blogu sāku rakstīt, lai neplēstu sev matus no galvas. spēli neskatos, bet izpalīdzīgas dvēseles tāpat pamanās iebāzt acīs ka ir jau 5:0. (LV - Slovēnija)
Lieldienās man bija tā spožā ideja, ka jābrauc prom kādā ceļojumā (jupis lai rāvis tās manas idejas). Likās, ka ja palikšu mājās šeit, būs baigi skumji, jo būs jādomā, kā manējie mājās iet uz baznīcu visi kopā, kā vienmēr kasās viens ar otru pie galda :D, utt. kas viss pieder pie sirsnīgiem ģimenes svētkiem! :) Tad nu ar igauniti Sandru un savu Terezu izdomājām braukt uz Niagāras ūdenskritumu. Uz turieni braucām ar autobusu 5dien vakarā. Laiks bija briesmīgs, auksti, lija un 8h ilgais brauciens nesolījās būt jauks. Tā arī bija. Autobusā neaizmigu ne minūti, bija vājprātā auksti un visu laiku nopļāpājām ar igaunieti. Viņai ir 24 un viņa caur Erasmus Parīzē gadu dzīvoja, tā sakārdināja. Daudz salīdzinājām Igauniju un Latviju, nesaprotu, kā viņi var būt mums tik tālu priekšā. Dažkārt vispār nesaprotu, kas ir vainas latviešiem. It sevišķi tiem, kuri drukā tos psihiski slimos komentārus internetā. Tie ir tie paši latvieši kas ikdienu ir uz ielām un tad pārvēršas par garīgi nelīdzsvarotiem zombijiem, kolīdz piesēžas pie datora vai tā ir tāda konkrēta, slēgta sabiedrības daļa, kas šādi uzvedas visu laiku, tikai es visu dzīvi veiksmīgi esmu palaidusi garām iespēju tikties ar viņiem aci pret aci?
Iebraucām no rīta Buffalo stacijā, gāž kā no spaiņiem. Jau tajā brīdi gribējās visu mest malā un ar pirmo reisu braukt pie jaukā, svinīgā pusdienu galda mājās un svinēt Lieldienas normālos apstākļos. Bet nu neesam jau no tā vārga gala, tāpēc izmocītas bet brienam uz hoteli. Jāpiebilst, ka nav vēl pat 8 no rīta. Ceļā uz hoteli (kurš bija pašā downtown centrā) pamanam pirmās dīvainības un pirmo reizi mūsu sejas mīmikas iezīmē "WTF?" veidolu. Neskatoties uz to, ka nav NEVIENAS dzīves dvēseles redzamas izņemot mūs, visi ielas sānos esošie veikali vēsta tikai 2 veidu uzrakstus - "SOLD" vai "CLOSED". Skatam pavīd ar 2 dēļiem reizināšanas zīmē aizsisti logi, durvis, metāla nožogojumi un katrai no mums atmiņā ataust šausmu filma "Vaska figūru muzejs", kurā Parisu Hiltoni caurdūra ar mietu. Nu neko, histērisku optimismu saglabādamas, tuvojamies hotelim. Atrodam, bet īsti nevaram saprast, kā lai tiek iekšā. Pirmkārt, ir arī uztraukums, vai mums vispār ļaus tikt numurā, jo check-in ir tikai no 3 dienā, toreiz, kā jau minēju, bija 8 no rīta. Un mūsu vēlme noteikti bija mazliet atpūsties, pagulēt un tikai tad kaut kur iet. Bet no sākuma mazliet vairāk laika aizņēma atrast ieeju. Kolīdz redzējām jebkādas pirmās durvis spraucāmies iekšā, lai gan viņas diezgan labi paslēptas tur bija. Administrācijā sāku garo runu, lai atļauj mums čekoties un iet uz numuru jau tagad, lai gan drīkst tikai no trijiem. Pat nevajadzēja sākt raudāt vai krist uz ceļiem - uzreiz atļāva, jo atrada brīvu numuru, kurš jau esot iztīrīts. Tikām numurā, kas patīkami pārsteidza, jo bija diezgan smalks. Un smalka atpūta bija tieši tas, kas vajadzīgs pēc 9 autobusā pavadītām stundām. Un ēst - to arī ļoti vajadzēja. Aizgājām līdz administrācijai un palūdzām, lai pastāsta, kur apkārtnē varam