I'm lovin it.

Man galīgi nepatīk, ka laiks iet tik ātri. Vēl viena nedēļa garām, kura sākās ar pirmdienu, kura man atkal bija brīva, jo Klaudiju paņēma ome. Pirmdien vakarā hosttēvs man iedeva 4 lappušu dokumentu ar lūgumu to aizpildīt. Sāku lasīt, o-ouu, lasu - daudz dažādi jautājumi, uz kuriem atbildot, man jāapliecina, ka neesmu kādas svešas valsts iesūtīts spiegs šajā ģimenē, lai piekļūtu tuvāk tēva profesijai un ASV valdības darba noslēpumiem, kas parastajiem mirstīgajiem, kā mums, nav zināmi, kur nu vēl vairāk - mums tos zināt nemaz nedrīkst. Tad nu, protams, cītīgi pārlasot katru vārdu aizpildīju, tad iedomājos, ka nejauši jau arī viss var gadīties :D un man ļoti negribētos uzzināt ko tādu, ko man nedrīkst, nāksies vēl sapūt kādā Oklahomas cietumā. Otrdienā beidzot iepazinos arī ar ģimenes vectēvu, nu riktīgi pozitīvais tāds. Viņš man pastāstīja, ka nākamajā vasarā abi ar omi dosies kruīzā pa Eiropu ar jahtu un plāno piestāt arī Latvijas piekrastē un to viņi bija izdomājuši pirms es te ierados, yes, vismaz kāds! Tad nu es viņam arī parādīju to pašu Latvijas grāmatu, kuru uzdāvināju vecākiem, kad atbraucu uz šejieni un viņš viņu turpat uz vietas arī izlasīja, kas aizņēma krietni vairāk par stundu! Tas bija tik mīļi, stāvēju un priecājos, ik pa brīdim sniedzot komentārus. Un tad arī sapratu, cik forši, ka atvedu tieši grāmatu, jo tas, ka es atvestu Rīgas Balzāmu vai Laimas zefīrus neko īsti viņiem par Latviju neizteiktu. Tā ka vienmēr ārzemniekiem vediet grāmatas par Latviju!

Pa nedēļu ļoti cītīgi nodarbojāmies ar manu studiju sākšanas jautājumiem. Sākumā tas viss nebija iepriecinoši - lai studētu savu tik ļoti kāroto franču valodu man ir jāmaksā ap 1800 $, respektīvi, 1300 $ pašai. Sāku jau rēķināt, cik man jāatliek katru mēnesi, jo negribu studēt kaut ko citu tikai tāpēc, ka tas ir lētāk, vienkārši izdomāju, ka atteikšos no citām lietām, - izklaidēm, lupatām, bet studēšu franču valoda lai vai kas. Ar tādu domu arī dzīvoju, kamēr Daša man parādīja citu variantu citā koledžā. Līdz tai gan vismaz 30 min jābrauc, bet tas ir sīkums salīdzinājumā ar to, ka 4 kredītpunktu kurss franču valodā tur man maksās 400 $. Kas tas bija par prieku! Atlika atrast vēl tikai vēl 2 kredītpunktu studijas, jo kopumā, lai izpildītu programmas nosacījumus man nepieciešami 6 kredītpunkti. Un visu rēķinot un skatoties tika nolemts, ka otrajā semestrī es ņemšu itāļu valodu, no sākuma nebiju sajūsmā par tādu domu, bet tad noskatījos Eat,pray,love un biju ar mieru :D Nu labi, protams, ka ne tikai tāpēc, man valodas vienmēr ir patikušas un cik tas būs advancēti, manā valodu pulciņā tās būs jau 6 !!!

Visu nedēļu mani ļoti vajāja problēmas ar internetu, tas vienkārši nestrādāja, ik pēc pāris minūtēm, bet tad nu Teds (hosttēvs) teicās problēmu atrisināt. Otrdien vajadzēja nākt cilvēkam, kas visu nokārtos un tā arī bija, tā ka viņš nāca pa dienu, mājās biju tikai es ar sīkajiem (šī ir pirmā un pēdējā nedēļa, kad man ir abi sīkie, jo Denijam ir brīva starpnedēļa skolā). Internetu labot bija atnācis jau padzīvojis meksikāņu vīrietis, kuram es sāku klāstīt, kas tieši par problēmu ir un tik stāstu un stāstu, bet šis tā dikti jokaini skatās uz mani. Domāju nu wtf, man šodien angļu valoda citāda vai kas notiek ? Jau sarunā sāku pielietot žestus un vicinājos ar rūteri, kad viņš beidzot man pastāstīja, ka viņš nav interneta, bet gan parastā telefona bojājumu speciālists un ar interneta traucējumiem viņš nenodarbojas. Dienests atsūtījis viņu labot mūsu telefonu, kurš patiesībā nemaz nebija salūzis. Nezinu, kā vairāk man bija žēl tajā brīdī - sevis vai viņa. Kad šito stāstīju vakarā Tedam, viņš tik savā nopietnajā un klusajā balsī izdvesa - Those people are idiots. Džīz, es tā smējos. :D Nabaga meksikānītis.

Nedēļas beigās īstais labošanas vīrs tomēr atnāca, tomēr bez smiekliem neiztikām arī šoreiz. Izrādās, kaut kādu mistisku ārpuses kabeli ir sagrauzušas vāveres. Diagnoze tika uzstādīta ātri un ātri tika atrisināta. Tagad viss atkal darbojas, droši vien līdz nākošai reizei, kad vāverēm gribēsies padraiskoties ar kabeli.

Pa nedēļu vēl izskatīju ģimenes foto albūmus, Karenai viss pie bildēm sīki sarakstīts, tā ka pat visu par visu uzzināju. Vislabāk patika albums no viņas unversitātes gadiem - Princeton University. Vnk, man trūkst vārdu, cik daudz es spētu ziedot, lai man būtu bijusi iespēja studēt šajā vai vēl kādā tikpat prestižā universtātē, no tām bildēm albūmā arī riktīgi varētu uzņemt filmu - kā jau tik ekskluzīvās universitātēs pieņemts, aktivitātes studentiem augstākajā līmenī - tieši Karena nodarbojās ar akadēmisko airēšanu. Tik super izskatījās, tik daudz meiteņu laivā un visas airē - un arī iemūžinātas visādas sacensības utt. Bet, protams, arī ballītes un visādi citi pasākumi. Ehh, un tas viss par kādu ceturtdaļ miljonu $.

5dien ar Dašu aizgājām uz kinoteātri, dikti gribēju noskatīties Inception, bet Daša ar savu laicīgo ierašanos visu nojaucu un pa laikiem derēja tikai Eat,pray,love. Šitā laikam pagaidām ir vienīgā filma, kura man patika pēc grāmatas izlasīšanas, jo visas pārējās - visi Hariji Poteri, Da Vinči kods, Enģeļi un Dēmoni, visas Krēslas filmas pēc grāmatām man likās drausmīgs bullšits. Pajūsmojām gan par kinoteātri, jo tur bija milzonīgas Merilinas Monro gleznas pie sienām, gan par filmu, jā, man tiešām patika un Robertsa vēl aizvien ir izcila aktrise, pat neskatoties uz to, ka brīžiem izskatās kā mazs vardulēns :D Sestdien bijām ieplānojušas aizbraukt uz Great Falls Park, aptuveni 40 min brauciens no mājām. Un tur bija ļoti ļoti skaisti, milzīgas akmens klintis un pa vidu tām upe, kura ik pa brīžiem arī plūst caur ūdenskritumiem. Ieraudzījām dažus varonīgos arī kaijakos, bet tad padomājām, ka mēs tak arī gribam, bet kā vēlāk noskaidrojām, tos izīrēt mums jābrauc visai upei apkārt, tur ir īres vieta, tad nu uz sestdienu to pasākumu atcēlām. Un dikti patikās arī pusdienot tik ļoti augstas klints virsotnē, kad pei kājām galvu reibinošs augstums un skats ar akmeņiem, ūdeni un dabu. Visa ekskursija tur virzās gar upi uz priekšu un tā nu tik ej un ej gar klintīm. Kad pēc 2 h iet jau apnika (jāteic, ka mēs neaizdomājāmies piemērotāk apģērbties, iešļūcenēs kāpt klintīs bija diezgan pagrūti) , apsēdāmies, kad pie mums pienesās parka kaut kāds sargs un paziņoja - Ladies, no swimming. Džīz, mani tajā upē pat par naudu neiedzītu! Tad arī ieraudzījām, kāpēc viņš bija tā satraucies - daži atpūtnieki pretējā upes pusē leca no klintīm ūdenī. Negribot savām acīm piedzīvot traģēdiju un nāvi, devāmies atpakaļ uz mašīnu. Pēc tam aizbraucām uz Alexandria Old Town, nopirkām saldējumu un pastaigājām gar Potomac upes krastu, turpat ir arī privātjahtu osta, tad nu tur ir ko redzēt, kā muzejā, tik super, nekas, kad būšu liela un bagāta man arī tāda būs. Pastaigājām pa vecpilsētu, sapirku daudz pastkartes, tik ļoti iepatikās viņas rakstīt un sūtīt! Droši dodiet adresi, ja arī gribat saņemt :)

