pirmdiena, 2010. gada 4. oktobris

Mīlu Tevi, Latvija!


Beidzot pilnīgs rudens arī te. Šodien pat +13 tikai, jāsāk jau meklēt siltās drēbes.
Pagājušo nedēļu sanāca baigi daudz strādāt, jo hostvecāku nebija mājās un es biju visu laiku ar mazajiem. Bet man prieks par virsstundām, jo attiecīgi man arī maksā daudz vairāk nekā parasto iknedēļas maksu, tad nu mani ietaupījumi nodokļu maksāšanai un ceļojumam uz Havaju salām arvien palielinās. Arī tagad vecāki devās prom uz 4 dienām uz Las Vegasu un es esmu atbildīgā par visu kas šeit notiek un esmu pilnīgā mierā ar to, pirmkārt, tikšu pie lielas papildu naudas (ārpus noteiktā darba laika mani pakalpojumi maksā 12 $ stundā), otrkārt, patīkami apzināties, ka viņi man uzticas uz 150 %. Tā nu mēs te trijatā dzīvojamies, pa vakariem atbrauc ome, tad ir jautrāk.
Bet atgriezīšos pie ļoooti īpaša notikuma sestdien - vēlēšanām. Nebija šaubu, ka došos balsot uz vēstniecību, noskaidroju adresi, vienīgi nevarēju atrast darba laiku, nu bet vienalga devos vienos dienā, kad nu vēstniecībai noteikti vajadzēja būt vaļā. Izskaitļoju maršrutu un ar smaidu sejā uz priekšu - kā man trīcēja kājas, jēziņ, i pati nesaprotu par ko. Uz avēnijas, kur atrodas Latvijas vēstniecība ir arī ļoti daudz citu vēstniecību, tad nu ejot uz Latvijas mītni sanāca redzēt sākot ar Krievijas, Indonēzijas, beidzot ar Igaunijas un vēl daudzām citām vēstniecībām. Bet mūsējo jau pa gabalu redzēju, tas karodziņš tajās sarkanbaltsarkanajās krāsās aaaaaaaa. Brr, iekšiņā (kā Sanča teiktu) atceros viss nodrebēja. Piegāju, tur bija pāris vīrieši, kuri runāja latviski, tāpēc nekautrējos paust savu sajūsmu par to. Papļāpājām no operas - kas esi no kurenes nāc kādi darbi šeit - , tik jauka tā sajūta, kad satiekot tik tālu pasaulē citus latviešus tās tikšanās ir tik sirsnīgas un patiesas. Iegāju vēstniecībā, yes, tik daudz cilvēku un visi latvieši! Kad tikko iegāju telpā, kurā izsniedza biļetenus, vienu brīdi jei bogu likās, ka pie galda sēž Rostoks :D nu tāds līdzīgs bija. Kamēr pārbaudīja manus dokumentus, pajautāju, kāda aktivitāte, teica, ka kopumā ar visām balsīm pa pastu bija 430 balsis, es tur biju dienas vidū, respektīvi, daudz, tiešām daudz. Tad nu aizgāju uz balsošanas telpu, pāris atzīmes VL-TB/LNNK biļetenā un gatavs ir. Vēstniecībā bija arī foto izstāde, to arī mazliet apskatījos. Izgāju ārā, gaidīju, kamēr man atbrauks pakaļ un hahaa, ko es redzu, pie vēstniecības piebrauc mašīna un ārā izkāpj Artūrs Irbe, galīgi bez valodas paliku. Tā kā viņš skaļi sarunājās ar pie vēstniecības stāvošo sievieti tad nu arī es uzzināju, ka viņš atbraucis vēlēt bez pases un sapratis to tikko. Pat tas, ka viņš ar visiem vēstniecībā sasveicinājās "čau, čau" neļāva viņam balsot ar tiesībām. Tad nu viņš atkal devās prom, bet es pie vēstniecības iepazinos ar pavisam gados vecāku kundzi, kura kā izrādās šeit ir no 20 gadu vecuma, tagad viņai ir kaut kur 80 un arī ar fulbraita stipendijas ieguvēju Ingu no Rīgas, kura šeit studē žurnālistiku. Sākām runāties un vecākā sieviete mani pat saraudināja, jo viņa bija tādā sajūsmā ar mani runāties un kad es pateicu, ka balsoju par latviešu partiju un nepieļāvu domu balsot par krievu partiju, viņai acīs bija asaras un viņa mani apķēra. Manī bija tāāādas emocijas, ka es pat īsti nevarēju skaidri domāt. Drīz jau arī šķīrāmies, bet man vnk nemaz negribējās kāpt mašīnā un braukt prom, bet vnk stāvēt tur pie tā mūsu karoga kā pamestam šunelim.
Inga pēc tam arī izrādījās tā persona, kura esot sazvanījusies ar Radio 101 un par mani ēterā stāstījusi :D Smieklīgi.Bet dikti jauki. Kamēr braucu uz mājām visu laiku galvā stāvēja tā saruna ar veco kundzi un tad man dzima ideja. Man vajag dzirdēt viņas stāstu, visu no sākuma līdz šodienai. Un ne tikai viņas, bet visu trimdas latviešu, kurus spēšu sameklēt. Galvenais sākt un man jau ir viens telefona numurs. Par visu sīkāk, kad sākšu ideju realizēt.
Vēl vairākas stundas pēc atgriešanās mājās likās, ka lidoju. Vakarā ar ģimeni aizbraucām vakariņās , bija arī Karenas māsa un vecvecāki. Nu tādās vakariņās, kur vajadzēja ģērbt kleitu, augstpapēžu kurpes, kur blakus galdiņam čalis spēlēja klavieres un kur man nav ne jausmas, kas bija tas, ko es ēdu. Kaut kas no jūras veltēm, bet kas tieši nezinu + daudz vīna un šampānieša. Tagad esmu iemācījusies, kad esam restorānā un kad vispirms prasa ko dzersiet un Karena nober tādu un tāda gada vīnu es vienmēr ar stulbu smaidu sejā saku - the same, please.
Ak, jā un piektdien lidostā pavadījām Mariettu, nabaga viņas boyfriends mani un Dašau tagad uzskata par saviem vienīgajiem draugiem. Bet man Mariettas tiešām pietrūks, jauks draugs jau paspēja būt.
Svētdien aizbraucām pabraukāties ar laivu pa upi, nekā diža tur nebija, daba jau skaista, bet nu tagad gribas kaut ko vairāk kā parastu dabu - gribas rudeni Ņujorkā. Pēc upes aizbraucām noskatīties Easy A, ļoti iepatikās tā aktrise - Emma Stone, kas esot Džūlijas Robertsas brāļa meita. Tiešām viņai tā loma super piestāv. Pēc filmas kamēs atkal pamaldījos pa šosejām jau gandrīz tumšs bija.
Vakar bija otrā nodarbība franču valodai. Tas pasniedzējs ir tik smieklīgs, viņš tāds melnādainais gados un viņa smiekli ir kaut kas nekad nedzirdēts :D Bet māca ļoti labi, varbūt pārspīlē ar mājas darbu daudzumu, bet prieks, ka attieksme ļoti mērķtiecīga attiecībā uz studentiem. Bet nu man tā laika ir diezgan daudz jo mani bērni ir aizvien burvīgi. Nav mums scēnu, nav mums histēriju un strīdu un asaru, kas mums aizved pie kādas sāpīgas tēmas. Daša savu nenormāli mežonbērnu sola drīz izlidināt kaut kur. Bet viņai tā meitene tiešām ir nenormāla un pie vainas nav tas ADHD sindroms, kas viņai ir, bet gan izlutinātība un vecāku bezatbildība. Viņa rīko histērijas, kaujas, spļauj, šonedēļ Dašai sameloja, ka mamma atļāva un atveda mājās sivēnu. Ja man būtu tāds bērns, es jau sen būtu Latvijā. Bet par laimi man nav un es plānoju atgriezties tikai nākamajā augustā. Maršutā Havajas, Honolulu - Latvija, Rīga. (Tāda tiešā reisa nav, bet es nezinu, kur būs pārsēšanās).
Tā nu mēs te dzīvojam.





1 komentārs:

  1. vienkārši ideāli! viss par un ap vēstniecību tiešām aizkustinoši :)

    AtbildētDzēst