Prieciņš + Skumjiņa = pusotrs mēnesis garām

Bišķin esmu aizkavējusies un jau tiek vaicāts, eu, kur jauns ieraksts blogā ?
Pardon! Te nu es sāku.

Ja beidzu pie Ziemeļ Karolīnas, tad sākšu ar to. Piektdienā 9 no rīta vajadzēja izbraukt, es 9 tikai piecēlos, bet aizgulējās visi, ne tikai es. Bet nu es visvairāk. Neizdarīju neko no gribētā un tāda i iesēdos mašīnā. Brauciens bija diezgan briesmīgs, jo mazie skatījās multfilmu "Dora The Eplorer", kas ir populārākā multfilma ASV - maza meksikāņu meitenīte Dora draudzējas ar zvēriem, dzied un ko tik ne vēl tur dara, bet multfilmas morāle ir domāta, lai mazi bērni mācītos spāņu valodu - tur tiek ik pa laikam pateikti dažādi spāņu valodas izteicieni un tad tulkojums no angļu valodas, filmiņas džingla teksts ir "I speak Spanish and English too, I like them both, How about you?". Šausmas, nu re es tak no galvas jau zinu. Bet kāpēc, lai mācītos spāņu valodu, - jo tādejādi tiek veicināta sekmīga saikne starp meksikāņiem un amerikāņiem, kas pašlaik it kā nav diez ko draudzīga, jo Meksikā ir ļoti slikti ekonomiskie apstākļi darbavietu radīšanā un dzīves apstākļu radīšanai un tad nu visi grib nonākt ASV, tā nu viņi ierodas šeit un kā amerikāņi uzskata - dzīvo uz viņu rēķina, jo lielākā daļa šo cilvēku strādā ASV nelegāli un nemaksā nodoķlus, kas tad ir lielākais ļaunums. Nu re, tad nu sākam labot problēmas no pašiem pamatiem - bērniem! Vēl Dorai ir brālēns - Diego, kam ir pašam sava multfilma "Go,Diego,Go!" un viss tas pats par spāņu valodu un runājošiem mērkaķēniem. Braucām garām pasaulē lielākajai cigarešu ražotnei "Philipp Morris USA", nu rūpnīca, kā rūpnīca :D Tā nu pārcietu tās 8 h ar maziem mošķīšiem un bijām galā, pilsētiņa pie okeāna - karsti un daudz palmu - pirmais iespaids. Kā bildēs var redzēt, māja atrodas ļoti skaistā vietā pie līcīša, kurš uzreiz ietek okeānā, nu tā ļoti skaisti. Un mājā bija lifts :D Mans nākamais pārsteigums bija mājā aplūkojot vectēva darbistabu, jo izrādās viņš ir kaut kāds bijušais ASV armijas ģenerālis un mājā visur bija bildes, kur viņš ir kopā ar Obamu, Džordžu Bušu, Kondolīzu Raisu, Alu Goru un vēl neskaitāmiem valstu prezidentiem un ministriem. Tad arī uzzināju, ka hostome jau 30 gadus nestrādā, jo vectēva darbs bija nemitīga pārcelšanās militārās sfēras dēļ un viņa tik brauca visur līdzi. Un arī tagad vēljoprojām viņa ir ietērpusies Gucci, Chanel un Prada lietiņās. Nu tā, tiešām iespaidīga ģimenīte, bet ome dažbrīd arī izbesīja mūs visus :D jo nemitīgā kontrole un uzskats "visam jābūt perfekti" no viņas puses bija diezgan kaitinoši. Bet vectēvs ir tiešām wow, tik gudrs, tik inteliģents, varēju pat paspīdēt ar savām starptautiskās politikas (Paldies Tev, Rostok) zināšanām. Un kopīgi secinājām, ka Bušs Amerikai bija disaster. Nedēļa bija pilnīga atpūta braukājot ar viņu jahtu, sauļojoties un man baudot okeānu, jo man taaaa patīk! Tur ir tāāāds spēks, es stundām ilgi sēdēju un vienkārši skatījos viļņos, tā ir visīstākā bauda :) Jau nedēļas vidū CNN stāstīja par paaugstinātu vētras bīstamību, jo pa okeānu plosījās Earls ar 4 no 5 ballēm, tā ka joki mazi. Un virzījās viņš arī uz Ziemeļkarolīnas pusi, bet ne mūsu pilsētā. Bet tika piekodināts, ka ziņu kanālam jābūt visu laiku ieslēgtam, lai, ja kas, zinātu, kad doties prom. Un ja trauksme tiktu izsludināta, tad visi pamestu mašīnas un dotos prom ar lidmašīnu. Jo Earls ir pārāk ātrs.

Trešdienā bija arī solītais latviešu ēdienu vakars, vislaimīgākā un sajūsminātākā laikam biju es pati :D Nekā izcila jau tur nebija, bet tāds nepavisam ar nebija mans mērķis - vārīti kartupeļi, kotletes, tomātu un gurķu salāti ar krējumu un saldajā plānās pankūkas ar ievārījumu! džīz, nu es biju pārlaimīga šitās lietiņas ēst :D Un viņiem arī ļoti patika, cik nu teica, bet nu arī fakts par papildporcijām un to, ka nekas nepalika pāri, arī liecina par to, ka patika. Pirmās 3 dienas mēs tajā mājā bijām dikti daudz, jo vēl bija manas hostmammas māsa, tātad vecvecāki, vectēva māsa ar vīru un mēs. Māsa arī man dikti patika, viņa tāpat kā Karena ir studējusi Prinstonā un tagad strādā un dzīvo Ņujorkā. Kad paprasīju, kur - Upper East Side. Paprasīju, vai viņa zina seriālu Gossip Girl, viņa teica, ka ir tikai dzirdējusi, ka tāds ir un ka viņu uzņem tajā rajonā. Pēc šitā man vairs jautājumu nebija.Komentāru arī nē.

Toties vectēva māsa dzīvo San Francisko. Teica, lai es iegriežoties, kad došos uz Kaliforniju. Piesolīju, ka tā arī darīšu.

Visa tā nekā nedarīšana mums diezgan ātri apnika un prom mēs devāmies nevis Sestdien, kā bija plānots, bet piektdien. Un es biju diikti laimīga būt atpakaļ Vašingtonā - mājās :D

Sestdien ar Dašu aizbraucām uz centru - M ielu, kas atrodas tā saucamajā Džordžtaunā, turpat kur debešķīgā universitāte ar tādu pašu nosaukumu. Tik forši, lai gan sestdiena, bet tur bija daudz gados jaunu cilvēku zālē ar grāmatām rokās. Njā, viņi droši vien pat nenojauš, ar kādu balto skaudību es uz viņiem skatījos.
Un arī lai papildinātu garderobi tā pati M iela mums ir dikti iecienīta. Tur arī sapirkām kleitas vakaram, jo beidzot saņēmāmies aiziet uz kādu bāru naktī. Es jau iepriekš iepazinos ar diviem brāļiem no Meksikas, kas dzīvo man te netālu un viņi bija draugi iepriekšējai meitenei, kas dzīvoja manā ģimenē, tāpēc pilnīgi pieņēmu viņu piedāvājumu izrādīt šo to centrā. Un vēl arī bija labi, jo viņi gan atbrauca man pakaļ, gan aizveda mājās. Vakars izvērtās tīri smieklīgs, nezinu vai visiem Meksikāņiem, bet šitiem noteikti ir perfekta humora izjūta un baigi pārsmējāmies. Aizbraucām vēl pakaļ Dašai un tad devāmies uz pirmo klubu, kur rinda uz ieeju bija vēl uz citas ielas, devāmies uz otru, kurš tajā vakarā bija no 21 (ak es mazgadīgā) un palikām trešajā un riktīgi atlaidām pie 60`to gadu mūzikas. Un smieklīgi ir arī tas, ka pie ieejas apsargs mums abām ar Dašu (čaļiem ir 23 un 24) uz rokām uzzīmēja lielus krustus, lai vajadzības gadījumā, ja mēs mēģinātu nopirkt alkoholu, bārmenis redzētu, ka mums nedrīkst. Ou, crap. Nekas, es pagaidām tīri labi iztieku bez :D
Svētdien beidzot saņēmos aiziet uz Baznīcu, visu laiku nevarēju saņemties, jo Karena teica, ka iespējams, pamanot jaunu cilvēku draudzē, visi uzreiz nāks iepazīties vai vienkārši pētīs mani, kas man tā īsti laikam nepatiktu :D Bet īstenībā jau bija tā, ka visas iepriekšējās svētdienas es vienkārši nebiju bijusi mājās, tāpēc arī nesanāca, bet nu šoreiz biju un vajadzēja izmantot izdevību. Nuu nekā diži savādāka nebija - teksti visi tie paši, tikai angļu valodā (tā bija katoļu baznīca), cilvēku bija pilna baznīca un par laimi, neviens uz mani neskatījās, jo es atnācu diezgan ātri un nolīdu stūrītī un neko daudz mani neredzēja :D Tehniskais izpildījums gan drusku savādāks nekā dievkalpojumā pie mums - pirmkārt, jau tā nebija tāda baznīca kā pie mums - klasicisma vai gotiskajā stilā būvēta celtne, tā bija liela zāle katoļu skolā, kurai bija altāris, ērģeļu vietā bija klavieres, mācītājam asistēja vairākas sievietes ikdienas drēbēs ik pa laikam nolasot kādi sprediķi vai beigās ziņojot draudzes jaunumus. Whatever, to, pēc kā nācu - dabūju un kopumā pilnīgi vienalga, kāds ir izpildījums vai cik cilvēku.
Pirmdiena bija brīvdiena visā Amerikā, jo bija darba svētki, tas pats, kas Latvijā 1.maijā. Ar Dašu izmantojām izdevību un aizlaidām uz "Six Flags America", milzonīgu atrakciju un ūdens atrakciju parku. Braucām aptuveni 40 min, bet būtu bijis ātrāk, ja vien Dašas GPS tā nečakarētos, šoreiz viņš mums galamērķi parādīja maģistrāles vidū. Un tad nu zīlējiet tālāk, kur tas parks īsti ir. Apstājāmies maziņā dzīvojamajā platībā un sapratām, ka apkārt ir tikai melnādainie cilvēki, nu tiešām, neviena baltā izņemot mūs. Tad nu cerējām sagaidīt vismaz kādu sievieti, kam prasīt ceļu, pēc pāris minūtēm sagaidījām, bet īpaši laipna viņa pret mani nebija (es, protams, biju tā, kurai vajadzēja ceļu prasīt), bet ceļu gan it kā pastāstīja. Braucām pēc viņas norādēm, ne velna neatradām, stājāmies atkal un atkal es prasīju tās pašas rases pārstāvim ceļu. Šoreiz atradām, yes. Pēc tam, kad tikām iekšā es beidzot sapratu, ko pati ierosināju, džīz, kādi milži bija manām acīm priekšā. Tad nu beidzot man pieleca, kas ir amerikāņu kalniņi un kāda bailule es īstenībā esmu :D Nu labi, biju īsu brīdi. Kad jau nonācām pie konkrēta tērauda virpuļa ieejas man čist sāka kājas drebēt un es teicu, ka nekur neiešu, jo arī skaņas, kuras izdeva visi braucošie cilvēki pa tiem virpuļiem un mudžekļiem no metāla bija diezgan spalgas. Nu toč domāju, ka mani nervi to neizturēs, bet Daša pateica, ka aiz matiem mani aizvilkšot, ja es sākšu tagad čīkstēt, ka neiešu nu i ko nu neko nācās vien pakļāvīgi iet. Jēziņ, kas tas bija par braucienu, kas tas bija par adrenalīnu... Atvēru muti, lai spiegtu, bet īsti nemaz nevarēja, jo no ātruma aizsit ciet totāli un beigās sanāk tikai kaut kas ronim līdzīgs, tikai vairākas tonalitātes augstāks. Un es vienkārši nevarēju saprast, kā var uzbūvēt tādas lietas, lai tur būtu 100% drošība, jo 40 cilvēki reizē tiek griezti virpuļos uz visām pusēm, ar kājām augšā, ar galvu lejā.. Viens kalniņš, kurš saucās "Batman" bija tāds, kur bija jāguļ un rāva ar galvu uz augšu :D Nu man tas bija prātam neaptverami, kā tie stiprinājumi tur tiek visu laiku pārbaudīti, lai nekad neviens nenosistos. Pirmajā acu uzmetienā man likās ka tīri vienkārši tur var arī palikt nelaba dūša, bet nē, nelaba dūša bija naktī, kad es apgūlos gultā :D Geeez, mana galva griezās vēl 2 dienas... Un Dašai tāpat ne man vienai. Kopumā parkā pavadījām 8 h, izmēģinājām visas atrakcijas, kalniņu tur bija daudz un visi ar nenormāli ekstrēmām izjūtām, es nezināju, ka kaut ko tādu vispār var arī just. Beigām atstājām tos slapjākos, jo negribējās slapjām vazāties, tāpēc beigās gājām uz tiem, kur tevi mežonīgā ātrumā iemet ūdenī. Mājās braucām biku slapjas, bet tik laimīgas :) Un jā, galīgi bez spēka.
Tiku iepazīstināta ar manas ģimenes draugu ģimenes aukli, viņa ir parasta aukle, ne kāda programmā atbraukusi jauniete, viņa ģimenē strādā jau 3 gadus un ir no Āfrikas, Ganas, tad nu man jautrāk, braukājam katru dienu kaut kur, vadājam sīkās, viņai mazā ir tieši tāda paša vecuma kā mana Klaudija un viņas ir baigās družkas. Mums jautrāk un viņām jautrāk. Un man interesantāk, viņa ir piiiiiiilnīga melnādainā nu tā tiešām Āfrikas melnādainā ar īsiem pilnīgi spraigainiem matiem un tiešām ir tā, ka kad viņa smaida viņai var no sejas redzēt tikai baltus zobus :D bet dikti jauka un kopā mums arī ir jautri.
Piereģistrējos beidzot arī bibliotēkā, tik ļoti sailgojos pēc politikas, ka paņēmu grāmatu par Amerikas ārpolitiku lielākajos karos. Sāku lasīt, patīk, varēšu Rostokam pagudroties, kad atbraukšu.

