otrdiena, 2010. gada 23. novembris

"Mana tauta tā nīkst visās pasaules malās"

Nu re atkal sameloju, ka rakstīšu tajā pašā dienā, kad par Ņujorku pabeidzu.
Principā, pat neatceros, kā es uzzināju,ka vēstniecībā ir tāda lielā oficiālā pieņemšana. Bet tad, kad runājos pa telefonu ar Viju, viņa man saka, bet klau, tu pati piezvani uz vēstniecību un pajautā, kā viss notiek, vai ar ielūgumiem utt No sākuma domāju, ai nu ko es tur prasīšu, bet pēc tam - tak raksti ātrāk viņiem e-pastu! Gribēju iet lai paskatītos, kā tas lietas notiek. Godīgi sakot, es pat vsp nezinu, ar ko vēstniecības nodarbojas ārpus palīdzēšanas izmisušiem savas valsts tūristiem, kuri nozaudē pases. Nu un uzrakstīju, kāpēc gribētu būt, kas esmu, kāda saistība un tā. Un jau nākošajā dienā automātiski saņēmu ielūgumu un lūgumu pateikt, vai es būšu vai nebūšu. Ieraudzīju, ka viss pasākums notiek Library of Congress un koncertu spēlēs Vestards Šimkus, tātad skaidrs, es eju! Tajā vakarā stulbi sanāca tas, ka visu laiku viss notika tieši pa laikiem, Teds vienmēr ir mājās līdz pus 6, bet tieši tovakar, kad man bija ļoti svarīgi iet prom no mājām 6, Teds bija iesprūdis uz šosejas, jo satiksme bija apturēta avārijas dēļ. Un tā nu beigu beigās es no mājām tiku prom tikai divdesmit pāri 6, bet nokavēt sanāca pavisam nedaudz. Library of Comgress ir fenomenāli skaista ēka, bet nu vēl nebiju redzējusi to no iekšpuses. Atkal pirms ieiešanas iekšā pārbaudes un atkal pīkstēju, nācās ņemt visas ķēdītes nost un visu, kas bija jebkāda veida metāls. Uzreiz jau varēja redzēt, ka cilvēku bija diezgan daudz, kādi 200. Sākumā vajadzēja arī atzīmēties pēc saraksta, kurā, par laimi, mans vārds bija. Tad steidzos uz augšu un kad ienācu zālē jau tika dziedāta ASV himna. Un tad Latvijas. Tad runāja Latvijas vēstnieks ASV Andrejs Pildegovičs. Un taaaaad visiem bija fantastiska iespēja dzirdēt pašu Vestardu Šimkus. Ja par Latvijas ekonomiku finansisti pie alus glāzes plēš jokus un smejas, tad Vestards ir viens no tiem, kas nes LV vārdu pasaulē tādā līmenī, ka Latviju apbrīno. Protams, arī koncerts bija neatkārtojams. Ilga stundu un vislielāko iespaidū atstāja viņa paša kompozīcija koncerta beigās. Protams, visa zāle bija kājās un applausi "nebeidza sākties" kā teiktu Lauris Reiniks. Pēc koncerta visi tikai aicināti uz citu zāli, kur bija klāti galdi ar latviskā gara ēdieniem, nuuu gandrīz, vismaz cik es redzēju, tad bija pat parasti kartupeļi un siļķes gabaliņi mērcē. Oficianti gan bija melnādainie, efekts bija interesants :) Stāvēju un apbrīnoju telpu, kurā bija galdi.

Likās, ka tur katrā kvadrātcentimentrā būtu Da vinči plosījies.


Tas radīja ļooti pacilātu noskaņu līdz brīdim, kad man pašai sev gribējās pajautāt: Ko tu te dari? Visi cilvēki runājas, priecājas par satikšanos, es tur pazinu tikai vienu sievieti jau iepriekš minēto Ingu no Latvijas, kas šeit studē Fulbraita stipendijas programmā, bet cilvēku jau tur bija daudz, nemetīšos jau es viņu meklēt starp visiem. Ehhh, domāju, nu neko, riktīgi saskumu, domāju izdzeršu vīna glāzi un braukšu uz mājām. Bet kā izrādās ar to viss tikai sākās. Stāvēju un vienkārši dzēru vīnu, kad pie manis pienāca fotogrāfs un teica: tev vajag bildi ar vēstnieku! Un velk mani aiz rokas pie vēstnieka. Nobildējāmies ar vēstnieku un sanāca pat mazliet ar viņu aprunāties. Kad gāju atpakaļ paspēju iepazīties ar sievieti, kura ir LV pabeigusi to pašu bakalaura programmu, kuru pabeigšu es un tagad caur mūsu ārlietu ministriju strādā ASV ārlietu ministrijā ar Āzijas jautājumiem. Viņa aizveda mani atkal pie vēl citiem vēstniecības cilvēkiem un tā un tā nācās iepazīties ar tiiiiik daudz vajadzīgiem cilvēkiem. Varbūt tepat uz vietas sanāks izbīdīt manu praksīti vēstniecībā, lai gan ļoti šaubs, bet nu šobrīd ie tā strādāju. Tas ir tikai pa to laiku, kad sīkā ir dārziņā, tas ir ļoti maz, bet vienalga kaut kas. Iepazinos vēl ar meiteni no Latvijas, kas arī šeit Vašingtonā studē politiku, viņai ir 23, arī viņu arī pieņemu uzturēsim turpmākus kontaktus. Vakara beigās pat izdevās parunāties mazliet ar pašu Vestardu. Beigās mājās biju pēc pusnakts - braucu un smaidīju, nu tak ir tā, kas meklē, tas atrod.
Otrais pasākums sakarā ar valsts svētkiem bija sestdien, 20. novembrī. Vijai biju apsolījusi braukt pēc viņas un tad braukt uz Rockville, kas atrodas blakus štatā, tāpēs beigās sanāca nobraukt ļooooooti daudz, un tā satiksme ir noslogota pilnīgi visu laiku, tāpēc ASV nemitīgi būvē jaunus ceļus un apvedceļus, nenoliedzami, satiksmes departamentam šeit ir jāaplaudē, lai gan paši amerikāņi tā nebūt neuzskata, bet nu man jau tās ceļu sistēmas liekas amazing. Aizbraucu pie Vijas un braucām uz latviešu baznīcu. Nekad neiedomājos, ka kaut kas tād varētu notikt ar mani, bet man tiešām ir draudzene, kurai ir 83 gadi. Es nestādos priekšā, kā var 83 gados būt sirdī tik jauns un moderns cilvēks, ar viņu nopietni var runāt par visu. Aizbraucām uz to namu, tāds visai liels, tur ir iekšā arī latviešu skola. Šajā pasākumā gan bija tikai jau pavisam pavisam gados cilvēki. Sākumā bija dievkalpojums, kuru vadīja priestere Anita un pēc tam uzrunas. Vispirms atkal runāja Pildegovičs un pēc tam īpašais viesis Krišjānis Kariņš, Eiropas Parlamenta deputāts un viņa runa man ļoti patika. Viņš runāja ilgi un ļooti precīzi, daudz pieminot skumjus faktus, ka lai kā mēs to negribētu atzīt Latvijas nācija izzūd. Par to, ka ap 2100. gadu mēs būsim vien 360 000. Diezgan tieši acīs amerikas latviešiem ir jāpalīdz tagadējai latviešu tautai. Par šito var diskutēt stundām ilgi, bet tomēr, viņa aicinājums bija palīdzēt saglabāt latviešu tautu. Jo tās tagadējās nākotnes vīzijas nav diez ko iepriecinošas. Starp citu, Pildegovičs teica, ka pieņemšana vēstniecībā bija pirmā pieņemšana LV vēsturē, kuru apmeklēja krievu vēstnieks. Pēc šitā zālē uzreiz bija sačukstēšanās, bet jā, man bija sajūta, ka šejienes trimdas latviešiem uz krievu nāciju nav nekādu patīkamu emociju, bet varbūt ka viņus var saprast. Daži vecie latvieši mani nepatīkami pārsteidza, viens onkulis man metās stāstīt, ka viņam ir Penthouse Maiami un lai es braucot ciemos. Es domāju, vnk neko sev. Tad izrādās viņš stāsta, ka man vajadzētu iepazīties ar viņa dēlu, viņš tagad šķiroties un pārdodot miljonus vērtu kompāniju. Es uz viņu skatos un saku: Nu un ? Viņš saka, nu meitenes parasti ir uz to ieinteresētas. Es vnk domāju, bez komentāriem.
Pēc tam neoficiālajā daļā aprunājāmies un iepazināmies arī ar Kariņu, ļoti ceru, ka tas kaut kad nākotnē palīdzēs. Tur pēc visām oficiālajām daļām arī, protams, šampānietis un galdi ar uzkodām neizpalika. Tā mīlīgi un skumji. Daudz jau to latviešu uz šejieni aizbrauca, un cik inteliģences toreiz izbrauca.. diez kāda būtu mūsu Latvija bez tām visām briesmām. Bet nopietni, es tā sēdēju un domāju, kā Jums liekas, kas reāli ilgtermiņā sagaida Latviju ? Cik lielas ir mūsu izredzes uz šo valsti kā mīlīgu vietu, kur radīt ģimeni un kas ir pats galvenais - cienīgi pavadīt vecumdienas ?
No amazon.com pasūtīju pirmās 2 sezonas "Friends", gada laikā ceru savākt visas desmit sezonas un tad man būs visa kolekcija manam mīļākajam un lieliskākajam seriālam.
Rīt ir Pateicības Diena. Pie mums atbrauc daudz visādu radinieku un svinībām tagad priekšā brīvas veselas 5 dienas. Un tagad arī nekur nebraukšu, jo izmisīgi vajag krāt naudu, jo tagad ir variants no 26.decembra līdz 1.janvārim braukt uz amerikas latviešu jauniešu nometni Malibu, Kalifornijā. Mani tas ļoti ieinteresēja, jāmaksā tikai par biļetēm būtu, bet tomēr, tā taču ir LA. Un tad arī jaunā gada problēma būtu atrisināta, jo baigi sarežģīti ar Ņujorku, turklāt uz Ņujorku es viennozīmīgi lidoju pa taisno no Los Andželosas, jo mana māsiņa ar Intaru būs te jau 2.janvārī un tad mēs drusciņ padzīvosimies pa NY atkal. Nu tādi pīrāgi!

3 komentāri:

  1. večukam nav palaimējies - līdzšinējā dzīvē saskāries tikai ar mantrausēm:D

    AtbildētDzēst
  2. hahaha Līva :D Laikam tev taisnība :D

    AtbildētDzēst
  3. ahh, ēka jau nu dikti skaista, ir kur acis priecēt. un šis ieraksts tāds sirsnīgs, man jau patika. un sakariņi jā, mazie sakariņi jābīda cauri daudz un dikti - par to man baigais prieks, ka tev izdodas, tā tik turpināt mīļā. :)

    AtbildētDzēst