Mājas ir tur, kur ir latvieši (part II)

Re, sava slinkuma pēc jau te pa daļām drukāju. Bloga pirmā daļa ir iepriekšējais ieraksts.

Tātad kopumā pa nometnes laiku strādājām daudz un dažādus projektus, bija daudz un dažādu lekciju un tēmu, cilvēku un piedzīvojumu. Uz nometni bija atbraukusi arī Māra Zālīte, kas bija tā dīvaini - ar sava veida Latvijas leģendu sēdēt pie viena vakariņu galda un runāt kaut ko. Nometnes noteikums bija, ka visi viens otru uzrunā uz Tu. Nekādu "Jūs" uzrunu un teikt "Tu" Mārai Zālītei bija ļoti dīvaini. Kad man pirmo reizi pielēca, ka es tepat kopā sēžu ar Māru Zālīti, tad man gribējās prasīt viņai jautājumus kurus neizpratu dažās viņas lugās, piemēram, "Tiesa". Kad vācietis uz latvieša teica - Jūs, latvieši, vienmēr esat bijusi melīga un zaglīga tauta. Es nekad neizpratu, kāpēc. Nu, tipa kāpēc tieši tādi apvainojumi. Šodien tas gan būtu pilnīgi skaidrs, kāpēc. Un te nu es sēdēju pie viena galda ar tik daudzu vēsturisko lugu un poēmu autori. Bet nevienu šādu jautājumu es beigu beigās neuzdevu, Kristīne man palīdzēja nospriest, ka tas būtu tajā brīdī kaut kā muļķīgi. Māras Zālītes bagāža starp citu, ceļojot no Latvijas bija pazaudēta Čikāgā. Pēc tam, gan par laimi tika atgādāta uz nometnes vietu, ja nemaldos, tad otrajā dienā. Tātad projekti un tēmas iekļāva sevī desmitiem veidus - kultūra, māksla, Latvija pēc 20 gadiem, tautas dejas, rotkalšana, dziedāšana, Latvijas jaunā virtuve, filmēšana, un man liekas, ka viss, ja atmiņa neviļ. Ā, vēl vakarētāji, tas bija vakara programmu vadītāji. Mana diena parasti sākās ar lekcijām "Latvija pēc 20 gadiem", ko galvenok;art vadīja Eva Ikstena Strapcāne, Ināra Kehre, Ilze Garoza un Andris Grafs. Nedēļas beigās grupas dalībniekiem, izveidojot vēl mazākas grupas tapa sākot ar pavisam nopietnām idejām beidzot ar to, kā vairot latviešu tautu. Pie nopietnās idejas atgriezīšos mazliet vēlāk, bet arī pārējās bija tiešām vērā ņemamas - sākot no datorprogrammas "Rosseta Stone" latviskās versijas radīšanas (programma, caur kuru mācās valodas, respektīvi, ka tajā būtu jāiekļauj arī latviešu valoda), gan čaļiem bija idejas, kā vairot latviešu tautu izveidojot "Burvīgo Bērnu Fondu". Bet kopumā respektīvi visas šīs nometnes jēga ir turēt kopā Amerikas latviešus, ir ļoti daudz dažādu tāda veida pulcēšanās pasākumu - vasaras vidusskolas jauniešiem, nometnes, dziesmu svētki udc. Ieraudzīt to visu man bija absolūts brīnums, man nebija ne mazākās nojausmas, ka kaut kas vispār eksistē. Tas ir tāpat kā dzīvot un vienā dienā atklāt un ieraudzīt savām acīm, ka Harija Potera pasaule tomēr eksistē. Man bija tieši tāpat. Visi jaunieši, kas tur bija ir izskatīgi, inteliģenti, gudri, forši un visādi citādi pozitīvi, visi studē labās universitātēs ar spožām nākotnēm un viņi visi ir ieinteresēti latviešu kultūrā, mācās valodu, dejo tautas dejas un dzied tautas dziesmas. Man tas liekas absolūti nereāli, bet tā ir. Un runājot ar viņiem, viņi nesaprot, kāpēc Latvijā 20gadīgs jaunietis nemācās taitas dziesmas un uzskata to par boring. Es skaidroju, ka Latvijas latviešu jauniešiem daudz vairāk interesē Rietumu kultūra, ne jau latviskās lietas un viņiem to grūti saprast. Nu vārdu sakot tas viss bija taaaads izbrīns un jauninājums man, ka man aizvien vēl prātā tas tāv, kā tā var būt. Bet nu šoreiz lomu arī spēlē tas, ka ikviens, kurš ir uzaudzis ASV, bet reģionāli nāk no citām tautām, tā kultūras piederība ir svarīga, ASV ir salīdzinoši jauna valsts, kura ir kultūras un tautības sajaukums, īsto amerikāņu ir ļooti ļooti maz. Bet nu vienalga, tas kā šie latvieši izjūt savu piederību... uhhh. Un galvenais, ka čaļi ir absolūti pārliecināti, ka precēs tikai latviešu meitenes un visi šo jauniešu vecāki un jau tie pāri, kas ir no jauniešiem tagad arī ir satikušies visos šajos latviešu pasākumos, kongresos un nometnēs. Tik forši man tas liekas, visi ir tendēti turēties kopā un arī precēties, lai nepazaudētu savu piederību un arī bērnus audzinātu latviešu valodā. Un te nu var atgriezties pie nopietnākā projekta, kurš tika izstrādāts nometnes gaitā. Lielākā daļa šo jauniešu, lai cik neticami arī mums tas neliktos, bet grib pēc universitāšu pabeigšanas dzīvot Latvijā un tur arī strādāt. Betm viņi to nevar darīt, jo Latvija viņiem to neatļauj - nav pilsonības, nav darba. Šis dubultpilsonības likums Saeimā jau vairākkārt ir mēģināts celt augšā, bet viņu diskutējot problēma ir tā, ka viņš pilsonības lietā attieksies uz mūsu Austrumu kaimiņiem, kuri atšķirībā no Amerikas latviešiem Latvijas kultūrā nav ieinteresēti vispār. Un rezultātā pilsonību dabūs krievu tautības pārstāvji, bet nerunās latviešu valodā un neizkops latviskās saknes un tad arī būs absolūts apdraudējums visai kultūrai kā tādai, tāpēc šis likums ir ļoti sāpīgs. Bet tomēr, šie jaunieši, kuri tik ļoti grib uzsākt savu dzīvi Latvijā noteikti ir pelnījuši to darīt - ar viņu prātu un izglītībam iespēju būtu gana daudz. Ja vien likums viņiem atļautu to darīt. Tāpēc tika uzrakstīta vēstule Ministru Prezidentam, Valsts Prezidentam un Saeimas priekšsēdētājai ar visu šīs problēmas iztirzājumu un lūgumu to izskatīt reizi par reizēm. Tas, protams, ir arī ne tikai no tiem pāri simtam esošajiem nometnes dalībniekiem, bet arī visām Amerikas latviešu organizācijām un asociācijām. NU tāds lūk nopietnās lietas mēs tur darījām. Vēl es gāju uz filmēšanas projektu, kur bija 2 lietas, kas tika darītas: 1) filmēti videomateriāli no trimdas latviešiem ar viņu stāstiem (es neatceros, kāds bija lielā projekta nosaukums, jo viņi pie tā strādā ļoti sen jau) un 2) tika filmēts videoklips nometnes dziesmai, kuru speciāli nometnei uzrakstīja Māra Zālīte, bet Lolita Ritmanis, arī Amerikas latviete, kas strādā Sony Pictures, uzrakstīja mūziku, visu nedēļu mēs to dziesmu mācījāmies, lai visi korī pēc tam dziedātu un filmētos aaa, tas videoklips vēl editējas, bet, protams, ka tikko es varēšu, jūs viņu varēsiet redzēt šeit. Wauč, tas bija tik amazing visa tā filmēšana, jau ņemot vērā vien to, cik skaista bija tā vieta, kur mēs dzīvojām. Starp citu, Lolita lekcijā Latvieši Holivudā teica, ka pagaidām šeit tikai vienīgais Miks Ozoliņš ņemās ar tām filmām un tā, un viņam arī tiek palīdzēts no Amerikas latviešu puses, bet trūkst latviešu, kuri te pa Holivudu ņemtos un darītos. Nu tā.
Beeet, kad mēs beidzām darīt nopietnās lietas, mums bija taaaaaadas ballītes :D Jo tie cilvēki ir vienkārši dievīgi un pavadīt laiku ar viņiem bija absolūti lieliski. Miega bads bija milzīgs, jo gulējām vidēji 2-3 stundas naktī, viena nakts bija, kad mēs mūsu kodola bariņā sēdējām un mums bija liriskais vakars, toreiz sanāca pagulēt kādas 6 h, bet tā tāda bija vienīgā nakts. Es tikko saprotu, kāpēc es šito blogu tik ilgi nerakstīju un aizbildinājos ar to, ka nav laika un slinkums. Bet tieši tagad rakstot šito es jau sapratu, ka varēju jau sen uzrakstīt, vienkārši, ticiet vai nē, bet baigi skumji, jo tā bija labākā nedēļa manā dzīvē un emocijas nav norimušas pat tagad un ļoti skumji visu celt augšā, jo divreiz viens un tas pats nekad nenotiek un tāpēc ir dikti skumji, dažus no tiem cilvēkiem es varbūt nekad vairs nesatikšu. Nu tā. Vienu dienu nobraucām lejā pie okeāna, mūsu kodols ar izpalīdzīgo Kristapu aizbraucām uz Malibu pēc vīna un tad pievienojāmies pārējiem pludmalē, tik skaists okeāns ir Kalifornijā, viņiem tās klintis ūdeņos, nu kā paradīzē izskatās.
Iepazītie vīrieši tur bija tāds aaaaaaaw :) Tā mēs tur noballējāmies līdz 5dienai, kad bija jaunais gads, kuru visi sagaidīja Los Andželosā. Izvācāmies no mājiņām un sakāpām mašīnās, visus vajadzēja no kalna nogādāt mašīnās, jo autobuss pa to ekstrēmo ceļu nemaz nevarētu pabraukt. Braucām visi uz LA, kur latviešu biedrības namā sagaidījām jauno gadu. Dress code bija romiešu/grieķu tērpi, bet nu tikai puiši uzdrošinājās ietīties palagos, mums tā gluži nebija luste to darīt. Jaungada vakars sākās ar oficiālām vakariņām nu un pēc tam, kad noskaitījām 12 naktī un klāt bija 2011. gads, tad jau sākām lustēties ne pa jokam. Šogad man sanāca tā dikti dīvaini vienā dienā sagaidīt 3 jaunos gadus, jo plkst 2 dienā vēl nometnes vietā uz kalna ar šampanieti sagaidījām Latvijas jauno gadu, tad plkst 9. vakarā sagaidījām ASV austrumkrasta (arī manējo Vašingtonā) jauno gadu un tad beidzot 12 naktī bija arī Kalifornijā. Noballējām visu nakti un man jau 5 no rīta bija jābrauc uz lidostu, lai gan mana lidmašīna bija tikai 9. Bet nu tas tik bija piedzīvojums braukt uz lidostu un tur pavadīt vēl kādu stundu ar Grafu un Sudrabu, kuri devās uz Latviju. Pārsmējos līdz asarām, mums bija tāds vakuums, negulētas jau nez cik stundas (dienas patiesībā) kājas sāp, galva dulla, nu vispār trakums. Samainījām mēs Mārtiņa biļetes, jo viņam bija tāda nepieciešamība, un es vilkos uz savu terminālu. Es vienkārši gulēju ejot, kā man nāca miegs, tas tik bija kaut kas, bet tik neērti gulēt lidostā uz krēsla. Ar šausmīgām mokām es sagaidīju iekāpšanu, kad iesēdos krēslā, tajā pat sekundē aizmigu, nejutu ne pacelšanos, ne nolaišanos, pamodos, kad bija jākāpj ārā. Cool. Tikko nosēdāmies uzreiz skaidrs, ka atpakaļ realitātē - slapjš, tumšs, lietus. Vlē. Tā negribējās braukt uz mājām :D beeet šo ierakstu es gribu nobeigt pozitīvi un tas, kas mani sagaidīja mājās šajā pat blogā nepīt :D Tātad šo lapu veram ciet un veram vaļā nākamo.