Svētdien bija visu apkārtnes au pair tikšanās Boulinga centrā, tad nu ieguvu vēl daudz jaunu paziņu un dažas no viņām dzīvo pat man ļoti ļoti tuvu, tāpēc nolēmām, ka beidzot tak jāiet izklaidēties naktī un jāpieredz Vašingtonas nakts dzīve, taču to varēs darīt tikai pēc nedēļas, jo rīt ar ģimeni dodamies atvaļinājuma nedēļā uz Ziemeļkarolīnu, jo tur vecvecākiem ir pludmales māja pie okeāna un tad nu tur dzīvosimies. Tur dosies visa radu saime un es ierosināju, ka vienu vakaru varētu visiem uztaisīt vakariņas latviešu gaumē - ģimene bija sajūsmā! Tad nu tagad jāplāno, ko tādu latvisku taisīt - biezpienu es te nevaru dabūt :D bet domājams izpaudīšos kartupeļu pankūkās, parastos vārītos kartupeļos (viņi nekad tādus nav ēduši), par gaļu gan vēl nezinu. Un nezinu arī, vai viņi to visu piekritīs ēst :D

Pa nedēļu pilnīgi katru vakaru pēc darba pavadam sporta klubā, ne jau dikti tāpēc, ka fiziski to vajadzētu, bet tāpēc, ka mums tas klubs ļoti patīk un abonementā ietilpst viss iedomājamais, ne tikai trenažieri. Tā nu izbaudām katru grupu nodarbību, gan sākot no parastas vingrošanas un muskuļu trenēšanas, beidzot ar dejošanu visos mūzikas stilos, kas kāreiz bija vakar - tā pārsmējāmies, stundā tiek ietilpināti visi deju stili sākot ar latino salsu beidzot ar hiphopu un repu, nenormāli kruts un jautrs pasākums :) Un aķatru vakaru rī tāpēc, ka naktī braukāt pa pilsētu ir vienkārši dievīgi. Vairs vispār arī uz ceļa neraustos un 8 luksafori vienā krustojumā man neliek krist panikā.

Sarakstoties ar citām meitenēm no Ņujorkas orientācijas nedēļas uzzinājām, ka dažas jau pat ir devušās mājās, jo ģimenē notikušas nelabas lietas, vai nu vecāki izrādījušies savādāki, kā rakstījušas par sevi, respektīvi melojuši un ir slikti apstākļi, dažām bērni nenormāli, viena pat piedzīvojusi seksuālu uzmākšanos no hosttēva. Ak Dievs, cik tas noteikti ir drausmīgi, bez tam esot principā vienai svešā valstī. Tā nu viņas devās prom. Un atkal un atkal es nodomāju, paldies Tev Dieviņ, ka man viss ir tik jauki.

Tad nu rīt dodamies 8 h ilgā braucienā uz Ziemeļkarolīnu, šovakar vēl jādodas iepirkties, lai sagatavotos ceļam un sameklētu dāvanu Klaudijai viņas 2 gadu dzimšanas dienā, beidzot arī jāpatērējas sev. Latvijā esot nekad neko tādu neaizmirstu, nu re jau šis tas mainījies arī interesēs :) Un par lielu brīnumu pašai sev esmu jau sākusi krāt naudu lielajam atvaļinājuma ceļojumam uz Kaliforniju, lai tur varētu uzdzīvot godam. Tad nu čau un tiekamies pēc kāda laiciņa! :)

CAR, GPS, MONEY - GO !!!!!!!!!!!

Nu ja šitā viss turpināsies, tad, kad atvaļinājumā tikšu uz Kaliforniju, mani nekas īsti vairs nevarēs pārsteigt.

Taču sākšu no nedēļas sākuma. Nenormāls karstums, tāpēc ārā vispār negribas no mājas, kurā ir tik vēsi. Denijs pagājušajā nedēļā sāka iet jaunā skolā un no rīta un pēc skolas mājās viņu atved tas leģendārais dzeltenais autobuss, nu tā kā Sims datorspēlē, un tad vienmēr mēs ar Karenu sēžam uz lieveņa no rīta un gaidam kopā, kad atbrauks autobuss pēc Denija un, protams, vienmēr jāatmāj šoferim :) Vienu dienu, kad Denijs atnāca mājās un es pajautāju kā viņam gāja, viņš prasīja vai varot man uzdot vienu jautājumu - Guna, What will happen, when I'll die ? Džīz, mēģināju ātri domāt, ko bērnam labāk tādā situācijā atbildēt, bet nekas nenāca galvā: Es nezinu, droši vien mēs nonāksim debesīs. - Ko mēs visi tur darīsim ? - Varbūt pajautā to misis Fletčerei rīt skolā? Yes, viņš piekrita.

Klaudija vēl aizvien ir ļoti jauka, un atkal un atkal pie sevis nodomāju, kā man noveicās ar šitiem bērniem, jo jau dažas meitenes, ar ko bijām kopā Ņujorkā dodas prom - vai nu ar ģimeni nav labas attiecības, vai bērni esot pilnīgi traki. Daudziem bērniem šeit ir sindroms, kas izpaužas kā emociju nekontrolēšana, nespēja koncentrēties, histērijas lēkmes utt, manai Dašai arī ir ģimenē meitene jāpieskata (13 gadi), kurai tas ADHD ( Attention deficit hyperactivity disorderm) ir, nu diezgan traki viņai tikt ar tādu galā, labi, ka man tā nav, jo es nezinu, vai spētu, ja vajadzētu. Pa nedēļu vēl bijām aizdevušās uz centru, vēl aizvien nevaru pierast, kad metro tiek teikts, piem. - nākamā pietura - Pentagons. Un izrādās, ka Pentagons GPS sistēmās nepastāv, teorētiski skatoties satelītos, tāda vieta uz pasaules neeksistē.
Daudzreiz saņemu jautājumus par pārtiku - vismaz mums ir ļoti labi, nemitīgi tiek gatavoti dārzeņi, vienmēr ir augļi, reizi nedēļā interesants busiņš govs izskatā piegādā pienu un citus tā izstrādājumus no kaut kādas fermas. Kad piem. ar Dašu esam ārpus mājas, tad gan sanāk ēst visādus mēslus, jo tad vnk skatamies, kas ir lētāk, bet sporta zāle 4x nedēļā visu nokārto. Bet Macdonaldā vēl aizvien neesmu bijusi kopš atbraukšanas. 5dienās pie mums nāk Cleaning Service visu izmazgāt un iztīrīt un dīvaini, ka katru reizi nāk cita sieviete. Mājā viņa pavada apmēram 5 h un par to saņem 125 $. Nuuu tīri šiki jāsaka.

5dien ar Karenu bijām bankā, lai atvērtu bankas kontu, aizbraucām uz banku, Karena loģiski tāpēc no rīta kavēja darbu, bet nu cerējām, ka to varēs ātri izdarīt un viss. Pats konta atvēršanas process bija diezgan ātrs, taču bankas darbiniece nesteidzās laist mūs prom man stāstot, ka es esot pirmais cilvēks no Latvijas, kuru viņa redz ( No way ), tad vēl gaidot kamēr viņa atnesīs pēdējos papīrus ,viņa pa ceļam no vienas bankas telpas ejot uz otru sāka klāstīt savas problēmas ar mājās esošajiem augiem vīrietim, kurš tajā brīdī lēja bankā puķes. Hah, nu man jau smieklīgi, bet Karenai gan nē, viņa šitās kazas dēļ kavē darbu. Nu neko, beidzot tikām prom, daudz vēlāk nekā cerēts, bet konts tomēr atvērts. Pa dienu vēl aizbraucu iepirkties un bišķiņ sāk apnikt tas, ka pilnīgi visur (PILNĪGI) man tiek prasīts no kurienes es esmu - pat Victoria Secret veikalā pie kases meitene kasiere man sāka prasīt manus ciltsrakstus. Tas tiešām sāk kļūt mazliet apnicīgi, bet nekas, vēl aizvien ar smaidu sejā visiem stāstu par Latviju. Un pēc tam, jā, vakarā bija gaidāms lielais brauciens.

