pirmdiena, 2010. gada 16. augusts

CAR, GPS, MONEY - GO !!!!!!!!!!!


Nu ja šitā viss turpināsies, tad, kad atvaļinājumā tikšu uz Kaliforniju, mani nekas īsti vairs nevarēs pārsteigt.

Taču sākšu no nedēļas sākuma. Nenormāls karstums, tāpēc ārā vispār negribas no mājas, kurā ir tik vēsi. Denijs pagājušajā nedēļā sāka iet jaunā skolā un no rīta un pēc skolas mājās viņu atved tas leģendārais dzeltenais autobuss, nu tā kā Sims datorspēlē, un tad vienmēr mēs ar Karenu sēžam uz lieveņa no rīta un gaidam kopā, kad atbrauks autobuss pēc Denija un, protams, vienmēr jāatmāj šoferim :) Vienu dienu, kad Denijs atnāca mājās un es pajautāju kā viņam gāja, viņš prasīja vai varot man uzdot vienu jautājumu - Guna, What will happen, when I'll die ? Džīz, mēģināju ātri domāt, ko bērnam labāk tādā situācijā atbildēt, bet nekas nenāca galvā: Es nezinu, droši vien mēs nonāksim debesīs. - Ko mēs visi tur darīsim ? - Varbūt pajautā to misis Fletčerei rīt skolā? Yes, viņš piekrita.
Klaudija vēl aizvien ir ļoti jauka, un atkal un atkal pie sevis nodomāju, kā man noveicās ar šitiem bērniem, jo jau dažas meitenes, ar ko bijām kopā Ņujorkā dodas prom - vai nu ar ģimeni nav labas attiecības, vai bērni esot pilnīgi traki. Daudziem bērniem šeit ir sindroms, kas izpaužas kā emociju nekontrolēšana, nespēja koncentrēties, histērijas lēkmes utt, manai Dašai arī ir ģimenē meitene jāpieskata (13 gadi), kurai tas ADHD ( Attention deficit hyperactivity disorderm) ir, nu diezgan traki viņai tikt ar tādu galā, labi, ka man tā nav, jo es nezinu, vai spētu, ja vajadzētu. Pa nedēļu vēl bijām aizdevušās uz centru, vēl aizvien nevaru pierast, kad metro tiek teikts, piem. - nākamā pietura - Pentagons. Un izrādās, ka Pentagons GPS sistēmās nepastāv, teorētiski skatoties satelītos, tāda vieta uz pasaules neeksistē.
Daudzreiz saņemu jautājumus par pārtiku - vismaz mums ir ļoti labi, nemitīgi tiek gatavoti dārzeņi, vienmēr ir augļi, reizi nedēļā interesants busiņš govs izskatā piegādā pienu un citus tā izstrādājumus no kaut kādas fermas. Kad piem. ar Dašu esam ārpus mājas, tad gan sanāk ēst visādus mēslus, jo tad vnk skatamies, kas ir lētāk, bet sporta zāle 4x nedēļā visu nokārto. Bet Macdonaldā vēl aizvien neesmu bijusi kopš atbraukšanas. 5dienās pie mums nāk Cleaning Service visu izmazgāt un iztīrīt un dīvaini, ka katru reizi nāk cita sieviete. Mājā viņa pavada apmēram 5 h un par to saņem 125 $. Nuuu tīri šiki jāsaka.
5dien ar Karenu bijām bankā, lai atvērtu bankas kontu, aizbraucām uz banku, Karena loģiski tāpēc no rīta kavēja darbu, bet nu cerējām, ka to varēs ātri izdarīt un viss. Pats konta atvēršanas process bija diezgan ātrs, taču bankas darbiniece nesteidzās laist mūs prom man stāstot, ka es esot pirmais cilvēks no Latvijas, kuru viņa redz ( No way ), tad vēl gaidot kamēr viņa atnesīs pēdējos papīrus ,viņa pa ceļam no vienas bankas telpas ejot uz otru sāka klāstīt savas problēmas ar mājās esošajiem augiem vīrietim, kurš tajā brīdī lēja bankā puķes. Hah, nu man jau smieklīgi, bet Karenai gan nē, viņa šitās kazas dēļ kavē darbu. Nu neko, beidzot tikām prom, daudz vēlāk nekā cerēts, bet konts tomēr atvērts. Pa dienu vēl aizbraucu iepirkties un bišķiņ sāk apnikt tas, ka pilnīgi visur (PILNĪGI) man tiek prasīts no kurienes es esmu - pat Victoria Secret veikalā pie kases meitene kasiere man sāka prasīt manus ciltsrakstus. Tas tiešām sāk kļūt mazliet apnicīgi, bet nekas, vēl aizvien ar smaidu sejā visiem stāstu par Latviju. Un pēc tam, jā, vakarā bija gaidāms lielais brauciens.
Daša jau pirms kāda laiciņa man teica, ka Ocean City viņai dzīvo 2 labākās draudzenes, kas tur strādā un ka viņa pie viņām grib aizbraukt atpūsties. Un tad viņa izdomāja, ka tieši šis weekends būs tas, kad jābrauc, jo septembrī viņas pašas pārceļas uz Vašingtonu,un aicināja mani līdzi. Man nācās uzreiz teikt nē, jo vecāki jau bija palūguši šajā sestdienā strādāt. Un nespēju prātā beigt domāt, cik ļoti ļoti žēl, ka tā, jo taču tik riktīgi forši būtu braukt pie okeāna! Taču, ceturtdienas vakarā vecākiem pastāstīju, ka Daša brauc uz Ocean City un pretim saņēmu jautājumu - a kāpēc tu nebrauc ar viņu ? Guna, tev noteikti jābrauc, bērnus paņems omīte! AAAAAA, kā traka nesos pie telefona, cerot, ka vēl nebūs par vēlu. Un jā, viss kārtībā, Daša ļoti priecīga, ka arī es tieku. Ap 5 vakarā tikāmies centrā, piestājām, ievadām galamērķa adresi un aidā. Tā kā 5diena un ap 6 vakarā Vašingtonā milzīgi sastrēgumi, jo visi brauc prom no pilsētas, kāda stunda, kamēr tikām uz highway un tad jau daudz normālāk. Abas nenormālā sajūsmā par spontāno rezultātu, ka tomēr braucam - skaļi dziedot līdzi radio skanošajai Eminema Airplanes laižam pa šoseju bez absolūtas sajēgas - kā braukt kur braukt, tāpēc totāla uzticēšanās GPS. Vietām uz šosejas atļautais ātrums pat 120 km/h. Plānotais braukšanas laiks bija aptuveni 4 h. Pirmā pietura bija Annapolis, vajadzēja ieliet benzīnu, pielējām 4/5 no bākas, kas sanāca aptuveni 14 galeoni un samaksājām 40 $, cik prasījām, tad vienā galeonā ir drusciņ vairāk kā 3 l, tad nu jā, parēķinot, degviela ir lēta. Žēl, ka nevaru sūtīt tētim uz mājām, viņš priecātos. Ieskrienam vēl degvielas uzpildes stacijā nopirkt kafiju, mūžīgie jautājumi no kurienes esam, dolārs 30 centi par diezgan štruntīgu kafiju un dodamies tālāk. Pēc Annapolis gabaliņu tālāk tuvojāmies objektam, par kuru jau stāstīja gan hostvecāki, gan meitenes, pie kurām braucām - Chesapeake Bay Bridge. Tas tik bija tilts - 7 km garš pāri Chesapeake līcim. Tāaaaaads skats, pilnīgi spiegt varēja. Braucām garām arī pavisam mazām, dīvainām pilsētiņām, vienā atkal piestājām, lai nopirktu kafiju un apmeklētu WC, taču šoreiz gan gribējās ātrāk tīties no turienes prom, tas, kaaaa uz mums tur skatījās un tur bija tikai lielas miesasbūves melnādanie, kas arī piestājuši, bet nevarēja īsti saprast, ko darīt, jo vnk stāvēja atspiedušies pret kases leti. Kamēr lēju kafiju, man tiešām rokas sāka trīcēt. Kā bijām samaksājušas, tā ātri ātri mašīnā iekšā un prom. Sāka jau satumst, bet pēc ceļa norādēm varēja noprast, ka tuvojāmies Ocean City. Vēl 2 tilti un tiešām bijām tur. Naktī jau īsti neko nevar saprast, bet fakts, ka pilsēta stiepjas tikai gar okeānu. Sazvanījām meitenes, jo GPS ievadītais galamērķis mūs gluži pie viņām neaizveda. Bet par meitenēm stāsts tāds - tāpat kā Daša abas ir no Sankt Pēteburgas uz vasaru te strādāt. Darbs ir baseinu uzraudzīšana ne kā glābējām, bet tiešām vnk uzraudzīt, lai netiktu pārkāpti parasti drošības noteikumi. Viena dzīvo ar boyfriendu pie viņa mājā, otra īrē dzīvokli vēl ar 8 cilvēkiem pilsētas centrā tieši pie okeāna. Mūsu galamērķis bija māja, taču arī tās adrese GPS nebija, tāpēc mums tāpat nācās sagaidīt, kamēr kāda no viņām atbrauks un aizvedīs mūs uz māju. Tā arī bija un ierodoties mājās, noliekot manta un ieturot pavēlas vakariņas devāmies atkal uz centru, vai precīzāk okeānu. Tā pilsēta ir ļoti maza un ir kā meitenes teica cīsiņa formā gar okeānu un ir tā, ka ,braucot pa galveno pilsētas ielu, gan pa labi gan pa kreisi starp mājām pilnībā ir redzams okeāns. Tad nu mana pirmā tikšanās manā dzīvē ar okeānu bija naktī un vienalga tas bija neaizmirstami, tas troksnis, tas spēks, tā burvība, aiiii, šermuļi paŗ muguru. Tu stāvi un aptver, ka tur iekšā ir vesela pasaule, par kuras daļu pasaule pat nenojauš. Dievīgi. Tajā pat naktī meitenes mūs aizveda uz vietējo veikalu, kur ir no Krievijas vestas preces. Iegājām tur un smaids man sejā atplauka, siļķes, biezpiens, griķi, sēkliņas, tik smieklīgi :D un tad un taaaaaad es ledusskpaī ieraudzīju kaut ko TĀĀĀĀDU, kam acis nespēja īsti noticēt - KĀRUMA BIEZPIENA SIERIŅUS. Lieki teikt, ka no manas sajūsmas šiem sieriņiem un Latvijas vārdam es pievērsu visa veikala uzmanību, bet es biju TIK PRIECĪGA. Nenoturējos pāris nopirkt, viens sieriņš maksāja tieši 1 $. Ā un alkohola tirgošanas aizliegums ASV ir no 2 naktī līdz 6 rītā.
Kārtīgākā izpētē gan devāmies nākamajā dienā. Meitenes devās uz darbu - katra uz savu baseinu un mēs līdzi vienai no viņām. Lai lielāka skaidrība - meiteņu vārdi - Anna un Nataša. Mēs braucām līdzi Natašai, jo viņai sanāk baseins viesnīcas pagalmā, tad žogs un aiz žoga sākas pludmale ar okeānu. Bildēs draugos viss redzams :) Un protams, līdz ar ierašanos tur kleitas nost un uz pludmali iekšā okeāna. Ak es naivā, man tā gribējās peldēties, bet šī vārda burtiskā nozīmē es to darīt nevarēju, vismaz uzreiz ne. Jo gāza no kājām nost un tik bezbailīga no tiem viļniem arī neesmu. Un tā nu dienas pirmo pusi aizvadījām, pasauļojoties pludmalē, pabaudot viļnus un anormāli sāļo ūdeni, aizskrienot nopeldēties pie Natašas baseinā un atpakaļ uz pludmali. Sanāca papļāpāt arī ar smukajiem glābējiem, tad nu beidzot es redzēju ĪSTU Baywatch, ehhh, vēl labāk kā seriālā :D Nu un gan kā viņi stāstīja, gan kā redzēju pati - jāglābj kāds ir bez maz ik pēc pusstundas - tie viļņi ir traki un cilvēki pārgalvīgi. Ne tikai viļņu spēka rezultātā tiek lauztas dažādas ķermeņa daļas, bet arī vnk pazušana ūdeņos, nu traki vārdu sakot. Un ļoti patika man tas process, kad glābējs, kad ir kārtējo reizi kādu izvilcis ārā un izglābis, atgriežas atpakaļ uz savu posteni, tad viņam applaudē apkārtējie cilvēki, tik kruti tas bija :) Nē, IR. Bet kopumā teica, ka darbs viņiem pašiem patīkot. Tad nu atgriežoties atpakaļ pie Natašas priekšā man bija gaužām šokēta Daša. - Guna, mums ir ļoti ļoti ļoti sliktas ziņas. Un tās sliktās ziņas bija - viesnīcas stāvvietā vairs nebija mūsu mašīnas. WTF. nav, tukšums. KUR PIE VELNA IR MŪSU MAŠĪNA. Nataša jau bija paspējusi aizskriet pie saviem menedžeriem, kuri pieļāva iespēju, ka tā ir evakuēta, jo mašīnas logā nebija atļaujas tur stāvēt. To, ka parkings tur ir atļauts tikai tiem, kas ir apmetušies viesnīcā mēs redzējām, bet absolūtā pārliecībā Nataša apgalvoja, lai liekam vien tur mašīnu, ka nekad nekas nav noticis. Holā, pirmā