pabrokastot, mums par milzu pārsteigumu, administratore saka, lai ejam vien viesnīcas brokastīs. Tas bija super pārsteigums, jo reāli mums tajā rītā pat nebija jāatrodas tur, kur nu jāsaņem brokastis par velti. Kad bijām veiksmīgi atkopušās, uzsākām ceļu uz Niagara Falls - no sākuma pilsēta ar tādu nosaukumu, tad arī pats ūdenskritums. Tajā pašā stacijā, kur mēs izkāpām no Vašingtonas autobusa, turpat vajadzēja meklēt arī autobusu uz Falls, pēc grafika mums bija jāgaida līdz tam vēl kāda stunda. Beidzot sagaidījušas un pāris minūtes pabraukušas ar šokā izplestām acīm sākām skatīties laukā pa logu. AK SVĒTĀS ŠAUSMAS. atrašanās šausmu filmā vai kodolsprādziena izpostītas pilsētas sajūtas atkal atgriezās. Autobusā bijām vienīgās baltās rases pārstāves. Sarunu ar mums uzsāka melnādaino geju pāris, bijām nepārspējami laipnas, jo personīgi man vajadzēja sažmiegt kājas kopā, lai tās pārlieku uzkrītoši netricētu. Pēc minūtes gan sapratu, ka tam nav jēgas, var ļaut tām kratīties pašplūsmā, jo ceļš, pa kādu brauca autobuss pārspēja Rēzeknes galvenā tilta segumu tālajā 2010. vasarā, kad tur biju pēdējo reizi. Vai arī ceļa segumu Kārsava - Baltinava agrā pavasarī. Nu tātad 40 min ilgais brauciens bija izkratījis visus muskuļus, sajūtas kā pēc tāda elektrošoka. Iegājām parka apmeklētāju centrā un uzreiz mums piedāvā baigo tūri ar autobusu uz 3 stundām pa 55$. Nē, paldies, uzticība tai brīdi bija tikai saviem locekļiem. Uzreiz mums arī nober prezentāciju, ko jau simtiem reižu dzirdējām iepriekš, ka Niagāras ūdenskritums ir medusmēnešu galapunkts Nr. 1. Reāli, mēs visu dienu atrēcām par to, ka tie pāri lielākoties izšķiras tieši pēc medusmēneša pavadīšanas šajā neatkārtojamajā pilsētā, jo tā kā viss ir nenormāli lēts (hoteļi, transports, atrakcijas) tad šo ceļojumu noteikti izvēlas vīrs. Sieva atbrauc, ierauga visu kā īsti ir (drīzāk ka tur nekā nav) un ir dusmīga kā pūķis un lielais skandāls klāt. Un vēl ļoti pamanāma tendence - kad mums stāstīja par parkā esošajām aktivitātēm, es sāku prasīt par Kanādas puses un tā gide uz mani skatījās lielām acīm acīmredzamā neizpratnē, kāpēc es gribu uz turieni iet. Skaidri un gaiši viņa klāstīja, ka labākās atrakcijas piedāvā ASV puse un to, kas notiek Kanāds pusē viņa nezinot. Piebilda, ka iespējams viņiem visas esot vēl slēgtas. Dīvaini, bet viņi uzskatāmi negrib, lai tūristi iet uz Kanādas pusi. Nu bet mums jau pie kājas, ko viņi grib/negrib, mēs beidzot dodamies iekšā parkā. Lielākā daļa tur esošās sabiedrības bija Indijas sabiedrības civilie. Kā nākas - ar punktiem pierē un visām zvadzošajām lietā arīdzan. Sākām iet pa parku un mūsu plāns bija no sākuma izstaigāt Amerikas puses skatus un tad (jau sen tam gatavojāmies) iet uz Kanādas pusi, jo nevienai no mums vīzu nevajag, tikai pases (tā vismaz man lasījās internetā). ā, vēl kad mēs nebijām iegājušas parka teritorijā bija pirmā reize, kopš igauniete ir ar mums, kad mums ar Terezu gribējās viņai šķelt ar kaut ko. Viņai ir 24 gadi. Brīdī, kad mēs gribējām iet parkā, viņa paziņoja, ka "meitenes, ja jūs tūlīt pat nepagaidīsiet kamēr es nepaēdīšu, es kļūšu ļoti dusmīga". Bija miljons iemeslu, kāpēc mums