pirmdiena, 2010. gada 9. augusts

First week in American life (:


Nu jau pagājusi viena nedēļa un jāveic nedēļas rezumē. Kā teica hostmamma - ārprāts, palika taču tikai 53 nedēļas! Nu tātad, iet mums visiem ļoti labi un kad ģimene man 5dien izmaksāja pirmo algu arī piemetināja, ka pagaidām viņi uzskata, ka viņiem ar mani esot ļoti paveicies (hihi), par ko man dubultprieks. Un man ar viņiem arī.
Tātad, pirmās dienas pagāja saprotot kas un kā jādara, tas kopumā prasīja divas dienas, pēc tam mana strādāšana izpaudās kā braukāšana ar mazo peldēties un sauļoties, vai aizvizināties uz tuvāko rotaļu laukumu (no kura šodien mūs padzina, jo šodien sākas skola lielākiem bērniem nekā Klaudija un tas ir skolas rotaļu laukums un tie, kas nepieder tās skolas grupējumam, tur nedrīkst atrasties, tad nu mēs abas ar Klaudiju par to bijām ļoti bēdīgas, man tagad būs jāmeklē jauns rotaļu laukums, kur viņu vest :( !!!!! ). Mazā tiešām ir ļoti jauka, no sākuma likās, ka niķīga un izlutināta, bet varbūt arī viņas sākotnējā uzvedība bija pierašana pie jaunas au pair. Denijs izturas kā lielais brālis, lai gan savu 5 gadu vecumā tas īpaši neizdodas, taču ikdienu smejos par viņa "augošo vīrišķību" kad ik pēc frāzes viņš piebilst - It's not for girls! Nu tik funny :D Tad nu kopumā līdz 4dienai bija forši un laiks bija kolosāls, līdz, jā, pienāca 4diena un nācās piedzīvot Amerikas diezgan ierastu, bet galīgi nelabu paradību - Tornado. Dienas laikā viss palika pilnīgi tumšs un biedējošas skaņas no apkārt lūstošiem kokiem. Viss tas vilkās kaut kur 40 min, kā rezultātā pazuda arī elektrība. Nekā traka nebija, tikai dažām mājām bija cietuši jumti, vienīgi koki gan bija pamatīgi palauzīti, novākšanas un savākšanas darbi turpinās vēl šodien. Par laimi elektrības nebija tikai dienu, lai gan tas pats bija tirās šausmas, jo nevarēja jau īsti tikt pie normāla ēdiena vai kafijas vai vienalga kā. Bet par laimi tāpēc, ka hostģimenes vecvecākiem elektrības nebija pat 4 dienas. Tā tak var arī badā nomirt. Un, protams, mājās nestrādāja arī kondicionieri un tā vien katru sekundi varēja just, kā mājā ieplūst 33 grādu svelme, kas ir katru dienu, bet nu Latvijā jau tas pats, cik esmu dzirdējusi. Nu un kaut kā bija jāpārdzīvo tas tumsas un garlaicības vakars, kuru ar Karenu aizpildījām ar vīnu, lai vismaz miegs labāk nāk. Nu jā, pēc pāris stundām jau nāca tīri labi. 5diena man jau ir brīvdiena un beidzot iepazinos ar ģimenes omi - viņa arī mani ar savu S klases mersedesu aizveda uz sociālo dienestu, jo man ir jādabū Social Security Card, bez kuras dzīves te nav iespējama - tikai to dabūjot varēs atvērt bankas kontu, sākt studēt, sākt kārtot tiesības, reģistrēties bibliotēkā utt. NU un jā, viņa vēl diezgan jauna, bet nu vienalga, smieklīgi bija iedomāties savu omi pie mersedesa stūres.Varbūt sakarā ar vētru, bet cilvēku rindā bija ļoti maz (biju sabiedēta, ka būs jāsēž vairākas stundas), iedevu vajadzīgos papīrus, parakstījos un kartei 7 dienu laikā jābūt pie manis. Šī karte un vēl International Driving License ir divas manas vitāli dzīvībai svarīgās lietas, kuras noteikti vajadzētu saņemt jau šonedēļ, vismaz es tik ļoti uz to ceru. Aaaaa, kāda bija mana kļūda, ka es Latvijā nepasūtīja Starptautiskās braukšanas tiesības. Bet nevarēju jau zināt, ka viss tā sanāks, vārdu sakot, kad aģentūra iedeva adresi, kur to var nokārtot ieraudzīju, ka tas maksā 90 $ un galīgi vairs negribējās ne par ko maksāt un daudz kārt biju dzirdējusi, ka Latvijas tiesības kā Eiropas Savienības dalībvalsts ir derīgas ASV 90 dienas, pa kurām biju arī cieši apņēmusies nolikt ASV tiesības. Vēl šur tur internetā paskatījos un, ja nemaldos, to sauc par "Starptautiskās satiksmes konvenciju", kas nosaka, ka tiesības ir derīgas 90 dienas. Nu tāpēc arī neuztraucos, bet tad nu tieši šajā 5dienā hostmamma piezvanīja uz Virdžīnijas csdd un noskaidroja, ka bez IDL es nedrīkstu ar mašīnu vispār rādīties uz ceļa. Sods - ap 500$ ! Nu vai zini, aaaaa, izrādās Latvija, Rumānija un vēl kaut kura valsts šobrīd neatceros jau, neietilpst nosacījumā kāpēc, to diez vai ir jēga meklēt, jo fakts ir skaidrs - braukt es nedrīkstu. Skaisti, sēdi mājās tagad. Bet nu ātri ātri internetā aizpildījām visas formas un ceru šonedēļ tikt pie licenzes, lai atkal varu vizināties ar savu jauko fordiņu. Interesants ir arī fakts, ka ar Vācijas autovadītāja tiesībām, pat vispār nevajag likt arī ASV tiesības, kur nu vēl taisīt IDL. Vot šitā, ej nu saproti ar viņiem. Esmu jau tikusi arī pie ASV ceļu satiksmes noteikumu grāmatas, jāteic nu nez cik reizes vienkāršāk nekā mums, teorijas testā būs 30 jautājumi un jābūt 75% pareizi, lai noliktu. Braukšanai nav jāņem instruktors utt, kad tev liekas,ka esi gatavs jāsarunā inspektors, mašīnā iekšā un brauc. Naudas līdzekļi respektīvi daudz mazāki nekā LV, kur vēl jābūt 14 braukšanas stundām pirms tu ej uz braukšanas eksāmenu.
5dien bija norunāts jau doties kaut kur prom no mājām - devos pie jauniegūtās paziņas Ievas no Rīgas, kura šeit arī ir au pair un dzīvo stundas braucienā ar metro no manis. Biju ļoti priecīga, ka apciemoju viņas ģimeni, jo tas stāsts mani sajūsmināja tik ļoti. Viņas ģimene ir Amerikas latvieši, jeb Otrā Pasaules kara laikā kā jau daudzi latvieši, arī Ievas tagadējās hostģimenes vecāki devās trimdā uz Ameriku un palika te dzīvot un nu šeit ir jau arī viņu mazbērni, kas tad nu šogad ir Ievas aizbildniecībā. Un lai gan viņi ir pilnīgi amerikāņi, Latvijā bijuši tikai 2 reizes un visu dzīvi dzīvo šeit, viņi mājās runā latviešu valodā, bērniem tiek mācīta latviešu valoda, katru gadu tiek apmeklētas latviešu nometnes un latviešu svētdienas skolas, par ko es biju vislielākajā šokā, jo to ir tik daudz - gandrīz katrā lielā pilsētā ir latviešu skola! Un arī dzirdēt, kā bērni runā latviešu valodā mājās, lai gan iet amerikāņu skolās ikdienā, tas taču ir wow! Un es nekādīgi nevarēju saprast, nu kāpēc ? Un ģimenes tēvs atbildēja - lai nepazustu saikne ar dzimteni. aaaaaaa, man itas tā šokēja, gandrīz apraudājos. Un 4gadīgā Elisa pirms vakariņām noskaitīja lūgšanu latviešu valodā. Un pārējos ģimenes bērnus sauc Andris un Laila. Nu tik jauki! Pēc vakariņām ar Ievu aizbraucām noskatīties Step Up 3D, par ko biju diezgan vīlusies, jo principā bezsižetiska filma, labi, ka vismaz dejoja smuki un otrā dienā es beidzot dabūju iepirkties. Drēbes šeit tiešām ir lētas! Vakarā atkal ar metro mājās, kuru šeit man nācās drusciņ grūtāk apgūt, nekā Ņujorkā, bet par laimi jau ar pirmo reizi visu izdarīju pareizi, tikai varbūt ne visizdevāk, kā bija iespējams. Un tā kā svētdien vēl nekas nebija ieplānots tad nu obligāti bija jābrauc uz centru - Vašingtona un Forests Gamps prātā. Ar metro līdz pašam epicentram, kur ir pats iespaidīgākais ar metro braucu aptuveni 7 min un dīvaini, kad dzirdi - nākamā pietura - Pentagons. Lūkot centru braucām ar Dašu un izkāpjot Chinatown sākam tūri. Es kā vienmēr bruņojusies ar karti un skaidri sarakstīju kas ir primārais, ko šodien gribu redzēt tā un sākām. AAAAA, tas viss bija tiiiiiik skaisti. Grūti pat vārdos aprakstīt, skatiet paši draugos bildes! NU vnk neticami! Beidzot to visu redzēt ar savām acīm ne tikai ziņās, tā vien liekas, ka kaut kur ies Obama. Un tik smieklīgi bija - ejam ar Dašu pa ielu, meklējam, kur varētu paēst un savā starpā runājam krievu valodā un ejam gar American Holocaust Museum un Daša man prasa, kas ir holokausts. Te nu es ar savu "negramatisko" krievu valodu sāku stāstīt, kas ir holokausts un no aizmugures atskan balss - " Vi ejšo i v armiju služiļi?" Aaaa, nu krievu valoda te ir arī diezgan plaši sastopama. Sākam runāties ar 2 puišiem, kuri prasa, no kurienes tad nākam, ja reiz runājam krieviski. Un Daša jau nedomājot sper laukā - mēs no Krievijas! Aha, tulīt tev mēs. Saliku rokas sānos un saku - es personīgi neesmu no Krievijas, es no LATVIJAS! Nu un jau kā vienmēr gribēju vērt muti vaļā stāstīt - kur Eiropā tas ir, kaimiņvalstis kas utt. BET! A šie saka - oooo, a mi s Estoniji! Yes, viens igaunietis pat mācēja pateikt Labdien, Labvakar un Brīvības iela :D Rīgā esot bijis un tā ir vienīgā iela, ko viņš atceras. Bet nu tik jauki! Daša viņiem apsolīja piezvanīt, man kaut kā galīgi nesaistīja meklēt ar viņiem turpmākus sakarus. Šķīrāmies un nopietni izdomājām, nē vajag paēst, sākām staigāt 11 no rīta un bez atelpas līdz 5 vakarā, saule mežonīga, nodegām kā krabji, bet nu jā, vajag paēst un tad noslēdzošā kulminācija - Baltais Nams. Atradām pēc izmēriem palielāku ielu un gan jau būs. Ejam ejam ejam, viens kvartāls, pēc otra, nekā nav - bankas, ofisi utt. Nu jau toč sāk apnikt, principā nekādu veikalu! Redzam o ir ēstuve, bet ciet līdz 4 tikai strādā, tad vēl viena ar tādu pat vainu un beigās vienkārši nācās iztikt ar Starbucks salātiem. Ak jā un pa 7 stundām Vašingtonā es redzēju VIENU Makdonaldu. Ņujorkā tas būtu 1001. Bet kā jau teicu tas ir pilnīgi galīgi absolūti cits, kas man patīk daudz daudz vairāk. Pēc pusdienām/vakariņām turpat netālu vēl jāaizsoļo līdz Baltajam Namam. To arī izdarījām, bet vilšanās arī drusku bija, jo tas ir tiiik mazs! Galīgi ne tāds, kā biju iedomājusies, bet skaisti vienalga. Pēc tā, kājas vairs neturēja un galva pilnīgi dulla no saules, Daša pavadīja mani līdz metro, jo pati palika turpināt vakaru ar igauņu jauniegūtajiem draugiem, kurus īsi pirms manas aizbraukšanas sazvanīja un es nu devos mājās. Pa ceļam riktīgi izsmējāmies, jo domājām slepenos kodus, kā viņa man pa telefonu paziņos, ja viņi izrādīsies maniaki. Es prasīšu, kā tev iet? Viņa teiks - labi, bet es nolauzu nagu, Tā būs trauksme, kad man jāceļ kājās DC policija. Bet par laimi, arī viņa sveika un vesela nonāca mājās, tikai 5 stundas vēlāk kā es. Pirmo reizi izmantoju arī takša pakalpojumus, lai tiktu līdz mājām no metro stacijas, jo manējie nevarēja atvest mani,jo bija dārza ballītē, un tas izmaksāja 6$ jau ar dzeramnaudu. pārgurusi iekritu gultā, bet ar super sajūtu par pilsētu, kuru varēšu čekot vēl gadu :) Tā nu mums te iet!
Gaidu vēstules par jaunumiem Jums, bučas!

4 komentāri:

  1. Tas jaukais bērnelis ir Klaudija? Jauki Tev. Bildes patiešām ir superīgas. Viss tik tīrs un sakopts. Man patiess prieks. Gaidu turpinājumu.

    AtbildētDzēst
  2. Jā, tā ir Klaudija. Starp citu, man viņa gan pēc izskata, gan uzvedības mazliet atgādina Sintiju bērnībā :)

    AtbildētDzēst
  3. MAn liels prieks par tevi! MALACE!

    AtbildētDzēst
  4. ah, tikko ierados Rīgā pēc nedēļas laukos un visu izlasīju un priecājos. un es saņēmu pastkarti :) :) forši!

    AtbildētDzēst