Daša jau pirms kāda laiciņa man teica, ka Ocean City viņai dzīvo 2 labākās draudzenes, kas tur strādā un ka viņa pie viņām grib aizbraukt atpūsties. Un tad viņa izdomāja, ka tieši šis weekends būs tas, kad jābrauc, jo septembrī viņas pašas pārceļas uz Vašingtonu,un aicināja mani līdzi. Man nācās uzreiz teikt nē, jo vecāki jau bija palūguši šajā sestdienā strādāt. Un nespēju prātā beigt domāt, cik ļoti ļoti žēl, ka tā, jo taču tik riktīgi forši būtu braukt pie okeāna! Taču, ceturtdienas vakarā vecākiem pastāstīju, ka Daša brauc uz Ocean City un pretim saņēmu jautājumu - a kāpēc tu nebrauc ar viņu ? Guna, tev noteikti jābrauc, bērnus paņems omīte! AAAAAA, kā traka nesos pie telefona, cerot, ka vēl nebūs par vēlu. Un jā, viss kārtībā, Daša ļoti priecīga, ka arī es tieku. Ap 5 vakarā tikāmies centrā, piestājām, ievadām galamērķa adresi un aidā. Tā kā 5diena un ap 6 vakarā Vašingtonā milzīgi sastrēgumi, jo visi brauc prom no pilsētas, kāda stunda, kamēr tikām uz highway un tad jau daudz normālāk. Abas nenormālā sajūsmā par spontāno rezultātu, ka tomēr braucam - skaļi dziedot līdzi radio skanošajai Eminema Airplanes laižam pa šoseju bez absolūtas sajēgas - kā braukt kur braukt, tāpēc totāla uzticēšanās GPS. Vietām uz šosejas atļautais ātrums pat 120 km/h. Plānotais braukšanas laiks bija aptuveni 4 h. Pirmā pietura bija Annapolis, vajadzēja ieliet benzīnu, pielējām 4/5 no bākas, kas sanāca aptuveni 14 galeoni un samaksājām 40 $, cik prasījām, tad vienā galeonā ir drusciņ vairāk kā 3 l, tad nu jā, parēķinot, degviela ir lēta. Žēl, ka nevaru sūtīt tētim uz mājām, viņš priecātos. Ieskrienam vēl degvielas uzpildes stacijā nopirkt kafiju, mūžīgie jautājumi no kurienes esam, dolārs 30 centi par diezgan štruntīgu kafiju un dodamies tālāk. Pēc Annapolis gabaliņu tālāk tuvojāmies objektam, par kuru jau stāstīja gan hostvecāki, gan meitenes, pie kurām braucām - Chesapeake Bay Bridge. Tas tik bija tilts - 7 km garš pāri Chesapeake līcim. Tāaaaaads skats, pilnīgi spiegt varēja. Braucām garām arī pavisam mazām, dīvainām pilsētiņām, vienā atkal piestājām, lai nopirktu kafiju un apmeklētu WC, taču šoreiz gan gribējās ātrāk tīties no turienes prom, tas, kaaaa uz mums tur skatījās un tur bija tikai lielas miesasbūves melnādanie, kas arī piestājuši, bet nevarēja īsti saprast, ko darīt, jo vnk stāvēja atspiedušies pret kases leti. Kamēr lēju kafiju, man tiešām rokas sāka trīcēt. Kā bijām samaksājušas, tā ātri ātri mašīnā iekšā un prom. Sāka jau satumst, bet pēc ceļa norādēm varēja noprast, ka tuvojāmies Ocean City. Vēl 2 tilti un tiešām bijām tur. Naktī jau īsti neko nevar saprast, bet fakts, ka pilsēta stiepjas tikai gar okeānu. Sazvanījām meitenes, jo GPS ievadītais galamērķis mūs gluži pie viņām neaizveda. Bet par meitenēm stāsts tāds - tāpat kā Daša abas ir no Sankt Pēteburgas uz vasaru te strādāt. Darbs ir baseinu uzraudzīšana ne kā glābējām, bet tiešām vnk uzraudzīt, lai netiktu pārkāpti parasti drošības noteikumi. Viena dzīvo ar boyfriendu pie viņa mājā, otra īrē dzīvokli vēl ar 8 cilvēkiem pilsētas centrā tieši pie okeāna. Mūsu galamērķis bija māja, taču arī tās adrese GPS nebija, tāpēc mums tāpat nācās sagaidīt, kamēr kāda no viņām atbrauks un aizvedīs mūs uz māju. Tā arī bija un ierodoties mājās, noliekot manta un ieturot pavēlas vakariņas devāmies atkal uz centru, vai precīzāk okeānu. Tā pilsēta ir ļoti maza un ir kā meitenes teica cīsiņa formā gar okeānu un ir tā, ka ,braucot pa galveno pilsētas ielu, gan pa labi gan pa kreisi starp mājām pilnībā ir redzams okeāns. Tad nu mana pirmā tikšanās manā dzīvē ar okeānu bija naktī un vienalga tas bija neaizmirstami, tas troksnis, tas spēks, tā burvība, aiiii, šermuļi paŗ muguru. Tu stāvi un aptver, ka tur iekšā ir vesela pasaule, par kuras daļu pasaule pat nenojauš. Dievīgi. Tajā pat naktī meitenes mūs aizveda uz vietējo veikalu, kur ir no Krievijas vestas preces. Iegājām tur un smaids man sejā atplauka, siļķes, biezpiens, griķi, sēkliņas, tik smieklīgi :D un tad un taaaaaad es ledusskpaī ieraudzīju kaut ko TĀĀĀĀDU, kam acis nespēja īsti noticēt - KĀRUMA BIEZPIENA SIERIŅUS. Lieki teikt, ka no manas sajūsmas šiem sieriņiem un Latvijas vārdam es pievērsu visa veikala uzmanību, bet es biju TIK PRIECĪGA. Nenoturējos pāris nopirkt, viens sieriņš maksāja tieši 1 $. Ā un alkohola tirgošanas aizliegums ASV ir no 2 naktī līdz 6 rītā.
Kārtīgākā izpētē gan devāmies nākamajā dienā. Meitenes devās uz darbu - katra uz savu baseinu un mēs līdzi vienai no viņām. Lai lielāka skaidrība - meiteņu vārdi - Anna un Nataša. Mēs braucām līdzi Natašai, jo viņai sanāk baseins viesnīcas pagalmā, tad žogs un aiz žoga sākas pludmale ar okeānu. Bildēs draugos viss redzams :) Un protams, līdz ar ierašanos tur kleitas nost un uz pludmali iekšā okeāna. Ak es naivā, man tā gribējās peldēties, bet šī vārda burtiskā nozīmē es to darīt nevarēju, vismaz uzreiz ne. Jo gāza no kājām nost un tik bezbailīga no tiem viļniem arī neesmu. Un tā nu dienas pirmo pusi aizvadījām, pasauļojoties pludmalē, pabaudot viļnus un anormāli sāļo ūdeni, aizskrienot nopeldēties pie Natašas baseinā un atpakaļ uz pludmali. Sanāca papļāpāt arī ar smukajiem glābējiem, tad nu beidzot es redzēju ĪSTU Baywatch, ehhh, vēl labāk kā seriālā :D Nu un gan kā viņi stāstīja, gan kā redzēju pati - jāglābj kāds ir bez maz ik pēc pusstundas - tie viļņi ir traki un cilvēki pārgalvīgi. Ne tikai viļņu spēka rezultātā tiek lauztas dažādas ķermeņa daļas, bet arī vnk pazušana ūdeņos, nu traki vārdu sakot. Un ļoti patika man tas process, kad glābējs, kad ir kārtējo reizi kādu izvilcis ārā un izglābis, atgriežas atpakaļ uz savu posteni, tad viņam applaudē apkārtējie cilvēki, tik kruti tas bija :) Nē, IR. Bet kopumā teica, ka darbs viņiem pašiem patīkot. Tad nu atgriežoties atpakaļ pie Natašas priekšā man bija gaužām šokēta Daša. - Guna, mums ir ļoti ļoti ļoti sliktas ziņas. Un tās sliktās ziņas bija - viesnīcas stāvvietā vairs nebija mūsu mašīnas. WTF. nav, tukšums. KUR PIE VELNA IR MŪSU MAŠĪNA. Nataša jau bija paspējusi aizskriet pie saviem menedžeriem, kuri pieļāva iespēju, ka tā ir evakuēta, jo mašīnas logā nebija atļaujas tur stāvēt. To, ka parkings tur ir atļauts tikai tiem, kas ir apmetušies viesnīcā mēs redzējām, bet absolūtā pārliecībā Nataša apgalvoja, lai liekam vien tur mašīnu, ka nekad nekas nav noticis. Holā, pirmā reize arī mums un mašīna ir evakuēta. Viesnīcas menedžeri mums pastāstīja, ka policijas departaments ir 6 ielas tālāk, un ka sods būs aptuveni 150 $. Tā kā tā principā bija Natašas vaina, tad 100 $ mēs dabūjām no tiem pašiem menedžeriem. Nu ko, stress pamatīgs, bet nu vismaz maz būs savas naudas jāatdod. Aizvilkāmies līdz policijas departamentam pa ceļam jau sākot smieties, jo sākām domāt, ko mēs tiem policistiem teiksim - Hi, mums pazuda mašīna, varbūt jūs to paņēmāt ? vai Šeit glabājas aizliegtās vietās noparkotas mašīnas ? Jo neviens jau mums 100% nebija pateicis, ka mašīna ir evakuēta, tā bija ticamākā varbūtība, bet tikpat labi, varbūt viņu vienkārši nozaga! Labi, iegājām policijas iecirknī, tur tāds pavecāks onka priekšā, nu stāstām savu bēdu, jā jā, mašīna te, jau sagatavoti visi dokumenti un čeki. Oh, nu jauki, bet izrādās viss tik vienkārši nebūs. Lai mašīnu dabūtu, ir nepieciešama rakstiska piekrišana no mašīnas īpašnieka (diezgan skaidrs, ka Daša tā nav) un īpašnieka tiesību kopija. Un to ir nepieciešams atfaksēt tuvāko 15 min laikā, ja mēs gribas mašīnu šodien, jo pēc 15 min beidzas darba laiks. Es vnk sāku smieties, Daša vēl nevarēja izlemt, smieties vai raudāt. Ātri zvanījām Dašas hosttēvam un skaidrojām situāciju. Viņš pat neizklausījās vājprātā nikns, bet pateica gan, ka 15 min faksu atsūtīt viņš noteikti nevar, jo faksa mājās nav. Tad nu telefons tika iedots policijas večukam un 5 min ilgas sarunas rezultātā viņi vienojās, ka tiesības tiks ieskenētas un atsūtītas un atļauju viņš dos caur e-pastu. Kamēr gaidījām e-pastu, tika izrakstīts sods, kas mums jāsamaksā. Cerētu 150 $ vietā tas bija 215$. Tad gan vairāk gribējās raudāt :D nu neko, labi, ka mums vismaz bija tie lieki 100 $, ja nebūtu, mums nemaz par abām nepietiktu to mašīnu dabūt atpakaļ. 15 min jau bija pagājušas, bet e-pasta vēl aizvien nebija,bet samaksājušas gan bijām. Tad viņš teica, lai ejam pēc mašīnas, gan jau e-pasts tūlīt būs. To arī izdarījām, iekāpām un aizbraucām, pirms tam vēl ejot caur dažādām drošības pārbaudēm. Vai e-pasts atnāca, nav ne jausmas.
Sešos Nataša beidza darbu un braucām pie viņas uz dzīvokli, kurš atrodas centrā, taču arī pie pašas pludmales. Dzīvoklī dzīvo 9 jaunieši, visi atbraukuši uz šejieni vasarā strādāt caur programmu Work&Travel. Dzīvoklis diezgan briesmīgs, ieeja ir no tādas kā koka terases otrajā stāvā, durvis nekad netiek slēgtas ciet (jo tam nemaz nav domātas) un tur var sastapt daudz vairāk cilvēku nekā tos 9, kas tur dzīvo. No katra iemītnieka tiek ņemta īres makse 1250 $ par visu sezonu uz kuru atbrauc, vienalga, vai ierodies maijā vai jūlijā, vai brauc prom spetembrī vai oktobrī. Ā un meitenes par sēdēšanu pie baseina no 10 rītā līdz 6 vakarā saņem 70 $ (ļoti maz, tīri izdzīvošanai). Jaunieši visi bija no Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas un Kazahstānas. Izdomājām, ka varētu mēs 9 cilvēki ar 2 mašīnām (kuras mums arī bija) braukt uz kaut kādu salu, kurā ir Nacionālais parks, kurā ir savvaļas zirgi. Domāts, darīts. Jau bija diezgan tumšs un tikai aptuvena nojausma, kur tas parks atrodas. Pēc 2 h riņķošanas mēs bijām totāli apmaldījušies un redzējuši vienu savvaļas zirgu, kurš ceļa malā ēda zāli. Arī GPS uz salas nedarbojās. Fun. Un tikko atradām kaut kādu stāvvlaukumu izdomājam, ka turpat arī paliksim, vairākas reizes meklējām zīmes, kas aizliegtu šeit uzkavēties, bet nekā nebija, tāpēc nolēmām teikt tā, ja nu uzrodas kāds, kurš mūs mēģina padzīt vai arestēt, ka esam nomaldījušies tūristi, kas piestājuši atvilkt elpu. Nu principā, taisnība jau bija, tikai alkohola lietošanu gan labāk noklusēsim. :D Nu un tā arī bija mana pirmā reize pārkāpjot likumu ASV. Nu kas par trakumu ar to 21, pat mani hostvecāki saka, ka tas ir bezjēdzīgi. Tā nu mēs tur uzkavējāmies 3 h, bija patiesi jautri un kolosāli jo tā krievvalodīgo kompānija bija nežēlīgi rēcīga, ļoti ļoti pārsmējāmies. Un arī fakts, ka atradāmies pie lielas upes un bija ļoti skaidras debesis ar ik pa laikam krītošām zvaigznēm, vakaru padarīja neaizmirstamu un fantastisku. Jau krietni pēc 2 naktī izdomājām, ka tomēr jādodas prom un atkal riņķojot tomēr prom tikām.
Svētdienā jau atkal pludmale mūs gaidīja, bet laiks vairāk nebija tik karsts kā iepriekšējā dienā, brīžiem pat lija lietus. šajā dienā abas ar Dašu jau pat bijām sadūšojušās tomēr papeldēties okeānā un kā mazi bērni ārdījāmies pa ūdeni vismaz 2 h, ķerot viļņus, lecot pāri, tikām nemitīgi ieskalotas krastā un kas tik ne vēl, bet jautri bija ļoti. Tas, kas mani vēl ļoti pārsteidza ir veids, kā tika pasniegtas reklāmas pludmalēs - nemitīga lidoja mazas lidmašīnas aiz sevis plivinot dažnedažādu tekstu uzrakstus un attēlus ar veikaliem, pakalpojumiem un pat banku piedāvājumiem, tāpat mazi kuģīši, kuri vizināja gan plakātus, gan lielus ekrānus, uz kuriem tika demonstrētas reklāmas. Tik stulbi, un es pat nez, vai iedarbīgi, jo cilvēki atpūšas, bet nē viņiem pat burtiski uz galvas bāž reklāmas. Ap plkst 3 dienā sākām posties prom. Vēljoprojām nemitīgi smiedamās par visiem piedzīvojumiem un situācijām devāmies atpakaļ uz Vašingtonu, atkal ik pa laikam paķerot kafiju un sajūsminoties par milzonīgo tiltu. Atpakaļ tikt mums prasīja vien 3 h, tas laikam saucas GPS iepazīšana. Un noteikti noteikti varu teikt - šīs bija manas labākās brīvdienas ever un tā ir tikai mana 3.nedēļa ASV.
Tajā pašā Nacionālaja Parkā, kad krita zvaigznes, Daša man pajautāja - tu ievēlējies kaut ko. Un tad es aptvēru, wow, nē, es galīgi aizmirsu kaut ko ievēlēties. Un tad sapratu tikai to, ka ja jau es aizmirsu, tas nozīmē, ka nav nekā tāda, ko man šobrīd ļoti ļoti gribētos, jo vienmēr es biju gribējusi tikt uz šejieni, vai būt iesaistīta kādās trakās lietās, piedzīvojumos, vai vienkārši būt laimīga. Tik kolosāli apzināties, ka sapņi piepildās.