negribējās to darīt, jo jau bija vēls un vajadzēja steigties uz parku, mēs bijām nesen kā ēdušas, mums skaidrā bija tikai 20 dolārus, tātad primāri vajadzēja domāt, cik sanāks iztērēt parkā un tikai tad ēst, un bija milzīgas rindas. Bet nē, bēbim vajag tagad. Tā nu mēs ar Terezu ar pārgrieztiem ģīmjiem gaidījām viņu + vēl vienu stundu. Kad beidzot aizgājām un es ieraudzīju to ūdenskritumu - man bija kārtējais WTF. Un tas ir viss ? Labi, apgājām citus un man aizvien bija - WTF. It kā jau forši, ir smuki, bet laikam es biju gaidījusi ko nepārspējamu, lai atlīdzinātu tās briesmas, kas jāredz, lai nokļūtu līdz tiem ūdenskritumiem. Vienīgā atrakcija, kurai saredzējām jēgu, bija braukt ar liftu pazemē un tad iziet uz tiltiņa, kur var stāvēt it kā zem ūdenskrituma. It kā jau iespaidīgi, brīžiem liekas, ka tas viss gāžas tieši tev virsū. Bet nu neuzkavējāmies tur vairāk kā 10 min. Un tas izmaksāja 6 $. Piekrītu tiem, ka, ja redz ūdenskritumus tikai no ASV puses, tad īpaši lielas jēgas nav. Izstaigājām tātad to un gribējām iet uz Kanādas pusi. Cik visi bija stāstījuši, tas būšot diezgan vienkārši. Ejam uz pirmajiem vārtiem, kas ved prom no USA. pie metāla vārtiem sākām fotografēties līdz iznāca ārā glīts muitnieks un pateica, ka ja mēs tūlīt pat nebeigsim - mūs arestēs. Nu šito man 2reiz nav jāsaka, mēs kā vējš i prom. Starp citu, Latvijai lai tiktu Kanādā vīzu nevajag jau sen, taču Igaunija pievienojās tikai nesen. Par Austriju nezinu, kad līgumu noslēdza. Nu ejam mēs tagad pāri tam tiltam, iesoļojam jau Kanādā un diezgan nelaipnas sievietes robežpunktā sāk pārbaudīt mūsu pases un saka, labi, ar to viss kārtībā, tada dodiet savas DS 019 formas. Ar stulbu ģīmi skatos uz Terezu, prasu - tev ir? Nē viņa saka, nav. . Es saku, ok, kopš kura laika mums viņas vajag, lai tiktu Kanādā, Sievietes paskaidro, ka Kanādā ta tikt mēs varam, bet ja mums nav to formu, mēs bez viņām netiksim atpakaļ iekšā USA. Man kā ar ūdeni i iešļāca sejā. prātā jau pavīd aina, kā būsim iespundētas karcerī no pārlieku lielas lūgšanās tikt ielaistām atpakaļ USA. Protams, ka mēs nezinājām, ka šīs formas vajag, jo es pārbaudīju kādi papīri nepieciešami,lai tiktu Kanādā, nevis ATPAKAĻ Amerikā. Tad Kanādas sievietes saka, ka uzrakstīs kkādu papīru, lai mūs tomēr ielaiž. Bet nu vēl dziļāk Kanādā mēs tomēr izlemjam neiet. Bet tajā brīdī nepārspējamu triku šauj ārā igauniete. Viņai līdzi esot DS 019 forma, viņa viņu līdzi nēsājot, jo viņai kkāda vecā pase esot un šamējā tagad nesaprot, kā mēs varējām viņas nepaņemt. Protams, ka turpat uz robežas mums sākas vārdu apmaiņa, kurā es viņai saku, ka nu tad varēji arī mums ieminēties par tām formām, jo vairākas dienas iepriekš mēs par šo dokumentu lietu dzerot Starbucks kafiju ilgi diskutējām. Tad viņa sāk žļembāties, ka mūsu dēļ viņai netiekot tālāk. Mēs šai sakam, kas tevi tur, tiekamies vien parkā, es principā redzēju ko man vajadzēja, mēs nemaz tālāk negribējām iet. Kopumā ūdenskritumu no tās puses gan redzējām - un vēl aizvien nekādu īpašo emociju. Ģeogrāfiski savu kāju Kanādā arī spēru. Un muļķojāmies ar "būšanu 2 valstīs vienlaicīgi" vienu kāju noliekot USA un otru Kanādā.
