otrdiena, 2010. gada 28. septembris

< Bonjour >



Manējie mājās saka, ka manās vēstulēs vairs nav tādas dzirksteles, kā iepriekš, vai tiešām viss esot labi. Pat sabijos, ko nopietni? Bet nu tam ir ļoti vienkāršs izskaidrojums: 1) viss vēl aizvien ir ļoti labi 2) jau pagājuši ir 2 mēneši (WTF) un protams, ka ir iestājies nosacīts ritms un mūsu smadzenes ir ieprogrammētas tā, lai tās pierastu pie jebkuriem apstākļiem, ikvienam cilvēkam taču, lai cik ļoti kaut kas patiktu, pēc noteikta laika perioda tas būs ierasti un ikdienišķi un gribēsies vēl un vēl kaut ko citu. Tādi nu mēs cilvēki esam. Tā ka dzirkstele ir, tikai gaida kamēr tā atkal tiks aizdegta :D Starp citu jā, aizvakar bija 2 mēneši, kopš esmu te un man prāts absolūti tam nespēj noticēt. Jau pēc 11 (!!!!!) mēnešiem es būšu Latvijā. Un te nu gan jāpiebilst, uzzinot šādus tādus jaunumus no mājām, es būšu ļoti laimīga uz turieni doties - respektīvi, esmu laimīga te, bet būšu vēl laimīgāka tur. Labs plāns, būšu laimīga visu laiku :D Brīvdienas tika absolūti noballētas, jo svinējām pēdējās dienas ASV meitenei no Vācijas - Mariettai - viņa parīt brauc prom, baigi žēl. Mums tā forši saskanēja, bija daudz kopīga un ko tik mēs kopā nedarījām. Bet viņa ir no Bavārijas, kur ir pats Oktoberfest epicentrs, būs kadreiz dubultiemesls uz turieni aizbraukt. Man šeit rodas tāda sajūta, ka tu vari ar cilvēku pavadīt vienu vakaru, bet rodas tādas attiecības, ka pēc vairākiem gadiem facebook var vienkārši pierakstīt - čau, es atbraukšu pie tevis, izmitināsi mani ? un saņemt apstiprinošu atbildi. Bet nu jā, par Marietu žēl, viņa pati arī prom negrib, jo viņai šeit ir boyfriends jau, viņš mācās šeit universitātē, bet pats ir no Portugāles, pie viņa "kojās" tad mēs arī uzdzīvojam pirms ejam uz klubu. Kojas ta tur, katram savs dzīvoklis ar visām ekstrām. Bet nu nekas, arī ar Dašu man ir ļoti paveicies. Viņa ir absolūta greenpeace, neēd gaļu, lamā mani par to, ka es dzeru kolu un lietoju mikroviļņu krāsni, jo sauc to par mini atomelektrostaciju un vēl visādi citādi audzina, kas man liekas ļoti forši un smieklīgi :) starp citu par tām mikroviļņu krāsnīm, tās tiešām ir ļoti neveselīgas - nesildiet tur ēdienu - vāriet, tvaicējiet un cepiet :)
Reģistrējāmies un par 50$ ieguvām tiesības skriet Marine Corps 10 km maratonā, kas ir ārkārtīgi slavens un populārs šeit. Viss centrs Vašingtonā tiek noslēgts un desmitiem tūkstoši cilvēki skrien. Forši, man jau Rīgā dikti patika Nordea maratons, kur nu tad šitas - skriet gar Balto Namu, Washington Memorial, Capitol Hill etc. Un foršākais ir tas, ka tas būs Helovīnu dienā - no rīta izskriesimies un tad vakarā beidzot īstu Helovīnu svinēšana - šeit visi jau tagad sāk domāt kādā maskā līst.
Pie mums beidzot vēsāks +27 grādi un ik pa laikam uzlīst, kolosāli, mani tas baigi priecē.
Ik pa brīdim ir skumjiņas, kad runājos ar jums, draudziņi, bet tad padomāju, ej nost takš jau oktobris, nav laika skumt, nevar tak paspēt skumt. Mana metode pret skumjām - atcerēties un galvā uzskaitīt viss no "To do list" un skumjas pazūd kā nebijušas. Bet dzimšanas dienu nesvinēšu, negribu.
Turpinu mācīties braukšanas tiesību iegūšanai, ar teoriju iet ļoti labi, kā jau esmu teikusi, Latvijā šis process ir daudz grutāks. Un jau pa pastu saņēmu biļetes uz Gagas koncertu, tagad mierīgs prāts, tik atliek gaidīt 24. februāri :)
