Mājas ir tur, kur ir latvieši (part I)

Uzreiz brīdinu, ka šis būs mega garš ieraksts, tā ka varbūt nemaz nesāciet lasīt :D Un ļoti atvainojos par šausmīgo slinkošanu.

Visu to nakti es nevarēju aizmigt, grozījos un dīdījos, man tā ir vienmēr pirms kādām svarīgām lietām, jo bail palaist garām vai nokavēt. Celties vajadzēja 5:30, augšā biju jau 4:30! Koferī neieliktas bija tikai tās mantas, kuras bija nepieciešamas tajā rītā, respektīvi, kosmētika. 7 reizes pārliecinoties, ka viss ir un likvidējot pēdējās ziemassvētku pankūkas brokastīs biju absolūti gatava un man likās, ka katra mana nervu šūniņa ir uzvilkta kā stīga, es biju tiiiiiik saviļņota braukt uz turieni, džīzas. Uz lidostu mani veda Karena, jo mēs dzīvojam ļoti tuvu, gandrīz blakus Ronalda Reigana lidostai, bet man bija otra DC lidosta, kas ir ļoooti tālu, pilsētas pavisam citā pusē un vēl tālāk. Karena ar labo sirdi pieteicās mani aizvest neskatoties uz to, ka tik agri vajadzēja viņai celties. Vienīgi šaubas mazliet radīja, ka viņa pēdējoreiz uz to lidostu brauca pirms gada un tā īsti ceļu nezināja, un iepriekšējā vakarā vakarā man teica, lai varbūt drošības labad es paņemu GPS, ko es, uzminiet izdarīju vai nē ? Protams, ka nē, un uzminiet mēs nomaldījāmies vai nē ? Protams, ka JĀ! Tas bija šausmu filmas cienīgs sižets, brauc pa šoseju, meklē kaut kādu mistisku norādi "Dulles airport" un mēs draudam palikt uz cela, jo mašīnai beidzas degviela. NU tak tā jau tikai ar mani notiek :D Līdz iekāpšanai lidmašīnā man bija palikušas 40 min un es biju tuvu izmisumam. Jo primārais tagad nebija dabūt lidostu, bet gan degvielu. Tikām līdz tuvākajai uzpildes stacijai un es pieskrēju pie kaut kāda mekša prasīt, pa kuru apvedceļu tad labāk braukt, šis saka, oi, jums tālu, 20 jūdzes jābrauc. Es domāju yes, attā Kalifornija un Malibu. (Pie sevis gan lamājos septiņreiz spēcīgākiem vārdiem), pieskrienu pasaku Karenai, saku ka 20 mi, viņa saka muļķības un skrien iekšā uzpildes stacijā pie cita mekša, tas saka, 5-6 jūdzes, nu tas der vairāk un izstāstīja ceļu dikti ticami, ka mēs skriešus metāmies mašīnā un ar pilnu bāku jozām tālāk. Rezultātā, pie sava termināla pēc security (bagāža man bija tikai rokas, jo ņemot lielo bagāžu, kas ir check-in, šeit ir jāmaksā 25 $) es nonācu 15 min, pirms sākās iekāpšana. Gribējās dancāt, kad sēdēju lidmašīnā.
Pats lidojums bija gana briesmīgs, pirmkārt, jau mani sabiedēja šitā ome Sūzana, ka šajā pat dienā Continental Airlines bija atcēluši visus reisus laikapstākļu dēļ un ka varbūt atcelts ir arī manējais. Atcelts nebija, bet laikapstākļi nebija jauki un ik pēc pārdesmit minūtēm pilots teica "no panic, it will end in 2 minutes". Nu nedrīkst tak cilvēkam teikt - bez panikas, tieši uz to jau arī sākas bailes. Bet nu par spīti kratīkļiem, turbulencei un gaisa bedrēm, viss bija labi un nosēdāmies mēs 40 min ātrāk nekā bija paredzēts. AAAAAA, beidzot Los Andželosa, silts, saule un palmas. Es izkāpu 4 terminālā, latviešu kontaktpersonu vajadzēja satikt 5 terminālā, kas bija pāris minūšu gājiens. Turpat jau arī satiku Valdi, kura zīme bija Latvijas hokeja šalle ap kaklu, drīz pēc tam ieradās vēl 3 jaunieši. Sākām iepazīties un runāties, kurš no kurienes nāk. Viens puisis saka, ka viņš no DC, es saku hmm es arī, prasu, ar ko lidoji, viņš saka, ar American Airlines, ha, kāda sakritība, es arī. Tad nu izrādās, ka ar Miku (jeb kā mēs viņu dēvējim pārējos nometnes vakarus - Mikausi :D) bijām lidojuši vienā lidmašīnā, tikai nu viens otru nepazinām. Lidostā Valdis mums saka, ka pārējie cilvēki ielido vienos, jāgaida ap stundu. Pavalkājamies drusku apkārt un pēc kādām 20 min atgriezāmies un veiksme nospīdēja, jo tur bija cits organizators, kurš tajā pat momentā brauca jau uz nometnes vietu un varēja paņemt 4 pasažierus un šī privilēģija tika piešķirta mums 4, jo ielidojām pirmie. Tad nu tika aiztaupītas mums pāris stundas un gaidīšana un tā vietā komforts uzreiz, jo nevajadzēja gaidīt un braukt ar autobusu. Pirmā ieelpa Los Andželosā un gatavs. TU esi absolūti iemīlējies. Silti, saule, palmas. Turpat pie lidostas. Brauciens līdz Malibu bija tik foršs, smējāmies, pļāpājām un visi tādi aizgrābti un ieinteresēti nākamajā nedēļā, kas nu tagad būs. Un man bija nepieciešamas aptuveni 12 minūšu brauciens cauri Los Andželosai, lai es tajā absolūti un neiznīcināmi iemīlētos. Un bez tam ceļš līdz Malibu bija gleznaini skaists - pa kreisi okeāns, pa labi kalni debesskrāpju augstumā. Los Andželosā neilgi pirms mūsu ierašanās ļoti ilgu laiku bija spēcīgas lietus gāzes, tāpēc no kalniem bija noskalotas smiltis, nobrukuši akmeņi un visādas citādas netīrās lietas. Skaisti, tiešām. Tuvojoties nometnes vietai, Ieva (bišku vēlāk sekos paskaidrojums kas tā tāda un no kurienes uzradusies :) ) atsūtīja sms, ka "Te ir diezgan wild". Viņa nometnes vietā bija jau ziemassvētku dienā, jo tad bija lētākas biļetes. Nu jā, lidmašīnas biļetes bija vājprātīgi saceltas brīvdienu dēļ, bet ne velti, zinās dzirdēju, ka ziemassvētku brīvdienās aviolompāniju pakalpojumus izmantoja 3,8 miljoni pasažieru. Nu lūk, izlasu es to Ievas sms, nesaprotu, ko viņa domā - te ir baigi wild. Un tad mēs nogriežamies no highway un sākam braukt augšā kalnā.

Ja labi ieskatās, tad var redzēt, ka līkumu līkumiem tur ir mazs šaurs celiņš augšā kalnā. AK dieniņās, man šo braucienu augšā lejā nācās piedzīvot 6 reizes un visas viņas es goda vārds sēdēju iekrampējusies sēdeklī. Un gar acīm visu laiku vīzijas, kā mašīna nokrīt no kraujas :D Un tad pati sev skandināju galvā, ka bērnībā vajadzēja mazāk Džekija Čana filmas skatīties. Iebraucām nometnes vietā, tāda tipiskā kempinga teritorija, ar daudzām atsevišķām mājiņām un dažām lielākām mājās, kurā bija ēdnīca, lielās zāles un mazākas zāles, pasākumiem lielām cilvēku grupām un mazām cilvēku grupām. Izkāpjot no mašīnas momentāli bija jāiepazīstas ar neskaitāmiem cilvēkiem, satiku arī pašu Aivaru Osvaldu, brīnišķīgu cilvēku, kurš bija nometnes organizators un pateicoties kuram, es varēju nometnē ierasties, jo ar viņa pūlēm man tika piešķirtas 3 dažādas stipendijas no Amerikas latviešu organizācijām, kas ļāva iegadāties pārpārēm dārgās biļetes lidojumam + atviegloja dalības maksu. Turpat sastaptie izpalīdzīgie čaļi arī izlīdzēja ar vīrišķo spēku paņemdami manas bagāžas un nupat iedoto gultas veļu un no gādāja mani vajadzīgajā mājiņā. Un tieši tad arī bija aptuveni tāds liktenīgais brīdis, kad tuvojoties mājiņai un vajadzīgajām durvīm, es pamanīju pie tās stāvošu visos izmēros ļoti sīciņo Kristīni, kas tajā brīdī gan nodarbojās ar nagu lakas noņemšanu no saviem nagiem, bet tūlīt pat arī bija "Čau, mani sauc Kristīne!" Un turpat aiz stūra pamanīju nākošo Ievu ar, kā noskaidrojās pēc dažām sekundēm - Martu un tajā brīdī radās kodols :D Tātad, istabiņā kopumā beigu beigās bijām 7 meitenes, bet mūsu mīļais kodoliņš biaj no manis, Kristīnes, Ievas, Martas un vēlāk tai pat vakarā, no Lienītes. Nu tas viss izklausās sarežģīti, bet :D Tātad, Kristīne ir 25 gadus jauna latviešu valodas skolotāja, kas ASV ir jau gadu un plānojas būt vēl 5, jo pašlaik ir latviešu valodas pasniedzēja Sietlā, universitātē un viņai kursā ir veseli 6 cilvēki, kuri mācās latviešu valodu. Darba iespēju viņa ieguva uzvarot milzīgi lielā konkursā Latvijā (ja nemaldos 600 cilvēku konkurencē, ja kaut ko jaucu, tad, Kristīn, palabo). Jau iepriekš pieminētā Ieva arī ir au pair, bet Bostonā (uz kurieni man ir jau nopirktas biļetes uz 18. februāri) un viņa mani mistiski atrada twitter, tad uzrakstīja facebook un pēc miljons ilgas sarakstes, beigās mums abām izdevās aizbraukt uz nometni. Marta ir slavenā ārsta Gruntmaņa meita un ASV jau no mazām dienām dzīvo Dalasā, taču pašlaik studē Kanādā universitātē. Nē, īstenībā pašlaik dosies apmaiņas programmām uz Argentīnu. Kā Kristīne teiktu, man jau kā īstam latvietim skauž :D Un tā nu mums, kā mēs smējāmies, bija klikšķis. Nu jūs taču zinat, kā ir, kad tu satiec cilvēku un ir (šeit jāuzsit knipis vienlaicīgi izrunājot vārdu "ir"). Tāpat istabiņā vēl dzīvoja Elfa. Tikpat forša kā pārējās istabas biedrenes, dzimusi, augusi Los Andželosā, bet saknēs no LV, tāpat perfekti iemācījās latviešu valodu 2 kursus studējot Vidzemes augstskolā, uz kurieni devās ar Amerikas latviešu stipendiju. Tagad strādā Briselē, jo Eiropu uzskatīja par sirdi tuvāku, nekā Ameriku. Pārējās istabas biedrenes bija Latvijas jauniešu zelta talanti Eva Ikstena-Strapcāne, Ilze Kehre un Ilze Garoza. Tajā pat vakarā vakariņu laikā mūsu kodolam pievienojās arī Liene. Foršā, smieklīgā, pozitīvā Lienīte - pirms 6 gadiem, vēl atrodoties un dzīvojot Latvijā, viņas tētis bija iniciators, lai ģimene 2 nedēļu laikā pārceltos uz Kaliforniju uz dzīvi. Kopš tā laika Liene vairs nav bijusi Latvijā, bet vēl jo projām atceras, kā garšo Chilli pica Rīgā. Un šīs bija tās meitenes, kuru kompānijā, galvenokārt, tika aizvadīta visa nedēļa. Lieliskākā nedēļa manā mūžā. Jau no pirmā vakara sekoja desmitiem jaunas iepazīšanās vienam ar otru, bet vēl tā īsti nevar saprast, kas īsti notiek, katram latviešu valodas līmenis arī cits, bet protams, izjūtas tikai pozitīvas.
Lieku šito iekšā un pēc pāris stundām saņemšos nākamajai daļai :) no sirds atvainojos :D