Kā es braucu Bostonu lūkoties un kā es Gagu redzēju

Pirms ķeros pie Bostonas brīvdienu izklāsta ātri pieminēšu 2 nedēļus vecus notikumus nedēļas nogalē, kad es ar vēl 2 latviešu meitenēm braucām iepirkties. Starp citu, mūsu kompānija sastāvēja no Gunas, Gunas un Guntas un mēs jau smējāmies, ka, paskatoties uz mūsu kompāniju, varētu padomāt, ka latviešu valodā nav citu meiteņu vārdu kā tikai ar sakni Gun-. Nu, tātad, iepirkāmies mēs ļoti raženi un vēlu vakarā es atbraucu mājās. Piebraucu pie mājas, skatos - nav Teda darba mašīnas. Ieeju iekšā, Karena vannoja sīkos, parunājām, beigās prasu - kur Teda mašīna. Karena sāk raudāt un saka, ka viņi sastrīdējās, viņš salasīja mantas un aizbrauca un tā. Man bija baigais šoks, jo viņa stāsta, ka viņi sen jau strīdās un tā, es domāju pa kuru laiku, es tak šajā pašā mājā dzīvoju, kā es vispār neko varēju nepamanīt. Viņa arī paskaidroja strīda iemeslus +/- un pateica pāris stiprus vārdus par šķiršanos un tā, kuros es pat negribu iedziļināties, bet fakts tāds, ka pēc tam naktī, nē, pat principā uz rīta pusi es dzirdēju, ka viņš atbrauca mājās, bet gulēt aizgāja uz pagrabistabu. Es zināju, ka jebkurš iznākums mani neskars pilnīgi nekā, bet tāpat pie sevis nodomāju, lai dara, ko grib, bet pirms vīzas termiņa beigām viņi man prom no ASV nedabūs. Un, protams, ka nekas arī nenotika, jau nākamajā dienā mēs kā liela laimīga ģimene visi skatījāmies Grammy Awards. Bet kopumā, mani ļoti sadusmo, ja cilvēki vienā dienā pasaka spēcīgus skaļus vārdus, bet nākamajā dienā izliekas, ka nekas nav noticis, jo tā ir vieglāk, nekā apsēsties un problēmu izrunāt. Nākamajā dienā pirms Grammy biju aizbraukusi ciemos atkal pie mīļās Vijas, es laikam dienām varētu klausīties to, ko viņa stāsta par LV pirms ~ 70 gadiem, par to, kā sievietes mežģīnu cimdos Rīgas ielās dzēra kafiju. Un par to, kādi toreiz bija latvieši.

Visa pārējā nedēļa pagāja lielās gaidās par došanos uz Bostonu un kopumā visa nedēļa pagāja lieliskā noskaņojumā, jo temperatūra sasniedza pat +24 grādu atzīmi, līdz nelabumam staigājām ārā īsos šortiņos un tā bija tiešām sajūsma. Un tad 5dien vakarā es izbraucu uz Bostonu. Vēl viena lieta, kas man šeit tik ļoti patīk - tā kā uz Bostonu turpceļā devos ar autobusu, tad krietni ieekonomēju un abu virzienu lidmašīnas biļeti. Šeit ar autobusu var aizbraukt jebkur un kas ir pats labākais - jo tālāk brauc, jo mazāk, maksā. Ir viens autobusa maršuts, kurš pat brauc uz Kanādu, Toronto, jābrauc gan ir 11 h. Līdz Bostonai bija 9 h, un 7 no rīta es jau biju Bostonā. Biļete man izmaksāja 15 $, kas ir viena pusdienu reize principā. Un labākais vēl bija tas, ka kopumā uz Bostonu viņš aizbrauca 7 h, jo kavēja ļoti izbraukšanu un tad daudz ātrāk ieradās Bostonā. Mazliet uzgaidīju Ieviņu un tad jau pavisam drīz sākās mūsu brīvdienas. Kopumā Bostona man nedaudz atgādināja Filadelfiju, nu vienīgi Filadelfija nav pie upes/okeāna. Tas, kas mazliet visu izbojāja - Bostonā esošā absolūtā ziema + aukstums + nenormāls vējš. Varbūt tāpēc es nebiju gluži sajūsmā par pilsētu kā tādu, toties sajūsmā es biju par to, cik forši es atpūtos un kā Ieva par mani parūpējās. Kā jau daudzas reizes esmu teikusi, tad viena no lietām, kas man tik ļoti pietrūkst, ir latviešu ēdiens. Šajās brīvdienās es dabūju visu, ne vien ceptus kartupeļus, bet arī rupjmaizi, Cido sulu, kārumiņus utt. Blakus pilsētā no vietas, kur dzīvo Ieva ( kas tomēr no Bostonas ir gana patālu) ir krievu veikals, kur ir arī latviešu importētā pārtika un arī citi produkti, kas gluži nav no Latvijas vesti, bet ļoti tuvi mūsu virtuvei. Man Vašingtonā gan tāda veikala nav, zinu, ka ir vācu veikals, kur var siļķes dabūt :D bet neesmu vēl tur bijusi. Nu jā un tā nu man bija ekskursijas pa pilsētu un pirmās dienas vakarā beidzot bijām ASV tik slavenajā Hard Rock Cafe, kuru jau biju redzējusi bez maz katrā pilsētā, bet nekad nesanāca būt. Otrajā dienā aizbraucām uz vietu, kura man no visas Bostonas apskates ekskursijas patika un sajūsmināja visvairāk - uz Harvard University Campus. Es, goda vārds, domāju, ka apraudāšos, man nekad nelikās, ka es varētu to visu redzēt īstenībā, man tas bija tāpat kā bērnam pabūt Disneyworld. Staigājām tur un ar tādu balto skaudību skatījos. Protams, tur bija daudz tūristu, bet daudz arī uzvalk-formās tērptu jauniešu ar portfelīšiem rokās. Tas bija tiiik, tiik.. biju ļoti greizsirdīga uz viņiem. Campus bija vienreizējs, ēkas visas kā atsevišķi arhitektūras pieminekļi, starp mācību ēkām bija arī sava baznīca, dievkalpojumu tajā dienā jau bijām nokavējušas, tā ka redzēt nesanāca. Tā jau nodomāju, nu jā, ja mācies Harvard University laikam Baznīca bieži jaapmeklē. Aizgājām arī uz nedaudz tālāk no campus esošo universitātes grāmatu veikalu un kamēr staigājām uzgāju veselu plauktu ar Josepf Nye grāmatām par soft power, no kurām daudzas biju izbūrusi cauri sava kursa darba tapšanai, viņam tur bija atsevišķs plaukts, jo arī viņš absolvēja šo pašu universitāti. Atkal baigais sentiments iestājās man, cik ļoti man gribās non-stopa drukāt politiskos referātiņus. Vienu grāmatu gandrīz nopirku, bet tad domāju, ja gribēsi to grāmatu arī rīt, tad labāk jau no amazon.com pasūtīt. Nu jā, protams, ka man jau viņu īsti nevajag savā īpašumā, vienkārši es tajā brīdī biju dikti saviļņota. Kopumā Bostonā es dzīvojos 3 dienas, jo šajās brīvdienās brīva bija arī pirmdiena, jo ASV bija President's day, kurā tiek godināts Abraham Lincoln un George Washington. Tad nu man tas deva iespēju pabūt pie Ieviņas ilgāk. Atpakaļ lidoju ar lidmašīnu un kārtējo reizi lidojums bija dikti bailīgs, kaut kā pēdējā laikā es patrāpos lidot visādos turbulences periodos vai vētrās vai vēl ne kādos apstākļos. Bet kopumā, tas, kas man no sajūsmas aizrāva elpu bija Bostona naktī no lidmašīnas augstuma, ļoti ļoti skaisti tas tiešām bija, jo pilsēta puslokā stiepjas gar okeānu, kas naktī izskatās kā vnk melns caurums. + kad kapteinis kā vienmēr sveicināja pasažierus un teica, ka pēc stundas mēs nolaidīšoties "great nation's capital" Tālāk no kapteiņa sekoja "for those who are coming home - welcome" tirpiņas noskrēja pār muguru pēc šitā teikuma, kā mazam bērnam :)) it kā jau vajadzēja pierast, bet tāpat :) atbraucu mājās pie savas laimīgās ģimenes un savā gada plānā ievilku check pie vēl vienas pilsētas.

Arī nākamā nedēļa pagāja ļoti jauki, jo sākās tikai no otrdienas + šeit tiešām jau vairāk velk pat uz vasaras pusi. Tagad, piemēram, nupat bija negaiss un ārā smaržo vienkārši brīnišķīgi. Un jau sāk parādīties zaļas lapiņas pumpuriem.

Pagājušajā nedēļā kā kārtīgs legālais iebraucējs ASV samaksāju nodokļus, kas man rūgtu sāpju vietā sagādāja bezgala lielu prieku, proti, izrēķinot pēc savām shēmām, man sanāca, ka nodokļos jāmaksā 700 $, šo summu jau sen biju sakrājusi un atlikusi. Tad ar savējiem sākām pildīt formas un izrādās, ka jamaksā 70 $ nevis 700$ un tos pašus 70 $ viņi par mani samaksāja un man teica aizmirst par to. How cool is that ? Un visu šito sakrāto tagad varu ieguldīt nākamo plānu izpildei.

Šo 4dien pienāca ilgi gaidītais Gagas koncerts. Nu jā, protams, ka katrs samaksātais cents bija tā vērts, jo koncerts bija fenomenāls. Šovs bija grandiozs ar pirotehniku, akrobātiku un ko tik ne vēl, + tērpi tika mainīti vai pēc katras dziesmas. Koncertā arī ļoti uzsvērts tas "visi esam vienādi" aspekts, kas, protams, tā arī ir, bet izpaudās tas tā, ka piem. viņa saka tagad visi geji un lesbietes paceļ rokas un tiek paceltas rokas, tad viņa sauc lai transvestīti paceļ rokas un tu redzi atkal simtiem paceltu roku un tā tālāk ar visu noviržu paveidiem. Uz koncertu gāju ar meksikānieti Laylu, kurai Daša pārdeva savu biļeti un viņa tad man stāstīja, ka viņai un viņas brālim, kurš ir gejs, Gaga ir mīļākā dziedātāja. Man gluži tā nav, bet par koncertu tā vai tā biju sajūsmā. Starp citu, iesildošā grupa bija Scissor sisters, kuri man ļoti patika, bet uz Positivus tā kā man nesanāca aizbraukt, tad nu vismaz te redzēju. Tagad norezervējām biļetes uz Katy Perry koncertu, kurai iesildošā ir Robyn, es pat i nezinu, kuru es gribētu dzirdēt vairāk. Jo visiem šitiem Holivudas šoviem ir taaaaads lieliskums, arī Usher koncertā es tur sēdēju pavērtu muti, kā viņš tur ķēdēs lidoja pa arēnu. NU vārdu sakot, apbrīnojami forši.

Šo 6dien apritēja tieši 7 mēneši savienotajās valstīs un šito faktu es pat negribu komentēt vai vispār par to domāt.

Svētdien ar draudzeni aizbraucām uz vietu, kur tipa dzīvoja George Washington ar savu sievu, tāda liela viduslaiku muiža, es jau smējos, ka atgādināja Latviju, jo tur bija arī ieloki ar aitām, govīm utt. Bet kopumā man patika vairāk, kā es biju cerējusi, jo tur arī varēja apskatīt vietas, kur viņu ķermeņi apglabāti katakombās un tā. Smuki tur bija, katrā ziņā vēl aizvien izmantoju katru brīdi apskatīt visu un vēl vairāk.

Nu tā lūk mēs te dzīvojam. Viss kārtībā un tagad jau jāsāk gatavoties nedēļai Floridā, izlidoju uz turieni 4.aprīlī un tikai tur tikšos ar savējiem, tad nedēļu būsim Orlando. Līdz Floridai nekur nesanāks paceļot, jo katras brivdienas esmu rezervēta strādāšanai.

Šo piektdien sanāca būt ļoti foršā bārā, kur ir mūsu Georgetown University un arī cilvēki tur ir vnk fantastiski, pārsvarā tikai īstie amerikāņu (kas ticiet vai nē, ASV ir retums) studenti, tuvāk sapazināmies ar topošajiem ārstiem no tās universitātes, interesanti paklausīties, kā viņi te par ārstiem mācās, teica, ka atļaujas iziet uz bāru vai klubu kādos 2 mēnešos reizi. Tas, protams, nav nekāds objektīvais rādītājs, bet nu skaidrs, ka ārsta profesija nevienā valstī nav chills (vai ne, Armand? :) ).

Šodien mums ir ikmēneša au-pair tikšanās un iepazīsimies ar 24 gadus veco Marsio no Brazīlijas, kurš ir au-pair Dašas vietā.

Kā jau ļoti liela daļa arī man ir lielumlielais prieks par Dinamo un ar nenormālo stresu gaidu rītdienu. Tiekamies, čau!