18/1 - 8/2

Neticami, bet fakts - drīz jau apritēs mans septītais mēnesis ASV. Baigi daudz, ja tā padomā.

Drausmīga garlaicība bija šito laiku, ārā ir pārāk auksts, lai ar mazo ietu un tad nu ir jādzīvojas iekšā, kas mani ļoti tracina, esmu noskatījusies pārsimt seriālus un filmas, ķēros pat pie grāmatu lasīšanas. Un sākusi pamanīt vairākas lietas, kas mani šeit tracina. :)

Saldētos chickenā nuggeti un hotdogu cīsiņus manējie sauc par gaļu :)) nu man tas tā jokaini liekas, es jau LV zināju, ka chicken nuggetos ir tās vistiņu daļas, kuras ir jāmet ārā - actiņas, kājas, kauliņi :) Un hotdogu cīsiņos un vispār cīsiņos liellopu ragi un nagi un citas vilinošas ķermeņa daļas. Bet es jau neko, ko man saka bērniem dot, to es un daru, es iebilst nemaz nedrīkstu.

Biju diezgan apaukstējusies un tā riktīgi ar baigajām kakla sāpēm, no iesnām paelpot nevaru, aizbraucu uz aptieku sapirkos Thera Flu izdzēru kādas 3 pakas, pilnīgi nekādas starpības. Tad Karena man iedeva zāles, kas viņai vienmēr palīdzot, bet jādzer tikai uz nakti. Tā un izdarīju, iedzēru un pēc 10 min man bija pilnīgs knock-out, mani burtiski izslēdza. Tā man arī uz visu nakti palika TV ieslēgts, labi, ka vismaz modinātājs bija uzlikts, lai gan otrā rītā es viņu nedzirdēju un pamodos no tā, ka Karena klauvēja pie durvīm, jo man jau sen vajadzēja būt augšā, es nebiju dzirdējusi neko un kad beidzot piecēlos, likās ka es noģībšu no tā, kā man gribējās iet atpakaļ gulēt. Bet nenoliedzams bija fakts, ka es biju pilnībā vesela. Karena teica, ka jā, tāds tām zālēm efekts esot un smejoties teica, lai es tās bieži nelietojot, jo no viņām rodas atkarība :)
Vēl aizvien neizprotu to briesmīgu paniku par sniegu. Pietiek uzsnigt mazai kārtiņai, kad skolas tiek slēgtas, iepirktas pārtikas rezerves un visi paniko uz ceļiem, sastrēgumi dienas garumā un trauksmes signāli TV un radio, daudziem aptuveni uz dienu pazuda elektrība, par laimi mēs nebijām to vidū. Tas sniegs bija nekāds, nu tiešām, bet bērni uz skolu negāja, 2 dienas pat mājās bijām visi, arī Karena ar Tedu uz darbu negāja. Mēs uz pusstundu izgājām ārā ar ragaviņām, jo pēc pusstundas mazajiem apnika. Nu tā un mēs tās dienas atsēdējām istabā. Vienīgais, kas ASV laikapstākļos ir tāds, kā nav mums, ir freezing rain. Tas ir tā, ka jau no debesīm līst sasalis lietus, ledus piles, nav diez ko patīkami, dažbrīd pat sāpīgi, ja esi ārā.
Pagājušo nedēļu ar saviem Angolas draugiem atkal bijām bārā, kurā, lai mēs tiktu viņi nodarbojas ar kukuļdošanu, tikai bēdīgā ziņa ir tā, ka ap jaunā gada laiku viņiem visiem mistiski ir apritējis 21 un es tagad vienīgā esmu mazgadīgā, bet viņi arī man teica neuztraukties, par laimi es netikšu atstāta sēdēt mājās . Bet kopumā mēs esam tāda forša kompānija - 4 melnie džeki un es :)
Tāpat mūsu iemīļotajā karaoke bārā bija manas krievu draudzenes atvadu ballīte šajās brīvdienās, jo rītdien viņa lido atpakaļ uz Krieviju pavisam prom. It kā jau visu var saprast, ka viņa neatrada pusgada laikā savu dzīves mīlestību, kā vēlējās, bet man ļoti nežēlīgi un ļauni likās tas, ka viņa savai hostģimenei par savu aizbraukšanu paziņoja 3 nedēļas pirms izlidošanas. Ģimene viņai bija arī ļoti sirsnīga un jauka, neskatoties, ka tā meitene bija traka, bet pat tā bija kļuvusi normāla pēdējā laikā. Protams, ka ģimene bija vairāk kā šokēta. Bet nu ne mana govs, ne mana pļava. Starp citu, tās meitenes no Krievijas, pie kurām mēs bijām ciemos Ocean City vasarā, vēl aizvien ir šeit, tikai tagad jau Maiami, tur uzturēties viņām palīdz gados pavisam veci vīrieši, jo bez palīdzības ASV nekā, ja esi nelegālais imigrants. Sāku domāt, ka varbūt es esmu vecmodīga vai neko no dzīves nesaprotu, ja man tas liekas pretīgi.
Notikums, kurš mani ļoti patika un vispār nevarēju iedomāties, ka mani šis sporta veids varētu tā piesaistīt ir Superbowl - amerikāņu futbolu finālkauss. Pilnīgi noteikti Amerikā tie ir kā nacionālie svētki, tikai žēl, ka ne oficiālā brīvdiena, kā viņi paši saka. To, ka mums mājās būs baigā ballīte es nemaz nezināju, pa dienu satikos ar vēl vienu latviešu au pair, kas DC ieradās pavisam nesen, aptuveni pirms 2 nedēļām, tad atbraucu mājās skatos, galdi pilni ar ēdienu un uz grīdas kastes ar alu. Teds, reaģējot uz manu izbrīnu, saka, ka viņa kolēģi ciemos nākšot spēli skatīties. Mēs ar Karenu tad cepām cepumus un brownies, tad no mīklas ar cepumu formu griezēju cepumus taisījām futbola bumbas formā (to gan darīju tikai es, tāpēc sanāca diezgan briesmīgi) bet vispār man viss tas process dikti patika. Te rezultāts:

Nu un tad mēs sagaidījām visus ciemos nācējus. Uz kādu mirkli biju mazliet apstulbusi, kad sanākuši bija visi, jo gan sievietes, gan čaļi bija tādi, ka muskuļi drēbes plēsa. Un Teds no viņiem ir visvecākais, vidējais vecums pārējiem bija 30 gadi, dažiem pat 27.
Alu mēs pa visu vakaru izdzērām tikpat, cik latvieši jāņos, bet kas par spēli tā bija. Pirmkārt, man jau gandrīz ir pielekuši noteikumi, lai cik ļoti tam arī neviens netic :D Es vienmēr sūkstījos, ka amerikāņu futbols man nepatīk jau tāpēc vien, ka tā spēle iet vairāk kā 3 h. Bet šoreiz man gribējās, lai viņa iet vēl divreiz vairāk. Pirmo reizi dzīvē es aizgrābta skatījos reklāmas, jo visiem ir zināms, ka reklāmas Superbowl izcīņā ir pasaulē dārgākās un pusotras minūtes ilga reklāma maksā vairākus miljonus. Lai gan cena ir adekvāta tam, ka šīs reklāmas redz pārsimts miljoni cilvēku. Un ticiet vai nē, bet viņas arī bija interesantas un daudzas arī smieklīgas. Tāpat Karenai prasīju, kā nolemj, kurš kanāls iegūst tiesības pārraidīt finālu un man pastāstīja, ka tas ir tāds pats princips, kā ar reklāmām, kurš vairāk samaksās NFL, tas iegūst tiesības. Neviens konkrēti jau nezin, bet šīs tiesības apmēram varētu maksāt ap 40 miljoniem uzvarētājam. Ņemot vērā milzīgo auditoriju, nezinu, kā jutās Agilera nolažojot himnu. Visu nedēļu par to runāja visi un visur. Es gan teiktu, ka viņa briesmīgā ķērkšana jau vien bija viena liela laža. Es saprotu, ka viņa visai pasaulei jau kuro gadu desmitu vēlas parādīt, ka viņai ir vokāli stipra balss, bet ņemot vērā ka nav nevienas dziesmas, kuru viņa izpildītu un kurā nebūtu tās ļoti lielās kliegšanas augstās tonalitātēs, viņa varēja mazliet rimties valsts himnā. Bet nē. Teds teica, ka šitai himnas sajaukšanai superkausa izcīņā arī ir ļoti ilga vēsture, jo ASV himna esot tiešām grūta. Nu nez, līdz šim visur, kur es biju dzirdējusi - hokeja, basketbola spēlēs, maratona distanci kad skrējām, neviens nekad nebija sajaucis un visos šajos nosauktajos dziedāja viena persona nez pavadījuma.
Bet atgriežoties pie futbola - visi kā viens mūsu viesistabā bija par Green Bay Packers, pirms spēles Teds viņiem izdalīja lapas, kurās bija daudz viņa izdomātu jautājumu ar prognožu izteikšanu, pēc spēles tad viņi sarēķināja, kurš uzvarēja un bija tuvāk īstajam rezultātam. Visi devās prom ap 12 naktī, bet mēs pēc tam trijatā likvidējot pēdējās alus pudeles nosēdējām līdz 2 naktī, jo viņi izteica savu viedokli, ar kuru no šajā vakarā bijušajiem cilvēkiem Tedam vajadzētu mani savest kopā. Viņi aizvien dikti tic, ka es šeit apprecēšos un palikšu dzīvot. Nu tā, es tik sēdēju un smējos.
Otrs rīts bija smags man liekas visai Amerikai. Es aizvedu Klaudiju uz dārziņu un ātri biju atpakaļ gulēt. Karena no rīta rī uz darbu neaibzrauca, tikai ap pusdienām. Teds vienīgais varonīgi izbrauca uz darbu agri no rīta. Un es kad beidzot izgulējos, tad Superbowl izcīņu šobrīd ierindoju pirmajā vietā pasākumu kalendārā.
Vēl pagājušo piektdienu mēs ar austrieti Terezu runājām, ka mums bija tematiskā 5diena un 6diena, jo 5dien noskatījāmies jauno Džeimsa Kamerona filmu "Sanctum", kas bija par okeānu un tā dziļumā esošajām alām, bet sestdien bija aizbraukušas uz pilsētu Baltimore un tur esošo nacionālo akvāriju. Lielās stikla cisternās tur bija īstas haizivis un delfīni un vēl miljons citu jūras dzīvnieku un man atkal sākās tā pati dzirkstele, kas vasarā pēc Ziemeļkarolīnas un dzīvošanas nedēļu pie okeāna, gribas nirt, peldēt, snorkelēt. Tikai šoreiz viss ir sākts ņemt nopietni un abas ar Terezu jau esam izveidojušas daudz un dažādus maršutus un aprēķinājām izmaksas un paturējām tos variantus, kuri mums ir pa kabatai. Un tāpēc ceru, ka sanāks šo brīnumu pamēģināt - nolaisties okeāna dziļumā un pabaudīt turienes skaistumu.
Vēl viena lieta, kuru uzzinot es lēkāju pa māju ir tā, ka 13. martā uz Vašingtonu atbrauc "Kamēr" koris.ar manu Laumu tajā skaitā. No sākuma viņi dodas uz Čikāgu, tad Vašingtonu un tad uz Ņujorku. Vašingtonas latvieši arī saņēmu e-pastu, ka būtu labi, ja šejienieši varētu viņus paņemt pie sevis, tad nu es uzreiz ziņoju, ka Laumai noteikti jādzīvo pie manis. Man tik ļoti ļoti gribējās šeit kādu no savējiem, ka tas prieks bija neizmērojams.
Nākamnedēļ beidzot braucu uz Bostonu, gatavosim latviešu ēdienus un noēdīšos rupjmaizi. Es arī Laumai lūdzu, lai viņa atved man rupjmaizi, bet tad mēs konstatējām, ka tā kā sākumā viņi brauc uz Čikāgu, tad tajā brīdī,kad rupjmaize non'āks pie manis tā jau būs pārklājusies ar zilu sūnu kārtiņu.
Atsākās mans otrais franču valodas semestris, kurā esmu sākusi mācīties cītīgāk nekā pirmajā, bet kopumā esmu ļoti slinka.
Arī bērniem viss vēl labi, ar Deniju gan principā paliek smagāk ar mēnešiem, bet tur vairs neko neizdarīt, nav viņš tāds kā visi un arī nebūs. Žēl jau ir, bet a ko, neko neizdarīt vairs. Jā, un es no garlaicības arī pa dienām esmu sākusi cept cepumus, drīz jau pati būšu kā cepums.
Vot šitā te mēs cepām. Tas bija jau valentīndienai, starp citu, kuras sakarā es Karenai un Tedam ierosināju paņemt brīvu vakaru un nosvinēt tikai divatā prom no mājām, es parūpēšos par sīkajiem un tas neskaitīsies maksas pakalpojums. Viņi uz mani skatījās ar tāaadu izbrīnu, ka es domāju, ka varbūt kaut ko nesakarīgu pateicu, bet nē izrādās, nevienai citai auklei nebija nekas tāds iešāvies prātā. Un tas, kāpēc man likās, ka es esmu pateikusi kaut ko nesakarīgu arī ir pamatoti, jo es nezinu, kas ar mani ir noticis, bet mana angļu valoda ir kaut kur devusies prom bez manis, jo man sagādā problēmas izveidot elementāru teikumu. Es nezinu, ko tas nozīmē un kāpēc tā pēkšņi notika, ja kādam ir versijas, es dzirdēšu ar lielāko prieku.
Bučas, čau


P.S. tā kā laiks pret mani ir nežēlīgs, tad gribēju jau laicīgi pastāstīt, kāda doma man pazibēja prātā. Ja kādam ļoti ļoti kārojas kaut ko no elektronikas, bet kas loģiski šeit ir daudz reiz lētāks, tad mēs varam kaut ko sagādāt. respektīvi, ar western union pārskaitījumu jūs varat man atgādāt naudu un tad jūsu kāroto lietu (kas nedrīkst būt smaga vai ledusskapja lielumā) es atshippošu sev uz mājām un paņemšu braucot uz LV - ja tas ir telefons, Ipod, Ipad utt. Jo cenu starpība ir neticama. Nu ja gadījumā ir tāda vēlmīte kādam, varbūt varam kaut kā sarunāt.




aizmirsu ielikt linku:
http://www.youtube.com/watch?v=-JFj9BKhnpg
tas vēl no Malibu nometnes.