NU tad beidzot vakar bija mana pirmā franču valodas nodarbība. Bet vispirms jau tikt līdz turienei man prasīja ne mazums stresa. Lai tiktu uz turieni man ir jābrauc pa lieeeeelo lieeelo highway, kur vietām ir 8 joslas vienā virzienā :D pirmo reizi izmēģinājumā braucienā palīdzēja Daša, viņa jau sen samācījusies, kas kā jādara, tāpēc bija vieglāk, ka pirmajā reizē kāds palīdz, bet nu enivej, tas tik atkal bija adrenalīns. Jābrauc principā ir no 120 - 140 km/h, jo ir jāturās līdzi pārējiem, savādāk tiešām var izraisīt negadījumu, man vnk Karena pateica, brauc kā visi pārējie. Džīiiz, ja vēl perfekti zini ceļu, tad ir ok bet murgs sākas, kad GPS sāk kaut ko čakarēties vai arī no pašas labējās joslas ir jāpārkārtojas uz kreiso joslu, vai otrādāk, nu vārdu sakot tur vnk kā zombijam pie tās stūres jāsēž :D un nodarbība man protams ir tajā laikā, kad lielāks sastrēgums vairs nevar būt un tur ir tiiiik maz brīvu vietiņu, vārdu sakot nekāda izklaide tā nebija. Bet turp ceļš bija kaut kā daudz vieglāks, jo atpakaļceļā sanāca iebraukt citā Exit nekā vajag un tā uzreiz ir diezgan liktenīga kļūda un GPS sāk procesu recalculating, lai meklētu citas iespējas, jo apstāties jau arī tā vnk nedrīkst. Nu un plānoto 30 min vietā es braucu pusotru stundu, bet nu nekas, man iepatikās :D tagad vismaz varu tētim lepoties, ka esmu braukusi pa daudz trakākiem ceļiem un satiksmi kā viņš :D izbraukājis ar mašīnu bez maz visu Krieviju un Eiropu, jo tādu highway kā ASV nav nekur citur pasaulē. Koledžā satikāmies ar Dašu, viņa turpat, tikai citā ēkā (tā koledža sastāv no 8 ēkām, ļoti milzīga un iespaidīga, lai gan ir tikai community college, kas vairāk ir tādiem kā es - kuri nevar atļauties īstās universitātes) un Daša mācās spāņu valodu. Veiksmīgi atradu savu ēku un laipna meitene man uzreiz piedāvājas aizvest uz telpu, kur notiek nodarbība. Cik jauki, grupā kādi 15 cilvēki sēžu un priecājos, sākas nodarbība, pasniedzējs sāk runāt tikai franču valodā un pārējie sāk atbildēt tikai franču valodā! Es sēdēju un domāju, ka tūlīt sākšu skaļi smieties, vai raudāt. Nē, smieties, jo galvā skanēja: kur pie velna es esmu, kas notiek? Kad es tur biju STUNDU nosēdējusi un pasniedzējs laikam beidzot bija pamanījusi, ka es neesmu izdvesusi ne skaņu, tikai sēžu, plikšķinu acis un ik pa laikam iesmejos un kamēr parējiem tika uazdots grupu darbs, viņš piegāja pie manis un es skaļi paudu savu šoku un klāstīju, ka tā taču ir iesācēju grupa, kādā sakarā te jau visi visu zin ? Un beigās izrādās, ka tā ir gan iesācēju grupa, bet viņi sāka pirms 4 nedēļām, man ir cita. ES biju vnk freakin out. Pēc stundas pūšanas svešā klasē mani aizveda uz manējo :D YES!!!!!!!!!!!! un es biju palaidusi garām tikai alfabēta sākšanu, biju TIK LAIMĪGA :D nu un ātri vēlreiz tika izskriets cauri, tā ka es paspēju visu pierakstīt un saprast, jo man tas nesagadāja problēmas viena ļoti vienkārša iemesla pēc - mācīties franču valodu no latviešu valodas ir daudz vieglāk, nekā no angļu valodas, jo mums daudzas skaņas burtu ir tādas pašas, bet nu enivej, protams, ka ļoti grūti viņiem tur viss ar tiem burtiem. Izņēmām arī ciparus, brr nu kāpēc viss tā jāsarežģī :D Nē, ne ar burtiem un cipariem,bet ar izrunu, bet es vienkārši iemīlējos tajās skaņās, kad pasniedzējs izrunāja... un viņš starp citu teica, ka vieglākā valoda pasaulē ir angļu valoda, tur es viņam piekrītu. Anyway, lai cik grūti tas būtu, es runāšu franču valodā gada beigās, es apsolu!!!! Sapirkos grāmatas uz 160 $ un es gatava study hard, party harder. Ha un eksāmens semestra vidū mums būs - jābrauc visai grupai uz franču restorānu un viss jāpasūta un jāparunājas ar oficientu un tā. Tik jauki :) Tā ka tas pēdējā laika baigais prieciņš. Kas pagaidām arī viss!

Vive la France !


1 komentārs: