I'm lovin it.

Man galīgi nepatīk, ka laiks iet tik ātri. Vēl viena nedēļa garām, kura sākās ar pirmdienu, kura man atkal bija brīva, jo Klaudiju paņēma ome. Pirmdien vakarā hosttēvs man iedeva 4 lappušu dokumentu ar lūgumu to aizpildīt. Sāku lasīt, o-ouu, lasu - daudz dažādi jautājumi, uz kuriem atbildot, man jāapliecina, ka neesmu kādas svešas valsts iesūtīts spiegs šajā ģimenē, lai piekļūtu tuvāk tēva profesijai un ASV valdības darba noslēpumiem, kas parastajiem mirstīgajiem, kā mums, nav zināmi, kur nu vēl vairāk - mums tos zināt nemaz nedrīkst. Tad nu, protams, cītīgi pārlasot katru vārdu aizpildīju, tad iedomājos, ka nejauši jau arī viss var gadīties :D un man ļoti negribētos uzzināt ko tādu, ko man nedrīkst, nāksies vēl sapūt kādā Oklahomas cietumā. Otrdienā beidzot iepazinos arī ar ģimenes vectēvu, nu riktīgi pozitīvais tāds. Viņš man pastāstīja, ka nākamajā vasarā abi ar omi dosies kruīzā pa Eiropu ar jahtu un plāno piestāt arī Latvijas piekrastē un to viņi bija izdomājuši pirms es te ierados, yes, vismaz kāds! Tad nu es viņam arī parādīju to pašu Latvijas grāmatu, kuru uzdāvināju vecākiem, kad atbraucu uz šejieni un viņš viņu turpat uz vietas arī izlasīja, kas aizņēma krietni vairāk par stundu! Tas bija tik mīļi, stāvēju un priecājos, ik pa brīdim sniedzot komentārus. Un tad arī sapratu, cik forši, ka atvedu tieši grāmatu, jo tas, ka es atvestu Rīgas Balzāmu vai Laimas zefīrus neko īsti viņiem par Latviju neizteiktu. Tā ka vienmēr ārzemniekiem vediet grāmatas par Latviju!

Pa nedēļu ļoti cītīgi nodarbojāmies ar manu studiju sākšanas jautājumiem. Sākumā tas viss nebija iepriecinoši - lai studētu savu tik ļoti kāroto franču valodu man ir jāmaksā ap 1800 $, respektīvi, 1300 $ pašai. Sāku jau rēķināt, cik man jāatliek katru mēnesi, jo negribu studēt kaut ko citu tikai tāpēc, ka tas ir lētāk, vienkārši izdomāju, ka atteikšos no citām lietām, - izklaidēm, lupatām, bet studēšu franču valoda lai vai kas. Ar tādu domu arī dzīvoju, kamēr Daša man parādīja citu variantu citā koledžā. Līdz tai gan vismaz 30 min jābrauc, bet tas ir sīkums salīdzinājumā ar to, ka 4 kredītpunktu kurss franču valodā tur man maksās 400 $. Kas tas bija par prieku! Atlika atrast vēl tikai vēl 2 kredītpunktu studijas, jo kopumā, lai izpildītu programmas nosacījumus man nepieciešami 6 kredītpunkti. Un visu rēķinot un skatoties tika nolemts, ka otrajā semestrī es ņemšu itāļu valodu, no sākuma nebiju sajūsmā par tādu domu, bet tad noskatījos Eat,pray,love un biju ar mieru :D Nu labi, protams, ka ne tikai tāpēc, man valodas vienmēr ir patikušas un cik tas būs advancēti, manā valodu pulciņā tās būs jau 6 !!!

Visu nedēļu mani ļoti vajāja problēmas ar internetu, tas vienkārši nestrādāja, ik pēc pāris minūtēm, bet tad nu Teds (hosttēvs) teicās problēmu atrisināt. Otrdien vajadzēja nākt cilvēkam, kas visu nokārtos un tā arī bija, tā ka viņš nāca pa dienu, mājās biju tikai es ar sīkajiem (šī ir pirmā un pēdējā nedēļa, kad man ir abi sīkie, jo Denijam ir brīva starpnedēļa skolā). Internetu labot bija atnācis jau padzīvojis meksikāņu vīrietis, kuram es sāku klāstīt, kas tieši par problēmu ir un tik stāstu un stāstu, bet šis tā dikti jokaini skatās uz mani. Domāju nu wtf, man šodien angļu valoda citāda vai kas notiek ? Jau sarunā sāku pielietot žestus un vicinājos ar rūteri, kad viņš beidzot man pastāstīja, ka viņš nav interneta, bet gan parastā telefona bojājumu speciālists un ar interneta traucējumiem viņš nenodarbojas. Dienests atsūtījis viņu labot mūsu telefonu, kurš patiesībā nemaz nebija salūzis. Nezinu, kā vairāk man bija žēl tajā brīdī - sevis vai viņa. Kad šito stāstīju vakarā Tedam, viņš tik savā nopietnajā un klusajā balsī izdvesa - Those people are idiots. Džīz, es tā smējos. :D Nabaga meksikānītis.

Nedēļas beigās īstais labošanas vīrs tomēr atnāca, tomēr bez smiekliem neiztikām arī šoreiz. Izrādās, kaut kādu mistisku ārpuses kabeli ir sagrauzušas vāveres. Diagnoze tika uzstādīta ātri un ātri tika atrisināta. Tagad viss atkal darbojas, droši vien līdz nākošai reizei, kad vāverēm gribēsies padraiskoties ar kabeli.

Pa nedēļu vēl izskatīju ģimenes foto albūmus, Karenai viss pie bildēm sīki sarakstīts, tā ka pat visu par visu uzzināju. Vislabāk patika albums no viņas unversitātes gadiem - Princeton University. Vnk, man trūkst vārdu, cik daudz es spētu ziedot, lai man būtu bijusi iespēja studēt šajā vai vēl kādā tikpat prestižā universtātē, no tām bildēm albūmā arī riktīgi varētu uzņemt filmu - kā jau tik ekskluzīvās universitātēs pieņemts, aktivitātes studentiem augstākajā līmenī - tieši Karena nodarbojās ar akadēmisko airēšanu. Tik super izskatījās, tik daudz meiteņu laivā un visas airē - un arī iemūžinātas visādas sacensības utt. Bet, protams, arī ballītes un visādi citi pasākumi. Ehh, un tas viss par kādu ceturtdaļ miljonu $.

5dien ar Dašu aizgājām uz kinoteātri, dikti gribēju noskatīties Inception, bet Daša ar savu laicīgo ierašanos visu nojaucu un pa laikiem derēja tikai Eat,pray,love. Šitā laikam pagaidām ir vienīgā filma, kura man patika pēc grāmatas izlasīšanas, jo visas pārējās - visi Hariji Poteri, Da Vinči kods, Enģeļi un Dēmoni, visas Krēslas filmas pēc grāmatām man likās drausmīgs bullšits. Pajūsmojām gan par kinoteātri, jo tur bija milzonīgas Merilinas Monro gleznas pie sienām, gan par filmu, jā, man tiešām patika un Robertsa vēl aizvien ir izcila aktrise, pat neskatoties uz to, ka brīžiem izskatās kā mazs vardulēns :D Sestdien bijām ieplānojušas aizbraukt uz Great Falls Park, aptuveni 40 min brauciens no mājām. Un tur bija ļoti ļoti skaisti, milzīgas akmens klintis un pa vidu tām upe, kura ik pa brīžiem arī plūst caur ūdenskritumiem. Ieraudzījām dažus varonīgos arī kaijakos, bet tad padomājām, ka mēs tak arī gribam, bet kā vēlāk noskaidrojām, tos izīrēt mums jābrauc visai upei apkārt, tur ir īres vieta, tad nu uz sestdienu to pasākumu atcēlām. Un dikti patikās arī pusdienot tik ļoti augstas klints virsotnē, kad pei kājām galvu reibinošs augstums un skats ar akmeņiem, ūdeni un dabu. Visa ekskursija tur virzās gar upi uz priekšu un tā nu tik ej un ej gar klintīm. Kad pēc 2 h iet jau apnika (jāteic, ka mēs neaizdomājāmies piemērotāk apģērbties, iešļūcenēs kāpt klintīs bija diezgan pagrūti) , apsēdāmies, kad pie mums pienesās parka kaut kāds sargs un paziņoja - Ladies, no swimming. Džīz, mani tajā upē pat par naudu neiedzītu! Tad arī ieraudzījām, kāpēc viņš bija tā satraucies - daži atpūtnieki pretējā upes pusē leca no klintīm ūdenī. Negribot savām acīm piedzīvot traģēdiju un nāvi, devāmies atpakaļ uz mašīnu. Pēc tam aizbraucām uz Alexandria Old Town, nopirkām saldējumu un pastaigājām gar Potomac upes krastu, turpat ir arī privātjahtu osta, tad nu tur ir ko redzēt, kā muzejā, tik super, nekas, kad būšu liela un bagāta man arī tāda būs. Pastaigājām pa vecpilsētu, sapirku daudz pastkartes, tik ļoti iepatikās viņas rakstīt un sūtīt! Droši dodiet adresi, ja arī gribat saņemt :)

Svētdien bija visu apkārtnes au pair tikšanās Boulinga centrā, tad nu ieguvu vēl daudz jaunu paziņu un dažas no viņām dzīvo pat man ļoti ļoti tuvu, tāpēc nolēmām, ka beidzot tak jāiet izklaidēties naktī un jāpieredz Vašingtonas nakts dzīve, taču to varēs darīt tikai pēc nedēļas, jo rīt ar ģimeni dodamies atvaļinājuma nedēļā uz Ziemeļkarolīnu, jo tur vecvecākiem ir pludmales māja pie okeāna un tad nu tur dzīvosimies. Tur dosies visa radu saime un es ierosināju, ka vienu vakaru varētu visiem uztaisīt vakariņas latviešu gaumē - ģimene bija sajūsmā! Tad nu tagad jāplāno, ko tādu latvisku taisīt - biezpienu es te nevaru dabūt :D bet domājams izpaudīšos kartupeļu pankūkās, parastos vārītos kartupeļos (viņi nekad tādus nav ēduši), par gaļu gan vēl nezinu. Un nezinu arī, vai viņi to visu piekritīs ēst :D

Pa nedēļu pilnīgi katru vakaru pēc darba pavadam sporta klubā, ne jau dikti tāpēc, ka fiziski to vajadzētu, bet tāpēc, ka mums tas klubs ļoti patīk un abonementā ietilpst viss iedomājamais, ne tikai trenažieri. Tā nu izbaudām katru grupu nodarbību, gan sākot no parastas vingrošanas un muskuļu trenēšanas, beidzot ar dejošanu visos mūzikas stilos, kas kāreiz bija vakar - tā pārsmējāmies, stundā tiek ietilpināti visi deju stili sākot ar latino salsu beidzot ar hiphopu un repu, nenormāli kruts un jautrs pasākums :) Un aķatru vakaru rī tāpēc, ka naktī braukāt pa pilsētu ir vienkārši dievīgi. Vairs vispār arī uz ceļa neraustos un 8 luksafori vienā krustojumā man neliek krist panikā.

Sarakstoties ar citām meitenēm no Ņujorkas orientācijas nedēļas uzzinājām, ka dažas jau pat ir devušās mājās, jo ģimenē notikušas nelabas lietas, vai nu vecāki izrādījušies savādāki, kā rakstījušas par sevi, respektīvi melojuši un ir slikti apstākļi, dažām bērni nenormāli, viena pat piedzīvojusi seksuālu uzmākšanos no hosttēva. Ak Dievs, cik tas noteikti ir drausmīgi, bez tam esot principā vienai svešā valstī. Tā nu viņas devās prom. Un atkal un atkal es nodomāju, paldies Tev Dieviņ, ka man viss ir tik jauki.

Tad nu rīt dodamies 8 h ilgā braucienā uz Ziemeļkarolīnu, šovakar vēl jādodas iepirkties, lai sagatavotos ceļam un sameklētu dāvanu Klaudijai viņas 2 gadu dzimšanas dienā, beidzot arī jāpatērējas sev. Latvijā esot nekad neko tādu neaizmirstu, nu re jau šis tas mainījies arī interesēs :) Un par lielu brīnumu pašai sev esmu jau sākusi krāt naudu lielajam atvaļinājuma ceļojumam uz Kaliforniju, lai tur varētu uzdzīvot godam. Tad nu čau un tiekamies pēc kāda laiciņa! :)