New York Part II

Šausmīgi visu esmu iekavējusi un no sirds atvainojos,jau sāku apsvērt domu vairs nerakstīt, jo netieku visam līdzi, lai varētu pastāstīt sakarīgā veidā. Bet tagad sākšu visu pēc kārtas - atgriežamies 2 nedēļu vecos notikumos.

Beeeidzot bija riktīga atpūta. Atbraucu mājās un pirms gulētiešanas domāju, kas man patīk labāk - Ņujorka vai Vašingtona. Un tad izdomāju, ka var teikt tā - man patīk Manhetena, nevis Ņujorka. Šajā Ņujorkas tūrē redzēju arī citas tās puses, nevis tikai Wall Street, Uppear East Side un Downtown. Bet vispirms jau jāsaka, ka paniski gribēju braukt uz NY tieši šajās brīvdienās, jo zināju, ka man daudzas nākošās ir jau saplānotas un ir jābrauc tagad, ja nē, tad nesanāks vēl ilgi. Un kad sāku kārtot lietas ar laikiem, naktsmītni utt galīgi nekas nesanāca, domāju, hmm laikam nevajag braukt, jo galīgi nekas nesanāk, hostvecāku apartamenti tieši uz šīm brīvdienām nav pieejami, Daša ar mani braukt nevarēja, jo bija jāstrādā un kas tik ne vēl. Bet tad pēdējā brīdī noskaidrojās, ka varu satikties ar cilvēkiem tur Ņujorkā un noskatīju jau pat hoteli, kurā palikt, lai gan viesnīcā ļoooti negribējās. Ne tikai tāpēc vien, ka dārgi, bet arī neinteresanti. Iepriekš jau sarunāju,ka satikšos ar Karlīnu no Rīgas, kura jau pusotru gadu dzīvo Ņujorkā, un to visu uzzināju caur manu mīļo mis Žeibi :)) un vēl Gaby, ar kuru iepazinos Ņujorkas apmācību nedēļā un vēl, kā no zila gaisa uzradās cilvēks, kuru redzējusi nebiju gandrīz 10 gadus. Ļoooti sens klasesbiedrs, ar kuru gan mācījāmies tikai man šķiet kaut kādus 6 gadus - sākumskola + pamatskolas sākums. Jau toreiz viņš bija smagi problemātisks bērns, jāteic, tagad nekas diži nav mainījies :D To, ka viņš dzīvo Ņujorkā zināju, bet neko vairāk par "zināšanu" tālāk neaizdomājos. Bet te tad nu iedomājos, ka vajag tak ar viņu satikties. Beigās arī sarunājām, ka pie viņa arī palikšu, viņš īrē dzīvokli ar draugu un drauga mammu, katram sava istaba un manā rīcībā būs living room dīvāns. Ko vēl vairāk vajag! Nopirku autobusa biļetes un tiiiik labi, ka beidzot bija apziņa, ka tomēr brīvdienas izdosies, kā plānots. Autobuss bija 8 am, 7 taksis pie mājas durvīm jau mani gaidīja. Šoreiz nopirku autobusa biļetes ar citu firmu, nekā braucām uz Filadelfiju, kur autobuss bija ļoti šiks un apkalpošana bija augstākās klases. Ņēmu citu firmu, jo ieraudzīju, ka šitas ir par 3 $ lētāks (baigi, zin, ieekonomēju) un uz NY aizbrauc par 20 min ātrāk, nu un to arī nopirku. Un jau tikko ierados pie autobusu lielā plača sapratu, ka nav labi, jo uz biļetes bija cita adrese, nekā lielā "stacija" lai gan iela tā pati. Nu labi, 5 minūšu gājienā atradu kaut kādu ūķi uz kura bija lieliem burtiem uzrakstīta manā biļetē esošā adrese, Chinatown kvartālā ar mazām durtiņām. Uzminiet, kas sēdēja tur iekšā ?? Nu, protams, mazi ķīnieši. Izrādās ieberzos uz kaut kādu ķīniešu firmu, kuriem ir pāris autobusi un kad sēdēju jau autobusā (pirms tam sēžot kādas 15 min tajā ūķītī) konstatēta, ka tāda pēc rases biju tur vienīgā, jo visi pārējie bija vai nu ķīnieši vai nēģeri un tiem nēģeriem klāt bija brēcoši nēģeru bērni, kuri kliedza tā, ka Ipodu lāgā nedzirdēju. Un + apziņa, ka arī atpakaļ jābrauc ar šitām pašām šausmām, lika aizdomāties, ka moš palikt Ņujorkā. Kā mana hostģimene vienmēr saka, kad es kaut kur braucu prom un mēģinu paredzēt, cikos būšu atpakaļ, viņi saka - vienalga cikos un kā, galvenais atbrauc atpakaļ vispār. Nu labi, bet kolīdz tuvojāmies Ņujorkai aizmirsu visu uz pasaules - brēcošos bērnus, melnādaino tanti man blakus, kura visas 4 h ēda jo līdzi viņai bija maiss ar ēdienu, gan smirdoņu autobusā, jo sēdvieta bija blakus toletei. Pa logu bija magnificient jungle un nekas uz šīs pasaules vairs nesatrauc.
