svētdiena, 2011. gada 26. jūnijs

California teenage dream: Los Angeles


Iedomājieties, es beidzot esmu saņēmusies padalīties laimītē, ko piedzīvoju nu jau pirms mēneša! Mans ilgi lolotais sapnītis, tik daudzu gadu izsapņotais roadtrips īstenībā pa īstam tika uzburts tikai kaut kādas pusotras nedēļas laikā. Skatoties un vērtējot visas biļešu cenas bija skaidrs, ka tas viss ir jāisteno maija beigās, viennozīmīgi līdz jūnija sākumam, jo jūnijā jau visiem skolas beigušās un visi tad tik nu metas ceļot. Tad nu beigās ar visām šī ceļojuma cietušajām pusēm - ar maniem darba devējiem (haha) un ceļotājbiedriem - par laika periodu tika izvēlēta pēdējā maija nedēļa. Pag - jā, ceļabiedri, tai brīdī man tādu nebija. Un principā lielā problēma ar visa šī sapņu ceļojuma plānošanu bija tas, ka man obligāti gribējās braukt tieši ar mašīnu. Nedz autobusi, nedz lidmašīnas nesniedz to pašu, ko tu izbaudi visu to maršutu izbraucot ar mašīnu. Bet, lai noīrētu mašīnu, ir nepieciešams būt 25 gadus vecam. Vai vismaz 21. Jo ja ir 21, tad var izīrēt, bet ir jāmaksā daudz lielāka summa - 20$/dienā pa virsu jau esošajai summai. Man nespīd neviens ne otrs. Bet padevusies es, protams, nebiju un aktīvi meklēju lielo varoni, kurš man piekritīs būt par šoferi. Un nepagāja nedz pāris nedēļas, kad es atradu ar` to laimīgo - sevi! Jo nejauši uzgāju update vienai no pasaules lielākajām mašīnu izīrēšanas kompānijām un sekojošais update bija, ka viņi tagad izīrē mašīnu ar 20-gadniekiem. Un es vēl nepaspēju sākt dejot uzvaras deju uz savas gultas, kad es ieraudzīju, ka līdz septembrim viņiem vēl arī ir akcija, ka summa ir tā pati, kas 25gadīgajiem - respektīvi nekādu soda naudu. Nu liktenis nu. Nu un jā, zaļā gaisma no maniem amerikāņiem bija, mašīna bija, nauda tāpat. kas vēl ? aaa. nebija neviena ceļabiedra. nu bet ja viss pārējais ir, tas likās tāds sīkums vien ir - atrast 3 pasažierus. Pirmais zvans bija manai mīļajai Karlīnai no Ņujorkas, kuras balsī jau uzreiz pavīdēja baigais excitement, bet tajā pašā laikā arī viņa man darīja zināmu, ka uzkrātie finansiālie līdzekļi un gaidāmais atvaļinājums bija paredzēts, lai dotos uz Latviju, kurā viņa nav bijusi 2 gadus. Bet, acīmredzot, mans piedāvājums bija vilinošāks, jo viņa jau pavisam drīz teica pārliecinošu jā. Kas bija vēl labāks, pēc dažām dienām viņa iepriecināja vēl vairāk sakot, ka visu mūsu ideju bija stāstījusi savai māsai, kura pavisam negaidīti ir teikusi "Es arī gribu!". Tajā brīdī bija skaidrs, ka tam jābūt latviešu zelteņu braucienam un pēdējo vietu aizņēma arī tepat Vašingtonā dzīvojošā vēl viena au-pair meitene, kuru starp citu arī sauc Guna. Tad ātri nopirkām lidmašīnas biļetes un es sāku laika atskaiti. Tajā brīdī arī vispār nedomāju, cik sekmīgi mēs visas savā starpā sapratīsimies, jo cilvēciskie faktori pirms-notikumos vispār neliekas svarīgi, tikai brauciena laikā bija tik daudz "klikšķu", kad daudz aizdomājies par to, ka katrs, kuru tu satiec, tur ir kaut kāda iemesla pēc. Un es to nedomāju tik banāli, kā tas skan, es to domāju ļoti ļoti nopietni. Teikt, ka mūsu brauciena kompānija bija mazpazīstama ir vēl pārāk maigi. Ar Karlīnu mums jau sen bija kontakts uz urrā, es nezinu, tas varbūt tāpēc, ka mums ir 3 dienu starpība dzimšanas dienām, bet nu ir. Tā ka vnm zinu, visas manas ziepju operas viņa sapratīs. Savukārt viņas māsu Kati nezināju un nebiju redzējusi vispār. Viņa starp citu dzīvo Kanādā, Vankūvērā - haha, es laikam tagad vienmēr smiešos, kad iedomāšos par šo pilsētu. Nu sakarā ar NHL finālu, man tas viss dikti uzjautrinoši likās! Un visbeidzot ar Gunu mēs bijām tikušās 3 reizes pa mazāk kā pusgadu. Karlīna nebija pazīstama ar Gunu, Kate nebija pazīstama ar mani un Gunu, bet Guna nezināja nevienu no māsām. Nu vot tā mēs i braucām. Man paveicās noķert foršu reisu ar Alaska Airlines, kuram nav nevienas apstāšanās līdz Los Andželosai un nokļūt tur var pa nepilnām 5 stundām. Nu un tas brauciens bija pieminēšanas vērts. Man liekas kolīdz bija nolidotas 3 h un mēs bijām nokļuvušim jau līdz kaut kādai mazliet-pāri centrālajai daļai jutos jau kā ekskursijā. Debesis skatoties lejā no lidmašīnas bija kristāltīras un es jau jutos kā ekskursijā. Lidojām pāri visiem Arizonas tuksneškalniem, pat pāri Lielajam Kanjonam un to visu varēja kristālskaidri redzēt!!!!!!!! No augšas, protams, izskatās tādas rievas vien zemes reljefā, bet nu iztēloties, ka tie milzonīgi kalni un dabas brīnumi, ko cilvēcei aizvien ir grūti izskaidrot, kā kas īsti ir radies. Tā apmēram izskatījās:


Un kad mēs beidzot nolaidāmies LA, man jau bija sajūta, ka esmu bijusi Grand Canyon, jo tāda veida skatiem vajadzēja lidot pāri vismaz 2 stundas. Visām bija sarunāts tikties lidostā un vnk zvanīt vienai otrai. Foršais Aļaskas serviss mani galapunktā nogādāja pat 30 min ātrāk un kad tiku nost no sava termināla un gāju uz citu, lai satiktu Gunu, jau pa ceļam nācās uzgaidīt, jo priekšā kaut ko filmēja. Bet nu dažreiz es aizdomājos, ka ņemot vērā cik daudz amerikāņiem ir seriālu, es brīnos, kā nav atsevišķi uzceltas metropoles filmu, seriālu un šovu filmēšanai. Ar māsām K sarunājām tikties jau mašīnas izīrēšanas kompānijā, uz kuru no LAX aizved ar speciālu autobusu. Ierodoties tur un visām satiekoties bija prieka pilnas bikses, bet es uzreiz meitenēm teicu, ka pilnīgio laimīga es būšu tikai tad, kad darbināšu mašīnu un ar to lietu viss būs nokārtots. Online reģistrāciju mašīnas dabūšanai biju izdarījusi jau sen, tagad vien bija tāds sīkums, kā samaksāt. Vismaz man tā likās. Nostāvējušas rindā vismaz 40 min un tiekot pie "vājprātā kompetentas" personāla sievietes (es aizvien dažreiz nodomāju, kā viņai tur savā krēslā nez veicas) izrādās, ka tik viegli vis tas nebūs. Protams, ka brīdī, ka viņa man saka, jā, es redzu jūsu reģistrāciju, tagad man vajadzēs jūsu autovadītāja apliecību un kredītkarti, loģiski, ka es iedodu savu īsto amerikas braukšanas apliecību, kam izrādās šoreiz bija dikti slikta nozīme. Jo ja jau man ir īstās ASV tiesības, tātad man ir sociālās apdrošināšanas nr, kurš, izrādās nav derīgs mašīnas izīrēšanai. Jo ir derīgs tikai strādāšanai. Bet nederot manam šitam darba nr, neder mana kredītkarte, skaidrā naudā maksāt nevar, arī citas meitenes ar savām kartēm palīdzēt nevar, jo maksāt drīkst tikai tas, kurš brauc pie stūres. Man jau bija iestājies īsts "es tūlīt paģībšu" stāvoklis, jo mēs jau bijām nostāvējušas tur kādu stundu, bet meksikāņu izcelsmes sieviete ziņoja vien, ka mašīnu mums neredzēt, jo sistēmā nevar ievadīt manu kredītkarti. Vēl viņa ierosināja man veikt reģistrāciju no jauna, kas salīdzinoši mūsu budžetos palielinātu izdevumus uz procentiem 50. Man jau gribējās izspridzināt ārā asaras, jo viņa teicās būt nepierunājam, ka palīdzēt viņa mums nevar, lai gan mēs visas 4 skaidri varējām redzēt, ka viņas seja neliecināja par to, ka gluži neko viņa nevar darīt. Viņa burtiski raustīja vārdus, tā kā domās pati sev jautādama - a es varu vai es nevaru ? Pēc vēl kāda laika tika pasaugts vietējais nodaļas menedžeris. Mūsu problēmu viņš atrisināja 2.5 sekundēs, paprasot, vai man ir manas valsts tiesības, kuras man protams (vai paldies dievam) bija līdzi. Jo ievadot sistēmā LV tiesības, kredītkarti (kas īstenībā ir debetkarte) varēja nolasīt un iesaldēt naudu bez problēmām. Tad sekoja nākamais pārsteigums, jo skatoties uz manu dzimšanas gadu viņa man saka, a kā tā, tev tak tikai 20. Es saku nu tieši tāpēc es esmu pie jums, jūs esat vienīgā firma, kas izīrētu man mašīnu, šo jauno noteikumu jūs pieņēmāt martā. Viņai bija neviltots - ak tiešām ? Izrādāt es esot pirmā 20gadniece, kas mašīnu izīrē. Viņa man literally bija novedusi līdz baltām pelītēm. Pēc tiešām pusotras stundas pavadīšanas pie tās dāmītes + 4o min rindā nostāvēšanas mēs jau taa bijām palaidušas laiku vējā. Bet pofig uz visu, jo es tai sievietei vairākas reizes uzskatāmi stāstiju, ka viss mūsu atvaļinājums balstās uz tās mašīnas. Prātā mēģināja zibēt kkādi varianti, ko darīt, ja nedabūjam mašīnu, visus tos variantus ar asarām gribējās gaiņāt prom. Vienu brīdi man tiešām likās, vai viena idiotiska sūda dēļ var sabrukt viss, kā dēļ mēs tā pūlejāmies. Bet nu nē. Pēc pāris sirmiem matiem un dažu nervu šūniņu pazaudēšanas mēs stumāmies uz mašīnu. Kate Vankūverā strādā šokolādes konču veikalā un vēl beigās tai izpalīdzīgajai "losītei" haha iedeva lielu liiieeelu sūkājamo konfekti. Ā bet iedeva viņa arī tāpēc, ka mums darbiniece iedeva pa velti GPS mašīnā. To man pilnībā nevajadzēja, jo jau kad reģistrēju mašīnu un ieraudzīju ka par to ir jāmaksā 90 $ uzreiz izlēmu ņemt savu un vēl arī tāpēc, ka pie sava es jau varētu braukt ar aizvērtām acīm. Tā gan nedarīju meiteņu dēļ, bet par to ledeni - Tā smējos. Tikām līdz mašīnai un konstatējām, ka nav ne zila, ne Nissan kā meitenēm biju sasolījusi (tādu man izmeta saitā), bet bija sudraba Toyota. Sametot koferus bagāžniekā un uztaisot pirmo bildi
Mēs bijām gatavas mūsu ārpus-robežām-lieliskajai nedēļai. Jau pirmā vieta, kur mēs uzreiz nesāmies, bija Hollywood. Uzreiz jau sākot braukt bija ļoti dīvaini, jo salīdzinoši šīs Toyotas stūri ar mana Forda, varētu domāt, ka Fordam nav stūres pastiprinātāja. Ar šito bija ļoti dīvaini braukt, stūrēšanas ziņā vieglāk un pati mašīna bija mīkstāka. Un tātad pirmais pieturas tika izdomāts tomēr veikals, jo vajadzēja ūdens krājumus. Bet tad jau devāmies ceļā un kad tuvojāmies, jau bija pirmais "klikšķis" par to, ka sapratu, ka man paveicās ar mašīnā sēdošajām dāmām - lai cik stulbi tas neizklausītos, bet kad mēs braucām pa ielu, bet caur logu kalnā augšā varēja redzēt burtus Hollywood mēs visas sākām spiegt. Šķiet, ka pat visas reizē. Jā, jā, muļķīgi varbūt, bet tas bija no tīrasinīgas sajūsmas, cik laimīgas mēs bijām. Un tā forši ir, ja spiedz kopā ar tevi :) Braucām ilgi ilgi kalnā un beidzot nonācām parciņā, kur gan varēja noparkoties gan uztaisīt miljons bildes, kur mēs sēžam, stāvam, vai tupjam, tupjam ar skatu uz kalnu un vai pret kalnu, kur mēs lecam gaisā un kur mēs lecam no akmeņa, kur mēs esam pa vienai vai kur mēs esam kopā. Tajā brīdī radās inside joke par to, ka esot LA ir jāskatās sejā cilvēkiem, jo nevar zināt, kad kāda slavenība, piem, nosvīdusi skries pa to kalnu krosu, jo tur jau daudzi viņi dzīvo. Un tā nu mēs vienmēr griezām sejas vienmēr skatīties uz tiem, kas gar ceļa malām skrien, vai apstājoties pie luksafora skatīties blakus esošajās mašīnās. LA man bija sarunāts satikties arī ar Lienīti no 2x2 Malibu nometnes, kura mums pievienojās pirmās dienas vakarā jau hotelī. Bet vēl pirms vakara saules un pēc Hollywood kalna izbraukšanas devāmies uz nākamo teenage dream - Beverly Hills.
Un tur reāli GPS tika izslēgts un kartes noliktas, OU MAI GĀD. Kad ieraudzījām šito slaveno statuju no visiem 90210 utt,tad bija tādas skudriņas. Visu to pusi mēs izbraukājām krustām šķērsām gan pa pilnīgi kreisajām ielām un gan pa slavenākajiem bulvāriem pasaulē arī - Rodeo Dr, Sunset Blvd, Palm Dr. Tur mēs bijām bez maz visu pēcpusdienu, ļoti ļoti skaisti tur! Ja atmiņa neviļ, tad pēc tā mēs izdomājām aizbraukt uz hoteli, jo nogurums tomēr bija diezgan spēcīgs. Nebūtu tās čakarēšanās ar mašīnu, mēs būtu ieguvušas vairāk laika. Bet jebkurā gadījumā, arī līdz hotelim bija gabaliņš, jo tas atradās Monterey Park. Tikušas tur, atvilkušas elpu un sagaidījušas Lieni , viņa mums atvēra jaunu čakru un pārliecināja, ka jābrauc atpakaļ uz Beverly Hills. Domāts darīts, mašīnā iekšā un laižam. Jāpiebilst, ka mašīnu mums iedeva jau ar pilnu bāku benzīna, kuras pietika mums tikai Los Andželosai. Jo mēs nobraukājām vnk miljons km pa turieni, viss krustām šķērsām izbraukāts, jo LA visi apskates objekti ir katrs savā tālā malā un bez mašīnas tur vsp nav ko darīt. Nu tātad devāmies mēs atpakaļ un aizbraucām uz vietu, kur ir zemāk bildē redzamie burti un visu, ko mēs tur darījām, mēs darījām nenormālā ātrumā, jo mašīna bija noparkota aizliegtā vietā un beigās izrādās pāri ceļam stāvošais policists rācijā skatpties uz mums kaut ko runāja un tad mēs tiešām skrējām prom.
Jo mūsu fotografēšanās arī bija diezgan ekstrēma, sākumā mēs vnk gandrīz iekāpām tur esošajā strūklakā, bet tā kā tie burti bija pie āra kafejnīcas, kas nebija aizslēgta, tad nu Katei radās trakā ideja, ka vajag paņemt krēslus un fotografēties uz tiem. Arī pie tā mēs neapstājāmies nākošā lieta, kuru Kate atstiepa bija lietussargs no galdiņa:

Pēc tam, kā jau minēju, mēs ātri devāmies prom, griežoties ārā uz ielas samainījāmies ar policijas mašīnu griežoties tur iekšā haha, gandrīz iekritām.
Otrā dienā laiks īpaši nepriecēja, bet pirmā vieta, kur devāmies bija Walk of fame, kur beigās mēs īsti netikām, jo izrādās tajā svētdienā bija Kung-fu Panda 2 pirmizrāde un viss bija norobežots, lai pie tur esošajām slavenībām neviens netiktu, haha. Mēs gan atnācām dažas sekundes pa vēlu, lai redzētu kā ierodas Breds Pits un Andželīna Džolija ar savu bērnu armiju, bet Kardašianas no pakauša gan redzējām haha. Un tad pavaicājot apsargiem, cikos šis prieks būs beidzies, izlēmām, ka brauksim atpakaļ vakarā, lai tiktu pie visām zvaigznēm un roku nospiedumiem. Pēc tam aizbraucām uz slaveno Venice Beach, kas man ar neko jauku atmiņā nepalika, jo nokļuvām pa vidu konfliktam starp pilnīgi apdzērušos vai apnarkojušos balto, kurš uz pretim stāvošā melnādainā kliedza Fuck you, nigga. Tā kā nekā trakāka pateikt nevar rasu konfliktā un tā kā Liene redzēja, kā melnādainais vīrietis aiziet uz mašīnu un no tās kaut ko paņem, tad man sākās panika no Lienes panikas, jo viņa ar spēku mūs vilka prom klusām visu laiku skandējot ātri, ātri tinamies prom. Nu tā smieklīgi bija pēc tam, kad bijām prom, haha.Bet nevienam arī nekas nenotika, jo melnā vīrieša pavadošā grupa viņu aizvilka prom. Tam baltajam man pašai gribējās sadot pa muti, ja vien būtu 18 reizes lielāka un 9, 2 reizes stiprāka. Pie Venice Beach pastaigājām arī gar slaveno tur esošo kanālu un pētījam gar malām esošās smukās mājas. Kanāla dēļ arī nosaukums Venice Beach.
Vēl aizbraucām uz Santa Monica, kas man personīgi patika vislabāk visā LA metropolē.
Tur arī netālu bija Palisades Park, kas pazīstams ar to, ka tur tika filmēts Glābējzvans. Tad arī aizbraucām uz Malibu, nu tur ir ļoti ļoti. Jau kad biju tur pirmoreiz biju head over heels in love, tagad arī braucām pa to pašu ceļu, kā toreiz uz nometni, tikai šoreiz uz Zuma beach park, kas bija krauja, no kuras apakšā var redzēt pludmali un okeānu.
Pēc tam beidzot aizbraucot atkal uz centru tikām uz visu Walk of fame, staigājām, skatījāmies zvaigznes un īstenībā pat bija grūti saprast, kura ir tā īstā, pie kuras dikti gribas fotografēties. Karlīna metās ceļos pie Britnijas Spīrsas zvaigznes, nu tas gan iz bērnības atmiņu mums visām bija piedzīvojums, kurš gan nav uzaudzis ar Spīrsu, haha, tais labajos laikos, kad viņa vēl melnā lateksa tērpā videoklipos nešaustīja kādu vīrieti ar pātagu, bet gan 2 astītēm un platām biksēm dejoja cheerleaders stilā. Es noteikti būtu metusies pie Vina Dīzela zvaigznes, bet izrādās viņam tādas nav. Pat Beyonce nav. Par to gan dzirdēju, ka šovasar tiks pievienota Lopesa, Beyonce un neatceros, kas bija trešā.

Un baigi foršie bija kāju un roku nospiedumi, piem. Merilinas Monro man atkal lika sajust tirpiņas pār ķermeni, man visa tā Holividas padarīšanas īstenībā vairāk saistās nevis ar mūsdienu filmām un aktieriem, bet ar Monro, Bridžitu Bardo, Elizabeti Teilori, uc gan melnbaltā, gan jau senlaicīgā krāsainā kino pārstāvjiem. Tas bija ļoti ļoti maģiski, nopietni.

Un tās kājiņas Monro ir bijušas nu dikti miniatūriskas. Tajā dienā plānā vēl bija aizbraukt uz vienu parku, no kura var redzēt LA no augšas, mums tieši gribējās braukt vakarā, kad būtu jau visas gaismiņas ieslēgtas, jo tad vienmēr skati ir daudz krāšņāki nekā dienā. Un kad uz turieni aizbraucām, izrādās, ka nekur mēs netiksim, jo parks jau bija ciet. Redzējām, kā jauniešu bariņš rāpjas pāri milzīgajai sētai, lai tiktu prom, bet neviena no mums negribēja riskēt pazaudēt vīzas, tāpēc sākām prašņāt Lieni, kur lai mēs tagad meklējam kādu skyline skatu. Kādas min 30 viņa teica, ka nezin, bet tad pēkšņi pēc skaļa Es zinu!! viņa man teicās rādīt ceļu, ka pat i GPS nevajag. Un tas kur viņa mūs beigu beigās aizveda bija vnk stunning. Pirmkārt, mēs braucam stāvā kalnā augšā minūtes 20, ja ne vairāk. Tā vieta ir attāluma ziņā augstākā visā LA, protams, ka kā jau tur visur, tad pa kalniem ir sabūvētas mājas un reāli mēs braucām pa mazu ieliņu augšā kalnā, kas pilnīgi noteikti parastiem tūristiem ceļvežos neuzrādītos, jo tā ir šaura šaura ieliņa, pa kurieni, bagātie, kas tur dzīvo, brauc uz savām mājām. Kad mēs beidzot tikām augšā un izkāpām ārā tad visām bija tāds woooow, jo augstums bija iespaidīgs un priekšā bija varenā Los Andželosa miljards mazās uguntiņās mirdzēdama. Mēs mazliet pagājām uz leju ar kājām, gar mājām un spriedām, ka tie, kas tur dzīvo noteikti jābūt kaut kam slavenam hahah un ieraugot, ka mēs esam apstājušās un raugāmies tieši iekšā novērošanas kamerā, mēs noteikti nekautrējāmies visas ņirgt un kamerā teikt hey Ašton Kačer!!! Kopumā baigais prieks, ka Lienīte mūs uz turieni aizveda un principā jau bija baigi vēlais, bet man vēl vajadzēja aizvest Lieni mājās uz Long Beach. Un runājot par Satiksmi LA - nu tāda agresija uz ceļiem. Salīdzinoši tad Virdžīnijā braucēji laivo pa šosejām. LA neviens neskatās pārvietojoties līnijās, distances starp mašīnām ir sprīža attālumā un sastrēgumi visu laiku. No tā arī briesmīgais smogs uz pilsētas, kuru sevišķi labi var redzēt no rīta. Tā diezgan traki tas izskatās. Nu un aizvedot Lienīti braucām arī pašas uz savu Montereju un iekritām gultās. Norunājām, ka šīs 2 dienas jau ir bijušas fantastisku iespaidu pilnas, bet mums vēl priekšā tika daudz, ko redzēt un piedzīvot! No rīta savākušas lietas no hoteļa brokastu galda devāmies kur ? UZ LIELO KANJOOOOONUUUUUUUUUUUU




turpinājums pēc brītiņa :)

4 komentāri:

  1. Izklausās tik superīgi! Janvārī arī es došos līdzīgā ekspefīcijā uz Califirnia!
    Cik tev viss tas ceļojums izmaksāja?
    Liva

    AtbildētDzēst
  2. Sveika!Vēlētos palasīt kaut ko tālāk par kanjonu - neesi domājusi aprakstīt vai vienkārši nemāku atrast KUR?
    Un 800 lati vai 800 dolāri?
    Paldies.

    AtbildētDzēst