Vakar biju ar meiteni no Japānas (no mūsu au pair grupas) japāņu restorānā un beidzot paēdu ilgi gaidītos suši. Meitene no Tokijas, tik kolosāla, bet dosies prom jau oktobrī, jo šeit ir jau 2 gadus mūsu programmā. Baigi žēl, ka tā, bet nu neko, tagad man ir apciemojamais arī Tokijā.

Ļoti ceru, ka neko neaizmirsu, bet es tiešām sāku palaisties slinkumā ar rakstīšanu. Mēģināšu laboties, piedodiet :) Šovakar sporta zāle un pēcāk atkal naktsdzīve, šoreiz kādā citā klubā. See ya !

P.S. ak, cik es biju laimīga par Dinamo :) Un tagad arī mans hosttēvs zin, kas ir Rīgas Dinamo - es prasu a kā tu zini ? Viņš saka nu kā, tu ar to kreklu tak katru rītu no savas istabas izlien, haha :D es no mājām speciāli paņēmu Dinamo kreklu, ko izmantot pidžammai... :) Un šis iegaumējis jau nosaukumu.. :)

P.S.S. Ak, nepaskaidroju par skumjiņu virsrakstā. Kad mani mīļie kursa biedri sāka rakstīt vēstules par studiju atsākšanos un to, ka man pat vienalga lekcijās tiek aizņemta vietiņa - Rūčiņ, Mačiņ, gandrīz apraudājos :* tāpēc bija skumji, bet viss ok - tas ir tikai gads :)