Atceros, kad pirmoreiz atlidoju uz Ņujorku, izgāju no lidostas un vnk pacēlu galvu augšā un skatījos debesīs. Arī šoreiz tas neizpalika, un šoreiz bija labāk, jo toreiz tas bija lidostā, bet tagad autobusa galapietura bija 7.avēnijas un 34. ielas stūrī, tik ļoti centrā. Auč, tur kaut kas ir, kaut kas baigi baigi. Bet tas vārdos neietilpst. Tas ir caur degunu un caur dzirdi vairāk. Un tad uz smadzenēm.
Tā kā man bija laiks līdz brīdim, kad satikos ar Karlīnu no Rīgas, tad iegriezos turpat uz 34. ielas paēst diezgan negaršīgas brokastis un tad gāju līdz Union Square. Forši ir satikties pirmo reizi ar tautiešiem šeit un justies it kā būtu pazinis viņus visu savu mūžu. Tāpat bija arī Karlīnu, bet nu tā meitene gan ir pilnīgs "american dream". Atbraucu nezinot ne kur dzīvos, ne ko darīs, absolūti spontāni un tagad jau pēc pusotra gada visi plāni ir skaidri un viss tikai sākas. Tāds malacis, ļoti ļoti. Ar kājām aizgājām līdz pašam Battery Park, pa ceļam atšujot desmitiem nēģeru, kuri ar lieliem melniem maisiem rokās, vai stumjot tos ratos bļauj "Gučiii, Luis Vuitton, Pradaaaa - 40 $ !!!" un tiiik daudz viņu tur. Un cilvēki arī pirka, nopietni, pa taisno no tiem maisiem. Un piedāvā ne tikai fake somas, bet arī fake Rolex. Un ar tiem maisiem viņi stāv aiz hotdogu un bagel pārdošanas būdiņām, slēpjoties no policijas un lai nebūtu tik pamanāmi. Tā nu mēs aizgājušas pāri visai Manhetenai sēdējām Battery park uz kuģīša, lai tiktu līdz Statue of Liberty, netikām un tad izdomājām iet atpakaļ uz centru, lai tiktos ar manu exexexklasesbiedru. Lai kāds viņš bija šeit Latvijā un lai cik dīvains un man nepieņemams būtu viņa dzīves veids, viņa viesmīlība pret mani bija absolūti nepārspējama. Pirms izbraukšanas uz Ņujorku, 4 no rīta ( !!!!!!!!!! ) viņš man jau atsūtīja sms, ka ir pabeidzis mājās krāsot kaut kādu sienu, ies tagad pagulēt, lai es uzrakstot, kad būšu autobusā, ka es točna braucu. Pierakstīju, tad lai es pierakstot, kad izkāpšu no autobusa, ka točna esmu Ņujorkā. Un tā visu laiku. Tad kamēr ar Karlīnu ēdām garšīgus panīnī vakariņās tieši iepretim Lincoln Center, viņš paspēja arī kaut kur pazust, bet par laimi gana ātri uzradās. Satikāmies Columbus Circle (tas Upper East Side rajons ir tik vājprātā skaists) un nekad nebūtu iedomājusies, ka darīšu to, ko mēs darījām. Viņš par godu mūsu desmitgades neredzēšanās reizes mugursomā nesa šampānieti, bet vajadzēja jau glāzes, lai nomaskētos no nevajadzīga administratīva protokola. Tuvākais variants bija Starbucks un tas tiešām bija smieklīgi. Oskars bija ar savu draudzeni un viņi paprasīja vienu kafiju un 4 tukšas krūzītes ar ledu, kuram dīvainā kārtā arī tika iedotas. Dikti laimīgi gājām uz Centrālparku un ej nost, es vēl aizvien tam nevaru noticēt, bet mēs sēdējām vēlā vakarā Centrālparkā un no Starbucks krūzītēm dzērām šampanieti. Sākām runāties un viņš pastastīja gana šokējošas lietas, kurām gan nezinu ticēt vai nē, zinot Oskaru, bet es vnk neiespringu. Nu piem, par sēdēšanu cietumā, nerunāšanu ar mammu utt Bet tas tīri varētu būt viņa stilā. ļoti forši pasēdējām, draudzene viņam tiešām ļoti jauka, paspriedām par Latviju un ASV un tad jau pudele bija cauri un Karlīna arī teicās iet mājās. Mēs braucām uz queens, kur Oskars dzīvo. Un tad arī atklājās tas, ko man tik daudzi bija teikuši, kāpēc forša ir tikai Manhetena - ok, es neesmu bijusi Bronksā un Bruklinā, bet visi šitie ir tiiiik tālu. Mēs līdz queens braucām kādu pusotru stundu ar neskaitāmām pārsēšanām, jo visi metro brīvdienās saiet sviestā, tas pats arī Vašingtonā. UN jā, visi šie nupat nosauktie rajoni ir tādi, nekādi. ES tur vairs nejutu Ņujorkas smaržu un burvību. Manhetena jā, dzīvot, mācīties tur, varētu daudz ko atdot. Pārējais es neteiktu, ka vsp vēl ir Ņujorka tajā fāzē, ko mēs uzvteram, kad pirmo reizi dzirdam šo vārdu, nevis teritoriāli un ģeogrāfiski iedziļinoties. beidzot nokļuvam queens un nopirkām vēl garšīgus kokčikus, sēdējām ārā, pļāpājām trijatā, smējāmies, atcerējāmies bērnību. Ļoti, ļoti pozitīvi bija, es jutos tik dīvaini, labi dīvaini. Un lai kāds Oskars būtu, mani no sirds aizkustināja viņa attieksme pret mani. Un naktī pēc daudzajiem kokčikiem dzīvojamās istabas dīvāns bija ļoooti ērts. Oskars aizgāja gulēt es iepazinos un vēl 2 stundas nopļāpāju ar tā drauga mammu, kas tajā laikā rakstīja kaut kād research savam masters degree.
No rīta tikai ap vieniem izkustējāmies prom. Satikām Oskara draudzeni atkal un braucām atkal uz Battery Park, lai beidzot es piepildītu savu vēlmi aizbraukt uz Statue of Liberty. Biļetes maksāja tikai 12 $, bet nu rinda iespaidīgi gara. Bet kaut kādā mistiskā veidā mēs aizgājām pa žoga citu pusi un uz kuģa bijām 15 minūšu laikā ar visām drošības pārbaudēm, kurās mani gandrīz izģērba, jo man nemitīgi kaut kas pīkstēja. Un tad jau kuģīts sāka braukt, izkarojām kolosālas vietas kuģa aizmugurē un brauciens bija suuuuuper. Pirmkārt jau, ļoti noveicās ar laikapstākļiem, jo tieši tās brīvdienas, kad es braucu bija pa ilgiem laikiem saulains un skaists. Un tādejādi, skati bija netavairāmi. Izkāpāk uz Brīvības Statujas salas un tur vispār bija tik skaisti, ka man gribējās spiegt. Uztaisījām miljons bildes un taisījāmies prom. Battery Park beidzot arī es iegādājos bildē redzamo jaku. Jau saule arī taisījās rietēt un ar metro tikām tajā rajonā, kur man atkal bija autobuss. Ar sirsnīgiem pateicības vārdiem atvadījos no Oskara un Ornelas un laiks vēl bija, lai vienkārši paklīstu pa 7.avēniju. Visi kaut kru skrien, steidzas, takši, cilvēki, hotdogi un reklāmas.
Kad nostājos pie autobusa pirmais bija - skenēju, cik bērnu būs jācieš. un neticu savām acīm - cilvēku rindā neviena paša brēcēja. Laikam bērnu laiks bija beidzies, jo autobuss bija pus 7 vakarā un tikai pus 11 Vašintgonā. Un šoreiz arī parastā balto rase bija vairāk pārstāvēta. Braucām mājās un acis jau krita ciet, beeeeet

I ♥ New York

P.S. tagad ņemu break un tad šodien pat drukāju virsū Latvijas 92. dz/d svinēšanu šeit, jo jei bogu, man ir ko stāstīt