trešdiena, 2010. gada 15. decembris

Kad jānovērtē veselīga pārtika

Čau. Ir dažas labas ziņas un sliktas ziņas. Laikam jau sākšu ar labajām un parastajām.
Beidzot noliku tiesības, tik ilgu laiku vilku garumā, ka sapratu, nu nē, vajag tak beigt ņuņņoties. Vienu dienu papildīju riktīgi testus un aidā, aizgāju. Šejienes CSDD bija tāds tizleņu bars, ka man gribējās kliegt. Vispirms vienkārši nododot dokumentus, man Indijas tautības pārstāve spalgā balsī prasīja, kas tā par Latviju, nekad neesot tādu dzirdējusi. Ja cilvēks ir tik aprobežots, tad vismaz būtu jāizrāda cieņa or smth. Tad viņa Latviju sāka meklēt datubāzē un paziņo man, ka tādas valsts viņai datubāzē neesot. Es saku, nu moš nepareizi uzrakstījāt. Nē, viss pareizi, neesot gan, varbūt es kaut ko jaucot, šī man prasa. Jau tad man gribējās mest viņai ar skavotāju, kas stāvēja man pie rokas, bet noturējos, es jaucu, no kuras valsts nāku??? Es saku, nu pamēģiniet Estonia un Lithuania, būtu loģiski, ja viņas būtu kopā. Šī saka, jā, šitās Lietuva un Igaunija ir, Latvijas nav. Viņa saka, nekas, ej pildi testu, es tevi ielikšu pie Lietuvas. Cik debīli ir šitas ?? Aizgāju absolūtā šokā pildīt testu, pirmais tests sastāv no 10 jautājumiem tikai par ceļazīmēm un nedrīkst būt neviena kļūda. Tas bija easy, nākošais bija 25 jautājumu tests, kur drīkst būt 5 kļūdas, man bija viena, tā ka arī tas easy. Bet kopumā eksāmeni nebija tik viegli, kā man bija sastāstīts. Daudzus jautājumus nospiedu uz dullo un lielāko daļu tikai un vienīgi uz izspriešanu. Un izrādās bija pareizi. Kad atgriezos pie dīvainās personāla sievietes jautāju, vai nevarētu vēlreiz datu bāzē tomēr Latviju pameklēt, jo rakstīt, ka esmu no Lietuvas būtu diezgan pāri likumam, lai cik lieliski tai aitai tas liktos. Un tad viņa man teica, ka esot pasaukusi superviser un Latviju atraduši. Stāvēju un man bija tādas dusmas, nezinu uz ko, bet bija. Braukšanas eksāmens vispār bija smieklīgs. Tas notiek ar paša tiesību licēja mašīnu un man vajadzēja apbraukt apkārt kvartālam. Nekādu figūru, nekā, un beigās instruktore teica, ka viņai patīkot kā es braucu. Nu paldies.
Otrdien biju uz Lakers vs. Wizzards spēli. Vietas gan bija sūdīgā pārredzamībā, bet pirkt labākas jau nu toč negribējās, jo jau šitās bija dikti dārgas - 85$. Sēdēju, kaifoju, protams, tikai no Lakers spēles, ne jau no Wizards un iedomājos, ja mani foršie draudziņi, kuri aizraujas ar basketbolu varētu to spēli skatīties turpat ar mani, būtu dikti cool. Bet nu redzēt dzīvajā Kobi, Odom un Gasol ir tā vērts.
Bijām ar meitenēm slidotavā un bijām liecinieki kaut kam fantastiski skaistam - kāds puisis slidotavā apļa vidū bildināja savu draudzeni un viņa teica "Jā". Tad viņi apķērās, mēs visi applaudējām un skanēja dziesma "Have yourself a merry little Christmas".
Un tagad ķeramies pie sliktajām ziņām. Klaudijai jau kādu mēnesi bija klepus. Pagājušajā nedēļā sāka palikt arvien lielāks. Es mēģināju viņai iesmērēt lietas no latviešu tautas medicīnas, kas ietvēra tējas vai siltu pienu ar medu, bez rezultātiem, jo viņa kategoriski atteicās to lietot. Sestdien es ierosināju, ka varbūt vajag viņu aizvest pie ārsta, bet hostvecāki teica, ka gan jau tā ir parasta saaukstēšanās, un drīz pāries. Nu labi. Pirmdien klepus bija tāds, ka viņai sametās pat nelaba dūša, domāju, that's it, saku Karenai, viss jāved viņa pie ārsta. Otrdien aizvedu arī. Mazā vispār nekāda, sēž tikai mani apķērusi vairs ne dzied, ne runājas savā bēbju valodā, neēd. Pēc stundu ārsta izmeklējuma viņai izrādās ir abu ausu iekaisums un vēl kaut kas plaušās. Dabūjām 3 receptes zālēm, zvanu Karenai, viņa, protams, šokā par tādiem jaunumiem. Braucam uz aptieku, receptes starp citu tiek nosūtītas no ārsta biroja uz aptieku elektroniski un man aptiekā ir jāsaka tikai pacienta vārds un uzvārds. Labi, iedod viņi man zāles, jāmaksā 200 $ (!!!!!!) Zvanu Karenai, ka laikam vajag viņa apdrošināšanu, kuras karte, protams, ir pie viņas darbā, bet zāles Klaudijai vajag pēc iespējas ātrāk. Tad nu es ilgi un plaši jaukajam aptiekāram skaidroju, ka mazajai zāles vajag tagad, bet pa īstajām cenām sanāk pārāk daudz, tad nu es ierosināju, ka mēs vienkārši varētu nosaukt Karenas apdrošināšanas numuru un viss (ko, protams, teorētiski darīt nedrīkst, jo tā jau var nosaukt jebkura cilvēka kodu) bet mums šī opcija tika atļauta, tas būtu dīvaini, ja aptiekāru tomēr neietekmētu man uz rokām esošā bēdīgā Klaudija, kura savu galviņu nolikusi man uz pleca klepoja un šņaukājās. Zālēs dabūjām kopā par 80 $ un šis stāsta beidzās labi, jo tagad jau viņai ir mazliet labāk un viņa atkal dzied un runājas. Par visu šo man vajadzēja 20 min noklausīties pateicības runu no hostvecākiem, jo viņi uzskata, ka es esmu veikusi absolūtu varoņdarbu un ka es esot tik gudra un the best they ever had. Nu patīkami, protams.
Taču tas par ko man nežēlīgi sāp sirds un ik pa laikam nobirst asaras ir Denijs. Sliktā uzvedība skolā aizvien turpinājās līdz dienai, kad vadība un autobusa šofere pateica, ka no viņa atteiksies un autobusā vairs neuzņems. Skolā viņš turpinot ārdīties un autobusā viņš brūkot virsū citiem bērniem, jo neviens ar viņu negrib sēdēt un viņu apsaukājot. Karena ar Tedu viņu aizveda pie ārsta un viņš viņam uzlika diagnozi - hiperaktivitātes un uzmanības deficīta sindroms. Tas pats, kas Dašas meitenei, tikai viņai tur ir galējā forma, bet tur gan vairāk ir izlutinātība un visatļautība. Nu jā, un tagad redziet 5 gadus vecam puikam tiks dotas garīgo traucējumu zāles. Pēc skolas viņš aizvien tiek sodīts, viens pats tukšā, tumšā istabā, un ja viņš no turienes iziet, man jāved viņš atpakaļ. Vakardiena bija vnk briesmīga, es kad ieraudzīju to zāļu tūbiņu uz palodzes es vienkārši sāku pinkšķēt. Šodien palasīju instrukcija, man pašai gandrīz slikta dūša no tā visa sametās, rakstīts, ka zāles var izraisīt "apreibinātību". 5 gadus vecam puisītim viņas tagad regulēs emocijas.. es vnk nezinu, kādu lai viņu gaidu atpakaļ no skolas. Vakar visu dienu pavadīju internetā lasot par šo sindromu un mēģinot saprast, kāpēc tieši ASV šo bērnu ir tik daudz. Šitā pērle patika vislabāk:

3. Toma Hartmana hipotēze - Cilvēki ar UDS sindromu ir mednieku un vācēju (zemkopji) sabiedrības ģenētiskie mantinieki. Viņa hipotēzi balsta tas, ka ASV ir vairāk cilvēku ar UDS sindromu nekā Eiropā, ko izskaidro ar to, ka Eiropas mednieki ir izceļojuši uz Jamaiku 17. un 18.gadu simtenī.

Nu bet neņemos jau spriest, varbūt tiešām taisnība. Bet pirmajā brīdī par šo atklājumu smējos, man pašai ir cita versija - pārtika. Bet, protams, ka šo versiju šeit esot nevienam pat neieminēšos, es to arī nedomāju konkrēti uz manu ģimeni, bet valsti kopumā.
Šorīt no rīta sāka snigt un vairs nav mitējies, viss jau ir tik balts, es pat lēkāju pa māju no prieka :)) Un jau zvanīja neskaitāmi servisi, visu jau klapē ciet, vnk tik smieklīgi, šeit dzīve apstājas, kad parādās sniegs. Arī manas nodarbības filmēšanā šodien atceltas. Bet nu ja turpināsies snigt, tad būsim iestrēguši arī mēs. Ehh, manis pēc :D
Pagājušajā nedēļā Denijam izkrita pirmai piena zobs un pie mums bija "zobu feja". Re kādu zīmīti un 10 $ atstāja.

Denijs gribēja, lai mēs pavisam atstātu logu vaļā, lai viņa var ielīst, bet nu ziema taču, tāpēc atstājām mazu šķirbiņu un iestāstījām, ka viņa tad iebāzīs tur pirkstiņus un to logu pati attaisīs un aiztaisīs, kas arī pieminēts viņas zīmītē. Smējos par Karenas izdomu. Bet forši.
Vēl viena pozitīvā ziņa ir tā, ka jau mazāk kā pēc nedēļas ir ziemassvētki un es dodos uz Malibu, kam īsti nespēju noticēt.
Zemāk esošajā linkā var apskatīt video par vietu un pasākumu, uz kuru dodos.
http://www.youtube.com/watch?v=YE_IlDdQazQ

Lai Balti!

3 komentāri:

  1. mm, patiešām traki ar tiem taviem bērniem, bet nu ceru, ka viss nokārtosies un viss beigsies labi, tam tā vnk jābūt. :)
    un protams prieciņš par to, ka tev beidzot sniedziņš parādījies. ^____^ un congrats (vēlreiz) par tiesībām.!

    AtbildētDzēst
  2. Tev biežāk jāraksta par saviem piedzīvojumiem ar mazajiem ķipariem. Man ļoti patīk tos lasīt. ;)

    AtbildētDzēst