P.S. Mīļš paldies par vēstulēm ar atzinīgiem vārdiem par bloga saturu. Tas man neļauj palaisties slinkumā, bet paturēt visas detaļas un sīkumus prātā, lai padalītos ar tiem te Jums!

First week in American life (:

Nu jau pagājusi viena nedēļa un jāveic nedēļas rezumē. Kā teica hostmamma - ārprāts, palika taču tikai 53 nedēļas! Nu tātad, iet mums visiem ļoti labi un kad ģimene man 5dien izmaksāja pirmo algu arī piemetināja, ka pagaidām viņi uzskata, ka viņiem ar mani esot ļoti paveicies (hihi), par ko man dubultprieks. Un man ar viņiem arī.

Tātad, pirmās dienas pagāja saprotot kas un kā jādara, tas kopumā prasīja divas dienas, pēc tam mana strādāšana izpaudās kā braukāšana ar mazo peldēties un sauļoties, vai aizvizināties uz tuvāko rotaļu laukumu (no kura šodien mūs padzina, jo šodien sākas skola lielākiem bērniem nekā Klaudija un tas ir skolas rotaļu laukums un tie, kas nepieder tās skolas grupējumam, tur nedrīkst atrasties, tad nu mēs abas ar Klaudiju par to bijām ļoti bēdīgas, man tagad būs jāmeklē jauns rotaļu laukums, kur viņu vest :( !!!!! ). Mazā tiešām ir ļoti jauka, no sākuma likās, ka niķīga un izlutināta, bet varbūt arī viņas sākotnējā uzvedība bija pierašana pie jaunas au pair. Denijs izturas kā lielais brālis, lai gan savu 5 gadu vecumā tas īpaši neizdodas, taču ikdienu smejos par viņa "augošo vīrišķību" kad ik pēc frāzes viņš piebilst - It's not for girls! Nu tik funny :D Tad nu kopumā līdz 4dienai bija forši un laiks bija kolosāls, līdz, jā, pienāca 4diena un nācās piedzīvot Amerikas diezgan ierastu, bet galīgi nelabu paradību - Tornado. Dienas laikā viss palika pilnīgi tumšs un biedējošas skaņas no apkārt lūstošiem kokiem. Viss tas vilkās kaut kur 40 min, kā rezultātā pazuda arī elektrība. Nekā traka nebija, tikai dažām mājām bija cietuši jumti, vienīgi koki gan bija pamatīgi palauzīti, novākšanas un savākšanas darbi turpinās vēl šodien. Par laimi elektrības nebija tikai dienu, lai gan tas pats bija tirās šausmas, jo nevarēja jau īsti tikt pie normāla ēdiena vai kafijas vai vienalga kā. Bet par laimi tāpēc, ka hostģimenes vecvecākiem elektrības nebija pat 4 dienas. Tā tak var arī badā nomirt. Un, protams, mājās nestrādāja arī kondicionieri un tā vien katru sekundi varēja just, kā mājā ieplūst 33 grādu svelme, kas ir katru dienu, bet nu Latvijā jau tas pats, cik esmu dzirdējusi. Nu un kaut kā bija jāpārdzīvo tas tumsas un garlaicības vakars, kuru ar Karenu aizpildījām ar vīnu, lai vismaz miegs labāk nāk. Nu jā, pēc pāris stundām jau nāca tīri labi. 5diena man jau ir brīvdiena un beidzot iepazinos ar ģimenes omi - viņa arī mani ar savu S klases mersedesu aizveda uz sociālo dienestu, jo man ir jādabū Social Security Card, bez kuras dzīves te nav iespējama - tikai to dabūjot varēs atvērt bankas kontu, sākt studēt, sākt kārtot tiesības, reģistrēties bibliotēkā utt. NU un jā, viņa vēl diezgan jauna, bet nu vienalga, smieklīgi bija iedomāties savu omi pie mersedesa stūres.Varbūt sakarā ar vētru, bet cilvēku rindā bija ļoti maz (biju sabiedēta, ka būs jāsēž vairākas stundas), iedevu vajadzīgos papīrus, parakstījos un kartei 7 dienu laikā jābūt pie manis. Šī karte un vēl International Driving License ir divas manas vitāli dzīvībai svarīgās lietas, kuras noteikti vajadzētu saņemt jau šonedēļ, vismaz es tik ļoti uz to ceru. Aaaaa, kāda bija mana kļūda, ka es Latvijā nepasūtīja Starptautiskās braukšanas tiesības. Bet nevarēju jau zināt, ka viss tā sanāks, vārdu sakot, kad aģentūra iedeva adresi, kur to var nokārtot ieraudzīju, ka tas maksā 90 $ un galīgi vairs negribējās ne par ko maksāt un daudz kārt biju dzirdējusi, ka Latvijas tiesības kā Eiropas Savienības dalībvalsts ir derīgas ASV 90 dienas, pa kurām biju arī cieši apņēmusies nolikt ASV tiesības. Vēl šur tur internetā paskatījos un, ja nemaldos, to sauc par "Starptautiskās satiksmes konvenciju", kas nosaka, ka tiesības ir derīgas 90 dienas. Nu tāpēc arī neuztraucos, bet tad nu tieši šajā 5dienā hostmamma piezvanīja uz Virdžīnijas csdd un noskaidroja, ka bez IDL es nedrīkstu ar mašīnu vispār rādīties uz ceļa. Sods - ap 500$ ! Nu vai zini, aaaaa, izrādās Latvija, Rumānija un vēl kaut kura valsts šobrīd neatceros jau, neietilpst nosacījumā kāpēc, to diez vai ir jēga meklēt, jo fakts ir skaidrs - braukt es nedrīkstu. Skaisti, sēdi mājās tagad. Bet nu ātri ātri internetā aizpildījām visas formas un ceru šonedēļ tikt pie licenzes, lai atkal varu vizināties ar savu jauko fordiņu. Interesants ir arī fakts, ka ar Vācijas autovadītāja tiesībām, pat vispār nevajag likt arī ASV tiesības, kur nu vēl taisīt IDL. Vot šitā, ej nu saproti ar viņiem. Esmu jau tikusi arī pie ASV ceļu satiksmes noteikumu grāmatas, jāteic nu nez cik reizes vienkāršāk nekā mums, teorijas testā būs 30 jautājumi un jābūt 75% pareizi, lai noliktu. Braukšanai nav jāņem instruktors utt, kad tev liekas,ka esi gatavs jāsarunā inspektors, mašīnā iekšā un brauc. Naudas līdzekļi respektīvi daudz mazāki nekā LV, kur vēl jābūt 14 braukšanas stundām pirms tu ej uz braukšanas eksāmenu.
5dien bija norunāts jau doties kaut kur prom no mājām - devos pie jauniegūtās paziņas Ievas no Rīgas, kura šeit arī ir au pair un dzīvo stundas braucienā ar metro no manis. Biju ļoti priecīga, ka apciemoju viņas ģimeni, jo tas stāsts mani sajūsmināja tik ļoti. Viņas ģimene ir Amerikas latvieši, jeb Otrā Pasaules kara laikā kā jau daudzi latvieši, arī Ievas tagadējās hostģimenes vecāki devās trimdā uz Ameriku un palika te dzīvot un nu šeit ir jau arī viņu mazbērni, kas tad nu šogad ir Ievas aizbildniecībā. Un lai gan viņi ir pilnīgi amerikāņi, Latvijā bijuši tikai 2 reizes un visu dzīvi dzīvo šeit, viņi mājās runā latviešu valodā, bērniem tiek mācīta latviešu valoda, katru gadu tiek apmeklētas latviešu nometnes un latviešu svētdienas skolas, par ko es biju vislielākajā šokā, jo to ir tik daudz - gandrīz katrā lielā pilsētā ir latviešu skola! Un arī dzirdēt, kā bērni runā latviešu valodā mājās, lai gan iet amerikāņu skolās ikdienā, tas taču ir wow! Un es nekādīgi nevarēju saprast, nu kāpēc ? Un ģimenes tēvs atbildēja - lai nepazustu saikne ar dzimteni. aaaaaaa, man itas tā šokēja, gandrīz apraudājos. Un 4gadīgā Elisa pirms vakariņām noskaitīja lūgšanu latviešu valodā. Un pārējos ģimenes bērnus sauc Andris un Laila. Nu tik jauki! Pēc vakariņām ar Ievu aizbraucām noskatīties Step Up 3D, par ko biju diezgan vīlusies, jo principā bezsižetiska filma, labi, ka vismaz dejoja smuki un otrā dienā es beidzot dabūju iepirkties. Drēbes šeit tiešām ir lētas! Vakarā atkal ar metro mājās, kuru šeit man nācās drusciņ grūtāk apgūt, nekā Ņujorkā, bet par laimi jau ar pirmo reizi visu izdarīju pareizi, tikai varbūt ne visizdevāk, kā bija iespējams. Un tā kā svētdien vēl nekas nebija ieplānots tad nu obligāti bija jābrauc uz centru - Vašingtona un Forests Gamps prātā. Ar metro līdz pašam epicentram, kur ir pats iespaidīgākais ar metro braucu aptuveni 7 min un dīvaini, kad dzirdi - nākamā pietura - Pentagons. Lūkot centru braucām ar Dašu un izkāpjot Chinatown sākam tūri. Es kā vienmēr bruņojusies ar karti un skaidri sarakstīju kas ir primārais, ko šodien gribu redzēt tā un sākām. AAAAA, tas viss bija tiiiiiik skaisti. Grūti pat vārdos aprakstīt, skatiet paši draugos bildes! NU vnk neticami! Beidzot to visu redzēt ar savām acīm ne tikai ziņās, tā vien liekas, ka kaut kur ies Obama. Un tik smieklīgi bija - ejam ar Dašu pa ielu, meklējam, kur varētu paēst un savā starpā runājam krievu valodā un ejam gar American Holocaust Museum un Daša man prasa, kas ir holokausts. Te nu es ar savu "negramatisko" krievu valodu sāku stāstīt, kas ir holokausts un no aizmugures atskan balss - " Vi ejšo i v armiju služiļi?" Aaaa, nu krievu valoda te ir arī diezgan plaši sastopama. Sākam runāties ar 2 puišiem, kuri prasa, no kurienes tad nākam, ja reiz runājam krieviski. Un Daša jau nedomājot sper laukā - mēs no Krievijas! Aha, tulīt tev mēs. Saliku rokas sānos un saku - es personīgi neesmu no Krievijas, es no LATVIJAS! Nu un jau kā vienmēr gribēju vērt muti vaļā stāstīt - kur Eiropā tas ir, kaimiņvalstis kas utt. BET! A šie saka - oooo, a mi s Estoniji! Yes, viens igaunietis pat mācēja pateikt Labdien, Labvakar un Brīvības iela :D Rīgā esot bijis un tā ir vienīgā iela, ko viņš atceras. Bet nu tik jauki! Daša viņiem apsolīja piezvanīt, man kaut kā galīgi nesaistīja meklēt ar viņiem turpmākus sakarus. Šķīrāmies un nopietni izdomājām, nē vajag paēst, sākām staigāt 11 no rīta un bez atelpas līdz 5 vakarā, saule mežonīga, nodegām kā krabji, bet nu jā, vajag paēst un tad noslēdzošā kulminācija - Baltais Nams. Atradām pēc izmēriem palielāku ielu un gan jau būs. Ejam ejam ejam, viens kvartāls, pēc otra, nekā nav - bankas, ofisi utt. Nu jau toč sāk apnikt, principā nekādu veikalu! Redzam o ir ēstuve, bet ciet līdz 4 tikai strādā, tad vēl viena ar tādu pat vainu un beigās vienkārši nācās iztikt ar Starbucks salātiem. Ak jā un pa 7 stundām Vašingtonā es redzēju VIENU Makdonaldu. Ņujorkā tas būtu 1001. Bet kā jau teicu tas ir pilnīgi galīgi absolūti cits, kas man patīk daudz daudz vairāk. Pēc pusdienām/vakariņām turpat netālu vēl jāaizsoļo līdz Baltajam Namam. To arī izdarījām, bet vilšanās arī drusku bija, jo tas ir tiiik mazs! Galīgi ne tāds, kā biju iedomājusies, bet skaisti vienalga. Pēc tā, kājas vairs neturēja un galva pilnīgi dulla no saules, Daša pavadīja mani līdz metro, jo pati palika turpināt vakaru ar igauņu jauniegūtajiem draugiem, kurus īsi pirms manas aizbraukšanas sazvanīja un es nu devos mājās. Pa ceļam riktīgi izsmējāmies, jo domājām slepenos kodus, kā viņa man pa telefonu paziņos, ja viņi izrādīsies maniaki. Es prasīšu, kā tev iet? Viņa teiks - labi, bet es nolauzu nagu, Tā būs trauksme, kad man jāceļ kājās DC policija. Bet par laimi, arī viņa sveika un vesela nonāca mājās, tikai 5 stundas vēlāk kā es. Pirmo reizi izmantoju arī takša pakalpojumus, lai tiktu līdz mājām no metro stacijas, jo manējie nevarēja atvest mani,jo bija dārza ballītē, un tas izmaksāja 6$ jau ar dzeramnaudu. pārgurusi iekritu gultā, bet ar super sajūtu par pilsētu, kuru varēšu čekot vēl gadu :) Tā nu mums te iet!
Gaidu vēstules par jaunumiem Jums, bučas!

So little time, so much to do!

5dien tātad abas ar Darju devāmies ar vilcienu no Ņujorkas līdz Vašingtonai, kur mūs abas sagaidīja hostģimenes. Kā jau ar mani viss neiet gludi, līdz vilcienam gan tikām, viss jauki, sākam braukt. Izpakoju hostmammas atsūtītos saldumus un datoru, lai skatītos filmu,ik pa laikam papļāpājot ar Darju. Un te nu pienāk biļešu konduktors, Darja iedod savu biļeti un es sāku domāt, diez kur ir mana. Izrakņāju rokas somu, tad datorsomu, tad jau metos pie kofera, lenām sākā iestāties panika, jo biļetes cena bija 130$ un ja mani izsēdinātu vienu pašu tagad ārā reāli man pat nebija variantu, ko diez es varētu darīt, jo man nav nedz telefona, nedz uz vilciena sliedēm būtu kāda dzīva dvēsele. KOnduktors jau bija devies prom, piebilstot, ka viņš pienāks vēlāk, noskatoties uz mani kā uz internacionālu zaglēnu ar domu pa velti aizšļūkt līdz Vašingtonai. Bet tad Darja pēkšņi iebļāvās - Našla! Biļete bija iesprūdusi starp krēsla pamatni uz kuras jāsēž un krēsla atzveltni. Kurš vainīgs - protams, ka es ! Nu labi, ka tā. 3 h pagāja ļoti ātri, abas sākām aizvien vairāk uztraukties, nu kā tad būs. Man jau tika teikts, ka mani sagaidīs tikai hosttēvs, jo mātei bija jāstrādā. Tā nu izkāpām mēs no vilciena, ilgs gājiens pa staciju, iekšā tajā un kaut kur, kur pārējā plūsma dodas. Un savu hosttēvu ieraudzīju uzreiz, tikpat nopietns, cik bildēs :) Satikāmies, ierastais - hey nice to meet you, nice to meet you too un dodamies uz mašīnu - tumšu, mirdzošu bembja kabrioletu, žēl, ka netiks ar tādu brīnumu pabraukt :D Izbraucam no stacijas - aaaaaaaaaaa Vašingtonaa :) pirmais iespaids daudz daudz labāks par Ņujorku. TĀĀĀDA arhitektūra, tāds ielu "interjers" ! UN mana hostģimene piekrita, ka tīri kultūras ziņā Vašingtna ir daudz skaistāka, jo te viss ir pa nopietno - bizness un politika. Ņujorka ir fun fun fun. Nu jā, līdz mājām braucām kādas 20 min, jo bija nenormālākie sastrēgumi nu un jo braucām laikā, kad visi brauc mājās no darba. Lielais Highway aaa un kādas mašīnas, to gan jau Ņujorkā pamanīju - Maybach, Bentley, Chevrolet, Chrysler, Lincoln un daudz daudz citas, kuras nemaz neatceros! UN nevienas netīras, visas spīd un laistās :D Pa ceļam, protams, ļoti dīvaina sajūta, nezini īsti ko runāt, bet kaut ko jau pļāpājām. Viņš arī pastāstīja, ka man tiks iegādāta jauna mašīna, jo vecais mustangs vairs īsti labi nekalpojot. Ok, neizrādīju jau, ka biju gatava sist skaļi plaukstas :D Vidusmēra latvietim dzirdēt tādas lietas nav diez ko pierasts :D Nobraucot no maģistrāles, iegriežoties tur un vēl tur un līkumojot pa privātmāju rajoniem nonācām pie mūsu mājas. Viss rajons tikai privātmājās, pie katras mājas pa 3 vai 4 mašīnām. Līdzīgi kā desperate housewives. Manējiem arī katram sava mašīna, tēvam vēl darba un viena man. Māja arī ļoti skaista, nav liela, bet kādas 8 istabas, 3 stāvi, bet apakšējais ir kā pagrabstāvs, tikai tur ir ļoti skaista atpūtas istaba, gan sīkajiem, kur spēlēties ar tik mīkstu paklāju, ka šķiet kājas vienkārši iegrimst. Taču kā nesen uzzināju, viņu plānos ir pirkt jaunu māju, nu bet diez vai tas izdosies pa šo gadu, kamēr vēl būšu te. Un mana mājas puse man tīk vēljovairāk - gulta milzonīga, vēl lielāka nekā manējā lauku mājās (un man šķita, ka tur var sagulēt vesels bars), pašai sava vannasistaba un maza istaba - skapis, vārdu sakot, sociālie apstākļi - izcili!
Kad atbraucām pēc stacijas, atstājām manas mantas mājās un aizbraucām pakaļ puikam uz dienas centru. Puikam ir 5 gadi un uzreiz arī viņš atbildēja uz visiem maniem jautājumiem, lai gan mašīnā tēvs teica, ka puika esot kautrīgs, lai es nepārdzīvojot, ja viņš nebūs īpaši runīgs. Bet bija pilnīgi otrādāk :) par ko milzīgs prieks. Devāmies atpakaļ uz mājām, es jau mēģināju iegaumēt kaut kādā veidā ceļu turp un atpakaļ, bet bez panākumiem. Visas ielas un mājas daudz maz šķiet vienādas un pie visām plīvo ASV karogs, tas skats man tik ļoti patīk aaaa, atkal sajūta piezagās - kā filmās! Saliku mantas skapjos un plauktos un sagaidījām māti ar mazo meitiņu. Atkal sirsnīga apsveicināšanās un ceļojuma pārrunāšana. Mazā vienkārši skraidīja apkārt (viņai ir 2 gadiņi) un kliedza manu vārdu, jo kā izrādās no visām au pair ( un tās ir 3) kas bijušas šajā ģimenē, mans vārds esot visvieglākais. Tā pati situācija, kas bia ar Deniju (puiku), izveidojās ar Klaudiju, viņa uzreiz man lūdzās, lai paņemu rokās viņu un visu laiku ķiķināja. Viņa ir jaukākais 2 gadu bērns, kuru es jebkad esmu redzējusi, jo 2gadnieku izteiktais simptoms "NO! MINE! " viņai piemīt ļoti minimāli. UN viņas smaids, aaaaak, kad jūs ieraudzīsiet, jūs sapratīsiet. Arī vecāki bija pārsteigti, ka bērni vispār nav kautrējušies uzreiz iepazīties, par ko vispār dubultprieks. Un viņiem ir miiiiiiilzīgs kaķis Hortons, kurš ir vecāks kā Denijs un Klaudija kopā - Hortonam ir 11 gadi, tā tas nabadziņš arī izskatās - nav savos labākajos gados. Vakariņām tika pasūtīta pica un atvērta vīna pudele. Ak jā, TV ir pilnīgi katrā istabā un arī virtuvē, respektīvi visur. Pa virtuves TV tika stāstīts par to, ka Bila un Hilarijas Klintonu meita precēsies 31.jūlijā un hostmamma ar sajūsmu stāstīja man, ka viņa ir tik laimīga, ka Čelsija Klintone precēsies, " jo mēs [amerikāņi] esam redzējuši kā viņa aug un tagad mēs redzēsim, kā viņa precās". Un tajā brīdī es sapratu, ka tieši šī bija tā ģimene, pie kuras man vajadzēja nonākt, jo viņu ikdiena sastāv par un ap balto namu, kas, nenoliedzami ir mans lielākais politiskais etalons. Mamma gan strādā par advokāti, tēva darbs saistīts ar sliktajiem zēniem, - federālajā izmeklēšanas birojā, nu tā atkal - nu kā filmās, nu. Bet principā visi, kas dzīvo Vašingtonā un tās pierajonos strādā baltajā namā, vai kādā tā sfērā,šeit viss ir centrēts uz to. Pirmajā vakarā arī ļoti daudz pļāpājām, viņi pastāstīja, ka 4 gadus dzīvoja Ņujorkā un tieši tur, kur es teicu, ir mans Ņujorkas Sapņu rajons - Battery park un mūsu argumenti, kāpēc tas ir tik lielisks rajons sakrita. Ehh, tik forši, es arī gribētu tur padzīvot. Tā nu reāli bija pienākusi gandrīz nakts, notiesājām picu, izdzērām vīnu un gulēt. Saslēdzu kondicionieri, baigi karsts savādāk, arī ap grādiem 30 un gulēt. Gulēju ļoti labi, pat neskatoties uz kārtējo jauno apmešanās vietu, bet nu manam miegam laikam vispār nekas