trešdiena, 2010. gada 28. jūlijs

Goodbye Riga. Hello New York.

Beidzot esmu saņēmusies izklāstīt visu līdz šai sekundei piedzīvoto, pēc saņemtajām vēstulēm spriežot, daži ir kļuvuši jau patiešām nepacietīgi. :D Nu tad, here you go.

Vispirms, lielum lielais paldies Jums mani zaķīši, kas mani pavadīja lidostā - Rūtiņ, Mač, Madariņ, Lauriņ, Zanīt, Līguci, Laumiņ, Reini, Sanču, Žanci un mana dievīgā ģimene - tas arī padarīja visu daudz smagāku. Vēl velkoties cauri pasu kontrolei un ik pa laikam atskatoties uz tēti ar asarām acīs, māsu, kura gan skaidroja man, ka viņa neesot no raudulīgā bara, tomēr pievienojās tam pašam baram jau pēc sekundes, asaras vienkārši bira kā pupas. Aizejot līdz attiecīgajam terminālam un izvelkot ārā Sančas uztaisīto grāmatiņu man, nu tur jau neizteikšos, godīgi sakot gribēju mesties atpakaļ, jo galvā skanēja doma - ko tu bez viņiem visiem stulbā gadu darīsi ? Aizpampusi sāku vērot Polijas sieviešu basketbola izlasi ( kura devās ar to pašu reisu uz Varšavu), jo viņas uzvedās diezgan dīvaini - viena rādīja priekšā dīvainas kustības, pārējās smējās pilnā kaklā. Nu ok, tā varbūt tāda Polijas izklaide, who knows. Tā kā tomēr nepārdomāju doties atpakaļ, drīzi arī sagaidīju reisu, smieklīgi, ka tā pati sieviešu izlase it kā bija biznesa klasē, bet lidmašīna bija tik maziņa, ka nekas pat nebija nošķirts, ekonomiskā no biznesa klases atšķīrās ar check-in, pff, baigā jēga. Nu jā, lidmašīnā vēl pāris asaras un hello, jau pēc stundas bijām Varšavā, lai gan lidojumam bija jābūt pusotru stundu. Un nu jā, biju mazliet nobijusies no tā, vai mana bagāža nonāks nākamajā reisā un vai es pati līdz viņam tikšu, bet ļoti easy visu atradu un gaidīju next one. Tajā terminālā bija it kā 2 reisi - viens uz Ņujorku, viens uz Čikāgu, tas bija mans izskaidrojums, kāpēc tur ir tiiiiiik nežēlīgi daudz cilvēku. Beeet, kad pieteica Čikāgas reisu, turp devās cilvēki vēl no citas puses un manā terminālā visi palika uz vietas, nu ok, ko ta es. Pēc brīža pa skaļruņiem nosauca manu vārdu un uzvārdu, sabijos ne pa jokam, WTF ? Tajā pašā brīdī sākās iekāpšana uz Ņujorkas reisu, so domāju, forši, kaut kas ir noticis, esmu kaut ko izdarījusi, fine, dodos atpakaļ uz LV, bet nē, kādā dīvainā sakarā tika pārbaudīti mani dokumenti sakarā ar I-94 karti, kas jāaizpilda dodoties uz ASV, so īsti to visu nesapratu, bet reisā gan tiku palaista bez rindas. Devos iekšā lidmašīnā un man pieleca, ka visi tie cilvēki tiešām gaidīja to pašu reisu, kuru es - tā nebija lidmašīna, tas bija vienkārši kaut kāds gaisa titāniks. Salīdzinoši,lidmašīna no Rīgas uz Varšavu bija deltaplāns, kas sastāvēja no manis, Polijas izlases un vēl uz pirkstiem saskaitāmiem cilvēkiem. Seriously, sēdvietām bija 3 joslas, un tur bija like 4 pasažieru klases, nuuuu bļīiiin. Lidojums sākumā bija tīri ok - jau pēc pacelšanās sākās - nu tik ēdīsim un dzersim! Ausis aizkritušas, pilots sveicina un stāsta kā lidosim, pāri visam brēc mazi bērni, kam lidošana acīmredzot prieku nesagādā, toties man gribējās viņus pārvietot ārpus lidmašīnas ( Rūta, tu noteikti mani saproti :D ). Pirmās 3 stundas, kamēr strādāja kompis vēl bija ok, BET. Kad bija pienākusi sestā stunda, pleijeris uz riņķi gāja jau padsmito reizi un visi nemitīgi ēda, čaukstinājās, jo stjuartes vienā laidā pienesa gan ēdienus ( kas starp citu bija siltie), gan dzērienus, man jau gribējās kliegt. Un palikušas vēl tikai 4, o džīz. Vienīgais prieks, ka pilots ik pa laikam stāstīja valstis, pār kurām lidojām - Baltijas jūra, Īrija, Norvēģija, Islande, Grenlande (secību vairs tiešām neatceros), un mākoņu praktiski nebija, tāpēc ik pa brīdīm visu to arī varēja redzēt, kad bijām virs Atlantijas Okeāna, tad nu jā, tur vairs vsp nekā nav. Lielākā skumja bija, ka miegs vispār nenāca, lai gan piešķirtās sedziņas un spilveni bija ļoti jauki. Kad jau bija pienākusi desmitā lidošanas stunda, nevarēju apvaldīt laimi, jo manām kājām un smadzenēm nosēdēt tik ilgu laiku bija pēdējās šausmas. Pa 10 stundām es pat paspēju izveseļoties no iesnām un šķaudīšanas! Kad nolaidāmies un sekoja ikdienišķā applaudēšana, kas man parasti lidmašīnās tracina, es biju gatava ne tikai sist plaukstas visiem līdzi, bet arī turpat krēslā sākt dejot, nu tas tik bija prieks, un jā, ļoti ilga bija lidošana pāri ņujorkai, bet īsti jau pat nevarēja noticēt, ka tur tev priekšā ir Big Apple.
Nolaišanās, John Kennedy airport un trauksme par to, vai es dabūšu savu bagāžu, ņemot vērā, cik simtu cilvēku bija lidmašīnā. Un protams, ASV pirms bagāžas un visa cita - DROŠĪBA ļaudis. Imigrācijas serviss priekšā un tūkstošiem cilvēku rindā. Ielidoju es ap 8 vakarā šeit, pie bagāžas stāvēju ap 10. Imigrācijas servisam banālie jautājumi paralēli dokumentu pārbaude - kas esi ko darīsi, cik ilgi būsi. Veiksmīgi visu pastāstījusi, čalis prasa - Why you don't look excited, it is New York here! Un ko es viņam saku ? You know, I am just a LITTLE tired after flight, kam seko Oh Really ? No way. Beidzot tieku šim garām, laimīgi mani sagaida nākamais melnādainais cilvēks un nogādā pie bagāžas rindas. Nepaiet ne vēl viena stunda un esmu pārlaimīga tikusi pie sava rozā kofera atpakaļ, kas gan ir diezgan sasmērēts. Ok, dodos tālāk, ir numurs, vajag izsaukt transportu, lai tiktu līdz hotelim. Pievelkos pie maza auguma, jāteic lielas visos izmēros, melnādainas sievietes un klāstu savu sāpi un viņa man absolūti pārliecinātā balsī paziņo - I'm gonna help you, baby. Tas bija tiiik jauki, jo manas smadzenes nespēja filtrēt vairs vispār neko. Yes, pēc 10 min jau sēžu minivenā un ap lidostu tiek savākti vēl 10 cilvēki, kurus jānogādā dažādās Ņujorkas vietās, kas bija fail for me, jo tā kā man vajadzēja pašu NY centru, es vienkārši tiku izvazāta pa dažādiem Ņujorkas rajoniem vedot viņus. Ja es nebūtu visvairāk nogurušais cilvēks pasaulē tajā brīdī, pieņemu, ka man tas patiktu. Nepaiet ne vēl miljons stundas un tieku savā New Yorker hotelī. Atkal dodos pie melnādainajiem darbiniekiem (vēlāk varēs saprast, ka pārsvarā visur apkalpojošais personāls ir melnādainie) un viens no tiem iedodot numuriņa ID karti solās palīdzēt nogādāt mantas. Numurs 32. stāvā, pavisam 40, iekāpjam liftā, kam seko jautājums - Are you from Russia ? No, not really, but near from that! Oh, do you speak Russian ? Mmm, yeeesss... OH, kak horošo! nu vot i šitā līdz 32 stāvam parunājamies krievu valodā, onkulis dikti priecīgs runāt šajā valodā, jo viņam vecāki esot no Krievijas. Nu labs ir, tieku lidz numuriņam, ieeju iekšā, tur jau gulēja viena meitene, no mums četrām, kas esam vienā istabā, protams, ka ar savu lielo troksni mēģinot iestūķēt koferi viņu pamodināju, bet nu pilnīgi vienalga. Iekrītu gultā, aizmiegu tajā pat sekundē un par laimi miegā saprotu, ka man arī ir jāceļas no rīta un man taču nav modinātāja, jo man nav ne telefona un pat ne pulksteņa! Shit, skatos apkārt un ieraugu lapiņu ar funkciju par wake-up call, kas nozīmē piezvani reģistratūrai, pasaki cikos tevi jāmodina un viss tiks izdarīts. Yey.
Bez modinātāja pamostos ap 6 un pirmā doma - a kur es esmu ? Skatos, ir jau pārējās 2 meitenes, viena arī pamodusies, nu skaidrs. Ārā jau gaudo sirēnas visādas un pa logu apakšā ņirb dzeltenie takši - to te ir vairāk kā cilvēku, tāpat kā makdonaldu. Dušāaaa, man tevi vajag un pirmais pārsteigums vannasistabā liels logs un skats no 32. stāvā, wow. Nepierasti, bet jāsecina, te vispār nekas nav tā, kā parasti, jo Eiropa un ASV tās ir pilnīgi 2 dažādas pasaules. Nākamā vēlme - brokastis turpat viesnīcas pirmajā stāvā, mums iesaka noteikti pagaršot American breakfast, jo mēs esot iebraucējas, nu ok, es jau tāpat nezinu neko no jaunā pārtikas sortimenta, likās galvenais lai ir kafija, pārējo piecietīšu vai vienkārši neaiztikšu. Tika atnests MILZONĪGS šķīvis ar ceptiem kartupeļiem, ceptām olām un ceptu šķinķi, ha un pietika tikai ar olām, tur pat MAN pietiktu veselai dienai sadalot pa ēdienreizēm, pat zinot to, cik ļoti man garso ēst. Nu ok, domājot par pusdienām varbūt jāpalūdz kaut kas miljons reizes mazāks. Pus 9 jau esam lekcijā, kopā esam 38 meitenes, kuras 5dien dosies katra uz savu stūri. Lekcijās par un ap kā jāuzvedas pa gadu, ko no mums sagaida un ko jāsagaida mums. Visu to stāsta Džoana ar viennozīmīgu cacas uzvedību ik pa laikam pieminot kādu stāstu no savu daudzo boyfriendu dzīves. NU bet arī izskatās diezgan labi, TIEVA, nopietni. To nevar nepamanīt, kad kaut vai tikai ienācu hotelī, daudz maz tā tiešām ir, kā stāsta par amerikāņiem. Beidzot pienāk darba dienas beigas, jo ir diezgan neiespējami koncentrēties uz kaut kādiem pienākumiem, ja tev ārā ir Ņujorka, Manhetena un miljons filmas un seriāli prātā. Pēdējo lekciju vada padzīvojusi sieviete ar acīmredzamām botoksa pēdām savā sejā, nu nevar vainot laikam, visi jau grib būt jauni un skaisti. Pēc lekcijas ātri aizskrienam uz prēt'jā ielas pusē esošo electronic store, jo neviena meitene no Eiropas nevar tikt klāt pie telefoniem un datoriem, jo šeit ir citas kontaktligzdas un vajadzīgi adapteri., ko arī palūdzam kārtējam melnādainajam pārdevējam, 20$ !!!!!!!!!! KO, no way, tik daudz nē, ok 15 viņš saka, es saku, ka esmu tūrist studente un ar 15 dolāriem varu ēst 3 dienas, viņš skatās, ehh, just because you are pretty one, take for 5! yes! un adapteris par 5 $ man rokā, laimīga skrienu pie kompja. Nu un jā, pēc mazas atelpas dodamies ielās, staigājām pa pašu Manhetenas centru - ar metro dodamies uz centrālo parku, kas ir milzonīgs, apmēram 6 km garumā un tur arī tāpat kā filmās - vienkārši lēkā vāveres, ūdenī bruņurupuči un kokos vēl tie mazie dzīvnieki, kaut kas līdzīgs jenotam, es tiešām nezinu, kā viņus dēvē. Tālāk Plaza Hotel ( Viens pats mājās 2 un Līgavu kari filmēšanas vieta ), piektā avēnija un visi brendu veikali - Versace, Prada, Luis Vuitton, Abercrombie & Fitch un miljons citi. Tā vien likās, ka kaut kur būs Serēna un Blēra, tas pats man liekas arī mūsu hotelī, kurš ir viens no populārākajiem visā Ņujorkā, nemitīgi pie durvīm piestāj limuzīni, bet nu neviens vēl slavenais atpazīts nav. Tālāk Time Square, kas mani šokēja visvairāk (bildēs draugos var redzēt), tas tiešām ir awesome. Vēl paliek viens vakara sapnītis - jātiek uz Empure State building, jo tieši naktī ir tas maģiskums, domāts, salasu pārējās gribētājas un dodamies, no hoteļa tas ir vien pāris minūšu gājiens. Skaidrs ir uzreiz - īpaši ātri iekšā un augšā netikt, jo cilvēku nenormāli daudz. Biļete līdz 86.stāvam maksā 20$, līdz 102. stāvam 47$, nu mums pietika ar 86. stāvu, padaudz 50 $ tikai tam un melnādainais pārdevējs teica, ka no 86. ir gandrīz tas pats, nu ok. Paiet kaut kur pusotra stunda un esam augšā. OH MY GOD! Miljardiem mazu krāsainu gaismiņu Ņujorkas māju logas un viss tas pie tavām kājām. Nu tas bija tā, ka elpa tiešām aizrāvās. Uzkavējāmies kādas 30 min, fotogrāfijas protams un atgriezāmies hotelī,duša un dārgais miegs. Nākošā diena sagādāja diezgan lielas grūtības, jo 9 stundas mācījāmies pirmo palīdzību, bet šoreiz atšķirībā no braukšanas tiesību pirmās palīdzības es arī kaut ko iemācījos - sākot no epilepsijas lēkmēm beidzot ar amputētām ķermeņa daļām, bet ceram zināšanas nevajadzēs nekur pielietot. Tas, ko arī nedrīkstēja aizmirst - ja tu redzi, ka kādam ASV uz ielas paliek slikti, tu drīksti sniegt pirmo pal;idzību, palīdzēt un aiztikt šo cilvēku tikai tad, kad esi pavaicājis un saņēmis atļauju to darīt, pretējā gdījumā, pat neskatoties uz to, ka tikai gribi izglābt kādam dzīvību, nāksies samierināties ar lieliem tiesu darbiem. Un jā, škiet, ka šeit katram otrajam cilvēkam ir alerģija pret zemesriekstu sviestu, speciāli mācīja, ko darīt tajos gadījumos. Vienai meitenei no mūsu bara ir alerģija pret jebkādu alkoholu - nelaimīgā :D Vakara tūres mērķis - jāredz dvīņu torņa vieta un Brīvības statuja. Kartes rokā un dodamies uz metro staciju, kas Ņujorkā manuprāt ir pats labākais transports, maksā 2 $ viens brauciens un viss ir ļoti ļoti elementāri, esmu pavadījusi ar to braucot uz vietām tikai 5 dienas, bet jau mierīgi varētu aizbraukt arī uz neredzētu vietu, ja vien karte rokā, tiešām tas pārsteidza, cik jēdzīga šeit ir satiksme. Pēc 8 pieturām jau esam World Trade Center pieturā, kas tā arī saucas vēlj joprojām, pat neskatoties uz to, ka jau 9 gadus tā nav. Jāteic, tā vieta nav no tām ar labām sajūtām piepildīta, tagad tur tiek celts jauns tirdzniecības centrs, bet nu tikai viens tornis, toties 2 iepriekšējo garumā. Tūristu, protams, nenormāli daudz, tikai man nepieņemami liekas, ka visi pieskrien pie memoriāla, pozē smaida un fočējas, nu, manuprāt, tas ir diezgan debīli. Nav taču nekāds centrālparks, dzīvību zaudēja desmitiem tūkstošiem cilvēku. Parunājāmies ar strādniekiem, kuri ceļ jauno tirdzniecības centru, būšot amazing one. Pagaidām vēl tukšas vietas bijušo torņu vietā, jo jaunais ir abiem tā kā pa vidu, nav tieši bijušo vietā. Tālāk dodamies uz Battery Park, no kuriens var tikt uz bezmaksas kuģi lai tiktu līdz Statue of Liberty un pārbrauktu pāri visai Hudson River uz Staten Island un tad dotos atpakaļ. Pirms tam vēl iegājām paēst kārtējā fast food, bet izrādās tur varēja dabūt arī spagetti, kas beigās sanāca 20$ no katras, bijām šokā. Būtu tad jau labāk gājušas uz parastu picēriju, jo trekns un kalorains te ir viss. Run;ājot par ēdienu hotelī visu laiku ņēmu zaļos salātus, vismaz kaut kas atgādina par Latviju, bet mērces, ko liek klāt parastām salātlapām gan ir pabriesmīgas, tā ka arī tas nav glābiņš. Makdonaldā pat neesmu bijusi,jo nopietni ir raduies riebums - viņu šeit ir miljoniem, ik pēc dažiem soļiem kaut kāda veida burgeru ēstuve vai arī ja tie nebūs burgeri, tie būs hotdogi, vārdu sakot viss, ko var ēst turpat uz ielas, tādu ēstuvju šeit ir miljards. Ja gribi normāli apsēsties un apēst kaut ko, kā gatavošanā ir pielikts vairāk nekā 3 min, uzreiz vēlc ārā vairākus desmitus dolāru. Pēc vakariņām vēl nogājām gar World Financial Center, kas arī ir kā maza pilsēta, nu vienkārši, amazing un incredible. Atgriežoties ostā - Uz braucienu nācās drusciņ pagaidīt, sapirkāmies kafiju, enerģijas trūkums ne pa jokam, 11 vakarā, mēs vēl tikai gaidam kuģi. Kuģim pienākot metāmies iekšā, patīk viss, kas par velti, it sevišķi Ņujorkā. Nu jā un brauciens protams fantastisks - pāri visai upei, atkal skats debešķīgs, Ņujorka naktī ir vnk mmmmm un kuģim jau tuvojoties Statue of Liberty vispār šermuļi skrien pār muguru - prātā atkal nāk miljons filma bet visvairāk gan Day after Tomorrow, nu ceru, ka tā nekad nebūs. Tiekam līdz otram upes krastam - Staten Island un pēkšņi tiek teikts, ka visiem pasažieriem jāpamet kuģis. Liela daļa cilvēku to izmanto kā transportu, lai tiktu uz mājām, jo principā pa pusstundu viņš tiek pāri upei un ir par velti. Tagad sāk mazliet iestāties panika - kā japamet ? Domās vnk - esam in deep deep shit, jo to kā bez kuģa tikt atpakaļ nav ne jausmas un bez tam hotelī mēs tad ierastos vien ap rīta pusi, kas galīgi nebūtu labi. Visi izkāpj ārā un apejot riņķi ap ostu atkal var tikt iekšā - kā izrādījās, šāds pasākums paredzēts, lai kuģī neviens nepaliktu gulēt vai dzīvoties ( runa iet par bezpajumtniekiem) hmm, nu ok, ka tik mēs atpakaļ tiekam. Tā kā no vietas, kur izkāpām no metro (Pie dvīņu torņiem) līdz vietas kur esam tagad ir nenormāls gabals