Īsiņais

Ātrais ierakstiņš pirms dodos gulēt pāris stundiņas.
Ziemassvētki bija grandiozi, ēdieni lieliski, es atkal taisīju plānās pankūkas :D Mūsu bija daudz, bijām kopā ar vecvecākiem, Karenas māsu + mēs= jautrība un kolosāls garastāvoklis. Piezvanīju šodien tētim, norunājām 40 min un es pat nepinkšķēju sarunas beigās. Kopumā Ziemassvētki man nebija tik skumīgi, kā man likās, jo sagaidīt tos bez savas ģimenes ir gana bēdīgi, bet nē, bija ūber mīļi arī šeit. Grūti pastāstīt,cik ļoti es mīlu savu Amerikas ģimeni, savas Amerikas mājas un jau sava veida piederību šejienei. Pie galda teicu tostu par to, ka pirms uz šejieni atbraucu lūdzu Dievam jauku ģimeni, kura parūpēsies par mani, būs laipni un iecietīgi, cienīs mani un uztvers kā savējo. Bet es dabūju kaut ko miljons reizes vairāk. Tas ir tā, ka tu lūdz uz priekšu ripojošu, pieņemamā tehniskajā stāvoklī esošu opeli, bet beigās tu dabū sarkanu, kā kristālu mirdzošu jaunu lombardžini. Lūk, tā es jūtos. Tas, kā viņi bija parūpējušies par dāvanām man, mani atstāja bez valodas, ne jau vērtības ziņā, bet tas, kā viņi bija piefiksējuši kaut kādas nejaušas mūsu sarunas un vienkārši kā starp citu lietas. Šonakt ir 5 mēneši kopš esmu te un vēl aizvien es katru nakti eju gulēt ar "Paldies" uz lūpām - "paldies" savai dzīvei un tam, kas par to lemj, lai vai kas tas būtu.

Un tātad, sapucējusies esmu, tērpi gatavi, čemodāns pie durvīm un smaids iekšiņā - Kalifornijaaaa HERE I COME! Turiet ar mani īkšķus, lai lidojums netiktu atclets/aizkavēts un visas citas problēmas novērstas, jo dīvaino laikapstākļu dēļ aviokompānijām iestājusies panika.
un Tātad miedziņš - ir - nākamā pietura - Los Andželosa.
Čau!