reize arī mums un mašīna ir evakuēta. Viesnīcas menedžeri mums pastāstīja, ka policijas departaments ir 6 ielas tālāk, un ka sods būs aptuveni 150 $. Tā kā tā principā bija Natašas vaina, tad 100 $ mēs dabūjām no tiem pašiem menedžeriem. Nu ko, stress pamatīgs, bet nu vismaz maz būs savas naudas jāatdod. Aizvilkāmies līdz policijas departamentam pa ceļam jau sākot smieties, jo sākām domāt, ko mēs tiem policistiem teiksim - Hi, mums pazuda mašīna, varbūt jūs to paņēmāt ? vai Šeit glabājas aizliegtās vietās noparkotas mašīnas ? Jo neviens jau mums 100% nebija pateicis, ka mašīna ir evakuēta, tā bija ticamākā varbūtība, bet tikpat labi, varbūt viņu vienkārši nozaga! Labi, iegājām policijas iecirknī, tur tāds pavecāks onka priekšā, nu stāstām savu bēdu, jā jā, mašīna te, jau sagatavoti visi dokumenti un čeki. Oh, nu jauki, bet izrādās viss tik vienkārši nebūs. Lai mašīnu dabūtu, ir nepieciešama rakstiska piekrišana no mašīnas īpašnieka (diezgan skaidrs, ka Daša tā nav) un īpašnieka tiesību kopija. Un to ir nepieciešams atfaksēt tuvāko 15 min laikā, ja mēs gribas mašīnu šodien, jo pēc 15 min beidzas darba laiks. Es vnk sāku smieties, Daša vēl nevarēja izlemt, smieties vai raudāt. Ātri zvanījām Dašas hosttēvam un skaidrojām situāciju. Viņš pat neizklausījās vājprātā nikns, bet pateica gan, ka 15 min faksu atsūtīt viņš noteikti nevar, jo faksa mājās nav. Tad nu telefons tika iedots policijas večukam un 5 min ilgas sarunas rezultātā viņi vienojās, ka tiesības tiks ieskenētas un atsūtītas un atļauju viņš dos caur e-pastu. Kamēr gaidījām e-pastu, tika izrakstīts sods, kas mums jāsamaksā. Cerētu 150 $ vietā tas bija 215$. Tad gan vairāk gribējās raudāt :D nu neko, labi, ka mums vismaz bija tie lieki 100 $, ja nebūtu, mums nemaz par abām nepietiktu to mašīnu dabūt atpakaļ. 15 min jau bija pagājušas, bet e-pasta vēl aizvien nebija,bet samaksājušas gan bijām. Tad viņš teica, lai ejam pēc mašīnas, gan jau e-pasts tūlīt būs. To arī izdarījām, iekāpām un aizbraucām, pirms tam vēl ejot caur dažādām drošības pārbaudēm. Vai e-pasts atnāca, nav ne jausmas.
Sešos Nataša beidza darbu un braucām pie viņas uz dzīvokli, kurš atrodas centrā, taču arī pie pašas pludmales. Dzīvoklī dzīvo 9 jaunieši, visi atbraukuši uz šejieni vasarā strādāt caur programmu Work&Travel. Dzīvoklis diezgan briesmīgs, ieeja ir no tādas kā koka terases otrajā stāvā, durvis nekad netiek slēgtas ciet (jo tam nemaz nav domātas) un tur var sastapt daudz vairāk cilvēku nekā tos 9, kas tur dzīvo. No katra iemītnieka tiek ņemta īres makse 1250 $ par visu sezonu uz kuru atbrauc, vienalga, vai ierodies maijā vai jūlijā, vai brauc prom spetembrī vai oktobrī. Ā un meitenes par sēdēšanu pie baseina no 10 rītā līdz 6 vakarā saņem 70 $ (ļoti maz, tīri izdzīvošanai). Jaunieši visi bija no Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas un Kazahstānas. Izdomājām, ka varētu mēs 9 cilvēki ar 2 mašīnām (kuras mums arī bija) braukt uz kaut kādu salu, kurā ir Nacionālais parks, kurā ir savvaļas zirgi. Domāts, darīts. Jau bija diezgan tumšs un tikai aptuvena nojausma, kur tas parks atrodas. Pēc 2 h riņķošanas mēs bijām totāli apmaldījušies un redzējuši vienu savvaļas zirgu, kurš ceļa malā ēda zāli. Arī GPS uz salas nedarbojās. Fun. Un tikko atradām kaut kādu stāvvlaukumu izdomājam, ka turpat arī paliksim, vairākas reizes meklējām zīmes, kas aizliegtu šeit uzkavēties, bet nekā nebija, tāpēc nolēmām teikt tā, ja nu uzrodas kāds, kurš mūs mēģina padzīt vai arestēt, ka esam nomaldījušies tūristi, kas piestājuši atvilkt elpu. Nu principā, taisnība jau bija, tikai alkohola lietošanu gan labāk noklusēsim. :D Nu un tā arī bija mana pirmā reize pārkāpjot likumu ASV. Nu kas par trakumu ar to 21, pat mani hostvecāki saka, ka tas ir bezjēdzīgi. Tā nu mēs tur uzkavējāmies 3 h, bija patiesi jautri un kolosāli jo tā krievvalodīgo kompānija bija nežēlīgi rēcīga, ļoti ļoti pārsmējāmies. Un arī fakts, ka atradāmies pie lielas upes un bija ļoti skaidras debesis ar ik pa laikam krītošām zvaigznēm, vakaru padarīja neaizmirstamu un fantastisku. Jau krietni pēc 2 naktī izdomājām, ka tomēr jādodas prom un atkal riņķojot tomēr prom tikām.
Svētdienā jau atkal pludmale mūs gaidīja, bet laiks vairāk nebija tik karsts kā iepriekšējā dienā, brīžiem pat lija lietus. šajā dienā abas ar Dašu jau pat bijām sadūšojušās tomēr papeldēties okeānā un kā mazi bērni ārdījāmies pa ūdeni vismaz 2 h, ķerot viļņus, lecot pāri, tikām nemitīgi ieskalotas krastā un kas tik ne vēl, bet jautri bija ļoti. Tas, kas mani vēl ļoti pārsteidza ir veids, kā tika pasniegtas reklāmas pludmalēs - nemitīga lidoja mazas lidmašīnas aiz sevis plivinot dažnedažādu tekstu uzrakstus un attēlus ar veikaliem, pakalpojumiem un pat banku piedāvājumiem, tāpat mazi kuģīši, kuri vizināja gan plakātus, gan lielus ekrānus, uz kuriem tika demonstrētas reklāmas. Tik stulbi, un es pat nez, vai iedarbīgi, jo cilvēki atpūšas, bet nē viņiem pat burtiski uz galvas bāž reklāmas. Ap plkst 3 dienā sākām posties prom. Vēljoprojām nemitīgi smiedamās par visiem piedzīvojumiem un situācijām devāmies atpakaļ uz Vašingtonu, atkal ik pa laikam paķerot kafiju un sajūsminoties par milzonīgo tiltu. Atpakaļ tikt mums prasīja vien 3 h, tas laikam saucas GPS iepazīšana. Un noteikti noteikti varu teikt - šīs bija manas labākās brīvdienas ever un tā ir tikai mana 3.nedēļa ASV.
Tajā pašā Nacionālaja Parkā, kad krita zvaigznes, Daša man pajautāja - tu ievēlējies kaut ko. Un tad es aptvēru, wow, nē, es galīgi aizmirsu kaut ko ievēlēties. Un tad sapratu tikai to, ka ja jau es aizmirsu, tas nozīmē, ka nav nekā tāda, ko man šobrīd ļoti ļoti gribētos, jo vienmēr es biju gribējusi tikt uz šejieni, vai būt iesaistīta kādās trakās lietās, piedzīvojumos, vai vienkārši būt laimīga. Tik kolosāli apzināties, ka sapņi piepildās.


P.S. Mīļš paldies par vēstulēm ar atzinīgiem vārdiem par bloga saturu. Tas man neļauj palaisties slinkumā, bet paturēt visas detaļas un sīkumus prātā, lai padalītos ar tiem te Jums!

3 komentāri:

  1. nav ko teikt - vienkārši RAWR nedēļas nogale :D

    AtbildētDzēst
  2. awesome.! un nu jā ar ballītēm rīgā jau nu noteikti salīdzināt nevar, tā ir cita pasaule. :D :P
    un ļoti ļoti patika tās beigas, par to, ka aizmirsi, ka kkas jāievēlas. nu tas ir tā patīkami apzināties, ka viss ir pareizi un, ka esi laimīga. :*

    AtbildētDzēst
  3. Es lasot tavu stāstu atcerējos sevi, kad es paliku Lietuvā bez telefona viena, nokavēju autobusu. Ar kaudzi iepirkumu. Malacīte. Tu tik laimīga izskaties tajos viļņos. Tā tik turēt saulīt.

    AtbildētDzēst