domājam, ka jābūt noteikti kādam metro, ka ved no šejienes jo zem kuģa ostas ir metro stacija. Kartes vaļā, 7 gudras galvas, nometamies ostā uz zemes un pētam metro līnijas! Jā!!!!! Ir!!! No šejienes līdz pat pašam hotelim!Sagaidam metro, melnādainiem darbiniekiem uzjautājam, kurā jākāpj jo stāv divi metro ar mūsu numuru dažādās pusēs, saņemam atbildi, ka varam kāpt jebkurā, jo abi brauks pa vienu un to pašu maršutu vienlaicīgi, hmm dīvaini, bet nu vaicāt vēl kāpēc tā ir, noteikti negribas. Iekāpjam un braucam, metro nedarbojas kondicionieris, kas ir ļoti skumji, jo tur burtiski ir kā pirtī, metro stacijās jau kā tādās ir vnk 100 grādu šķiet, bet līdz šim visos metro bija foršs gaiss, bet nu nākas protams paciest, jo šajā nav . Izkāpjam tieši pie viesnīcas, jau nakts un tas kas naktij Ņujorkā piederas - atkritumi atkritumi atkritumi. Visas ielas garumā rindas ar atkritumiem no ēstuvēm, brr, pabriesmīgs skats, bet slavenās žurkas gan nekur neredzēju.
Nākamajā rītā, kad istabas biedrene Gaby no Meksikas mani modināja es viņai atbildēju - Spasibo! Un pati par to smējos visu dienu, nu kāds spasibo ? :D Nu ja es pateiktu - paldies, skaidrs, bet spasibo par pamodināšanu, nu ir kā ir ar tām valodām :D Tikko pierakstos atradu dažas pērles no lekcijām -
*Marry Poppins does not have a sex on the sofa. ( Ilgi smējāmies )
*Are you cultured ?
-I'm from Russia.
* It's America baby, you have to pay for everything.
Pēdējā lekciju diena - vakardiena bija vairāk balstīta uz prezentācijām mums katrai par savu valsti. Jā, lieki piebilst, ka par LV šeit zināja tikai krievietes. Viņas bija 3 - viena no Sanktpēterburgas, Viena no Čeļabinskas un trešā no Kazaņas. Es saku, ka zinu jūsu KHL hokeja klubus Čeļabinskas Traktor un AK Bars Kazaņa , kuri vēl pie tam uzvarēja Gagarina kausu, viņas tādas ah da, eto hokej ? :( nu kā tā var būt ? Visi cilvēki, ar kuriem iepazīstos Ņujorkā domā, ka esmu no Zviedrijas. Nu jo blonda. Latvia ? Where is that ? Is that in Africa ? Ir arī šitādi varianti un tad manī ir taaaaaadas dusmas, amerikāņi ir diezgan aprobežoti, ne jau tāpēc, ka nezin kur ir Latvija, bet pārsvarā viņi domā, ka pārējā pasaule ārpus Amerikas ir uz citas planētas. Tātad, prezentācija - bija diezgan smagi - meitenes šeit ir no Eiropas, Āfrikas, Brazīlijas, Meksikas, Armēnija,Ukrainas un Krievijas. Dažas meitenes salika kopā, kā piem, Zviedriju un Dāniju un uzminiet, ar ko gribēja saikt mani ? AR KRIEVIJU!!!!!! Es gandrīz eksplodēju. Vadītāja saka, bet tu tad būsi viena, vai tad tu gribi būt viena ? Jā, es saku JĀA! mana valsts, es arī viņu prezentēšu. Krievietes gāja pirms manis un es vnk domāju es sākšu no riebuma kliegt. Naktī viņas bija sagatavojušas prezentāciju, kurai pa virsu skanēja Krievijas himna,slide show gāja Putina un Medvedeva foto, viņas stāstīja, ka visvairāk viņas lepojas, kā krievi uzvarējuši nacistus, 9.maiju atzīmējot kā savus grandiozākos svētkus, kurus svinot visa Eiropa, aaaaaaaaaaaaa. Protams, vicināja arī karogus prezentācijas laikā un protams kur nu bez matroškān.
Savai hostģimenei kā dāvanu nopirku grāmatu par Latviju, so prezentācijā varēju parādīt gadalaikus mūsu zemītē, dziesmu svētkus un varēju daudz daudz stāstīt. Kad runāju man bija viena doma galvā - Guna lūdzu neraudi, lūdzu neraudi, lūdzu neraudi, Es nekad nebiju ar tādu mīlestību runājusi par Latviju, nekad ar tādu mīlestību nebiju dziedājusi Aijā Žūžū. Bet kad pabeidzu un apsēdos, tad gan asara nobira. Bet neviens neredzēja, hihi. Un kopš ierados Ņujorkā nebiju raudājusi, progress. Vakar arī pēc visa dabūjām biļetes šodienai, lai dotos katra uz savu štatu, aizvikos uz numuriņu un aizmigu. Visas manas meitenes no numuriņu devās prom jau vakar,tā ka es pavadīju viena pati nakti karaliskajā New Yorker hotelī. Pavadīju savējās un ar tām meitenēm, kuras arī dodas prom tikai šodien (viena no Vācijas un otra no Holandes) pierunāja mani iet pastaigā. Man vēl bija nepieciešams aizdoties uz staciju pēc vilciena biļetes un tajā brīdī arī saņēmu zvanu no hoteļa administrācijas - man esot saņemta paciņa, lai ierodos pakaļ. Nokāpu lejā, mana hostmamma man atsūtīju Vogue un Elle žurnālus, saldumus un naudu, lai man vilcienā nebūtu garlaicīgi, Nu tik jauka viņa ir. Nu tad aizdevāmies ārā, atkal uz ielas paēdām vakariņas, šoreiz gan piccu par 1 $ aizgājām atkal uz Time Square, jo tur gribas iet atkal un atkal un aizgājam arī uz stāvīgu M&M veikalu, tas bija tiiiiik smieklīgi, forša vieta, bildēs būs :) Beidzot biju pirmajā pārtika veikalā, nopirku augļus un parastu ūdeni, wow, tie tik bija svētki. Tuvojoties hotelim iegājām Dunkin&Donats (pasaulslavenie virtuļi) nu pamēģināt, you know. Izskatās jau viņi labi, bet nu man ne visai, tās abas divas kusa no laimes viņus ēst. Beidzot klāt viesnīcā, atkal parunājos ar melnādaino krievu draudziņu, satiku viņu katru nakti, jo 12 naktī sākas viņa maiņa, mēs viesnīcā ieradāmies krietni pēc 12. Apsolīja man dabūt atlaidi numuriņam, kad nākošreiz būšu Ņujorkā, so man ir kontakti un draudziņi brauciet šurp, izmitiņāšu Jūs NEW Yorker :D

Atnācu uz savu jaunlaulāto numuriņu un biju ļoooti laimīga, ka būšu tur pēdējo nakti viena pati. Gribējās kaut ko ļoti pierastu – apēdu savus augļus un noskatījos jaunāko Pretty little liars sēriju. Kārtējo reizi izmantoju wake up call pakalpojumus, kas zvana tieši tad, kad miedziņš vislabākais, šodien noignorēju un gulēju līdz desmitiem, palūdzu, lai piezvana vēlreiz. Aizgāju brokastīs un atnākusi uz numuriņu izlasīju epastu no ģimenes, kā ar mietu pa galvu un iesita biju gatava sakravāt mantas un kaut ar kājām doties atpakaļ uz Latviju pie savējiem, tad bija briesmīgas šņukstēšanas 10 min paralēli liekot sev nomierināties un atgādinot iemeslus, kāpēc esmu šeit un to, cik lielisks būs šis gads un nu tad jau arī nomierinājos. Sarakstīju pastkartes un izvācos no numuriņa – It was nice to meet you New Yorker.

Vilciena stacija turpat vien dažu minūšu attālumā, tur arī satiku Darju (vai kā viņa sevi devē Daša) no krievu meitenēm ( valstu prezentācija, atceraties ? ), Tagad esam vilcienā un pēc 3 h būsim Vašingtonā.

Šīs dažas dienas Ņujorkā bija krietni krietni pamaz, lai visu apskatītu, vajag daudz vairāk laika, bet tas ko es redzēju, ir vārdiem neaprakstāmi.Vispirms ir jāaprod ar nemitīgu sveicināšanu no svešiniekiem, tas taču šeit ir tikai normāli, vai nemitīgie I’m sorry, pat ja tev neviens nav pat pieskāries, bet ja nu – labāk pateikt nekā nepateikt, pat nekā neizdarīšanas variantā. Un tā dzeramnaudas sistēma man arī vēl nav īsti skaidra – dažreiz dusmigi noskatās ja atstāj tikai 2 $, dažreiz skrien pakaļ ar 25 centu atlikumu, bet nu tā ir. Es biju pārsteigta par to, cik pats Manhetenas centrs ir netirs un kā te smird! Es nezinu, kā var dzīvot Ņujorkas centrā, tās smakas ir neiedomājamas un viss kas tiek izlietots tiek mests turpat uz ielas zemē, visa iela ar atkritumiem un jā, bet īstos atkritumus tu redzi naktī. TONNĀM. Rīgā tad salīdzinoši var ēst no zemes, cik kārtīgi un tīrīgi mēs esam. Fantastiska vieta dzīvošanai ir Financial District rajons pie dvīņu torņiem. Ta sir tieši pie pašas Hudson River, tur ir vājprātā skaistas daudzīvokļu mājās ar terasēm un tur nesmird, un kādi pagalmi! NU tur gan pasaka ne dzīve.

Nu gan Bībeli esmu sarakstījusi, bet noteikti vēl miljons lietas esmu izlaidusi, taču tagad rakstīšu regulārāk, jo nebūs tik saspringts režīms! So, piedodiet, ja te daudz ka sir nesakarīgi un haotiski, bet salasāms gan jau būs! Tā ka brauciet ciemos, noteikti dosimies uz Ņujorku, jo Big apple komentārus neprasa.

5 komentāri:

  1. Oh yeaaaah, man tik ļoti patika! Man to visu lasot, radās perfekta vīzīja par vius, tā it kā es to redzētu ar savām acīm. Tu raksti ar TĀDĀM emocijām, ka pat lasītājs tās sajūta.
    Veiksmīgi, Guniņaaa :))

    AtbildētDzēst
  2. viss, izlasot šito, es apsolos 100% atlidot pavasarī ciemos :) p.s. vakar mani pieņēma tajā darbā - viens solis pretī šai iecerei jau ir :)

    AtbildētDzēst
  3. Gunīt, kāds neviltots prieks man par tevi. Man ļoti gribētos arī tur nokļūt un izbaudīt tavu teikto. Ar nepacietību gaidīšu stāsta turpinājumu.

    AtbildētDzēst
  4. vnk smējos, raudāju un priecājos šo lasot, tāds mazais emociju viesulis bija. bet debešķīgi, jo tavs viens sapnis piepildījās. :* un jā par bērniem lidmašīnā so sapratu tevi. :DD
    gaidi ciemos.!
    xo xo

    AtbildētDzēst
  5. Tiešām lieliski raksti. Likās, ka pats izbaudīju visu to, ko esi piedzīvojusi Tu. ;) Paldies par jauko izklāstu. Un jā - man ir liels prieciņš par Tevi! Lai Tev jauki iet arī pārējā gada laikā ;)

    AtbildētDzēst