviestā, tas pats arī Vašingtonā. UN jā, visi šie nupat nosauktie rajoni ir tādi, nekādi. ES tur vairs nejutu Ņujorkas smaržu un burvību. Manhetena jā, dzīvot, mācīties tur, varētu daudz ko atdot. Pārējais es neteiktu, ka vsp vēl ir Ņujorka tajā fāzē, ko mēs uzvteram, kad pirmo reizi dzirdam šo vārdu, nevis teritoriāli un ģeogrāfiski iedziļinoties. beidzot nokļuvam queens un nopirkām vēl garšīgus kokčikus, sēdējām ārā, pļāpājām trijatā, smējāmies, atcerējāmies bērnību. Ļoti, ļoti pozitīvi bija, es jutos tik dīvaini, labi dīvaini. Un lai kāds Oskars būtu, mani no sirds aizkustināja viņa attieksme pret mani. Un naktī pēc daudzajiem kokčikiem dzīvojamās istabas dīvāns bija ļoooti ērts. Oskars aizgāja gulēt es iepazinos un vēl 2 stundas nopļāpāju ar tā drauga mammu, kas tajā laikā rakstīja kaut kād research savam masters degree.
No rīta tikai ap vieniem izkustējāmies prom. Satikām Oskara draudzeni atkal un braucām atkal uz Battery Park, lai beidzot es piepildītu savu vēlmi aizbraukt uz Statue of Liberty. Biļetes maksāja tikai 12 $, bet nu rinda iespaidīgi gara. Bet kaut kādā mistiskā veidā mēs aizgājām pa žoga citu pusi un uz kuģa bijām 15 minūšu laikā ar visām drošības pārbaudēm, kurās mani gandrīz izģērba, jo man nemitīgi kaut kas pīkstēja. Un tad jau kuģīts sāka braukt, izkarojām kolosālas vietas kuģa aizmugurē un brauciens bija suuuuuper. Pirmkārt jau, ļoti noveicās ar laikapstākļiem, jo tieši tās brīvdienas, kad es braucu bija pa ilgiem laikiem saulains un skaists. Un tādejādi, skati bija netavairāmi. Izkāpāk uz Brīvības Statujas salas un tur vispār bija tik skaisti, ka man gribējās spiegt. Uztaisījām miljons bildes un taisījāmies prom. Battery Park beidzot arī es iegādājos bildē redzamo jaku. Jau saule arī taisījās rietēt un ar metro tikām tajā rajonā, kur man atkal bija autobuss. Ar sirsnīgiem pateicības vārdiem atvadījos no Oskara un Ornelas un laiks vēl bija, lai vienkārši paklīstu pa 7.avēniju. Visi kaut kru skrien, steidzas, takši, cilvēki, hotdogi un reklāmas.
Kad nostājos pie autobusa pirmais bija - skenēju, cik bērnu būs jācieš. un neticu savām acīm - cilvēku rindā neviena paša brēcēja. Laikam bērnu laiks bija beidzies, jo autobuss bija pus 7 vakarā un tikai pus 11 Vašintgonā. Un šoreiz arī parastā balto rase bija vairāk pārstāvēta. Braucām mājās un acis jau krita ciet, beeeeet

I ♥ New York

P.S. tagad ņemu break un tad šodien pat drukāju virsū Latvijas 92. dz/d svinēšanu šeit, jo jei bogu, man ir ko stāstīt

6/11/10

Salasījos Rūčas blogu ar etiķeti "Guna" un tagad veicu savu ierakstu, lai novirzītu kaut kā domas. Šodien pārāk daudz nostaļģijas pēc mājām uzradās - twitter daudzi baigi aktīvi sāka rakstīt par zelta talantu finālu un tiem ielu vingrotājiem un tajā pašā laikā runājos arī skype ar začestu, tad nu viņš man ātri noorganizēja LNT tiešraidi internetā un sāku skatīties. Paspēju gan tikai uz pašām beigām, bet man bija tiiiik dīvaina sajūta - it kā es būtu laukos pie Tv uz mīļā dīvāna pēc pirtiņas un skatītos kādu LNT šovu. Bet taisnība manai māsai - labāk par šito vispār nedomāt, jo savādāk var palikt ļooti smagi. Un jā, par tiem ielu vingrotājiem es atceros mēs sajūsminājāmies jau Dinamo darba laikos, jo bija vienreiz spēle, kur viņa uzstājās, mmm, patika :))
Bet atgriežamies Amerikas Savienotajās Valstīs. Atkal es viena ar sīkajiem un šīs brīvdienas tiks pavadītas tikai darbiņā. Jo hostvecāki atgriežas tikai rīt no rīta, bet rīt vakarā iešu atkal haltūriņā pie tās ģimenes, kas man te dažas mājas tālāk. Ar mazajiem šodien aizbraucām uz zooloģisko dārzu, pirmo reizi dzīvē redzēju pandas. Un, kā Začests prasīja - viņas ir tik pat flegmātiskas kā Discovery rāda? Izskatījās, ka jā, jo kad iegājām zoo, viņas ir pašā sākumā un tad viņas sēdēja un žļembāja zāli un pēc 3 h kad gājām ārā, viņas aizvien žļembāja to zāli. Un tajā zoo bija kādas 20 pērtiķu sugas. Man bija tāds pats prieks tos dīvainīšus redzēt kā Klaudijai un Denijam. Klaudijai tagad ir pielipis jauns teikums - uz katru dzīvu būtni viņa saka - He is so happy! Runāt viņa māk tikai dažas frāzes (atgādinu, viņai augustā palika 2)bet šito viņa saka gana skaidri. Piemēram, viņa klapē Deniju ar kādu rotaļlietu, Teds viņai saka, nedari tā, viņam taču sāp. Ko viņa atbild ? - He is so happy! Vai arī viņa ir sagrābusi aiz astes mūsu 13 gadus veco runci Hortonu, kurš izmisumā vnk rēc, bet viņa izsaucas - He is so happy!! Un šodien zoo mēs bijām pie viena no paviānu veidiem, kurš sev uz galvas bija uzbāzis bļodu un kaut ko bakstījās tur un kas skan no mana mazā enģeļa ? -He is so happy!! Un vecāki ir starā par lietām, kuras es Klaudijai esmu iemācījusi - teikt "good job" un dot pieci (high fiiive!) Good job ne vienmēr tiek teikts vietā, jo viņa to saka, kad arī kāds nošķaudās. Un pieci dot viņa tad, kad ir pamodusies un kāds ir pienācis pie viņas gultiņas.
Teds, kā izrādās, bija satraucies par mūsu braucienu uz zoo, jo reāli sanāca braukt gandrīz pāri visai Vašingtonai. Un kad atbraucām mājās viņš man bija atsūtījis e-pastu, lai es ziņojot, ka esam mājās un viss labi. Bet pat neskatoties uz lielo satiksmi, GPS un manas autovadītāja spējas nepievīla. Un šodien atkal tīksminājos par to, cik tā Vašingtona ir skaista. Vietām šķiet, ka tu brauc pa kādu nacionālo parku - mums vēl aizvien visas lapas ir miljons krāsās un vēl šodien spīdēja saule un tie skati šeit... es nevaru izstāstīt vārdiem. Jābrauc gan pa, gan garām visādiem tiltiem un piem., viņiem visiem ir tāds dizains, vnk bez vārdiem. Es nevarēju nofotografēt, jo rokās bija stūre. Pēc 2 mēnešu pārtraukuma ēdām Makdonaldā. Tie meksikāņi mani piebeigs :S Pasūtīju 2 vidējos kartupeļus un 2 porcijas chicken nuggets. Viņi man atnesa 4 (!!!!!!!!!!!) vidējos kartpeļus, vienu paku ar nugetiem un burgeru ar čikenu pa vidu. Es minūti nekustējos un domāju vai iet atpakaļ un cīnīties par to, ko es gribēju vai likties mierā un samierināties. Un..samierinājos. Paklausīgi likvidējām čikenus un pusotru paku kartupeļu. Bet nu jā, priekšroku dodu Rīgas Makdonaldam. Jo mums Latvijā tādus šausmu skatus Makdonaldā neredzēsi, kā šeit. Un paskatoties uz šiem cilvēkiem pārgribas vispār ēst, kur nu vēl burgerus.
Ak jā, ak jā, man tak ceturtdien sākās filmdirecting studijas. Protams, ka es atkal nokavēju. Bet ne tik ļoti kā franču valodu stundu sēžot citā kursā. Un šeit pavisam minimāli, kādas 20 min. Un wowow, tik kruti būs. Mūsu grupai pašiem būs jāuzņem filma - pasniedzējs iedeva 2 skriptus un ir jāzvēlas. Viens ir par to, ka studenti pamosties telpā un nevar atcerēties kā nokļuva tur un nevar izkļūt ārā, jo telpai nav ne logu, ne durvju ir tikai mistisks profesors, kurš parādās un pazūd un tad, vai viņi izdzīvos? vai viņi tiks ārā ? Un otrs ir par universitātes profesoru, kurš īstenībā ir citplanētietis un kaut kādā tur veidā grib iznīcināt pasauli un studentiem pasaule ir jāizglābj. Un tad tagad mums ir jāizvēlas viens skripts un jāapaudzē ar visu, ko vien iespējams. Bet biju sajūsmā par nodarbību - pasniedzējs daudz runāja par filmu jēgu, stāstīja daudz par Holivudu, filmu budžetiem. Grupā esam 2 au pair, otra meitene ir no Polijas ( un viņa gan ieradās ar stundas nokavēšanos, jo metro atkal esot čakarējies.) + 4 amerikāņi. Nodarbības beigās es ar savu labo sirdi tai meitenei (iepazīstieties - Mihalina) saku - kā tu tiksi līdz metro, tas taču ir tik tālu! (Un no skolas metro tiešām ir tālu) viņa saka nu gaidīšu autobusu (un arā pie tam lija) nu es saku, nu tak labāk es tevi aizvedīšu līdz metro! prieks un pateicība viņas acīs bija neizmērojams! nu un tagad man atkal ir jauna draudzene.
Ā un jā tā vāciete Marietta a kuru es te ballējos, kamēr vēl viņa bija te pameta to savu boyfriendu Giljermo. Nu es jau visu laiku zināju, ka agri vai vēlu tas notiks, no come on viņam ir 18, viņai 21, viņš ir USA viņa ir Vācijā = nuu šaubos vai te kaut kas sanāk. Un tā kā viņš mani uzskata par savu baigi tuvo draugo tad nu vakardienu man nācās pavadīt uzklausot bēdu sagrauzta čaļa stāstu. Bet nu jauki, ka varēju palīdzēt, sēdējām atkal Potomac upes ostā un es konstatēju, ka Starbucks pat zaļā tēja ir garšīgāka nekā parasti.
Un mums ir baigās problēmas ar Deniju skolā. Man ir tik ļoti žēl par visu, kas notiek. Viņš mājās ir ļoti labs bērns - viņš klausa mani uz vārda (guna=disciplīna), ir pacietīgs un pieklājīgs. BET no skolotājas mēs katru dienu saņemam bēdīgas sejiņas (viņiem ir tāda lapa, kur ar sejiņām vērtē darbu skolā) par to, ka viņš skolā kliedz un ārdās utt. Vnk vājprāts, katru dienu mājās viņam uzliek sodu, Teds no viņa istabas izvāca visas rotaļlietas, viņš visus šīs nedēļas vakarus ir sēdējis viens pats tumšā istabā ar aiztaisītām žalūzijām. Man goda vārds asaras metas acīs un Karena arī ļoti pārdzīvo, bet mēs nesaprotam,kas par vainu. Viņš tiek stingri audzināts un mājās, kā jau minēju, viņš ir absolūti paklausīgs, tad kā var tik krasi viss mainīties skolā? Tad mēs iedomājāmies, ka varbūt, tā skolotāja nav stingra, nu varbūt tas ir muļķīgi vainot skolotāju, bet mēs ar Karenu vairs nesaprotam, ko darīt un Teds viņu tiešām skarbi soda.
Šonedēļ atgriezos pie muzeju apmeklēšanas un tagad izstaigāts arī National museum of natural history - arī milzonīga ēka, kurā ir viss no pirmsākumiem - sākot ar meteorītiem, dinozauru skeletiem mājas lielumā, pirmatnējiem vaļiem, kur daži ir simts reizes lielāki par cilvēku, beidzot ar pasaulē dārgākajiem dimantiem un rotaslietām, kas piederējušas Marijai Antuanetei un vēl karalienēm, kuras vārdus es neatceros.
Gribu gulēt, bet nenāk miegs. Šobrīd nomodā esam vien mēs divi - es un Hortons. Čau!

Ķirbji un vampīri

Pēc pagājušā ieraksta pabeigšanas gāju pucēties kaķa tērpam, manuprāt, sanāca baigi forši. Aizbraucu līdz metro, satiku pārējās meitenes un braucām uz M ielu, kurā arī notika visas svinības. Tērpus ģērbām jau uzreiz, jo bijām četras, ja es būtu viena laikam uzreiz nevilktu masku un asti virsū, jo tomēr ziņkārīgo skatienu bija gana daudz pat, ja esam barā. Starp citu, pēc pakistānieša draiskošanās ar spridzekli metro stacijā (skatīt iepriekšējo blogu) tagad katrā metro stacijā pie katras metro līnijas iekāpšanas vietas stāv bruņoti vīri, un nopēta katru aizdomīgo. Nu teikšu, nav patīkama sajūta. Tā sajūta, ka tu zini, ka ne jau bez iemesla un iespējamiem draudiem viņi tur stāv.

Aizbraucām un jau tikai izkāpjot no metro visur bija Helovīnu gars, kad tikām uz ielas un man bija - jaaaaa, beidzot! Pa malām čum un mudžēja kādi tik ne tērpi, cilvēki, gaismiņas un jautrība. Gabaliņš ir jāpaiet līdz tai M ielai un tur nu bija vēl lielāks wow. Cilvēku tik daudz, cik policistu apkārt - tāds haoss, jo visi priecājas, svin, dzied fotografējas viens ar otru. Bija tiešām ļoti forši, ja vien nebūtu bijis tik auksti. Es jau gribēju ģērbt mēteli, bet Karena teica, ka man jācieš aukstums bez mēteļa, jo savādāk nebūs kaķtērpa efekta. Nu nācās vien piekrist. Lai sasildītos ik pa laikam ieskrējām Starbucks pēc kaut kā silta un garšīga un tad turpinājām maršēt un fotografēties ar visvisādiem tērpiem. Bet kopumā visur - tāda oriģinalitāte, nu palūkojoties uz visu, ko redzēju, ir skaidrs, ka Helovīni Amerikā ir vieni no svarīgākajiem svētkiem un tā ir nacionālā vērtība. Nostaigājāmies tur kādas 4 stundas un aizbraucām uz bāru, kur arī bija helovīnballīte, tad nu atkal pūlis trakojošo tēlu - sākot ar Lady Gaga (starp citu būt viņai Helovīnos bija 'ļoti populāri) beidzot ar hotdoga tērpu.Vai haizivs.Vakara beigās mani māca bailes par to, cik daudz spēka man būs skriet 10 km pēc dažām stundām. Aizbraucu uz mājām un cerēju iet gulēt, BET. Vai nu baiso tērpu man bija pa daudz vai pārāk liels satraukums par veicamajiem 10 km, bet acis uz tam 2 atlikušajām stundām arī neaizvērās. Maratons sākās 8 no rīta, 7 izbraucu no mājām, precīzāk Karena mani aizveda uz metro un tur jau bija desmitiem tādu kā es - ar maratona numuriem uz krekliem gatavi skriešanai. Kamēr braucām papļāpāju at blakus sēdošo puisi Braienu, kurš skrēja visu garo 42 km maratonu un tas bija jau 8 viņa dzīvē. Jēziņ, es nezinu, cik gadus man prasīs treneties, lai es varētu noskriet 42 km. Nu enivej, tikko ārā no metro, ātri ātri nolikt somu ar mantām un ātri ātri uz startu. Pats skrējiena princips organizēts līdzīgi kā Nordea Rīgas Maratonā, bet šeit foršāk bija tas, ka visur kā palīgi bija smukie armijnieki :))) Kopumā maratonā piedalījās 30 tūkstoši skrējēju. Iespiedos kaut kur priekšā, tā arī nesagaidīdama pārējās meitenes, jo tā jau arī runājām, ka skrienot jau tāpat nesanāks komunicēt un izbaudīt to visu ir foršāk vienatnē, vismaz man tā liekas. Sākumā Mis Amerika 2010 dziedāja himnu un jā, amerikāņi vienmēr un visur, dzidot himnu, tur roku uz sirds. Pats skrējiens bija kolosāls, dzestrs rīts, mūzika ausīs, visiem labs noskaņojums. Pirmie kilometri bija ļoti easy, neskatoties ka jutos bez-enerģijas būtne vēl pirms starta (negulētā nakts darīja savu), pie Pentagona jau likās ka atstiepšos. Bet tad - nēee, iedarbināju psiholoģisko faktoriņu un aidā, aaaah tu skrien un skaties uz Washington Mall, Pentagon un tas vnk uzdzen šermuļus pār visam ķermenim. Ik pēc jūdzes smukie armijnieki stāvēja izstiepuši rokas ar dzērieniem un tas process bija ļoti neveikls, jo tu skrien, paķer to dzērienu, bet apstāties ta negribas, lai padzertos, bet dzēriens glāzē sarkanais powerade un tad viss notašķies un kad met glāzi nost notašķi vēl smukos armijniekus. Bet nu neko darīt. Bez problēmām finišējot es jutos tiiiik priecīga! 56 min, jeij! Kad skrēju trenējoties nekad nesanāca uz 56 min. Nu jā, pie finiša kā vnm foto :

Un daudz daudz ēdiena pēc finiša. Pirms skrējiena man likās, ka tikko kā tikšu atpakaļ mājās uzreiz likšos gulēt, bet tad pēc visa man bija vairāk enerģijas nekā ja es to būtu nedēļu krājusi. Satiku arī pārējās meitenes, bet uz mājām braukt tāpat katrai uz savu pusi, tikām līdz absolūti pārbaztajam metro (un man atkal bija nelabas domas galvā) un tad jau arī mājās. Visi manējie dikti gatavojās helovīnu vakaram un tas bija tik forši, tik ģimeniski, tik mīļi un es sajutos kā savējā - visi kaut ko ņēmās pa virtuvi, runājāmies, smējāmies, tik pozitīvi tas viss bija. Es saiņoju mazas paciņas ar saldumiem, kuras dot kaimiņu bērniem, kad viņi nāks "Trick&treat", Karena greba ķirbi, Teds taisīja pusdienas un mazie vienkārši maisījās pa kājām - nu viss kā tam jābūt. Kad pabeidzām darbus mājas, mēs divatā ar Karenu aizbraucām uz lielveikalu pēc gardumiem vakara helovīnu ballītei pie kamiņiem, tad to visu mājās pagatavojām un gājām turpat pāri ceļam uz kaimiņu māju, jo viņi organizēja ballīti savā mājā visai neighbourhood un man ļooti patika tā padarīšana - visi sanes savu ēdamo, dzeramo un tāda mājas ballīte, katrs ar kādu pļāpā, tikai šoreiz vēl arī dažiem bija tērpi un tā ļoti jauka atmosfērā aizvadīts vakars. Kad mazliet satumsa mazie gāja saldumu medībās, un uz mūsu māju nāca citi mazie ar kulēm saldumiem. Tā pārsmējos - tādi mazi kunkuļi un tās mirdzošās acteles un atplestās somas saldumiem un tie tērpi :)) forši! Un ap 8 vakarā bija jādodas uz Haunted Forest - biļetes par 30 $ bijām nopirkušas jau iepriekš - šausmu trase mežā. Braucām četratā - es Daša, Magali un vēl viens francūzietis, kurš arī ir au-pair. Nu un it kā jau tu saproti, ka nav jēgas baidīties, jo tevi speciāli te biedēs, uz to jau tu parakstījies! Bet es tiešām biju nobijusies :D Mašīnas tika parkotas pļavā, kur bija arī ugunskurs un daudz izklaižu tam laikam, kad vajadzēja gaidīt savu kārtu. Visiem tika iedotas uzlīmes ar numuriem, kuru vajadzēja sagaidīt un tikai tad laida iekšā mežā (smieklīgi skan) un gaidījām mēs ilgi, jo cilvēku bija nenormāli daudz. Bet atmosfēra tur bija jauka, mūzika, ugunskurs, karstā šokolāde, nevarēja sūdzēties. Un kad sagaidījām savu kārtu man likās man jau drebēs ceļi. Un tad sākās, ielaida mūs vēl ar kādiem 10 cilvēkiem iekšā pa ieeju un jāteic viss turpmākais bija apbrīnas vērts. Tumšs, tikai dažas laternas, koki, monstri, ūdens strūklakas, dūmi un drausmīgas skaņas, vampīri un kapsētu imitācijas, pilnīgi šausmu filmu cienīgas ainas, grūti jau pat izstāstīt - kā tur bija pārģērbti un sataisīti visi - būdiņas, motorzāģi nu viss viss iespējamais. UN nenormāli bail man bija no lellēm :D Jau kopš tiem laikiem, kad es noskatījos savu pirmo šausmu filmu, visbriesmīgākās man likās tās, kur bija lelles un kuras atdzīvojās. Un arī klauni mani vienmēr ir biedējuši. Un jā, visu šito es tur dabūju. nu vārdu sakot, bailes un spiegšanu dabūjām pēc pilnas programmas un tāds jau arī bija mērķis, jo halovīni kā nekā. Ar visu tikšanu prom no turienes (aaa aizmirsu pierakstīt, ka lai tiktu uz un no tā meža, ar visu mašīnu bija jābrauc uz kuģa, kurš veda pāri Potomac River un īstenībā tā kā bija nakts, tas arī bija gana baisi) mājās biju tikai 1 naktī un vēl pēc negulētās iepriekšējās nakts un maratona uuuuuuiiiii nebija forši. Toties gulēju kā nosista. Un tikai šodien beidzot jūtos pie dzīvības, jo pirmdien un otrdien gulēju katru brīvu brīdi :))
Svētdien jāpērk siltais mētelis, salstu nost. Un ļoti gaidu pateicības dienu.

3 mēnešu un 20 gadu jubileja

Šonedēļ mums pirmo reizi mājās bija nopirkti parasti kartupeļi, ja jūs zinātu, ar kādu baudu es viņus šodien sacepu pusdienām! Biezpiena gan dikti trūka.
Sestdien ap 11 no rīta izbraucu no mājām rēķinoties, ka Vijai (tā sauc sievieti, ar kuru toreiz vēstniecībā iepazinos, pie kuras uz mājām braucu, lai dzirdētu trimdas stāstu) vēl jānopērk kūka un jābrauc no manām mājām līdz Reston, kur viņa dzīvo, kādas 40 min.

Pārbijusies biju ne pa jokam, jo nu likās, kā es tā, aizbraucu un tagad davaj stāsti man savas dzīves lielo traģēdiju. Ar trīcošām rokām uz stūres un nemierīgiem skatiem GPS monitorā (otrs dižākais cilvēces izgudrojums uzreiz aiz skype) piebraucu pie viņas mājas. Sadabūju kūku rokā un devos. Jau atverot durvis viņa bija tāda pat kā toreiz vštniecībā - tik mīļa. Un visas manas bailes pazuda kā nebijušas, viņa mani apkampa un patiešām izskatījās ļoti laimīga mani redzot. Turpmākās 4 h tika aizvadītas gan ar smiekliem, gan asarām. Viss tas, ko viņa man stāstīja un kā atbildēja uz maniem jautājumiem, bieži nācās kaklā norīt asaru kamolus. Visu īsto viņas trimdas stāstu šeit neatradīsiet, jo to šeit nerakstīšu, jo to visu taupīšu bloga rezultātam :) Bet atgriežoties pie Vijas - tajā dienā viņai izrādās bija tieši dzimšanas diena, viņai apritēja 83 gadi, bet es nekad nepateiktu, jo viņa ir tāda madmoiselle - pati kediņās, šampanieties glāzēs un, kad bija pacienājusi mani ar siera sacepumu, vēl aizgāja uzpīpēt. Ā un vēl viņa uzskata, ka diriģents Mariss Jansons ir seksīgs. Vot še tev ilga mūža noslēpums. Un es šajā sievietē iemīlējos - cik viņa ir dzīves gudra. protams, ka turpināšu uzturēt ar viņu kontaktus, es gribu no viņas tik daudz ko mācīties. 20.novembrī brauksim uz latviešu baznīcu šeit, jo tur tiks atzīmēti 18.novembra svētki, can't wait šito pasākumu. Viņas vīrs jau aizgājis tai saulē, un cik sapratu, bērnu viņai nav - tiešā veidā šo jautājumu neuzdevu un sarunas gaitā viņa arī ne reizi nepieminēja bērnus. Taču viņas mājā istabu īrē puisis, kurš ir pabeidzis RTU Rīgā un savu master's degree Teksasā un tagad strādā kaut kur tepat pie Vašingtonas. Ar viņu arī tiku iepazīstināta un baigi smieklīgi tas viss sanāca, jo biju pilnīgi pārliecināta, ka mēs esam mājā tikai 2 ar Viju vien, bet tad pēkšņi no apakšējā stāva iznāk tāds pārsteigums, pietam simpātisks, nenoliegšu :) Raksturs gan viņam spēcīgs, kamēr pie pusdienām runājāmies biju vienkārši šokā par viņa sarkastiskajiem izteicieniem, attiecībā uz maniem nākotnes plāniem vai Latviju kā vietu, kur pavadīt nākotni. Gribēju palikt ilgāk, bet vajadzēja doties prom, jo vakarā bija gaidāma manu 20 svinēšana, kā jau iepriekš biju rakstījusi. Un braucot mājās man vajadzēja iebraukt veikalā, lai nopirktu kūku (augšējā bildē redzama), ar ko pacienāt šejienes draugus. Un te nu sākās mans vēl viens piedzīvojums un tagad man tiešām ir izteikta nepatika pret meksikāņu vīriešiem. Bet visu pēc kārtas - laimīga un starojoša devos veikalā, sapirku visu nepieciešamo un tā kā kūka bija gana liela, tad arī manas rokas bija aizņemtas, kad nesu to atpakaļ, ar lielām pūlēm attaisīju mašīnas durvis, lai liktu savas paunas iekšā un tad velns ar ārā pie visiem sātaniem es ar pasaulē vieglāko pieskārienu aizskāru blakus esošās mašīnas durvis. Un tur KĀ IZRĀDĀS sēdēja meksikānis iekšā, kurš panikā izleca no savas mašīnas (kurai diski 100% maksāja vairāk kā pati mašīna) un novērtējis zaudējumus sāk man draudēt. Skrāpējums bija pilnīgi nekāds. Tur tikai uz ceļiem nokrītot pie tās mašīnas un ar degunu iebraucot durvīs varētu pamanīt, ka tur kaut kas ir. IDIOTS bļe. Es šamējam prasu, ko es varu darīt šajā sakarā? Ha, šis man saka, ka es varot maksāt viņam 300 $ kešā vai viņš saukšot policiju. Es jau teicu - IDIOTS bļe. Protams, ka es viņam saku, ok gaidi es zvanu savam hosttēvam. Tas bija tik tizli, ka man bija jātraucē sava ideālā hostģimene ar tādu problēmu, nu a ko darīt, neko. Teds atbrauca pēc 45 min, dusmīgs. Jo jau uzreiz, kā viņu ieraudzīju es teicu, ka tas kverplis gribēja lai maksāju viņam naudu pa tiešo. Viņš uzreiz metās viņu apvainot par to, ka tas meksis grib no manis tikai naudu izspiest. Nu come on, man nevienu sekundi neienāca prātā viņam maksāt. Teds bija tik dusmīgs uz viņu, ka viņš saka - grib saukt policiju, sauc! Tas tak ir bullshit. Šamējais piezvanīja policijai, protams, ka policija viņu pasūtīja, jo ne jau viņi nodarbojas ar kaut kādām skrambām un vispār tam ir mašīnas apdrošināšana. So - Teds iemeta viņam virsū mašīnas apdrošināšanas papīrus un saka raksti datus un tad runā ar maniem aģentiem. Mēs tagad braucam mājās. Tā mēs uz aizbraucām, kad braucu prom gribēju tam mērglim vēl mēli parādīt. Bet tumšs jau bija. Un viss pasākums ieilga uz gandrīz 2 stundām plānotās pusstundas vietā, kad es domāju, ka ātri nopirkšu kūku un miers. Atbraucu mājās, sastresojusies un nekāda, Karena ar Tedu mani metās mierināt, ka viņi ir 100 % pārliecināti, ka viņš apdrošinātājiem nemaz nepiezvanīs. Bet es jutos šausmīgi slikti par to, ka sanāca izbojāt Tedam vakaru un kas ir pats ļaunākais - viņš tajā mirklī, kad viņam piezvanīju, skatījās Redskins spēli un Redskins ir absolūti svēts tā ka dubult šausmīgi jutos, pat ja viņi teica, ka lai es beidzot jo viss taču ir kārtībā un tas ar savu karieti vien gribēja naudu izspiest, tāpēc es visu pareizi izdarīju, ka piezvanīju Tedam. Un tā kā tagad jau ir pagājusi nedēļa, tad jau ir zināms, ka apdrošinātājiem viņš nav zvanījis un Teds pats piezvanīja savai kompānijai un izstāstīja situāciju un viņi teica, ka šitādas situācijas ir vis populārākās un tāpēc viņi no tā izveido tik lielu penteri ar laika tērēšanu un papīru rakstīšanu, ka neviens pat neņemas to darīt. Kur nu vēl, ja tas pat nav redzams. Bet kur nu, meksim jau sava kariete noteikti ir zelta vērtībā. Tpfu, bļe. Nu jā, rezultātā es nekāda arī braucu uz metro staciju, kur vajadzēja sagaidīt savus ciemiņus, jo laika man pietika tikai lai pārģērbtos. Lieki piebilst, ka es gribēju dušu un sapucēties pati uz savām svinībam. Nu nebija lemts. Bet nu atkal ar kūku rokās aizbraucu uz metro, sagaidīju draugus un gājām uz bāru. Un vakars izvērtās kolosāls. Laylai no mana bara izrādās ir super balss un viņa bija tā, kas atklāja karaoke vakaru. Pēc pāris vīna glāzēm jau visas pie viena mikrafona dziedājām "Men, I feel like a woman", "Pretty woman" un "Can't fight with the moonlight". Liktenīgs šis vakars izrādījās manai krievu draudzenei, jo viņa redz iemīlējās. Geez, man pat jau līdz kaklam tas viss ir. Viņa pie tā nabaga puiša ieradās darbā šonedēļ (viņš Apple veikalā strādā) un kopš tās dienas viņš viņai vairs neraksta. Bet interesantākais fakts ir tas, ka karaoke vakara sākumā viņa man saka - Guna, es zinu, ka tev tas nepatiks, bet es nopirku biļeti uz Sankt-Pēterburgu februārī. Uz vienu galu. Es saku nu brauc, nu ko es taču nevaru tevi te noturēt, ja tev ir tik slikti te. Un tad otrā dienā pēc savas iemīlēšanās viņa teica,ka viss sviedīs to biļeti ārā, ka viņa ir vājprātā iemīlējusies un āmen. Un tagad, kad viņš viņai vairs neraksta, viņa atkal saka, ka brauks uz mājām. Nu man nav sapratnes par tādiem cilvēkiem, jo man tāda mētāšanās un viedokļa mainīšana tracina. Taču šodien helovīnu ballītē viņa cer viņu satikt, tā ka moš atkal biļeti sviedīs ārā. Vai arī atkal teiks, ka MAN esot MORĀLI jāgatavojas viņu kāzām. Nu bet nu jā, katrai meitenei kas uz šejieni atbrauc ir savādāki mērķi. Un manējie it nepavisam nesakrīt ar viņējiem. (Ir tāds vārds "viņējie" vai es viņu tikko izdomāju?) Ā nu ja nu vienīgi ceļošana, bet tur atkal man vajag iespaidus un emocijas, vidi un kultūru - viņai iepazīšanos. Bet katrā ziņā, esmu iemācījusies pieņemt cilvēkus kādi viņi ir, jo šeit man nav citas izvēles. Un tagad es tikai pazobojos par katru viņas jauno lēmumu un neuztveru tos nopietni.
Tā kā pēc karaokes svinību vakara mājās biju 5 no rita un vīna varbūt bija pārāk daudz, tad svētdiena bija diezgan smaga. Un svētdienā mums bija ikmēneša au-pair tikšanās... ķirbju tirgus laukumā. Mūsu koordinatore Ann ir nepārspējama idejās. Pēc parakstīšanās ierašanās lapā ar meksikānieti Layla un francūzieti Koko veikli nozudām un braucām uz lielveikalu ''Party City", lai sāktu domāt, kam būt Helovīnos. Un tas veikals ir ūber ūber kolosāls, tur ir viss ballītēm jebkādos apstākļos. Un visneiedomākajiem tērpiem Helovīniem, kas tik tur nebija, es biju sajūsmā, bet cilvēku bija miljons, tāpēc paākstijāmies ar spēļu saulebrillēm un braucām prom, jo labāk bija atbraukt darba dienā no rīta, jo tad viss tukšs un var mierīgi domāt, no kā kombinēt tērpu. Atgriezos tur pirmdienas rītā ar francūzieti Magali, ar ko ļoti sadraudzējos, viņa ir tās vācietes Mariettas vietā. Izstaigājām veikalu un sapratu, ka es negribu maksās 50 $ par tērpu, pat neskatoties uz to, cik tie tērpi ir kolosāli. un Tā nu nopirku masku, asti, melnas bikses un būšu...CATWOMAN :D nu gluži lateksa tērps ar pātagu nav, bet mani tomēr uztrauc, ko par mani domā mana viesģimene un bērni. Gaidiet bildes! Bet kopumā visa šitā Helovīnu padarīšana amīšiem ir superīga un ļoti ļoti nozīmīga. Visas mājas ir kaut kā izrotātas ar baisiem monstriem un latern-ķirbjiem, pakārušās lelles kokos, zirnekļi un kas tik ne vēl, bet interesanti. Mēģināju šo to pafočēt, tā ka vēlāk varēsiet ievērtēt. Layla un Koko svinēt Helovīnus aizbrauca uz Ņujorku, mēs izdomājām palikt tepat un iet uz to rajonu, kur ir Džordžtaunas universitāte, jo tad tiek slēgta vesela iela un notiek tāds kā ielu festivāls tērpos, nu super man liekas būs. Bet ilgi gan neuzkavēšos, jo rīt no rīta skrienu 10 km maratonu, par ko esmu ļoti excited. Par godu tam nenoturējos un patērējos "NIKE" veikalā jaunām sporta biksēm un jakai. Škrobe, par to, ka nopirku Ipod, bet tā kā izmantoju pakalpojumu - vārdu iegravēšanu Ipoda aizmugurē - tad nācās pasūtīt caur Apple mājas lapu un Ipodiņš vēl nepienāca :( būs jāskrien ar veco pleijerīti, kurš blakus Ipodam ir kā pensionārs bez zobiem. un jā, tā naudas tērēšana aizgājusi bezjēgā. Viss, jāapstājas, savādāk māšu ardievas Havajām, to nedrīkst pieļaut. Tāpēc dzīvošu mierīgāk attiecībā uz pirkumiem. Diezin kā šis "dzīvošu taupīgi" sasauksies ar nākamajām brīvdienām Ņujorkā?
Briesmu lietas notika šo 3dien. Metro stacijā, kurā esmu gandrīz katru dienu tika arestēts pakistānis, kurš gribēja uzspridzināt veselas 3 metro stacijas. NU tur tieši virsū ir Pentagons, tāpēc tieši šitās pie manis. IDIOTS bļe. Šeit atklājas otrā puse dzīvošanai tuvu Obamam un Baltajam Namam. Tas viss ir reāli. Visas tās nenormālās Tuvo Austrumu valstis taču dzīvo ar vienu sapni - pēc iespējas ātrāk nomirt un labi, ja to var izdarīt Amerikā uzspridzinot sevi un paķerot pārdesmit tūkstošus sev līdzi. Nu i ko, nu neko, aiziešu lieku reizi uz Baznīcu. Nestāstiet lūdzu neviens manai vecmammai šito.
Šeit ir tik pasakaini skaists rudens. Vienmēr esmu mīlējusi rudeni, jo tās lapas kokos un krāsas. Daša saka, pirmo reiz redz tik skaistu rudeni, es saku kā, mums Latvijā tāds pats un skaists kā te! Viņa saka viņiem nekā tāda, viss pelēks drūms un nekādu krāsu, lapas uzreiz brūnas esot. Es jau nezinu, kas tajā viņas valstī nav drūms. Bet mums un Latvijā ir unikāls skaistums. It sevišķi kad brauc pa lielo highway, tad var tik lieliskus skatus noķert. Bauda. Un es būtu laimigākais cilvēks pasaulē, ja man iedotu mašīnu un teiktu, savāc pilnu mašīnu ar kompāniju un ceļo on austrumu krasta līdz rietumu krastam, respektīvi, pārbrauc pāri visai Amerikai. es bez minstināšanās to darītu. Un esmu apņēmusies izdarīt to tālākā nākotnē. Kurš ar mani ? Sāciet krāt naudu!
Ā nu jā, šonedēļ ir 3 mēneši, kopš mana dzīve rit te. Ar franču valodu iet ļoti grūti, jo ir grūti mācīties kaut ko uz dullo, es neizprotu viņu e burtus, skaņas un rakstību. Man nav sajēgas, ja vārds rakstās tā, bet izruna pat līdzīga nav tam, kā man liekas tam vārdam vajadzētu būt. Je suis stupido. Bet man ir jāiemācās, savādāk nevarēšu izveidot savu starptautisko karjeru tā, kā tas ieplānots. Kādam ir idejas, kā man saskatīt sevī franciski runājošu būtni? Un tās franču meitenes, kas man šeit ir draudzenes, mmm, tādas madmoiselle. Kad runā savā starpā franciski es stāvu blakus un kūstu. Mūsu au pair barā ir 2 puiši, kuri ir aukles, arī abi no Francijas. Bet man liekas, ka abi geji. Nu labi moš nē, bet gana dīvaini ir.
Vēl viena kolosāla zina šonedēļ ir - mana māsa ar Inci brauks pie manis pirmajā janvāra nedēļā, tas ir super puper ūber kruti. Layla ar Koko mani sauc līdzi ar viņām jauno gadu sagaidīt Los Andželosā, nevaru izdomāt ko darīt, jo es gribēju sagaidīt Ņujorkā, man tas vienmēr bija sapnītis, jaunais gads Ņujorkā. Bet Los Andželosa protams arī būtu gana forši, bet tas tik tālu un dārgi.. nu laiks vēl ir, gan jau.
Vienu vakaru pirms došanās uz kino ar francūzieti Magali man bija laiks, ko gaidīt, kamēr viņa beigs darbu, tāpēc aizbraucu uz vecpilsētu, nopirku saldējumu, sēdēju pie Potomac upes un skaitīju lidmašīnas, jo blakus ir Ronald Reigan Washington National Airport. Dikti romantiski bija, jau vakars viss mirgo vienās gaismiņās, tilti, ceļi, mašīnas, lidmašīnas. Pēc saldējuma gāju divreiz.
Vakar Klaudijai vajadzēja nogriezt matus. Aizvedu pie frizieres, iedevu čupa-čupus un meksikāniete, kas īpaši labi angļu valodā nerunā nogrieza matus viņai, jāpiebilst, ka mazā sēdēja man klēpī, tāpēc es viiiiisssa biju mazos blondos matos, bet tas bērns ir tik jauks, ka es tik smaidīju un runājos ar viņu, lai viņa sēž mierīgi. Un aizdomājos ar to, ka mani mati pēdējo reizi frizieri redzēja pirms Gundegas kāzām, respektīvi, jūlija sākumā. Kaut kas tak būtu jādara, bet negribas, jo labs frizieres, nevis stūra meksikānis šeit maksā daudz., ap 90 $, bet tā vietā es šo summu iztērēšu Maiami hotelī naktij.Tā ka tagad jau ceturto mēnesi rit - eksperiments - kādi ir blondi mati, ja tos vairs nekrāso un negriež. Es pat baidos domāt, pēc kā es izskatīšos gada beigās, bet eksperiments droši vien būs izdevies uz visiem 100 % :D Ehhh, man vienalga, es dotu priekšroku skaistumam iekšiņā. Ka Šleserīts teikt, skaistums nāk no iekšām.
Brrrr, aizdrukājos ne pa jokam. Bet priekšā šodien un rīt daudz notikumu par kuriem man noteikti gribēsies izteikties, nevar jau visu vienā ierakstā likt, negribēsiet tik daudz lasīt. Tagad atlikušas 2 stundas līdz maniem beidzot īstajiem helovīniem Amerikā. Happppy! Centīšos safočēt daudz visu ko, lai varu Jums parādīt. Arī mazos bērneļus, kas rīt staigās pa mājām un čiepstēs "Trick or treat" ar sārtiem vaidziņiem un mirdzošām actelēm par to, ka varēs piegāzt savas guzas ar cukuru un glikozi.
Labi, viss liekos mierā un dodos baudīt baisos svētkus! čau!