netraucē, es pat lidinoties kosmosa kuģī spētu izgulēties. Tā nu sestdiena pienāca ar došanos uz vietējo atpūtas kompleksu, kas ir dibināts armijai par godu, precīzāk militārajām personām un viņu ģimenēm, bet laika gaitā tas kļuvis pieejams visām ģimenēm. Teds (hosttēvs) ar mums nebrauca, jo devās spēlēt golfu, viņa mīļākā nodarbe, palikām mēs 4. Nu un tāda arī ir tā sistēma tajā klubā, ka nauda tiek maksāta pa konkrētiem periodiem, vai pat vienkārši uz gadu, jo mēs peldējāmies un sauļojāmies un tad atkal peldējāmies un sauļojāmies, tad gājām turpat ēst pusdienas, bet nauda nekur netika lietota. Abas ar hostmammu apjūsmojām glābējus, ehh, nu tiem jau visiem augums kubikos. Kamēr Karena pasūtīja pusdienas viņa izsecināja, ka viņš nav vietējais, jo runājis esot ar akcentu, tad nu viņa izlēma, ka viņš arī varētu būt no Latvijas, jo akcents līdzīgs manējam - no way, šeit neviens nav no Latvijas un neviens nezin, kur tāda ir. Ā, hostvecākiem uzdāvināju grāmatu par Latviju, viņi to pētīja un lasīja ar lielu interesi, par ko man atkal prieks. Kamēr sauļojāmies satikām citu māti ar bērniem un aupair, es arī to meiteni biju pamanījusi, jo viņa bija arī pilnīgi blonda - skaidrs, ne vietējā, un Karena ātri noorganizēja iepazīšanos, izrādījās, ka viņa ir no Zviedrijas, bet drīz jau dosies prom no šejienes, tā ka pat apmainīties ar telefona numuriem īsti nebija jēgas, bet Karena to tāpat izdarīja, viņa ir tik jauka! Bet viņa gan pateica man - ai, tā meitene no Zviedrijas tāpat nebija draudzīga! Nu un te es nobrīnījos, jo redziet man tā vsp nelikās, vienkārši mēs eiropieši laikam īsti nemākam tik ātri sākt runāties ar svešinieku un uzzināt visu par viņu dzīvi, man viņa likās vairāk kautrīga, bet noteikti ne nedraudzīga, bet es pilnībā esmu pieņēmusi to, ka mums ir spēcīgas kultūras atšķirības, kas visvairāk atspoguļojas uzskatos. tā nu mēs paēdām pusdienas un devās uz mājām, lai Klaudiju noliktu gulēt. Dzīvojāmies pa māju, man viss tika stāstīts, rādīts, iemēģināts - mans lielais aicinājums virtuves tehnika - kāda tik nebūt ne, tas tiešām man pieleca tikai pēc dienas, kā īsti kafiju uzvārīt, jo viņiem šeit šajā procesā tējkanna nav iesaistīta.Kad Klaudija pamodās devāmies uz vecpilsētu, kas atrodas pie Potomac River piekrastes ar daudzām milzīgām privātjahtām (tas bija pirmais, kas man iekrita acīs), bet kopumā kaut kas līdzīgs vecrīgai, tikai bez tik daudz naktsklubiem. pastaigajām, pabarojām gulbjus un braucām uz mājām. Svētdien ar Karenu devāmies uz vietējo sporta klubu - kolosāla vieta, gan trenažieri, gan baseini, gan spa, gan sporta veikali. Tikko tikšu pie mašīnas, pavadīšu tur laikam katru vakaru. Ak jā un viss process nebija tik vienkāršs - tā kā vēl neesmu dabūjusi savu sociālo apdrošināšanu, nevaru atvērt bankas kontu un sākt likt tiesības un reģistrēties bibliotēkā un darīt visu pārējo, kas saistīts ar naudas lietām. Bet sporta klubā ir iespēja pirmo nedēļu tā kā izmēģināšanai izmantot par brīvu, tad nu Karena gribējām noformēt vismaz to. Devāmies pie melnādaina fitnesa trenera, kurš ir atbildīgs par tām lietām un Karena izklāstīja situāciju, kad viņam tapat skaidrs, viņš teica "OK, give me your russian passport!" aaaaa, nu kas visiem ir, no sākuma Zviedrija, tagad Krievija, nē tad labāk lai paliek Zviedrija. Kad es viņam ļoti mīļi paskaidroju, ka neesmu no Krievijas, bet gan no Latvijas viņš tikai iesaucās - I even don't know where is that. Karenai mājās biju stāstījusi par valstu prezentācijām Ņujorkā, viņai gan tas likās uzjautrinošiun tagad viņa arī pati dzirdēja, ka visi grib mani pieskaitīt pie Krievijas, mājās viņa teica, ka domājusi es tam trenerim ar kaut ko metīšu, bet nu kur jau nu, dažreiz esmu arī savaldīga un ko tur trakot, ar to,ka viņi Latviju nezin, man vienreiz BŪS jāsamierinās :D Pēc visu papīru nokārtošanas devāmies kārtīgi pasportot, yes, tas bija ļoti ļoti forši! Vakar pa dienu arī dabūju parunāt ar māsu, tik labi ap sirdi palika - lai mūžīga slava, gods un visi citi labumi igauņiem, kas izgudroja skype! Ak jā, un man visu laiku gribas skatīties TV, es dievinu amerikāņu televīziju, viņiem ir simtiem kanālu un šodien es visu vakaru pavadīšu, jo vienā vakarā rādīs 3 manu mīļāko seriālu sērijas pēc kārtas - Gossip Girl, 90210 un Friends :D Vēl kāds patīkams piedzīvojums bija fakts, ka Teds (hosttēvs) vakar iegādājas jaunu mašīnu man! Vecā Ford Mustang vietā man tagad ir Brand new Ford Focus 2010. gada! nevaru sagaidīt, kad beidzot tikšu tam klāt! Vakar arī ar jauniegūto draudzeni Ievu no Latvijas, kura dzīvo kādu pārdesmit km attālumā no manis, sarunajām, ka brīvdienās es varētu dotiews pie viņas uz Oakton! UN vispār pēc iespējas ātrāk jāizpēta karte un jādodas uz Vašingtonu, Baltais Nams aaaaaaaaa! Ar visu šo jūtos vēl diezgan paslinka, jo nejūtos droša vēl zinot tikai vienu ielu, tāpēc uzreiz nevaru mesties visur, bet pieņemu, ka tas viss prasīs maximums nedēļu, lai mani brīvdienās vairs mājās neredzētu. Šīs brīvdienas man anyway vajadzēja palikt mājās, jo bija vispār jāsaprot, kur atrodos. Šodien bija mana pirmā diena ar tiešajiem pienākumiem - par un ap Klaudiju, bet viņa ir debešķīgs bērns, tā kā vien 2 gadus vecs, tad vēl 3 h dienā viņai ir jāguļ, visticamāk, ka nekādu problēmu nebūs.
Vēl ieminējos hostvecākiem, ka gribu apmeklēt katra amerikāņu sporta veida spēli - īpaši izceļot beisbolu, bakstebolu un pats pats galvenais hokeju. Un izrādās, ka uz Washington's capitals play-off spēlēm viņi paši pagājušajā gadā devās, jo viņiem tur esot loža! Nu kā arēnā ložas ar visu tam piederošo! NU VAI ZINI! Esmu gatava atteikties no visiem citiem sporta veidiem, Washingtons capitals, OVEČKINS un es ložā ???????? ak jā, un jātiek vēl uz kādu Kuldas spēli, pieņemu, ka viņam šogad jau vajadzētu būt Atlantā, nevis Chicago wolves. un vēl apskatījos apkārtējās izglītības iespējās, iemīlējos Džordža Meisona Universitātē, kur svēti apsolītos tekoši iemācīties franču valodu.
Vakarā būs praktizācija braukšanā, tiekamies pēc braukšanas, man noteikti gribēsies pastāstīt katru motora skaņu :D

*********
Yes, I did it great :) Mašīna ir ideāla, un es pat braukājoties neizdarīju neko stulbu, jo dažreiz amerikāņu ceļazīmes mani mulsināja, bet ne šoreiz, par ko atkal prieks. Tiekamies ;)