Bet pats labākais sekoja tieši atpakaļceļā. Arī igauniete ilgi domādama nolemj iet ar mums atpakaļ un no tik liela fail vnk sākām smieties. Zelta vērtais papīrs, lai tiktu USA ir man rokās. Ejam pāri tiltam un es saku, galvenais tik tagad nepazaudēt viņu. Tieši tajā pat sekundē lapa izlidoja man no rokām. Uz tilta bija nenormāli vējains, ka tajā pat sekundē lapa virpuļodama uzlidoja gaisā un tad nokrita uz tilta braucamās daļas. Sekundes laikā noskenēdama, ka mašīnas patālu es nesos pakaļ tai lapai, kura turpināja pārvietoties ar vēja palīdzību. Mani dzīvnieciskie instinkti man automātiski lika uzspert uz lapas ar kāju, lai to noķertu,ko es arī izdarīju. Nezinu, cik daudzi cilvēki redzēja šo izrādi, bet tie muitnieki, kuri bija ASV robežpunktā bija gan. Mēs smieklus nevarējām apvaldīt jau tad, kad gājām iekšā, jo uz svarīgā dokumenta manās rokās bija tikpat svarīgs pēdas nospiedums no manas kājas. Muitnieki sāka prasīt, kur ta mēs jau tik ātri atpakaļ un tad sāka pētīt manus dokumentus. Man par laimi, Igauniju apsmēja vairāk nekā Latviju. Viņš saka: No way, who is here from Estonia? Sandra pamāj. Viņš: Do you have an electricity there ?? Sandra: We have free Wi-fi everywhere. Tereza blakus izšāva comedy club cienīgu joku - they don't need electricity, they have (un uz pēdējo vārdu viņa ievērojami paaugstināja balsi) fire! es tikai sāpīgi novaidējos, jo muitnieki smējās līdz asarām. Un tad sekoja mana kārta: HAhaha, who is from Latvia ????? Sandra: Yes, that's even worse than Estonia! Caur savu smieklu lēkmi muitnieks atzinās, ka pats neesot ne labāks, jo esot no Ukrainas. Un pašās beigās, kad bijām noskenētas un pārbaudītas mums promejot (laimīgi tiekot iekšā USA) mums izskanēja: Oh girls, you are such a treasure for us, we don't want to lose you! nu, protams, ka mēs smējāmies līdz kamēr žokļi un sejas muskuļi sāpēja, jo tāds fail man vēl nebija gadījies nekad. Garastāvoklis bija pilnībā nekāds, bet smiekli par mūsu tizlumu vienalga bija. tad izdomājām, ka viss, jābrauc prom no šīs brīnišķās pasaules vietas, bet autobusu vajadzēja gaidīt vēl stundu. un braukt vēl stundu. tiekot atpakaļ un ilgi meklējot mēs atradām aptieku, kurā pārdeva alu un tas bija mūsu tā vakara glābiņš. Mēs vairs nekur neaizgājām (vispār nebija jau kur iet). Sēdējām numuriņā un skatījāmies filmas. UZ nakts pusi meitenes aizgāja uz apakšā esošo bāru, lai atstieptu 9 mojito kokteiļus, kas tieši derēja 4 Sex&the City sērijām. Otrā rītā cēlāmies tikai tāpēc, ka bija jāiet uz brokastīm, bet nogulējām vēl i līdz pašai izbraukšanai uz lidostu. Ar ko, kā vēlāk izrādīsies, sāksies mūsu ļaunākais murgs. Lidot mums vajadzēja ar pārsēšanos Ņujorkā. Lidojums no Buffalo līdz NY bija bez starpgadījumiem. Kolīdz tikām līdz NY, mums vajadzēja gaidīt 3 h līdz nākamajai lidmašīnai un tās bija kriminālas, jo lidostā bija sabojājies kondicionieris un tur burtiski vajadzēja rīstītites pēc gaisa. Kad beidzot tikām lidmašīnā, tā mazliet šokēja ar savu izskatu. Tā bija ar 2 propelleriem priekšā, nevis turbīndzinējiem, kā es visu mūžu biju redzējusi. Manam šokam pievienojās arī cits amerikānis, sakot, ka ir taču 21.gs. kā tā var būt, ka viena no lielākajām aviokompānijām pasaulē brauc ar propellerlidmašīnām. Nu neko sēžam iekšā, es jau sāku rēķināt sekundes, kā man uz mājām gribējās. Sūds un pieci, stjuarts mums - kādiem 30 pasažieriem (jā, tieši tik ietilpa fantastiskajā reisā)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru