Kur praksi gāji ? - aai, Vašingtonā!

Es zinu, ka reāli ir apnicis, kā es lielos par to, cik brīnišķīga šeit ir mana dzīve, bet check this out.

Nedēļa kā vienmēr pagāja riktīgi cool, ir silti, pavasaris un tā tālāk. Trešdien aizbraucu uz centru un aizgāju uz holokausta muzeju, auč, tas bija ļoooti ļoooti traki. Viņiem ir tik daudz materiālu no briesmīgajiem Hitlera noziegumiem pret ebrejiem. Tur bija arī daudz skolas bērnu un dažas meitenes pat tā skaļi šņukstēja, bet nenoliegšu, muzejs tiešām briesmīgs. Tur bija pat filmiņas, kurās viss attēlots un piem skatlogs, kur grēdā sasviestas tādas kā pastalas. Nu vārdu sakot briesmīgi. Kad izstaigāju visu aizeju pie mašīnas, iesēžos, sāku braukt un ieraugu, ka pie loga kaut kāda lapele tirinās. Yay, no oficiera Newmann man ir soda kvīts par neatļautu parkošanos. Mans pārkāpums bija tāds, ka mašīnas kreisie riteņi atradās pie ietves, nevis labie. Nolažojos uz 40 $, tagad arī es būšu papildinājusi ASV budžetu. Neraudāju gluži, mājās par mani visi kā vienmēr pasmējās, Teds izrakstīja čeku un pa pastu arī nomaksājām.

Vislielākais un visforšākais mans jaunums ir tas, ka pirmdien sākās mana prakse vēstniecībā. Dokumentu process ilga no janvāra vidus, idejas process kopš novembra. Un tas ir tiiiiiiiik kolosāli, es vienkārši esmu bez vārdiem. Aizvadīta jau pirmā nedēļa tur, jūtos dikti svarīga persona haha. Bet ja nopietni, tad jau pa pirmo nedēļu esmu ļoti daudz iemācījusies un man starp citu ir pašai savs kabinets!!!!! :) Mēneša beigās uz ASV brauks Zatlers, tad nu arī man bija uzdots sagatavot info par kompānijām ar kurām viņš tiksies - vēja enerģijas ražošanas kompāniju, firmu, kas Afganistānai piegādā degvielu, par Kurdistānas apgabala iespējamajām sadarbības iespējām ar LV, utt. Nu, vai nav forši ? :) Vienīgā briesmīgā lieta bija tikšana turp/atpakaļ. Es oficiāli paziņoju, ka ienīstu metro no rītiem. Piespiedies ar vaigu pie loga un brauc. Grafiks man pilnīgi nebija pa maniem laikiem un rezultātā man vajag stundu turp, stundu atpakaļ, kas šoreiz ir vitāli svarīgi, jo man tā jau nav daudz laika. Jāpiebilst, ka stažēšanās procesu es daru tikai pa to laiku, kad Klaudija ir skolā. Un 2 stundas no 4 es ceļam veltīt netaisos. Šīs dienas tiešām bija briesmīgas, kad vajadzēja braukāt ar metro, jo es visu laiku visur kavēju un mans maratons pa Massachusetts avenue augstpapēžu kurpēs no malas vispār laikam bija nepārspējams. Tad nu es aizelsusies piejoņoju pie vēstniecības kā tāds ēzelis jau bespēka un dusmīga uz visu pasauli. Tad nu darba dienas beigās aprunājos ar savējiem un no nākamās nedēļas es braukāšu ar mašīnu un tagad man tas aizņems 20 min. Nu labi, no rītiem vairāk, jo sastrēgumi jau milzīgi, bet tomēr, es ieekonomēšu stundu vairāk, ko pavadīt vēstniecībā. Bet neskatoties uz visām grūtībām, arī es iekļāvos Vašingtonas steidzīgo ļaužu plūsmā ar zolīdu apģērbu mugurā un tas lika man saprast, ka pat vistrakākās un šķietami neiespējamas idejas IR reālas! Un te nu atkal man jāpiemin mana brīnišķīga Carithers ģimene, kuri mani tik ļoti atbalsta un palīdz visā, ko es sadomāju. Cik ļoti es viņus mīlu un cik ļoti esmu viņiem pateicīga - nevarat iedomāties!

Gribēju pastāstīt vēl vienu grandiozu lietu, kas ir notikusi! Tātad jau simtreiž šeit pieminētā mana draudzene Tereza ( kas principā šeit ir kļuvusi par man vistuvāko ) novembrī cieta satiksmes negadījumā uz highway. Mašīna bija lupatās, jo tika mesti kūleņi, bet brīnumainā kārtā pašai bija tikai sasists plecs. Viņa vainīga nebija - viņas mašīnas aizmugurē ietriecās buss ar ātrumu 65 jūdzes stundā. Slimnīcā viņa arī bija, bet tikai uz pārbaudēm. NU un šokā bija kādu nedēļu, un vēl aizvien bail braukt pa to pašu highway. BET. Viņas hosttēvs ir advokāts un jau pašā sākumā no vainīgā šofera apdrošināšanas tika piedzīti līdzekļi slimnīcas pārbaužu apmaksai, jaunai mašīnai un citām formalitātēm. Bet tagad nesen, viņas hosttēvs, kā labs advokāts būdams panāca to, ka apdrošināšanas firma viņai kā cietušajam upurim ( jo viņai tā būs morāla trauma uz mūžu) izmaksāja 10 000 $. Uzminiet nu, kurš vasarā brauc uz Havajām ? :) (ja vien kāda briesmīga dabas traģēdija līdz vasarai nenoslaucīs visu)

Trešdien biju kārtējā hokeja spēlē, uz kuru ar mani gāja viens jauniegūts draugs no pagājušās 5dienas atpūtas Džordžtaunā. Abi esam baigie hokeji fani, tāpēc cerējām uz labu spēli un es beidzot uz uzvaru, jo es biju uz 4 NHL spēlēm un visās Capitals ir pakāsuši. Biļetes protams man deva Karenas tētis. Un 3dien no rīta Karena saka, ka uz spēli dabūtas vēl 2 biļetes un ies arī Teds un viņa kolēģe. Tā nu mēs uz spēli bijām kā liela laimīga ģimene, bet toties mums bija tiiiik jautri! Un spēle bija ļoti grandioza - 5:0 Caps uzvarēja, vārtsargam pirmā sausā spēle NHL karjerā, Ovečkinam 600. punkts karjerā, Arnott 900.punkts karjerā utt Bija vēl, bet uzvārdus neatceros :D Starp citu, runājot par Karenas tēti (manu host-vectēvu) tad pārsteigums man bija tad, kad vēstniecībā pētīju Kurdistānas investīciju materiālus un ik pēc pāris lappusēm ar Kurdistānas prezidentu blakām fotogrāfijas bija Karenas tētis. Izrādām viņš ir arī USA Chamber of Commerce viceprezidents. Un es to uzzinu tikai tagad!

Kā jau varat noprast, man iet tiešām brīnišķīgi. Mīlu savus knēveļus, bet strostēju viņus daudz arī, disciplīna mums te ir augstā līmenī :)) Klaudiju nestrostēju, viņa ir mans prieks un acuraugs. Denijs arī ļoti cenšas, lai gan īsti nesanāk, bet man viņa bieži ir žēl, tāpēc mēģinam visu risināt mierīgi, bez sodiem un tā. Starp citu, es pa šito gadu būšu uz urrā nostiprinājusi savu pacietību un savaldīšanos, jei bogu.

Uz mājām braukt es negribu. Lasu ziņas LV portālos un gribas sist šķīvjus, plēst no dusmām.

Mana lielā laime ir tas, ka rīt DC ierodas "Kamēr" koris ar manu mīļo Laumu. Pavadīsim kopā sestdienu un svētdienu, esmu tik laimīga, ka šeit pie manis būs vismaz viens cilvēks no savējiem, no tiem, ko tik ļoti mīlu! Un marts jau ir pusē, neticami, bet fakts. Līdz Floridai vien mazliet vairāk kā 2 nedēļas!

Čau!